Manuprāt, jebkurš literatūras sacerējums, neatkarīgi no tā, pie kāda novirziena pieder, ir jāvērtē individuāli, ņemot vērā konkrētā autora talanta iezīmes un žanra *(virziena) īpatnības – nevienam taču neienāks galvā lietot vienus un tos pašus “mērlīneālus”, novērtējot divus tādus Ļ.N. Tolstoja darbus, kā “Kreicera sonāte” un “Dieva valstība mūsos”, kaut arī tos vienā laikā ir sarakstījis viens un tas pats autors.

No vienas puses, es piekrītu tiem, kuri saka, ka daudzi, pat ģeniāli ZF sacerējumi nav Lielā Literatūra. Vai tas ir secinājums, ka ZF ir trūkumi, vai tas liecina par to, ka ZF ir otrās šķiras literatūra?

Atgriezīsimies pie iepriekš minētajiem darbiem “Dieva balss”, “Andromēdas celms”, pievienosim sarakstam O. Stepldona “Zvaigžņu radītāju”, H. Klementa “Ekspedīciju “Gravitācija” ”, V. Obručeva “Plutoniju” un no tā paša S. Lema var izvēlēties vēl kādus desmit darbus - “Kiberiādi”, “Iracionālo lielumu”, “Mieru uz Zemes”... šajos un daudz citos ZF sacerējumos varonim-cilvēkam patiešām ir atvēlēts “neattaisnoti” maz vietas un praktiski viss autora talants tiek tērēts, stāstot par tādu vai citādu zinātnisku ideju, atskārsmju, atklājumu likteni. Protams, savu nišu Lielajā Literatūrā šie lieliskie darbi neiekaroja un iekarot nevarēja (autori to arī necentās darīt), tā vienkāršā iemesla dēļ, jo tas ir cits literatūras veids. Var nosaukt šīs grāmatas par ZF esejām, ZF aprakstiem, vai izdomāt kādu īpašu nosaukumu tieši šādam ZF virzienam. Iepriekš es ieliku vārdu “neattaisnoti” pēdiņās tieši tāpēc, ka minēto darbu autori par savu mērķi izvirzīja parādīt ZF ideju likteni, bet viņu personāžu liktenis viņus interesēja tikai tik daudz, cik tas attiecās uz ideju likteni, kas aizņēma galveno varoņu vietas. Varoņi-cilvēki un viņu likteņi grāmatās aizņēma tieši tik daudz vietas, cik vajadzēja autoriem.

Vai tas ir savādāk, nekā nosaka Lielās Literatūras principi un būtība? Nu un kas? Literatūrā ir daudzi cienījami žanri – apraksts, eseja, traktāts. Lasītājs var izvēlēties – vai viņam lasīt “romānu par dzīvi”, vai “pārdomas par pasaules likteņiem”. Protams, ka vērtēt “Dieva balsi” pēc tiem pašiem kritērijiem kā “Kluso Donu” ir bezjēdzīgi – tieši tāpat kā jautāt, kas ir stiprāks – zilonis vai valis.

Nedaudz atkāpjoties no tēmas, teikšu: man vienmēr ir izbrīnījusi astrologu kaismīgā vēlēšanās nosaukt to, ar ko viņi ar tām vai citām sekmēm nodarbojas, par zinātni. “Astroloģija – vissenākā zinātne”, “Astroloģija – zinātne par debesu ietekmi uz cilvēku”... Astrologi ļoti apvainojas, ja viņiem saka, ka viņu darbošanās sfēru labākā gadījumā var nosaukt par viltus zinātni, bet sliktākā – par nodarbošanos, kurai ar zinātni nav nekāda sakara. Acīmredzot, vārds “zinātne” viņiem liekas, kā kāda caurlaide uz templi, kurā ieiet var tikai iesvētītie. Starp citu, astroloģija patiešām nav zinātne, jo tās principi neatbilst galvenajiem kritērijiem – falsificēšanai, verificēšanai utt. Tomēr daudz cilvēku izmanto astroloģijas pareģojumus, aizrautīgi lasa astroloģijas grāmatas, zina un interesējās par savām zodiaka zīmēm. Un lieliski, ja šīs zināšanas kādam palīdz dzīvē, atnes psiholoģisku komfortu. Jā, tā nav zinātne, nu un kas?

ZF, kurā galvenais varonis ir ideja, bet ne cilvēks, nav daiļliteratūra un vēl vairāk Lielā literatūra. Piekrītu. Vai šis apstāklis kaut kādā mērā pazemina īpašo, pareizos kritērijos novērtēto, augstāk uzskaitīto un daudzu citu darbu vērtību? Man liekas, it ne maz. Lai kritiķi izdomā tai kādu citu ārpus daiļliteratūras terminu. Un lai novērtē “Dieva balsi” tajos kritērijos, kas ir domāti tieši šim apakšžanram.

ZF ir ļoti plašs virziens. Ja uz ass tālu pa kreisi novieto punktu “tikai idejas, bet no cilvēka ļoti maz”, bet tālu pa labi - “galvenais – cilvēks, bet idejas – dziļi otrā plānā”, tad ZF spektrā var atrast darbus, kas piepilda visu atstarpi starp šiem punktiem visā ass garumā.

Protams, B.N. Strugackim ir taisnība un daiļliteratūra (Lielā, Mazā, Vidējā – visāda) ir grāmatas par cilvēku likteņiem. Ja cilvēki dzīvotu tukšā vietā, varētu visam pielikt punktu. Taču cilvēks ir sabiedrisks dzīvnieks un radošu cilvēku nevar aprakstīt bez viņa darba – viņa idejām, domām, iestrādnēm. Radoša cilvēka liktenis lielā mērā veidojas nevis ģimenes lokā, bet viņa darba vietā, lai kāds tas arī nebūtu. Lielās Literatūras autori bieži, rakstot par varoņa dzīvi (piemēram, ievērojams zinātnieks!), stāsta tikai par to, kādas intrigas tikušas pītas ap viņu, kā viņu “aplauzuši” darbā, kā viņu pametusi (vai nepametusi) sieva un tā tālāk, nepastāstot (vai tikai garāmejot pastāstot), ar ko tad viņš īsti ir nodarbojies. Mani tādi daiļdarbi (kaut arī lieliski uzrakstīti) atstāj vienaldzīgu, tāpēc ka man nekas nav zināms par pašu galveno varoņa dzīvē. Es saprotu, ka viņš savā dzīvē lauvas tiesu laika domā par savām idejām un tieši šīs idejas rada konfliktus. Taču, ja autors par sava varoņa konkrētajām idejām nestāsta, kā es varu noticēt visam pārējam? “Viņš visu nakti domāja par magnētiskajām spolēm un nolēma...” Vai tas ir ticams tēls?

Ar ko savulaik lasītājus “paņēma” A. Heilija romāni? Tā būtu visai viduvēja literatūra, ja autors stāstītu par saviem varoņiem tikai ārpus viņu darba laika. Tieši tāpēc, ka A. Heilijs raksta par par cilvēkiem konkrētā darba vietā, viņā grāmatas kļūst par parādību. Grāmatas par cilvēkiem – tā ir Lielā Literatūra. Bet cik šīs grāmatas būtu vērtas bez konkrētā darba, kas rada konfliktus?

Fantastikā šis faktors kļūst vēl būtiskāks. “20 000 ljē zem ūdens” - tas ir par ko vai arī par kādu? Tas ir romāns par zemūdens laivu vai arī par kapteiņa Nemo likteni? Pēc manām domām, protams, par cilvēku, par Nemo. Taču, cik vērts būtu Žila Verna romāns bez “Nautilusa” idejas, bez kuģa un zemūdens pasaules aprakstiem (kas tagad daudziem liekas pārāk gari un vispār – kļūdaini)? ZF spektrā, manuprāt, romāns ieņem vietu kaut kur asij ap vidu – bez Nemo nav “Nautilusa”, bez “Nautilusa” nav Nemo un abi galvenie personāži ir attēloti tik pilnīgi, cik vien to ļāvis Žila Verna literāta un izdomu meistara talants.

Bet “Neredzamais cilvēks”? Vai tas ir romāns par neredzamības fenomenu, vai arī par Grifina, kas atklāja un izmantoja neredzamību, likteni? Protams, par cilvēku, par Grifinu, taču, cik vērts būtu šis romāns, ja tajā nebūtu detalizēti izstrādāta zinātniski-fantastiskā ideja? “Neredzamais cilvēks” lielākā mērā ir “cilvēcisks”, nekā “20 000 ljē zem ūdens”, tas mazākā mērā ir “ideju romāns”, tāpēc uz mūsu ass tas izvietojas vairāk pa labi, taču pietiekami tālu no gala, kur varonis-cilvēks vienkārši nospiež ZF ideju.

G. Altova stāstu “Akmens Vētru osta” es izvietotu simetriski pa kreisi no ass centra, tikpat tālu, kā “Neredzamo cilvēku” - tuvāk ass kreisajam galam. Jā ZF idejas te no pirmā acumirkļa liekas galvenie stāsta tēli, nebūtu idejas par galaktiku kustības vadīšanu, par lodveida sakopojumiem, kur koncentrējas saprātīgās pasaules, nebūtu arī stāsta. Taču, vai tad atmiņā nepaliek kosmiskais kapteinis Zorohs, cilvēks, tēls, šo lielisko ideju “autors”? Es ļoti sen neesmu vēl reiz pārlasījis šo stāstu – iespējams, pārlasot viltos, taču fakts paliek fakts: joprojām atceros Zorohu un viņa idejas. Tieši tādā secībā.

Vēl vairāk, ZF ir idejas – un idejas. Tāpat kā varoņi – un varoņi. Par ZF personāžu var kļūt tāds cilvēks kā kapteinis Nemo. Vai Haterass. Vai Zorohs. Personības, kuras tu atceries visu mūžu. Taču ZF varoņu vidū ir arī “otrā plāna”, neinteresanti tēli, kaut vai tāpēc, ka autors nav spējis dot tiem raksturu un personāžs ir sanācis līdzīgs tūkstošiem citu, kas lasītājam pazīstami ne tikai no ZF, bet pirmām kārtām no Lielās Literatūras sacerējumiem.

Ar idejām tieši tas pats. Ir ZF idejas apbrīnojamas, jaunas, kas izmaina priekšstatus par apkārtējo realitāti – novatoriskas ZF idejas kā – Laika mašīna (H. Velss), hronoklazma (D. Vindems), domājošs okeāns (S. Lems), homeostatisks visums (A. Un B. Strugacki). Ir idejas (tādu ir vairums), kas ir otršķirīgas vai neinteresantas, taču vismaz savas, autora. Un ir idejas, kas ņemtas no modernās zinātnes un tehnikas, tās arī, talantīgi prezentētas, var “noturēt” sižetu un izcelt centrālā tēla raksturu. Tas arī ir viens no Zf spektra punktiem – zinātniski-populārā fantastika, kas padomju laikos bija visai iecienīta (A. Babata, V. Komarova uc. sacerējumi), pēc tam nepelnīti aizmirsta, bet tagad atdzimstoša A. Pervušina darbos.

Konkrētā darba novērtējums, kas obligāti ņemtu vērā visas tā īpatnības (tajā skaitā, žanriskās), ir kritiķa lieta. Varbūt, ka rūpīga izpēte rādīs – jā, šajā konkrētā opusā idejs ir nospiedusi varoni, tas ir slikti, zaudēts līdzsvars, autors nav spējis radīt mākslinieciski pilnvērtīgu darbu, daļēji vai pavisam.

Taču, kur ir tādi kritiķi, kur ir tāda kritika? Daudz vienkāršāk un ierastāk ir piekārt zīmolu.

ZF ir ļoti daudz tādu darbu, kuros idejas ir, bet dzīva varoņa nav (tie izvietojas ZF ass galējā punktā pa kreisi). Vēl vairāk ir darbu, kuros nav jēdzīgu ideju un nav arī varoņu. Taču tā ir autora, nevis žanra problēma. Jāpiezīmē, ka autoram, kas velta sevi ZF ir jābūt divejādi talantīgam: gan literatūrā, gan zinātnē. Spēja radīt “dzīvu”, ticamu varoni un spēja izdomāt ticamu, jaunu, interesantu, zinātniski-fantastisko ideju. Vai ZF daudz ir tādu autoru? Maz, protams, un lielais vairums ZF sacerējumu – ir viduvēji vai slikti, bieži pat grafomānu teksti, kas neatbilst ne literatūras, ne zinātnes kritērijiem. Taču arī Lielajā Literatūrā tieši tādi teksti – viduvēji vai slikti, bieži pat grafomāniski teksti – sastāda vairākumu. Stārdžona likums ir piemērojams katram cilvēka darbības veidam un jebkuram literatūras virzienam – Lielā Literatūra nav izņēmums. Iespējams, ka Stārdžona likums vispār ir universāls dabas likums un pielietot to var pat tur, kur visu ir radījis pavisam cits, ģeniāls Autors... Tas gan ir temats pavisam citai sarunai.

Ja ZF tēls ir iznācis plakans kā no kartona – vai ne tāpēc, ka viņam dzīvē nav gudra, interesanta mērķa? Vai var būt dzīvs tēls-zinātnieks, kas aizrāvies ar “psi-absorbcijas” ideju, ar ad hoc izdomātām īpašībām? Kosmonauts, kuram “psi-absorbcijas” ideja ir tikai iespēja nokļūt uz citu planētu, var kļūt par dzīvu personāžu, jo viņam galvenā ideja ir cita, tieši tā tad arī var kļūt par īstu, interesantu. Vēlams – jaunu.

Ja Lielā Literatūra ir par cilvēku, tad arī ZF ne mazums darbu ir Lielās Literatūras sacerējumi. Un tieši šajos darbos visbiežāk var atrast jaunas, skaistas, zinātniski-fantastiskas idejas. Tēls nav interesants bez viņa idejas, idejas nav interesantas, ja nav varoņa, kas dzīvo dzīvi, lai sasniegtu mērķi.

[Stārdžona likums “Nekas nekad nav absolūti pareizs” - «Nothing is always absolutely so»; tā ir teicis rakstnieks-fantasts Teodors Stārdžons, teiciens radies polemikā ar kādu kritiķi, kas sacījis, ka 90% no fantastikas ir absolūtas muļķības. Stardžons iebildis, ka 90% no jebkā arī ir absolūtas muļķības un fantastikai nav nekādu iedzimtu trūkumu. - t.p.]

Nobeigums sekos.