Nākošais slavenais rakstnieks-fantasts piedzima 1928. gada 16. jūlijā, Bruklinā, ebreju ģimenē. Viņa vecmāmiņa ar vectētiņu emigrēja uz Ameriku no Varšavas, turklāt vectēvs bija rabīns. Puisēns no bērnības dievināja grāmatas, taču tikai daiļliteratūru – skolā viņu bija grūti saukt par izcilu skolnieku. Tieši tāpēc 16 gadu vecumā, nepabeidzis skolu, viņš aizbēg no mājām un sāk strādāt fotoateljē. Taču viņam pietiek tikai ar vienu nedēļu: kad vecāki beidzot atrod Robertu, viņš īpaši nepretojas viņu vēlmei piedabūt viņu atgriezties skolas solā. Pēc skolas beigšanas, pastrādājis par izsūtāmo, dārznieku un pārdevēju, Šeklijs iestājas Ņujorkas Universitātē, taču to tā arī nepabeidz, jo tiek iesaukts armijā, kad sākas konflikts ar Koreju. Jāsaka, ka no Korejas, kur viņš bija parasts rakstvedis, viņu drīz vien sūta atpakaļ uz Ameriku, jo viņš nemitīgi konfliktēja ar armijas vadību.
Pēc atgriešanās Šeklijs noslauka putekļus no rakstāmmašīnas un ģitāras – abas lietas viņš jau bija nopircis un apguvis vēl skolas laikā – un sāka rakstīt savus pirmos stāstus, piestrādājot ar ģitāras spēli kāzās un ballītēs. Nauda tomēr trūkst, un Šeklijs sāk strādāt metalurģiskajā rūpnīcā. Taču atkal, ne uz ilgu laiku. Drīz rūpnīcā sākas ilgstošs streiks, tā laikā viņš pabeidz vairākus stāstus, un atnes tos literārajam aģentam. „Apbrīnojami, bet viņš uzreiz man pateica, ka nopirks visu, katru manu vārdu, ko es uzrakstīšu, tāpēc ka zina, ka viņš visu momentā pārdos, - Šeklijs vēlāk stāsta. – Liekas, ka tas bija pirmais un pats labākais kompliments visā manā rakstnieka karjerā”. Aģents viņu nepiemānīja: par katru viņa stāstu cīnījās labāko amerikāņu žurnālu redaktori, piedāvājot jaunajam autoram pēc tiem laikiem pasakainu honorāru – četrus centus par vārdu. Par nelielu stāstu no 5000 vārdiem Šeklijs saņem 200 dolārus, kas mūsdienu naudā ir ekvivalents honorāram 2000 dolāri. Īpaši bieži Šekliju drukā to laiku ASV pats populārākais ikmēneša zinātniskās fantastikas žurnāls „Galaxy”.
„Ko lai saka, tas bija labākais laiks manā dzīvē. No mazas, īrētas istabiņas es pārbraucu uz dzīvokli klusā vietā, Ņujorkas centrā, - Šeklijs to apraksta. – No malas, liekas, es izskatījos ārkārtīgi kinematogrāfisks. Sākumā ar roku uzmetu savus stāstus, pēc tam pārrakstīju tos mašīnrakstā, pēc tam uzsēdos uz sava skutera un izvadāju tos pa redakcijām, kas vienmēr gaidīja tos ar nepacietību”. 1954. gadā Šeklijs iegūst pašu autoritatīvāko prēmiju jaunajiem rakstniekiem „Labākā debija”, panākot tādā veidā oficiālu atzinību kā perspektīvākais autors fantastikas žanrā. Pēc tam viņu ne reizi vien atzīs par labāko fantastu – taču tikai 50.-60. gadu periodā.
Šajos desmit gados Šeklijs saraksta simtiem īso stāstu un visi tie patiešām bija lieliski – ar savu valodu, ko bieži salīdzināja ar O’Henrija valodu, apbrīnojamu lakonismu, ko minēja par piemēru ideālam, klasiskam īsajam stāstam, ar neparedzamām beigām. Gandrīz katru viņa darbu tūlīt pat izvērsa citātos: „Loģikai mani mācīja Hondurasas džungļi” („Izspiedējs”), „Katram ir vieta Zupā” („No sīpola līdz burkānam”), „No pulvera izgudrošanas laika psihopāti ir kļuvuši bīstami” („Medības”), „Pirmo gadu tūkstoti būs grūti, pēc tam pieradīsi” („Kaut kas par brīvu”).
Viņa darbos nevar atrast neprātīgus rāpuļus un pūķus, sprādzienus un citas tehniskās apokalipses izpausmes – visu to, kas mums liekas fantastikas kā žanra atšķirošās īpašības. Toties var izsekot cilvēka apziņas, sociālo fenomenu un alternatīvās vēstures izpētes brīvu interpretāciju. Vieglu interpretāciju, kas neizbēgami un pēkšņi beidzas ar smaidu, ko izsauc speciāli sabiezināts melnais humors vai, tieši otrādi, dzīvi mīlošs, cilvēkus mīlošs humors. „Man kāds jautāja, kāpēc es savas idejas – tīri reālas – pasniedzu lasītājiem tieši fantastikas veidā, - Šeklijs kādreiz teiks. – Tas ir tāpēc, ka tikai fantastika dāvā radītājam pilnīgu brīvību”.
Taču 60. gados ASV iespiesto izdevumu tirāžas strauji krīt, žurnāls „Galaxy” tiek slēgts un Šeklijam ir jāizmēģina sevi jaunos žanros. Jāsaka, ka tas viņam padodas viegli. Pēc sava pirmā, slavenā romāna „Korporācija „Nemirstība””, viņš saraksta vēl vairākus, ne mazāk populārus – „Saprātu apmaiņa” un „Brīnumu koordinātes”, kā arī ļoti slaveno garo stāstu „Biļete uz Tranajas planētu”. Pēc viņa darbiem tiek izņemtas filmas „Bēgšana no elles salas”, „Desmitais upuris” (ar Marčello Mastrojani galvenajā lomā), „Riska cena” un „Bēglis” (ar Miku Džegeru). Pats Šeklijs tajā laikā daudz ceļo un nodarbojas ar burāšanu. Un, protams, raksta. Pavisam savas dzīves laikā viņš ir radījis 15 romānus un vairāk par 400 stāstiem un garstāstiem, kas veido 13 autora krājumus.
1991. gadā Šeklijs saņem Daniela Galāna balvu par ieguldījumu zinātniskajā fantastikā, bet 1998. gadā Sanktpēterburgā viņu apbalvo ar „Straņņik” prēmiju – arī par ieguldījumu humora un zinātniskās fantastikas jomā. Tad viņš arī pateiks, ka sapņo uzrakstīt fantastisku romānu par Krieviju: „Jūs dzīvojat absolūti fantastiskā valstī. Te es nejūtos kā autors, bet kā kaut kāda zinātniski-fantastiska darba varonis, bet pēc tam – it kā pabijis uz kādas citas planētas”. Diemžēl viņa plāniem nebija lemts piepildīties. Drīz Šeklijs sāk slimot, no viņa aiziet pēc skaita piektā sieva, publicējas viņš reti un bieži jūt naudas trūkumu.
Nulles gados viņš pat domā pārcelties uz Krimu – tāpēc ka tur bija silti un lēti, taču aprobežojas tikai ar iepazīšanās braucieniem. Vienā no tādiem braucieniem 2005. gadā viņu hospitalizē uz privātu klīniku, ko apmaksā rakstnieka ukraiņu fani un personīgi ukraiņu biznesmenis Viktors Pinčuks. Taču Roberts Šeklijs tā arī nespēj atlabt; smagā stāvoklī viņu pārved uz ASV, kur viņš 2005. gada 9. decembrī mirst savas dzīves 78. gadā. „Galvenais dzīvē ir tas, ko tu uzskati par galveno”, - dzīves beigās mīlēja teikt Šeklijs. Un tas ir tas, ko viņš patiešām atstāja pēc sevis savās grāmatās – ideju, ka ir iespēja dzīvot viegli, mierīgi un jautri. Tā, kā tu gribi, pat, ja kādam no malas tas liekas kā pretruna parastajiem īstenības likumiem.