Raķešu lietus būs!
Vispirms Baikonurai aiztraucam garām – tumsā saredzam vien stepē mirgojošas uguntiņas. Mums ir sadabūtas īpašas atļaujas, bez kurām šajā pilsētā iekļūt nav iespējams. Tās esot bijušas tikai uz šo dienu, nemierīgi rosās mūsu pavadone, tomēr mēs atsakāmies iebraukt slavenajā kosmosa pilsētā uz nieka pusstundu, turklāt vēl tumsā... Karmakšinskas pilsētā iebraucam tikai pievakarē. Tā ir pēdējā pilsēta pirms Baikonuras, aptuveni astoņdesmit kilometrus no kosmiskās pilsētas.
Mērs ir patīkams kungs labākajos gados, viņš ir gandarīts par pavadīto dienu – pilsētā bijuši ražas svētki, svinēti ar vērienu, bet pats galvenais – šogad bijusi rekordliela rīsu raža, novākti 640 000 centneri... Viņš ved mūs baudīt nacionālās mūzikas bagātības – skan kazahu tradicionālie rīkles dziedājumi. Tie ir nopietni, patriotiski dziedājumi par vēsturiskiem notikumiem, dzimtenes mīlestību, dzīvības vērtību...
"Ak, ja mēs vēl raķetes palaišanu redzētu, tad būtu laime pilnībā," es aplaudēju muzikantiem un dalos pārdomās. "Nē, tuvākajās dienās raķešu nebūs," mērs mani sarūgtina. "Kā jūs zināt?" nenociešos pajautāt. "Tā taču ir Krievijas teritorija!"
"Teritorija varbūt arī Krievijas, bet cilvēki ir manējie! Kosmodroms vismaz nedēļu iepriekš ziņo par katras raķetes palaišanu, man taču cilvēki jābrīdina. Gatavībā jābūt tāpēc, ka mēdz būt problēmas ar elektrību – pārslodze taču, arī vējš liels un smilšu vētras. Tie nav nekādi joki, kad tik daudz tonnu triecas debesīs."
"Vai arī no atlūzām jāslēpjas? Daudzas detaļas taču krītot tepat stepē, nesadeg gaisā, kā paredzēts..." nevainīgi tincinu tālāk.
"Ai, visiem jau neuzkrīt, tikai dažiem," mērs izrādās ar labu humora izjūtu. "Tāpēc jau mēs cilvēkus brīdinām, ka raķešu lietus būs."
Zemes naba
"Ne jau velti kosmodroms ir tieši te," laipnais mērs turpina. "Ar stepes plašumiem un smiltīm vien ir par maz, lai kaut ko tik svarīgu būvētu. No zinātniskā viedokļa te ir īpaši zema atmosfēras pretestība, tādas vietas pasaulē ir dažas. Bet tas vēl nav viss! Šeit ir īpaši enerģētiska vieta, Zemes naba. Nomadu kultūrā ir savs leģendārais varonis Kurkuta, kas tieši te meklēja Zemes enerģētisko centru un mūžīgās dzīvības formulu. Tas bija devītajā gadsimtā, kad viņš uz sava kamieļa te jāja, starp Sirdarju un Amudarju, līdz nonāca tieši mūsu stepēs. Te ir īpaša enerģētika – to sajuta Kurkuta, to izmanto pat raķešu konstruktori. Aizbrauciet uz memoriālu, sapratīsiet, ko es saku. Ne velti te cilvēki ierodas uzlādēties ar enerģiju, te ir tiešā saikne ar kosmosu!"
Arī mēs aizbraucam uz memoriālu, kas tumsā ir mistisks un iespaidīgs. Klajā stepē uzcelts komplekss ar zemē iebūvētu amfiteātri un enerģētisko piramīdu, kur katrs sīkums simbolizē kādu kosmiskās enerģijas noslēpumu. Viss vērsts uz pareizajām debess pusēm, viss izrēķināts un uzbūvēts pēc noslēpumainām likumībām, kurās iedziļināties liedz ezotērisko zināšanu trūkums un nogurums. Taču emocionāli iespaids ir ļoti spilgts – tumšā debess ir zvaigznēm nosēta, baltais amfiteātris noslēpumaini izgaismots, atbalss tajā izskan ar svešādu, gluži kā kosmosa pārveidotu spēku...
Ja nu Kurkutam taisnība, un te ir visu enerģiju krustpunkts? Īstā saikne ar kosmosu? Pati Zemes naba?
"Kā tad nu krievi nebrauks, ja te ozona caurumi virs galvas, viņiem taču arī gribas saikni ar kosmosu!" uz atvadām nedaudz skumji pasmejas Baikonuras kaimiņpilsētas mērs.
Salauztā bulta
Kazahu valoda ir izspēlējusi ironisku joku – pasaulē pirmais un vislielākais kosmodroms ir uzcelts vietā ar nosaukumu Tjuratama. Tulkojumā tas nozīmē – salauztā bulta, kas noteikti nav savienojams ar kosmiskās pilsētas ideoloģiju – tāpēc šis nosaukums tika atmests.
Jucekli nosaukumos radīja arī Padomju Savienībā valdošais slepenības kults. 1955. gadā Kazahstānas stepē tika sākta kosmodroma un to apkalpojošās pilsētas būve. Lai nenorādītu precīzu atrašanās vietu, slepenais objekts tika nosaukts par Baikonuru, lai gan tā bija maza raktuvju pilsētiņa aptuveni 320 kilometrus no būvlaukuma. Pats kosmodroms bija pilnīgi slepens objekts (arī šobrīd tajā var iekļūt tikai pietuvināti vai īpaši maksātspējīgi cilvēki), bet dzīvojamā pilsēta atrodas Kizilordas–Araļskas šosejas malā.
To sāka būvēt 1955. gadā Sirdarjas krastā un sauca lakoniski – "Ploščadka (laukums – no krievu val.) Nr. 10". Ciematam bija tipisks armijas pilsētas plānojums, kāds sastopams daudzās bijušās PSRS garnizona pilsētās. Arī nosaukums tika izvēlēts atbilstoši padomju patriotiskajam noskaņojumam un pilsētiņas specifikai – Zarja (rītausma – no krievu val.). Taču kosmosa iekarošana vērsās plašumā, auga arī pilsēta, un 1958. gadā ar Kazahijas PSR Augstākās Padomes lēmumu to pārdēvēja par Ļeņinsku. Ar šo ideoloģisko nosaukumu pilsēta dzīvoja līdz pat 1995. gadam. Padomju sistēmas ziedu laikos pilsēta pletās plašumā, tika celti dzīvojamie kvartāli, izglītības iestādes, sabiedriskās būves un rūpnīcas. Gan toreiz, gan tagad pašā pilsētā nekas īpaši slepens nenotiek – te cilvēki dzīvo, mācās, atpūšas un strādā civilās profesijās. Īstā kosmosa "rūpniecība" ir izvietota ārpusē, vairākās vietās simts un vairāk kilometru rādiusā. Uz šīm vietām ved speciāli vilcieni, ar kuriem katrs dodas uz savu "ploščadku" jeb palaišanas laukumu.
Mantas dalīšana
Astoņdesmitajos gados kosmosa izpētes vēriens Padomju Savienībā uzņēma apgriezienus. Tā bija joma, kurā sacentās abas pasaules lielvalstis – PSRS un ASV, tāpēc līdzekļus nežēloja. Ļeņinskā ieradās tūkstošiem jauno oficieru, kas bija beiguši augstākās militārās skolas. Viņiem uzcēla pat jaunus mikrorajonus, bērnudārzus, skolas, jo liela daļa ieradās ar ģimenēm. Šajā laikā pilsētā parādās arī pirmie pieminekļi reāliem cilvēkiem, kas savu dzīvi veltījuši kosmosa izpētei. Visi šie likteņi ir ļoti dramatiski, jo padomju represīvā sistēma zinātniekiem un konstruktoriem lika darboties pilnīgā slepenībā un anonīmi. Pat slavenais konstruktors akadēmiķis Koroļovs atpazīstamību ieguva tikai pēc nāves. Arī par publisku varoni padarītais un vēlāk nežēlastībā kritušais kosmosa pionieris Jurijs Gagarins pieminekli izpelnījies tikai deviņdesmitajos gados, turklāt – ļoti nekvalitatīvu. Šajā laikā parādījās arī pieminekļi – raķetes, kas uzstādīti pilsētas parkos. Agrāk par pilnīgi slepeniem pasludinātie objekti izstādīti vispārējai apskatei.
Astoņdesmito gadu beigās Ļeņinskā dzīvoja jau deviņdesmit tūkstoši iedzīvotāju – civilpersonas un militāristi no visas PSRS. Taču lielās valsts sabrukums ieviesa savas neizbēgamās korekcijas – kosmosa kuģu palaišana dramatiski samazinājās, cilvēki masveidā zaudēja darbu un devās prom no pilsētas. Kazahstānas prezidents Nursultans Nazarbajevs pasludināja kosmodroma teritoriju par Kazahstānas īpašumu, kas situāciju vērsa vēl sliktāku. Sākās problēmas ar elektroenerģijas, gāzes, siltuma padevi, trūka pārtikas un ikdienas preču. Cilvēku skaits samazinājās līdz 55 tūkstošiem.
Tirgošanās un mantas dalīšana ilga trīs gadus, jo jautājums bija ļoti komplicēts. Krievija, protams, ir varena zeme, taču Kazahstāna ir gana spēcīga un spiež ar sevi rēķināties. Kosmodromu nevarēja uzspridzināt kā Skrundas lokatoru, tāpēc bija jāatrod kompromiss.
1994. gadā tika parakstīts nomas līgums uz 20 gadiem, uz ko atsaucoties Krievija turpina saimniekot kosmodromā joprojām. Darījuma summa netiek publiskota, tomēr tā esot ļoti liela. Kosmodroma īre Kazahstānas budžetu papildina par daudziem miljoniem gadā, taču problēmas tomēr paliek.
1995. gadā pēc toreizējā Krievijas prezidenta Jeļcina apmeklējuma pilsēta atkal maina nosaukumu, šoreiz iegūstot Baikonuras nosaukumu.
Saturns un šķībi koki
Mēs tomēr panākam atļaujas pagarināšanu un tuvojamies Baikonurai no Arāla puses. Pilsētā var iebraukt tikai pēc dokumentu un atļauju pārbaudes, ko veic Krievijas formās tērpti robežsargi. Mūs sagaida pilsētas vadības pārstāvis, tāpēc mašīnu nekontrolē. Citām gan bagāžnieki vaļā un zaldāts ar ieroci klāt. Noskaņa nav agresīva, drīzāk tā izskatās pēc apātiskas rutīnas.
Baikonura izskatās kā jau stepē uzcelta padomju pilsēta – platas ielas, lieli laukumi, standarta dzīvojamās blokmājas, lieli universālveikali, tipveida skolas, betona kultūras nams... Tomēr savu šarmu piešķir neiztrūkstošā lidojumu un kosmosa tēma. Tā izpaužas ne tikai pieminekļos un raķetēs parkos, bet arī mozaīkās, nodrupušos panno uz ēku sienām, bērnu rotaļlaukumos ar stilizētām raķetēm, dīvainās dekoratīvās skulptūrās, kas rotā pilsētas vidi un iestādes. Arī nosaukumos dominē kosmoss – lielākais kinoteātris ir "Saturns", kafejnīca "Galaktika", veikals "Raķete", bērnudārzs "Zvaigznīte"... Taču ne jau šīs burtiskās zīmes te rada īpašu, neatkārtojamu atmosfēru. Lai cik aizrautīgi oficiālās amatpersonas stāstītu, ka nekādas sekas no kosmosa kuģu palaišanas nav jūtamas, koki vēsta pretējo. To nav pārāk daudz, taču pilnīgi visi ir šķībi noliekušies vismaz 20% slīpumā uz vienu pusi – kā uzticami kareivji, kas pilda neparastu pavēli. Arī cilvēki ir nedaudz citādi. Viņu sejās iekodēta dīvaina kombinācija – tāda kā pārākuma un izredzētības sajūta pret apkārtējo pasauli, vienlaikus ar vārdos neizpaustu drāmu. Viņi iebraucējus uzskata par svešiniekiem, kas viņu cildeno darbu nekad nesapratīs...
Vai tad varējām par kosmosu sapņot?
Pilsētā nu jau dzīvo 70 tūkstoši cilvēku. Lielāks kļuvis kazahu īpatsvars, jo pēc PSRS sabrukuma daudzi iebraucēji aizmuka, bet uz kādreiz tik slepeno pilsētu pārcēlās cilvēki no izsīkušās Arāla jūras auliem. Pārsvarā te mitinās speciālisti ar augstāko izglītību, kas pelna labu naudu – vidējā izpeļņa šeit ir augstāka nekā citur Kazahstānā. Strādājošie ir apmierināti, tikai neziņā par nākotni. Pilsētā ir daudz studentu, kas apgūst aviācijas un kosmosa inženieru specialitātes – daudziem tā joprojām šķiet romantiska un iekārojama profesija. Liela iedzīvotāju daļa ir pensionāri – darba veterāni, kuru domas par dzīves apstākļiem dalās. Īpaši mums atrastais veterāns ir sajūsmā par visu un nebeidz slavēt pilsētas rūpes par saviem ļaudīm, kamēr nejauši satiktie vīri ir daudz atklātāki. Viņi atzīst, ka dzīve ir bijusi interesanta, taču daudz ko viņiem nācies darīt aplam – padomju spēles noteikumi bija jāievēro. Arī tagad pensionāri, jo īpaši vientuļie, iztiekot no rokas mutē. Visi dzīvokļi pieder Krievijai, veterāni drīkst tikai tos izmantot, maksājot lielu īres maksu. Reizi gadā pilsēta atpērkas, sarīkojot pensionāriem vērienīgu godināšanas pasākumu, bet Kosmonautikas dienā ļauj braukāt sabiedriskajā transportā par brīvu. Tomēr visiem veterāniem iemirdzas acis, kad viņi sāk runāt par savu darbu. "Visur bijām – zem zemes, virs zemes, kosmosa kuģos. Mēs taču tos būvējām! Paši bijām kā mazas skrūvītes, tas nekas, ka lidoja citi. Mēs bijām laimīgi, ka varam staigāt blakus lidotājiem, kosmonautiem un ģenerāļiem, ka varam kādam roku paspiest. Pat vienu gaisu elpot bija prieks, tik nozīmīgi jutāmies." Vīri atzīst, ka darbs bijis grūts un arī veselība sabeigta, bet otrreiz viņi darītu to pašu. "Kā bērni mēs kara laikā pa stepi skraidījām, zivis Arālā ķērām, lai izdzīvotu, lasījām dzelžus frontes vajadzībām – vai mēs varējām par kosmosu sapņot? Bet ar mūsu rokām raķetes tapa! Vai tad mēs varam žēloties par dzīvi?"
Kosmiskais blefs
"Pirmais mākslīgais Zemes pavadonis tika palaists 1957. gada 4. oktobrī Padomju Savienībā. Tas bija personīgs divu bijušo Staļina nometņu impērijas ieslodzīto – Koroļova un Voskresenska – triumfs. Taču vēl lielākā mērā pavadonis bija tā režīma triumfs, kas savā laikā iesēdināja Koroļovu un Voskresenski aiz restēm, kas nevainīgu cilvēku iznīcināšanā tālu apsteidza Hitleru un vēl līdz šai dienai turpina mīdīt kājām cilvēka tiesības," tā raksta no PSRS emigrējušais zinātnes žurnālists Leonīds Vladimirovs grāmatā "Padomju kosmiskais blefs". Viņš un neskaitāmi citi autori pierāda, cik sarežģītas bija padomju kosmonautikas aizkulises, cik daudz cilvēcisku traģēdiju notika kosmosa iekarošanas vārdā. "Zinot apstākļus, kādos PSRS dzima kosmonautika, mani pārņem sajūsma par cilvēkiem, kas par spīti visām mežonīgajām grūtībām, katru minūti riskējot ar dzīvību, padarīja iespējamus kosmiskos startus. Padomju kosmonautikas tēvs Sergejs Koroļovs bija ģeniāls cilvēks un šā vārda labākajā nozīmē – fanātiķis. Nelaimīgā kārtā spožu zinātnieku un inženieru talantus un entuziasmu nepārtraukti ekspluatēja padomju diktatori mērķiem, kas bija visai tāli no zinātnes un cilvēcības. Arī pats Koroļovs šo garīgo traģēdiju sajuta ļoti spēcīgi. Taču pat viņš, kuram bija personīga pieeja pie Hruščova jebkurā laikā, kuru apbēra ar žēlastību un kurš tika uzskatīts par visvarenu, bija pilnīgi bezspēcīgs izmainīt stāvokli. Galvenais ierocis, kas palīdzēja Padomju Savienībai radīt kosmisko blefu, bija vispārēja slepenība, kuras aizsegā PSRS tika veikti visi kaut cik svarīgie zinātniskie darbi. Slepenība tika nodrošināta ar to, ka par "valsts vai militārā noslēpuma atklāšanu" cilvēku neatkarīgi no viņa ieņemamā amata aizsūtīja uz nometnēm uz termiņu ne mazāk kā astoņi gadi, bet par tīšu noslēpuma izpaušanu varēja sodīt ar nāvi."
Tomēr pirmais kosmiskais pavadonis tika palaists tieši no Baikonuras. Šis starts uzlika Padomju Savienībai, daudzējādā ziņā atpalikušai valstij, smago kosmiskās lielvalsts slogu – nepanesamu slogu, no kura nebija iespējams atteikties.
Krievu rubļi un tūrisms
Šobrīd slepenība ir krietni mazinājusies. Kosmodromu katrs var aplūkot internetā, bet bagātākie var pieteikties uz VIP ekskursijām – par iespaidīgu naudas summu visu būs iespējams aplūkot savām acīm. Droši vien tālu nav laiki, kad arī Baikonura piedāvās ekskursijas kosmosā. Pagaidām gan nav skaidrs, kam šis milzīgais un sarežģītais objekts piederēs nākotnē.
Lai cik ļoti mums visi apgalvoja, ka Baikonura ne ar ko neatšķiras no pārējās Kazahstānas, realitātē piedzīvojām pretējo. Bijām nedaudz izbrīnītas par zemajām cenām visai greznā restorānā, taču aizdomas nejutām. Tikai maksājot izrādījās, ka cenas ir uzrādītas krievu rubļos, ne kazahu tengās. Summa līdz ar to kļuva ļoti liela, bet visi tikai raustīja plecus – Baikonura taču ir Krievija, ko tad jūs gribējāt? Krievijas rubļos te maksā algas, notiek tirdzniecība un visa grāmatvedība. Naudu samainīt, protams, var, bet būtību tas nemaina – Baikonura šobrīd ir un paliek "valsts valstī". Jaunos laikus iezīmē vien starp blokmājām uzceltā pareizticīgo katedrāle, kas tagad svēta arī kosmosa izpēti.
"Pavisam taisni koki! Un arī nekādu vētru mums nav," uz atvadām cenšas pārliecināt Baikonuras oficiālais pārstāvis.
Tāda – pretrunīga un līdz galam neatklāta – Baikonura paliek tālajā Kazahstānas stepē.
http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=297911:salauzt-bulta-e-kosmosu&catid=162&Itemid=188