Jezga ap dažādu krievu varas vai to cildinātāju pieminekļu aizvākšanu man lika atcerēties Uldi Ģērmani (Dr.Ulafu Jāņsonu) un viņa izcilajiem aprādījumiem latviešu lietās. Lai gan šis nav sociālo tīklu formāts, bet liekas vērtīgi arī tādā atgādināt, ka krieviskuma problēma tautas vadoņu un inteliģences vidū mums veca, un maz vien esam uz priekšu tikuši tās apkarošanā. Ģērmaņa raksts pirmoreiz publicēts 1995.gadā trimdas avīzēs (Latvijā viņu nedrukāja), tagad šis tas būtu papildināms, bet pašos pamatos jau maz kas Latvijā mainījies, ja vien nebūtu Ukrainas kara. Vēl joprojām mums izglītotu ļaužu vidū netrūkst tādu, kas alkst un tvīkst pēc krievu imperiālisma simboliem, un tagadējais brīdis tādiem droši nepatīkams. Kāpēc tas tā, par to zobgalīgi Uldis Ģērmanis.
Te būs fragments no apcerējuma Baltkrievi, mazkrievi un latkrievi, kur Gērmanis ļauj savā vietā izteikties literārajam rezidentam biedram Jēzupam Kindzulim:
No latkrieviskām iezīmēm nav brīva arī mūsu intelliģence, ko vēl pirms dažiem gadiem dēvēja par padomju inteliģenci. Šis apzīmējums nebija gluži no gaisa grābts. Tā veidojās krieviskās padvaras sistēmā un stingrā uzraudzībā, atrauta no “aizmirstībai nodotā” nacionālās kultūras un vēstures mantojuma, visa krieviskā nekautrīgi glorificētā gaisotnē. Daudzi šīs inteliģences pārstāvji bija pilnīgojuši savu profesionalitāti augstākās krievu mācību iestādēs, krievu valoda bija viņu “otrā mātes valoda” (bieži vien arī vienīgā svešvaloda). Tas nevarēja palikt bez ietekmes šo ļaužu garīgajā ievirzē.
Viņi bija organizēti savās profesionālajās savienībās (centrālo savienību nodaļās) censīgu poļitruku un špiceļu pārraudzībā. Viņu laicīgo eksistenci pēc dažādu rangu likmēm nodrošināja centrālā vara. Šī inteliģence tātad bija visnotaļ atkarīga no svešajiem maizestēviem, kas prasīja pakalpojumus, nodevas un pateicības apliecinājumus par sniegto gādību un aprūpi. Citādi tas nevarēja būt un arī nebija. Ja nespļāva pret vēju, kā savā laikā teica organiem tuvais filozofs Jānis Vējš, tad dzīvot varēja gluži ērti. Un nespļāva jau arī, jo cilvēks grib dzīvot. Šo “pieklājību” turklāt veicināja iepotētā pārliecība, ka no kalpības Maskavai nav iespējams atbrīvoties.
No šādas inteliģences nevarēja prasīt, lai tā organizētu un vadītu nacionālo pretestību. Ar to varēja nodarboties tikai atsevišķi pārdrošnieki jeb disidenti. Savu iespēju robežās t.s. radošā inteliģence centās turpināt darbu dažādās latviešu kultūras nozarēs, kaut arī “sieciņi” svešajiem kungiem bija jādod un uzticība jāapliecina. Dažs labs šos pazemojumus mēģināja slīcināt pudelē un nelaikā aizgāja veļu valstībā. Tāds nu bija šis organizētā genocīda un vergošanas laiks.
Varēja tomēr sagaidīt, ka, redzot savas tautas un kultūras sistēmatisko gremdēšanu, vismaz radošā inteliģence saglabās stipru dvēseles īgnumu pret visu rupji uzspiesto krievisko, kura obligātā cildināšana bija pacelta līdz visaugstākām negribēta humora virsotnēm. Taču tā tas nav. Arī šajā mūsu kultūras priekšpulkā kaut kas ir aizlauzts, šis tas no uzbāzīgi uzspiestā ir pielipis. Viņiem nav arī tik viegli iekārtoties pēc palaišanas brīvībā. Tāpat kā latviešu dzimtļaudis pēc 1817./19. gada brīvlaišanas ieguva tikai t.s. “putna brīvību”, tā arī šī inteliģence kļuva personīgi brīva, bet zaudēja materiālo nodrošinājumu. Joprojām netrūkst tādu, kas ir gatavi kultsakariem ar bijušajiem apspiedējiem, labprāt brauc uz dažādiem sarīkojumiem Krievijā, domā, ka krievu valoda viņiem “paveŗ plašus kultūras apvāršņus” utml. Viņi necīnās, lai radikālā veidā izmēztu krieviskošanas mēslus no Latvijas izglītības sistēmas un kultūras dzīves. Ilgi bezcerīgā pakļautībā turēta (bet tomēr aprūpēta) inteliģence nevar būt revolūcionāra patriotiskā nozīmē. Tā arī nespēj rosināt un vadīt apmulsušo un padomju skolās apmuļķoto jaunāko paaudzi.
Vēl jāievēro, ka mūsu bijusī padomju inteliģence nevēlas patiesu sabiedrisku atklātumu un norēķināšanos ar necilo pagātni, jo tai ir svešs jēdziens pilsoniskā drosme. Tāpēc šāda veida aicinājumi viņus tikai kaitina. Kā zināms, pēc izbēgšanas no verdzības Ēģiptē, Mozus vadāja Izraēļa bērnus četrdesmit gadus pa tuksnesi, lai atsārņotu viņu smadzenes un atjaunotu labus tikumus. Tikai pēc šīs pamatīgās attīrīšanās izredzētā tauta bija gatava doties uz apsolīto zemi. Latviešus (arī mūsu kaimiņus) palaida vaļā atjaunot valsti bez jebkādas šķīstīšanās. Būtu ļoti netaisni, ja dievišķā aizredze – divina providentia – šai vajadzībai nepiešķirtu nepieciešamo laiku…