Kāds nezināms priestera dēls nepilnu divu gadu laikā uztaisīja patiesi galvu reibinošu karjeru un sakrāja iespaidīgu bagātību, darbojoties raganu medību jomā. Metjū Hopkinss ir dzīva pierādījums tam, ka slikta publicitāte darbojas tikpat labi kā reklāma. Pilsētnieki, tikai izdzirdot vien viņa vārdu, nodrebēja. Neviens nejutās droši, arī paši baznīcas kalpotāji. Hopkinss un viņa partneris 14 mēnešu laikā, neticami vētrainas darbības rezultātā, “atmaskoja” vismaz 230 cilvēkus (apmēram 40% no visiem Anglijā par burvestībām notiesātajiem visā “medību” vēsturē). Vēlāk viņi visi par burvestībām tika notiesāti uz nāvi. Viņi mira spīdzināšanas laikā vai cietumā, gaidot nāvessodu. Hopkinss nodzīvoja īsu mūžu, taču paspēja kļūt slavens kā galvenais un nežēlīgākais raganu mednieks visā valstī.
Zināms, ka pats Metjū bija ārkārtīgi dievbijīgs cilvēks, gandrīz fanātiķis. Viņa tēvs, puritāņu baznīcas (Safolkas grāfistē) kalpotājs Great Wenham, bija diezgan populārs vietējo draudzes locekļu vidū, un savus bērnus audzināja saskaņā ar stingriem protestantisma kanoniem.
Ja ticam Hopkinsa traktātam “Raganu atklāšana” (The Discovery of Witches), viņš savu aicinājumu neizvēlējās pats, aicinājums esot atradis viņu. Kādā naktī netālu no mājas Meningtrī, uz kurieni viņš bija pārcēlies 1640.gada sākumā, Metjū noklausījās vairāku sieviešu sarunu. 7 vai 8 raganas it kā esot apspriedušas savus ļaunos darbus, netaisnīgos plānus un upurējušas sātanam. Vēlāk pret šīm sievietēm tika ierosināta lieta, un jaunietis prāvā uzstājās kā apsūdzētājs. Tā Hopkinsam kļuva skaidrs, kam tieši viņam ir jāvelta sava dzīve, savu spēku viņam ir jāvirza uz cīņu pret velna kalpiem. Tiek uzskatīts, ka pirms raganu mednieka karjeras uzsākšanas jauneklis bija mācījies par juristu, vismaz tā apgalvo tie, kas bija dzirdējuši, kā viņš runā tiesā, taču pierādījumu faktam, ka Hopkinss tiešām būtu studējis jurisprudenci, nav.
Pastāv dažādi viedokļi par to, vai Hopkinss rīkojās ar oficiālo iestāžu piekrišanu, vai arī šī piekrišana bija klusa, taču jauneklis ar apskaužamu degsmi uzņēmās inkvizitora pienākumus. Atrasti ieraksti par to, ka Hopkinsam Parlaments bija piešķīris īpašu atļauju, kas arī izskaidro, kāpēc viņam bija dokuments, kas ļāva viņam brīvi pārvietoties starp grāfistēm. Šis dokuments bija sava veida drošības apliecība. Kopā ar savu kompanjonu Džonu Stērnu viņš ceļoja pa Anglijas austrumu reģioniem ar mērķi atmaskot raganas un burvjus. Būtībā šo slaveno “mednieku” pāri uzaicināja paši konkrētās pilsētas iedzīvotāji, un viņiem arī tika uzdots iekasēt naudu, lai samaksātu par pakalpojumiem. Hopkinss un Sterns uzreiz saprata, ka pastāv iespēja ne tikai izdarīt “labu darbu”, bet arī no tik daudzsološa projekta gūt peļņu.
Lai gan tajā laikā Anglijā spīdzināšana jau bija oficiāli aizliegta, Hopkinss pratināšanas laikā izmantoja tādas metodes, kuras vēl kā tādas nebija uzskaitītas spīdzināšanas metožu sarakstā. Piemēram, viņa iecienītākais veids, kā aizdomās turamos spīdzināt, bija miega deprivācija. Cietušajam diennaktīm neļāva gulēt, un tad, kad nelaimīgais no noguruma zaudēja samaņu, viņš vai viņa tika rupji pamodināts. Pratināšanas šādā formātā Hopkinsu nemaz nenogurdināja. Viņam svarīgs bija rezultāts. Ja aizdomās turamais joprojām pretojās, viņu varēja pakļaut pārbaudei ar ūdeni. Viņu piesēja pie krēsla un iemeta ūdenstilpnē. Ja nenoslīka, tad vainīgs, ja noslīka, tad nav vainīgs. Tomēr 1645.gadā šo pārbaudes metodi viņš beidza izmantot.
Hopkinss nolīga sieviešu komandu, kuras uzdevums bija uz aizdomās turamo (vairums no tiem bija sievietes) ķermeņiem tikai meklēt tā saucamās “velna zīmes”. Ja uz ķermeņa redzamās daļas neizdevās atrast neko tādu, kas atgādinātu draudīgu sātana traipu, viņas sāka meklēt apslēptās zīmes: pilnībā noskuva matainās vietas un pārbaudīja katru ādas centimetru. Kā likums, agrāk vai vēlāk tika atrasta kāda dzimumzīme, kas varētu liecināt par to, ka aizdomās turamais ir noslēdzis darījumu ar velnu.
Līdz 1645.gada pavasarim, pateicoties Hopkinsa un Sterna pūlēm, spriedumu apsūdzībās par burvestībām jau gaidīja 36 sievietes. Dažas no viņām nomira cietumā vai pratināšanas laikā, un19 no viņām tā paša gada vasarā tika izpildīts nāvessods. Ap šo laiku Hopkinss sevi sāka dēvēt par “galveno raganu mednieku” vai “mednieku ģenerāli”. Galvenā atšķirība starp Hopkinsa taktiku un citiem apsūdzētājiem bija tā, ka viņš konkrēto lietu nemēģināja izprast, viņa uzdevums no paša sākuma bija atrast un identificēt raganas. Vācot baumas un tenkas, koncentrējoties uz noskaņojumu un apmelošanu, Hopkinss par upuriem bieži izvēlējās visnepopulārākos vietējos pilsētu vai ciemu iedzīvotājus. Šajā gadījumā vainu bija vieglāk pierādīt, pamatojoties uz liecībām, un arī bija mazāka iespēja sastapties ar apkārtējo pretestību.
Ne katra pilsēta un noteikti ne katrs ciems varēja atļauties tādu greznību, kā pieaicināt divus slavenākos inkvizitorus: Hopkinsa un Sterna pakalpojumi nebija lēti. Savos dokumentos “ģenerāļi” norādīja vienus skaitļus, bet viņu ziņojumos uzaicinātājiem dažkārt bija norādītas pavisam citas summas. Dažkārt Hopkinss dokumentos atzīmēja, ka strādājis vispār “par velti”, lai gan patiesībā bija saņēmis vairāk nekā 20 mārciņas par izsaukumu. Strādājot šādā tempā, 14 darba mēnešu laikā viņš sakrāja pasakainu bagātību (tiek uzskatīts, ka aptuveni 1000 mārciņu), un tik strauja kļūšana par bagātnieku nepalika nepamanīta. Dažās vietās pilsētnieki bija īpaši sašutuši, viņi apsprieda milzīgās summas, kas bija jāsavāc, lai samaksātu par Hopkinsa vizīti. Daži baznīcas kalpotāji izteicās pret pašpasludinātā “ģenerāļa” aktivitātēm, apsūdzēja viņu alkatībā un šaubījās par viņa misijas taisnīgumu.
Pēc dažādām aplēsēm, Hopkinss un viņa rokaspuiši bija personīgi atbildīgi par 200-300 cilvēku nāvi, pārsvarā sieviešu, taču viņa apsūdzēto vidū bija arī vīrieši un pat viens garīdznieks. Vienu reizi Hopkinss un Sterns tika izsaukti uz nopratināšanu. Viņi tika pratināti par viņu darbības metodēm, kā arī par “reidu” laikā iegūto naudu. Nekādas apsūdzības “medniekiem” netika izvirzītas, un uz nākamo komisijas sēdi viņi neieradās. Nav zināms, cik vēl cilvēku būtu varējuši kļūt par Hopkinsa upuriem, un vai viņš pats nebūtu nonācis apsūdzētā vietā, ja ne viņa pēkšņā un diezgan ātrā nāve. 1647.gada augustā Metjū saslima, iespējams, ar tuberkulozi (viņam tolaik bija 25-28 gadi) un pēkšņi nomira. Bet pat “galvenā raganu mednieka” nāve tika mistificēta. Klīda baumas, ka viņš pats faktiski ticis apsūdzēts burvestībās, iespējams, kaut kādas grāmatas, kurā bija valstī visu zināmo raganu saraksts, zādzības dēļ. viņš esot ticis pakļauts viņa mīļotajai ūdens pārbaudei, kuru viņš neizturēja, un pēc tam sodīts ar nāvi. Tomēr šim mītam apstiprinājumu neizdevās atrast.