Godīgi sakot, kad es beidzu šo grāmatu, es patiešām domāju, ka anime bums, nonācis līdz apogejam, pārvērtīsies par nišas parādību, šim žanram būs savi cienītāji, taču tas nekad nekļūs par meinstrīmu. Tieši utrādi, pašreiz anime Amerikā ir kļuvis tik populārs, ka tam, mazākais, ir vismaz simtiem tūkstoši pielūdzēju. Es joprojām atceros, cik skeptiska biju pirms dažiem gadiem, kad saņēmu ielūgumu uzstāties "Otakonā" - lielākajā anime konferencē Austrumu piekrastē. Taču, kad es atnācu uz reģistrāciju pirmajā dienā, tad mani pārsteidza milzīga rinda - "aste" stiepās cauri visam Baltimoras konferenču centram un beidzās laut kur uz ielas. Apmeklētāji vecumā no 6 līdz 60 gadiem bija koši ģērbušies iemīļoti varoņu kostīmos. Vēlāk es uzzināju, ka šo vasaras pasākumu Baltimorā bija apmeklējuši 17 000 cilvēki. (konferencē pēc gada viņu bija jau 20 000). No tā laika anime fanu kļūst arvien vairāk. Kaut arī šodien sastopami cilvēki, kuri, uzzinājuši mana pētījuma tēmu, sāk vairīties. taču ar laiku tik un tā nereti izrādās, ka mans sarunu biedrs pats mīl japāņu multfilmas vai draudzējas ar anime fanātiem.
Viena no būtiskākajām izmaiņām amerikāņu anime fanu sabiedrībā pēdējos gados boja sieviešu skaita palielināšanās tajā. Turklāt meitenes tagad mīl ne tikai anime, bet arī mangu - ar to saistīto tēlotājas mākslas veidu. Kā raksta avīze "New York Times", "mangas komiksu radītāji Amerikā ir ieguvuši jaunu auditoriju - sieviešu". Patiešām, milzīgu skaitu pasākumu tagad vienādā skaitā apmeklē, gan vīrieši, gan sievietes. Protams, daži anime tipi vairāk pievelk neitenes, citi, tieši otrādi - jaunus puišus. Piemēram, jaoi žanra (anime un manga ar homoseksuālu erotikas tēmu) pielūdzēju vidū sieviešu ir 10 reizes vairāk, nekā vīriešu. Vispār, absolūti jebkuram žanram, ieskaitot hentai (pornogrāfiju) ir abu dzimumu pielūdzēju skaits. Hentai šajā ziņā ir visa zīmīgs - sākumā tas tika orientēts pārsvarā uz vīriešiem. Tāda pati situācija ir ar mangu un anime sjodzjo (jauna meitene). Par šo novirzienu tagad interesējas arī vīrieši! Pēc Japānas ārējās tirdzniecības organizācijas (Japan External Trade Organization) datiem anime sastāda 60 procentus no visām zīmētām televīzijas filmām. Anime programmas. tāda kā "Yu-Gi-Oh" (1998) un "Pokemon" (1997) ir pirmajā ASV bērniem domāto telepārraižu desmitniekā (trešā un setā vieta attiecīgi). Pat amerikāņu multfilmas ("The Powerpuff Girls", 1998. un "Hi Hi Puffy AmiYumi", 2004,) visdrīzāk ir radītas anime iespaidā.
Kā var sapraast no šajā grāmatā izskatītajiem anime, tās ir multfilmas, ne tikai bērniem. Avīze "The Washington Post" raksta "Vakara bloks Adult Swim kanālā Cartoon Network, kur bieāi rāda japāņu anime, šodien ir pats populārākais kabeļu bloks starp vīriešiem no 18 līdz 34 gadiem dotā laika segmentā. To apsteidz tikai Džona Stjuarta Daily Show un Deivida Letermana The Tonight Show un Late Show.
Anime popularitāte aug, ne tikai ASV un Japānas teritorijā. Vienā no "The Washington Post" publikācijā, atzīmēts, ka Dienvidāfrikas telekompānija palaiž 24 stundu anime kanālu un, ka "Pokemon" ir kļuvis par pašu populārāko multfilmu pasaulē. To rāda 68 valstīs. Vēl vairāk, interese par anime ir jūtama ne tikai lielpilsētās. Reiz 2002. gadā, ceļojot pa Burgundiju, es ieraudzīju avīžu kioskā piecus svaigus žurnālus, kas veltīti anime!
Interesanti, ka anime tagad vērtē arī no estētiskā viedokļa. 2004. gada decembrī es nokļuvu kādā Parīzes izstādē, kur Mijadzaki mākslu salīdzināja ar populārā franču komiksu mākslinieka Mēbiusa zīmējumiem. Izstāde notika Monētu nama pagalmā, kas rotāts neoklasikas stilā. Tad lūk, man sākumā likās, ka es neesmu iekļuvusi īstajā vietā: muzeja otrajā stāvā stāvēja franču jauniešu pūlis, un jaunieši skatījās ainas no Mijadzaki filmām.
Tāpat izstādē bija katalogs ar Mēbiusa un Mijadzaki izteikumiem par mākslu un fantāziju. Viens no citātiem pilnā mērā atspoguļo Mijadzaki attieksmi pret mākslu un dzīvi: „Protams, es ticu, ka eksistē citas pasaules. Bez tām dzīve būtu garlaicīga. Tas ir tāpat, kā ar mīlestību: tā nav redzama, taču tā ir, tāpēc, ka tu tai tici. Viss ir atkarīgs no ticības.”
Mijadzaki māksla ir atstājusi iespaidu ne rikai uz francūžiem. 12003. gadā viņa filma „Gariem līdzi” (Sen to Chihiro no Kamikajushi, 2001) ieguva Amerikāņu kinoakadēmijas balvu, kā labākā animācijas filma, apsteidzot četras amerikāņu lentes, tajā skaitā, divas Disneja studijas radītās.
Bet „Haula ceļojošā pils” (Hauru no Ugoku Shiro, 2004), kas uzņemta pēc fantāzijas žanrā sarakstītā, angļu rakstnieces Diānas Vinnas Džonsas garstāsta, 2005. gadā tika parādīta 50 valstīs.
Taču atgriezīsimies pie jautājuma, ko neviļus rosina Mijadzaki: kāpēc arvien vairāk un vairāk cilvēki tic citas pasaules – anime – eksistencei? Te vajadzētu vietā pastāstīt par vairākiem novērojumiem. Pēdējos gados fantāzija ir ieņēmusi vadošo pozīciju, ne tikai kino, bet arī literatūrā. Galvu reibinošie Harija Potera grāmatu un „Gredzena pavēlnieka” triloģijas panākumi, liekas, izsaka globālo vēlmi pēc fantastiskā. Protams, aiz tā slēpjas daudzi iemesli, taču droši var teikt, ka pēdējā XX gadsimta desmitgadē ir pieaugusi neapmierinātība ar tehnoloģijām. Radusies sapratne, ka tās nespēj nodrošināt gaišo nākotni, ko agrāk solīja rakstnieki-fantasti. Pasaule grimst ekonomisko krīžu un karu mutulī, zinātne nav spējīga atrisināt šīs problēmas.
Turklāt, ja runā par ASV, tad 2001. gada 11. septembra terora akts atstājis dziļas pēdas veselas nācijas psihē. Tāpēc nav brīnums, ka fantāzijas alternatīvās pasaules ir kļuvušas populārākas par jauno, biedējošo realitāti.
Tajā pašā laikā daudzos darbos, kas veidoti anime žanrā, ir raksturīga varoņu spēja viegli pārvietoties no reālās pasaules uz fantastisko un atpakaļ. Pols Velss rakstīja:
‘Animāciju bar nosaukt par pašu ietekmīgāko daiļrades formu XXI gadsimtā. Animācija kā māksla, metode, estētika un līdzeklis pilda daudzus vizuālās kultūras aspektus – no mākslas filmām līdz vakara sitkomiem, televīzijas un interneta multfilmām. Īsi sakot, animācija ir visur”. (Paul Wells. Animation: Genre and Authorship. London: Wallflower Press, 2002.)
Eksistē vēl svarīgāks animācijas aspekts, kas atšķir to no citām vizuālajām mākslām, - tā ir pilnīga nereferencialitāte. Kino un fotogrāfija ir atkarīgas no ārējās realitātes – pat, ja tajās tiek izmantoti specefekti, kas šo realitāti mana. Animācija skatītājiem dod sapratni, ka tā atšķiras no īstenības, vēl vairāk, tā ir alternatīvā realitāte. Vecākās paaudzes skatītāji, kuri ir pieraduši uztvert animāciju, kā simts procentīgu izklaidi bērniem, animācijas filmas uztver ar grūtībām. Lieta tāda, ka tad, kad mēs skatāmies multfilmas, mēs jūtamies psiholoģiski mazāk aizsargāti. Citiem vārdiem, kad skatītājs skatās kino, viņam ir noteiktas sagaidāmā robežas no vizuālās daļas vai sižeta. Taču, skatoties animācijas kino, skatītājs nezina, ko no tā var sagaidīt: personāži var pārvērsties, kļūt lielāki vai mazāki, transformēties. Sivēni var lidot, bet kaķi – sarunāties. Bet Visums tieši acu priekšā var pārvērsties kādā gigantiskā radījumā.
Realitātes un ilūzijas savstarpēja iekļaušanās pilnībā saskan ar manu ideju par „fantāzijas telpu”, par kuru būs runa grāmatas noslēdzošajā daļā.
Nevar neminēt, ka fantāzijas telpas pievilcība ir saistīta arī ar to, ka cilvēki visā pasaulē arvien vairāk tiecas uz alternatīvo realitāti: vai nu tās būtu videospēles, „mīļuma” kults animētās Hello Kitty veidolā vai vispārēja aizraušanās ar pornogrāfiju. Vai mums patīk tas vai nē, mūsu kultūru pakāpeniski piepilda pasaules, kuras pēc būtības ir mentāli (un tehnoloģiski) radītas.
Kā anime ir reaģējis uz pēdējo gadu izmaiņām? Šis izdevums ir mans mēģinājums atbildēt uz šo jautājumu. Taču šeit mēs kārtējo reizi uzduramies uz daudziem zemūdens akmeņiem. Tagad veido milzīgu anime daudzumu un runāt par kaut kādām kopējām tendencēm animācijā kļūst arvien grūtāk. Katram argumentam vienmēr var atrast izņēmumus, iespējams, ka pat daudz izņēmumu. Turklāt, es apskatu filmas, kas ur populāras galvenokārt Savienotajās Valstīs, kas dabiski neatspoguļo visu ainu, kas veidojas japāņu anime.
Kopumā es varu sacīt, ka eksistē trīs anime veidi: apokaliptiskais, elēģiskais un karnavāliskais. Taču arvien biežāk šāds dalījums nav pilnīgs. Tā populārais teleseriāls „Klaidonis Kensins” (Rurouni Kenshin, 1996) apvieno visus trīs novirzienus, tāpēc to nevar ievietot nevienā no šīm minētajām kategorijām.
Savā jaunajā grāmatā es gribēju apskatīt ne tikai daudzas košākās filmas, kas uzņemtas anime žanrā, taču, kā arī iepriekšējā izdevumā, sīkāk apstāties pie pašām interesantākajām vai nozīmīgākajām. Šajā pētījumā es esmu iekļāvusi seriālus un filmas, kam ir milzīga popularitāte ASV un Japānā un, kas ir atstājušas milzīgu ietekmi uz mūsdienu anime-kultūru. Atzīmēšu, ka popularitāte obligāti nenozīmē šabloniskumu un virspusējību. Piemēram, seriālā „Inujasa” (Inuyasha, 2000), kas balstās uz Rumiko Takahasi populārās mangas, ir 159 epizodes, kur katra no tām no sākums līdz beigām ir visai tēlainas un tur skatītājus spriedzē. „Kovbojs Bibops” (Kaubooi Bibappu, 1998), nuāra sāga par kosmisko galvu mednieku, ir neticami populāra Amerikā un Japānā tieši tāpēc, ka aizskar zināmus vīrišķības stereotipus un izsauc skatītājos dziļas emocijas.
Bet filma „Ģariem līdzi”, kas kļuva par pašu pelnošāko visā japāņu kinematogrāfa vēsturē, vae uztvert kā lielisku izklaides kino, no vienas puses, vai kā īstas pārdomas par mūsdienas Japānas kritiku, no otras puses.
Kā jau agrāk, es iekļāvu apskatē mazāk zināmus darbus (īstenībā, daži no tie Rietumu skatītājam vispār nav zināmi) to kvalitātes un sižeta oriģinalitātes dēļ, to tēmu svarīguma dēļ, kas ir pelnījušas kritiķu un plašas auditorijas uzmanību. Te es iekļauju tādus darbus, kā „Pelēkspārņoto Savienība” (Haibane Renmei, 2002), kas izsmalcinātā, atmiņā paliekošā un aizkustinošā veidā atklāj pašnāvības sekas, un „Vilku lietus” (Wolf’s Rain, 2003) – raudas par sagrautiem sapņiem.
Dažreiz anime, kas nav šausmīgi populāri Japānā, atrod savus uzticīgus fanus Amerikā.
To vidū „Leina eksperimenti” (Shiriaru Ekusuperimentsu Rein, 1998) – žilbinoša datoru tehnoloģiju murgainās puses demonstrācija. Šo darbu Amerikā slavēja pilnīgi visi – zinātnieki, kritiķi un fani. Kopā ar to, es vienkārši nespēju pastāstīt par daudzām lieliskām animācijas filmām: savlaicīgi lūdzu piedošanu tādu seriālu, kā „Eskaflons” (Tenkū no Esukafurōne, 1996), ‘Gandams” (Gandamu Shurīzu, 1979), „Noslēpumainā spēle” (Fushigi Yūgi, 1995) un visu pārējo cienītājiem, ko esmu apdalījusi ar uzmanību. Par laimi, kritiķi tagad tik bieži pievēršas anime, tātad, ir reāla iespēja, ka šos darbus kāds jau būs izanalizējis. Pēdējā laikā parādās arvien vairāk kvalitatīvu rakstu un grāmatu par anime, un es esmu pārliecināta, ka tādu būs arvien vairāk.
Es rekomendēju arī pievērsties vairākiem zinātniskiem darbiem par anime. Pie tiem pieder arī 2002, gada „Japan Forum” izdevums ar satriecošām, teorētiskām esejām, dažas no tām ir veltītas Mijadzaki un Osijam.
Mans bijušais students Brian Ruh uzrakstīja pirmi grāmatu-pateicību Osijas daiļradei „Stray dog of Anime. New York; Palgrave Macmillan, 2003”. Tāpat uzmanību ir vērts Christopher Bokton, esejas par Osiju „Wooden Cyborgs and Celluloid Souls: Mechanical Bidies in Anime and Japanese Puppet Theater, positions 10, no. 3 (Winter 2002). Arī vēl viens viņa darbs ‘The Mecha’s Blind Spot: Patlabor 2 and the Phenomenology of Anime, Science Fiction Studies 29, no. 88 (Novenber 2002). Tajā pašā sējumā jūs atradīsiet Sharalyn Orbaugh rakstu „Sex and the Single Cyborg, par „Evangelion” un „Ghost in the Shell”.
Turpinājums sekos.