Pilsētā dzīvoja solīds un cienījams cilvēks vārdā Alberto Gordoni. Reiz kādā siltā 1753.gada 3. maija rītā viņš pastaigājās pa sava īpašuma pagalmu. Tajā pašā laikā pagalmā atradās arī Alberto sieva, viņa draugs grāfs Zenetti un vēl pāris cilvēku. pēkšņi amatnieks, nonākot līdz konkrētai vietai pagalmā, pilnīgi negaidīti nozuda uz līdzenas vietas, taisni izbrīnītas publikas priekšā.

Cilvēki, kuri novēroja to visu, vienkārši bija apmulsuši. Sieva no šausmām zaudēja samaņu. Satriekti ar ieraudzīto, liecinieki pārraka visu pagalmu un to vietu, kurā izgaisa Gordoni, tomēr neizdevās noskaidrot nekādus šī atgadījuma iemeslus. Pazušanas vietā neatrada nekādas bedres vai akas, ne pat vismazāko padziļinājumu. Vieta bija absolūti līdzena. Vārdu sakot, visiem tā mīkla, kur gan Alberto pazuda.

Pēc aprakstītajiem notikumiem pagāja 22 gadi. Un pēkšņi kādā jaukā dienā pazudušais amatnieks atkal parādījās tajā pašā vietā, no kurienes bija pazudis. Viņš uzradās ne no kurienes. Kā mirāža. Apkārtējie metās izvaicāt Alberto, kur viņš bijis, tomēr uz visiem jautājumiem vīrietis atbildēja, ka nekur nebija pazudis, tādēļ viņu ievietoja trakonamā, kur amatnieks pavadīja veselus septiņus gadus.

Bet pēc septiņiem gadiem par šo pazušanas tēmu nolēma ieminēties viens no trakonama ārstiem, kāds Mario. Viņam Gordoni it kā pastāstīja par to, kā pirms divdesmit deviņiem gadiem viņš pēkšņi bija nonācis kādā tunelī, kas viņu izveda uz baltu un neskaidru gaismu. Viņa priekšā atradās kaut kāda neskaidra neliela glezna, kas bija pārklāta ar dažādiem punktiņiem un zvaigznītēm, kuras pulsēja uz gleznas virsmas. Šajā vietā, kur pazuda Alberto, nebija nekādu mantu, bet tikai dīvainas ierīces.

Vēl vīrietis tur sastapa neredzētu brīnumainu radījumu, kas viņam paziņoja, ka viņš atrodas laika un telpas plaisā, no kuras atgriezties ir ļoti grūti. Gaidot savu atgriešanos mājās, amatnieks no kādas sievietes uzzināja par caurumiem, kuri tumsā atveras; par kaut kādiem baltiem pilieniem un domām, kuras izplatījumā pārvietojas ar gaismas ātrumu; par dvēselēm bez ķermeņa un par bezdvēseliskiem ķermeņiem; par lidojošām pilsētām ar jauniem un nemirstīgiem iedzīvotājiem. Bet pēc tam viņu atgrieza mājās. Bet Gordoni arī toreiz, pirms 22 gadiem, gan tagad, septiņus gadus kopš atstāja trakonama sienas, bija skaidri pārliecināts, ka projām bija pavisam īsu brīdi, varbūt dažas stundas.

Doktors noticēja Alberto stāstam, un nolēma atgriezties ar viņu notikuma vietā, lai kārtīgi to izpētītu. Kad viņi nonāca amatnieka mājas pagalmā un piegāja aprakstītajai vietai, atkal notika šausmīgais. Gordoni spēra vienu soli un atkal pazuda tāpat, kā pirmo reizi, bet tagad jau uz visiem laikiem. Pēc šī gadījuma doktors Mario, noticot sātana intrigām, lika šai vietai apkārt uzsliet sienu un nosauca to par Sātana lamatām.

Kopš tā laika tā arī šī vieta uz visiem laikiem ieguva tādu nosaukumu…

Kas tā par parādību? Kur slēpjas pazušanas mīkla?

Šeit var minēt daudzas hipotēzes, izskaidrojumus un pieņēmumus. Turklāt gan zinātniska, gan mistiska raksturs. Starp tiem gan paralēlo pasauļu eksistēšana, gan laika un telpas iegruvumu teorija, gan hipotēze par laika-telpas anomālajām zonām, gan pieņēmumi par melno caurumu eksistēšanu hronālajā laikā, un pat mistiska hipotēze par pāreju uz Visuma augstāko astrālo plānu. Vairums no šīm hipotēzēm sākas ar apgalvojumu, ka tas nekad nevar būt, pēc tam pāriet pie uzskata, ka tajā visā kaut kas tomēr slēpjas, un beidzas ar apgalvojumu, ka tas viss tāpat ir zināms.

Tādu vietu uz mūsu planētas ir pietiekami daudz, tās visas uzskata par anomālajām zonām. Tādās zonās par sevi atgādina kaut kādas laika un telpas anomālijas. Tās raksturojas ar to, ka tādā zonā nonākušais cilvēks it kā izslīd no ierastā laika plūsmas. Viņš nejūt, kā paiet laiks, viņam laiks palēninās. Tādā momentā cilvēks uzskata, ka pagājuši tikai pāris mirkļi, bet apkārtējiem jau vairākas stundas.

Vēl senajās pasakās par fejām un elfiem bija aprakstītas vīzijas, kad cilvēki, kurus apbūra fejas, uzskatīja, ka pagājušas burtiski piecas minūtes, bet patiesībā aizritējuši vairāki mēneši vai pat gadi! Katrā pasakā ir daļa patiesības. Tātad vēl kopš seniem laikiem cilvēki zināja par anomālo vietu eksistenci.

Vēl viens šādas parādības piemērs. Kādam cilvēkam viņa mājā atradās kaut kāda noburta vieta, kurā regulāri pazuda viss, kas tajā iekļuva. Reiz viņš noliecās pār šo vietu un viņam apkārt izveidojās kaut kāds miglains spīdošs biezs mākonis. Tikai draugs, kurš atradās netālu no viņa un pamanīja šo mākoni, aizveda šo cilvēku no nedrošās zonas. Interesanti bija tas, ka pats cilvēks pat nepamanīja nekādu miglu sev apkārt un neizjuta nekādas citas izmaiņas.

Visām tamlīdzīgām anomālajām zonām piemīt daži līdzīgi paradoksi. Pirmais no tiem, ka pazušana notiek liecinieku acu priekšā, daži pazudušie cilvēki vispār nepamana to, bet citiem tieši otrādi, šķiet, ka viņi bezgalīgi ilgi (pēc savām izjūtām) klīst savu ceļabiedru meklējumos.

Otrs paradokss: ka pirmajā acumirklī šķietami mazos attālumus cilvēks, kurš iet ar normālu ātrumu un nonāk tādā zonā, dažreiz noiet vairākas stundas, bet lielākus attālumus uzveic pāris minūtēs.

Un visbeidzot, trešais paradokss ir tas, ka daži cilvēki, kuri nonāk sātana lamatās un atgriežas atpakaļ, pastāsta, ka pabijuši vai nu citā laikā (pagātnē vai nākotnē), jeb citā vietā uz planētas (tuksnesī, mežā, jūras krastā).

Dažas hipotēzes apgalvo, ka mēs dziļi maldāmies, ja uzskatām, ka laiks visās vietās ir nemainīgs. Dažās anomālās vietās tā gaita tiek traucēta. Pulksteņi šādās vietās mūsu izpratnē vienmēr rāda nepareizu laiku, parasti tie atpaliek. Tādas vietas uzskata par laika pārrāvuma zonām. Kas tās ir par vietām? Tā ir arī vieta, kur nogāzās Tunguskas meteorīts, gan vietas, kur novēroja neatpazīstamu lidojošu objektu nosēšanos, gan Sātana jostu ar Bermudu trīsstūri un Sātana jūru, gan kodolizmēģinājumu poligonus.

Vēl kāda teorija vēsta, ka nepastāv laika saglabāšanas likums. Bet mūsu priekšstats par to, ka laiks rit tikai taisnvirzienā – tie ir maldi. Šīs teorijas piekritēji apgalvo, ka, primitīvi runājot, laiks it kā kaut kam uztinas virsū, kā spolei diegs. Un tādā veidā iespējama pagātnes, tagadnes un nākotnes paralēlā eksistēšana. Laiks klājas slāņiem. Un dažreiz starp šiem slāņiem notiek it kā īssavienojums vai rodas traucējumi. Tādi traucējumi hronālajos laikos izraisa tā saucamo laika melno caurumu parādīšanos.

Šie četri caurumi līdzinās tornado piltuvēm. Tie pārvietojas mums neskaidru likumu rezultātā un skar tikai dažādus priekšmetus, dzīvniekus un pat cilvēkus, kā gaisa vai ūdens viesuļi. Melnie klejojošie caurumi izskaidro arī jeti, Lohnesa ezera briesmoņa un citu brīnumu noslēpumus, kurus laika viesulis it kā “iesūca” aizvēsturiskā laikmetā, bet “izspļāva” mūsu ērā. Arī mūsdienās tādi melnie caurumi kļūst par plaisām, kurās dažreiz nonāk mūsdienu cilvēki, bet pēc tam izrādās svešā laikā.

Nu un pavisam mistiska hipotēze izskaidro pazušanas, līdzīgi kā ar Alberto Gordoni, ar pārvietošanos starp Visuma astrālajiem līmeņiem. Saskaņā ar šo hipotēzi, uz Zemes ir daudz zemāks astrālais līmenis, bet pazudušais cilvēks tika pārcelts uz daudz augstāku Visuma astrālo līmeni. Tātad laika plūsma šajā līmenī ir ātrāka, nekā zemākajā līmenī.

Eksistē vēl ne mazums citi tamlīdzīgi izskaidrojumi.

Viss, kas notiek tādās sātana lamatās, parasti notiek absolūti negaidīti. Un neviens nezina precīzu atbildi uz jautājumu, kas tur notiek patiesībā. Tādēļ var dot tikai vienu padomu – centieties neapmeklēt vietas, kuras ir slavenas ar savu anomālumu.