Pārsteidz, ka vispār atrodas cilvēki, kas ar ideoloģiskās cīņas "atbalsīm" fantastiskajā literatūrā vispār nav saskārušies. Literatūrā vispār un fantastikā arī runa vienmēr ir par cilvēku.

Izdomātās dzīvības formas tiek "cilvēciskotas", tām piemīt emocijas kā cilvēkiem, tāpēc tas ļauj mums saikt robotu vai elfu par labu vai sliktu. Aprakstot kādu sabiedrības modeli, autors noteikti izsaka savu viedokli par to - dažreiz tieši, dažreiz pastarpināti. Tā arī darbā iekļūst sabiedriski-politiskā propaganda.

Tas, ka vairāk par trešdaļu lasītāju ir ar mieru mainīt savus uzskatus, no vienas puses liekas dabiski. Tomēr fantastiku, ne bez pamata uzskata par jaunu cilvēku literatūru, tātad tās lasītājam pasaules uzskats vēl tikai veidojas. No otras puses, tas liecina, cik solīds "aģitācijas potenciāls" piemīt fantastikas darbiem. Veikli uzrakstīts romāns var ievest kādā politiskajā nometnē miljoniem jaunu piekritēju! Tas nozīmē, ka pārredzamā nākotnē propaganda no fantastikas neizzudīs. Bet vai sen tā tur parādījās?

Tūkstošgadu tradīcija.

Aprakstīt izdomātas zemes ar taisnīgu sabiedrisku iekārtu un laimīgiem cilvēkiem rakstnieki sāka gandrīz no literatūras pirmsākumiem. Šādus stāstus var atrast jau Homēram un Hēsiodam, jau 5. gs. pirms mūsu ēras slavenais grieķu dramaturgs Aristofāns uzraksta komēdiju "Putni", kurā izsmej vēlēšanos iegūt laimi svešās zemēs. Viņa ironija tomēr neattur senos sapņotājus un nemazina to skaitu: par brīnišķo dzīvi uz kādas Panhejas salas simts gadus pēc Aristofāna stāsta Evgemers, bet Jambuls lasītājiem piedāvā izbaudīt sajūsmu par "Saules salas" iemītniekiem. Sabiedrības ideālu šie autori redz dažādu: Platona sekotājs Evgemers svēti tic, ka labi veidots kastu princips var radīt taisnīgu sabiedrību, bet Jambuls uzstājas pret kastām, valdniekiem un pašu valsti, runājot par brīvprātīga darba prieku. Jambula iespaids ideoloģijā izrādījās daudz spēcīgāks, kaut arī par šo autoru praktiski nekas nav zināms. Viņa ideālu izmantoja agrīno kristiešu sludinātāji, tie palīdzēja pievērst jaunajai ticībai daudzus sekotājus un drīz kristietība kļūst par spēcīgāko konfesiju pasaulē.

Viduslaiku sapņotāji nereti saistīja ideālās sabiedrības iekārtu ar iespēju dzīvot pēc kristietības baušļiem. Visuzskatāmākā šajā ziņā ir Valentīna Andrea grāmata "Kristianopole" (1619.), bet simts gadus ātrāk sarakstītajā "Utopijā" zvērinātais katolis Tomass Mors demonstrēja apbrīnojamu iecietību: atļāva laimīgās salas iemītniekiem atzīt jebkuru reliģiju, izņemot ateismu. Abi šie sacerējumi tomēr bija ar vienu apvienojošu, svarīgu iezīmi: gan Moram, gan Andrea priekšstats par sabiedrisko taisnīgumu saistījās ar privātīpašuma likvidāciju un atgriešanos pie patriarhālas kārtības.

Tomēr cilvēces attīstības vektors skatījās pavisam uz citu pusi: sākās rūpnieciskā revolūcija, nacionālo bagātību pārdale no ģints aristokrātijas uz rūpniekiem un tirgoņiem, arvien spēcīgākas kļuva balsis, kas prasīja monarhiskās varas ierobežošanu. Arī šīm pārmaiņām bija savi piekritēji: Frēnsiss Bēkons, kas saistīja cilvēces uzplaukumu ar zinātnes attīstību grāmatā "Jaunā Atlantīda" (1627.) un Džeimss Haringtons, kas kaislīgi centās pārliecināt savus tautiešus - angļus par republikānisko valsts pārvaldes formu un pilitisko demokrātiju ("Okeānijas Republika", 1656.). Pēdējā idejas ieguva sevišķi lielu piekritēju skaitu britu kolonijās Amerikā.

Nākošo gadsimtu rakstnieki pārstrādāja un no jauna laida tautās priekšgājēju teorijas. Par atgriešanos pie patriarhālajām vērtībām uzstājās savos slavenajos "Lemjuela Gulivera ceļojumos" (1726.) Džonatans Svifts. Ar laiku tomēr šādas idejas galīgi izgāja no modes. 19. gadsimtā rakstnieki pārsvarā attīstīja Bēkona idejas un visas savas cerības lika uz zinātnes attīstību, kurai bija jāatbrīvo cilvēki no valdošo šķiru ekspluatācijas. Tieši par to stāsta savā romānā "Ceļojums uz Ikariju" (1840.) franču rakstnieks un revolucionārs Etjēns Kabē, kas atstāj lielu iespaidu uz modernās zinātniskās fantastikas pamatlicēju Žilu Vernu. Verns arī atdod parādu utopiskajai tradīcijai: viņa grāmatā "Noslēpumu sala" (1875.) rādīts, kā daži cilvēki, kam ir vajadzīgās zināšanas, var no nulles uzbūvēt taisnīgu un laimīgu kopienu. Tomēr Francijas zaudējums Franču-prūšu karā un Parīzes Komūnas nežēlīgā sagrāve spiež Žilu Vernu koriģēt savus uzskatus. 1879. gadā iznāk viņa romāns "Begumas pieci simti miljoni", kurā utopiskajai pilsētai Fransvilai draud Štālštates lielgabali, kurus ir izveidojis "ieroču barons" Šulce. Viņš ir zinātnieks, taču viņa rokās tā pārvēršas par ļaunumu, kas apdraud visu cilvēci - tā pasaules fantastikā parādās viens no pirmajiem "neprātīgajiem zinātniekiem".

19. gadsimta beigas - 20. gadsimta sākums bija īpaši bagāts ar fantastu - sociālistu darbiem. Viņu attēlotie nākotnes varianti gan brīžiem ļoti stipri atšķīrās detaļās: amerikānis Edvards Bellami gandrīz miljonu eksemplāru lielā romāna "Skatiens atpakaļ" (1888.) tirāžā apraksta brīnumainās pārvērtības pēc "Lielā Tresta" dibināšanas, tas ir, nacionalizācijas; visā pasaulē pazīstamais rakstnieks Džeks Londons romānā "Dzelzs pēda" (1908.) atliek jaunās sabiedrības iekārtas uzvaru uz vairākiem gadsimtiem un baida ar oligarhu diktatūru. Vairākus variantus izstrādā zinātniskās fantastikas klasiķis Herberts Džordžs Velss. "Laika mašīnā" (1895.) viņš prognozē ekspluatatoru un ekspluatējamo klašu pārvēršanos divās dažādās bioloģiskās sugās - elojos un morlokos, bet romānā "Kad guļošais modīsies" (1899.) "pagarināja" kapitālismu un šķiru cīņu līdz 22. gadsimtam. 1923. gadā Velss beidzot lasītāju vērtējumam nodod savu versiju par utopisko sabiedrību, kas gan neatrodas uz Zemes, bet paralēlā visumā (romāns "Cilvēki kā dievi").

No kara līdz karam.

Krievijā, protams, bija savi beletristi - sociālisti. Kā viszināmāko var minēt marksistu - teorētiķi Aleksandru Bogdanovu (Maļinovski), kura uzskatus, un ne reizi vien, kritizēja nākošais boļševiku revolūcijas vadonis Ļeņins. Vladimiram Iļjičam nepatika arī Bogdanova utopiskā diloģija "Sarkanā zvaigzne" (1908.) un "Inženieris Mennijs" (1913.), kur tas apraksta komunistisku sabiedrību, ko ir uzcēluši marsieši.

Pēc 1917. gada oktobra notikumiem asi parādās vajadzība pēc darbiem, kas norādītu lasītājiem kaut kādu mērķi, ideālu pēc kā censties. Šo nastu uzņēmās nest, ne jau paši talantīgākie, taču entuziasma vispārpilnākie autori. Pirmā ešelona rakstniekiem tika dota izvēle: rakstīt to, kas apmierinātu partiju, vai arī nerakstīt neko, vai - emigrēt. Nokļuvuši tādos apstākļos, vairums izgāja uz kompromisu: 1920.-tajos gados tiek publicēta vesela masa fantastisku darbu, kas apsūdz valstis, kur plaukst sociāla nevienlīdzība un cilvēku ekspluatācija. Aleksejs Tolstojs raksta "Inženiera Garina hiperboloīdu" (1925.-1926.), Valentīns Katajevs - "Dzelzs valdnieku" (1925.), Iļja Erenburgs - "Trestu D.E." (1923.) ar raksturīgu apakšvirsrakstu "Stāsts par Eiropas bojā eju". Tajā pat straumē - arī Aleksandra Beļajeva grāmatas, starp tām: "Profesora Dovela galva" (1925.) un "Cilvēks-amfībija" (1928.).

Rezultātā fašisma draudu tēma tikpat kā nebija manāma 1920. gadu padomju fantastikā, tieši tad, kad tā būtu visvairāk vajadzīga.

Pasaules attīstītāko valstu grāmatu veikalu letes pildīja ģeopolitiskas fantāzijas par nākošā kara tēmu ar neizbēgamu uzvaru tai valstij, kuras pilsonis bija konkrētais autors. Tā tas bija Francijā (Morisa Laporta un Ervē Pesluāna grāmatas), Anglijā (Foulera-Raita "1938. gada karš" un "Četras kara dienas"), savienotajās Valstīs (Dž. Mellera "Iebrukums Amerikā"), Japānā (Nakadzimes Rakesi "Lielais karš okeānā"). Vislielākā "raža", protams, nogatavojās Vācijā. Hansa Grimma romāna nosaukums "Tauta bez telpas" 1926.) sakrīt ar Hitlera teoriju par "dzīves telpu", kas kļuva par idejisko bāzi militārai intervencei Eiropas valstīs. Trešajā reihā bija arī pieprasījums pēc vēsturiski fantastiskiem opusiem, kur tika pierādīta nordiskās rases augstāka attīstība pār citām rasēm.

Vakar un šodien.

Diemžēl, tūlīt pēc uzvaras pār fašismu uzvarētājvalstis sāka gatavoties iznīcināt viena otru. 1940.-1950. gadu padomju fantastikas tipiskais sižets bija kāda izgudrojuma vai atklājuma liktenis, kuru saviem baigajiem mērķiem grib izmantot aizrobežu "kara kurinātāji". Šo līniju uzsāka Nikolajs Španovs ar romānu "Neredzamo karš" (otrs nosaukums "Profesora Burago noslēpums", 1942.-1944.). Viņa sekotāji bija Lazars Lagins ("Patents AB", 1947., "Vilšanās sala", 1951.) un Aleksandrs Kazancevs ("Arktiskais tilts", 1946., "Ziemeļu mols", 1952.). Hirosimas un Nagasaki bombardēšana spieda fantastus kā obligātu elementu izmantot atomkara draudus. Kazancevs pat pārrakstīja savu debijas grāmatu "Liesmojošā sala" (1941.), lai neatpaliktu no politiskās modes. Interesanti, ka Arkādija Strugacka debijas garstāsts "Bikini pelni" (ar līdzautoru Ļevu Petrovu, 1958.) arī ierakstās šāda veida literatūrā, kaut arī tā nav fantastika.

Arī pretējā pusē atradās savi propagandisti. Viens no pirmajiem Roberta Hainlaina romāniem "Sestā kolonna" (1949.) stasta par to, kā Amerikā iebrūk komunistiskās "Āzijas ordas". Staļina personības kulta atmaskošana radīja cerības, ka iespējams uzcelt "pareizu", cilvēkmīlošu sociālismu, bet pēc tam arī komunismu. Padomju fantasti no visas sirds centās attēlot, kāds tas reāli varētu izskatīties. Par izrāvienu kļuva Ivana Jefremova romāns "Andromēdas miglājs" (1957.), kurā tiek stāstīts par ļoti attāliem laikiem un cilvēci, kas nostājusies uz viena līmeņa ar citām galaktiskajām civilizācijām. 1950-to gadu beigās - 1960-to gadu sākumā parādās brāļu Strugacku īsie un garie stāsti par tā sauktu Pusdienas laika pasauli, ko apdzīvo brīnišķīgie 22. gadsimta cilvēki. Tā bija pasaule, kurā gribējās dzīvot brāļu Strugacku laikabiedriem. Ak vai, drīz politiskais atkusnis beidzās un izdevniecību jaudas atkal tika atdotas "kara apdziedātājiem".

Kas šajā laikā notika Rietumos? Izmantojot radošo brīvību, rakstnieki pārvērta savus romānus par poligoniem, kur aprobēja visdažādākās politiskās idejas. Roberts Hainlains mētājās no militārisma propagandas ("Zvaigžņu desants", 1959.) līdz "mīlestības filosofijas" apliecinājumam ("Svešinieks svešā zemē", 1961.). Ursula Le Gvina aukstasinīgi rēķināja komunisma un kapitālisma plusus un mīnusus ("Dzīves pabērni", 1974.). Kurts Vonnegūts un Entonijs Bērdžess biedēja ar melīgu valdību despotiju (attiecīgi, "Kaķa šūpulis", 1963. un "Mehāniskais apelsīns", 1962.). Filips Diks epatēja hitleriskās Vācijas uzvaru alternatīvā Visumā ("Cilvēks augstajā pilī", 1962.). Gudrais Roberts Šeklijs vienkārši izsmēja visus pēc kārtas ("Džoenisa ceļojums", 1962.). Ar vienu vārdu sakot Rietumu fantastikā tajos gados valdīja ideoloģisks haoss. PSRS sabrukums nopietni samazināja amerikāņu un Eiropas fantastu interesi uz ideoloģisku tēmatiku.

Tieši pretēja aina novērojama mūsdienu Krievijā. Ieguvuši 1980-to gadu beigās vārda brīvību, rakstnieki sāka to izmantot tautas labā, kā katrs to saprata. Uz 1980-to - 1990-to gadu robežas aktīvi tiek rakstīta un publicēta atmaskojoša, antipadomju fantastika. To rakstīja Vjačeslavs Ribakovs (garais stāsts "Nepagūt!", 1989.), Mihails Vellers (stāsts "Gribu uz Parīzi", 1990.), Mihails Uspenskis (garais stāsts "Čuguna jātnieks", 1990.). taču nepagāja ne desmit gadu, kad sāk parādīties cita veida grāmatas: Oļegs Divovs šokējošajā romānā "Brāķēšana" (1999.) de facto aicina ievest kārtību ar jebkādām metodēm. Cītīgi meklē valsts "atdzimšanas punktu" Vjačeslavs Ribakovs, kas ir nogājis ceļu no augsti konservatīvas utopijas ("Graviļots "Cezarevičs"", 1994.) līdz tiešai publicistikai ("Nākošajā gadā Maskavā", 2003.; "Vērmeļu zvaigzne", 2007.).

Jūtams virziens krievu politiskajā fantastikā tagad ir tā sauktais liberpanks. Tā pārstāvji (Dmitrijs Volodihins, Mihails Haritonovs, Kirils Benediktovs, Viktors Kosenkovs, Oļegs Kulagins) savās grāmatās cīnās ar "globalizāciju amerikāņu manierē", uzskatot to kā vienu no koloniālisma formām. Vēl ir arī cita tendence - teiksim, Svjatoslava Loginova romānā "Impērijas raganas" (2003.), gan impērija, gan demokrātija izrādās vienādi svešas cilvēkam, kas spēj balstīties tikai uz ģimenes vērtībām.

Nu ko, ja nenotiks atgriešanās pie cenzūras, tad mūsu fantastika joprojām būs ideoloģiski daudzveidīga. jo katrs fantasts jau vēl lasītājam laimi, bet priekšstati par laimi katram ir savādāki.

[Vēl papildus varu piebilst, ka jaunu novirzienu krievu fantastikas ideoloģijā pašlaik rada kosmonautikas vēstures pētnieks Antons Pervušins, romāns "Zvaigzne" (2007.) - alternatīvā vēsture, kur PSRS nav sabrukusi, bet kļūst par arvien varenāku, kosmosa iekarotāju, sabrūk, protams, ASV.]