Pēc mācību beigām, sākot ar 1911. Gadu viņš strādā dažādās ļvovas ģimnāzijās par skolotāju. Viņš ceļo pa Eiropu: Austrija (1914-1915), apmeklē Itāliju (1927) un Rumāniju (1927). No 1917. Līdz 1921. Gadam viņš ir skolotājs Pšemislā.
Pensionējies slimības dēļ, no 1931. gada viņš dzīvo ārstniecības iestādē Bžuhovicē, netālu no Ļvovas. No tā laika, neskatoties uz nesien iegūtiem panākumiem rakstniecības jomā, viņš grimst arvien lielākā nabadzībā un aizmirstībā.
Viņš mira galējā nabadzībā, gandrīz visu draugu pamests. Viņš ir apglabāts Ļvovā, Janovska kapsētā.
Grabinskis bija eksperts parapsiholoģijas, maģijas un dēmonoloģijas jomās. Viņš interesējās par pirmajiem soļiem kinomākslā (īpaši par populāro vācu ekspresionisma novirzienu), sekoja tālaika filozofijas un literatūras novirzieniem; viņa intelektuālo un māksliniecisko gaumi ietekmē Anrī Bergsons un Viljams Džeimss, viņš mīl Edgara Alana Po darbus, kuram viņš velta eseju “Fantastu princis” (1931).
Daiļrade.
Visvairāk Grabinskis ir pazīstams ar savām novelēm. Debutējis 1909. gadā (ar pseidonīmu Stefans Žalnijs) ar stāstu krājumu “No izņēmumiem”. Tomēr kritiķu atzinību viņš negūst, jo viņi pirmos stāstus augsti nevērtē. Autoru pamana tikai pēc otrā krājuma “Rožu pakalnā” (1918). Slavu viņam atnes krājums “Kustības demons” (1919) – šausmu stāstu krājums, kas grozās ap tēmu vilcieni, dzelzceļa stacijas. Iepriecināts par panākumiem viņš īsā laikā publicē citu stāstu krājumus, no kuriem daži bija kā slēgti tēmatiski cikli: “Crazy Palmer” (1920), “Amazing Story” (1922), “Uguns grāmata” (1922), “Passion” (1930). Daži Grabinska stāsti tika publicēti arī parastajos preses izdevumos („Gazeta Kaliska”, „Słowo Polskie”, „Robotnik”, „Nowa Reforma”) un literatūras izdevumos („Maski”, „Pro Arte”, „Zdrój”).
Pēc kritiķu domām mazāka literāra vērtība ir Grabinska garajiem stāstiem. “Salamandra” (1924), “Cień Bafometa” (1926), “Klasztor i morze” (1928), kā arī “Wyspa Itongo” (1934) tika neievēroti, kritiķu nokritizēti un pēc kara atzīti par anahronismu.
Grabinskis ir arī autors trim lugām (“Willa nad morzem”, “Zaduszki”, “Larwy”), kas tika izrādītas uz Varšavas, Ļvovas un Krakovas skatuvēm.
Stefans Grabinskis ir radījis savu, atpazīstamu literāru stilu, kas kombinē tradicionālu, reālistisku stāstījumu ar elementiem poēzijas valodā. Raksturīgi ir Grabinska prozā fiktīvu vārdu un vietu nosaukumu izmantošana.
Lielākā daļā no rakstnieka daiļdarbiem sižets attīstās pēc līdzīga risinājuma: varonis dzīvo parastu dzīvi un tad tajā sāk parādīties noslēpumainas un neparastas parādības, kas ved viņu līdz pārsteidzošam finālam, kas viņu iekšēji transformē vai visbiežāk pazudina. Lielākā daļa no stāstiem risinās mazpilsētās, vientuļās ēkās, aizmirstās dzelzceļa stacijās.
Grabinskis pievērš uzmanību reālistiskām detaļām, piemēram, “Kustību dēmona” stāstos – ar dzelzceļu saistītiem terminiem, laikam jau tāpēc nereti lielākajā daļā viņa darbu cītīgi pareizs īstenības un cilvēka psiholoģijas attēlojums viņa darbos konkurē ar īpašo baismo, saspriegto noskaņu.
Visvairāk Grabinska darbos izceltie motīvi ir: identitātes problēmas,, esamības un realitātes traucējumi paralēlajās realitātēs, dzīve pēc nāves, fascinošie zinātnes un parazinātnes sasniegumi, ārprāta pārdabiskie cēloņi, dēmoniskas sievietes. Grabinska fantastiskās idejas balstās plurālistiskā, neoplatoniskā realitātes koncepcijā, pārliecībā par īpašo domas spēku, iedvesmojoties no Frīdriha Nīcšes un Bergsona idejām.
http://pl.wikipedia.org/wiki/Stefan_Grabi%C5%84ski
Lapa.
P.S. Nolēmu pastāstīt par šo rakstnieku, jo kādreiz esmu lasījis viņa darbus – man patika.