Fantāzijas grāmatas nosaukumam, protams, jāsastāv no diviem vārdiem. Pēdējā laikā ir uzradušies fantāzijas korifeji, kas izsmej nosaukumus „lietvārds ar papildinātāju” un jaunajiem adeptiem iesaka tikt vaļā no šīs, viņuprāt, banālās shēmas. Mēs nebaidāmies paziņot, ka šie padomi ir muļķīgi. Nosaukums, kas sastāv no diviem vārdiem, ir tradīcija, reveranss žanra klasiķu virzienā un tajā pat laikā signāls, ka grāmatiņa pieskaitāma fantāzijai, nevis „Jaunajam vilnim” vai kādam citam fantastikas avangardam. Dīvaini nosaukumi taču bija kaut kas līdzīgs „Jaunā viļņa” karogam, cenšoties par katru cenu izrauties no shēmām un epater de bourgeois***, tiesa gan, tādējādi radot jaunu shēmu. Pietiek paskatīties uz nosaukumu Time Considred as a Helix of Semiprecious Stones („Laiks, kas izskatāms kā pusdārgakmeņu spirāle”) vai We, in Some Strange-Power’s Employ, Move on a Rigorous Line („Mēs kaut kāda dīvaina spēka rezultātā kustamies taisni uz priekšu”) (??????????), I Have No Mouth But I Must Screan („Man nav mutes, bet man jākliedz”), The Beast that Shouted Love at the Heart World („Briesmonis, kas izkliedzis mīlu pasaules sirdij”) (???????????????), vai, teiksim, „Vai jūs, cienījamais, pasūtījāt spīdzināšanu?” – un uzreiz kļūst skaidrs – avangardists.
Radot fantāziju, mums nepamirkšķinot ne aci jāatmet šādi te nosaukumi. Kā jau teicu, to prasa žanra kanons.
Deivids Pringls savā Modern Fntasy nosauc 100 vislabākās fantāzijas grāmatas. No tām četrdesmit vienai ir klasiskais nosaukums no diviem vārdiem (Andersona The Broken Sword – „Salauztais zobens”, Vensa The Dying Earth – „Mirstošā zeme”, Holdstoka Mythago Wood – „Mitago mežs”, Keja The Fionavar Tupestry – „Fionavara gobelēns” u.t.t.). Nākamajiem divdesmit trim nosaukumiem poļu valodā ir divdaļīgs nosaukums, bet angliski tiem ir klasisks saiklis „of” (piemēram, Tolkīna The Lord of the Rings – „Gredzenu pavēlnieks”, Ursulas le Guinas The Wizard of Earthsea – „Jūraszemes burvis”, Leibera The Swords of Lankhmar –„Lankmāra zobeni”, Kerola The Land of Laughs – „Smieklu zeme” ). Seši nosaukumi sastāv no diviem vārdiem ar saikli and. Piemēram, Diksona The Dragon and the Georg – „Pūķis un Džordžs”. Divi divvārdu nosaukumi, kas norāda varoņa atribūtus: Hovarda Conan the Conquerer – „Konans iekarotājs” un Maikla Šī Nifft the Lean – „Kārnais Nifts”. Nākošajos piedspadsmit nosaukumos ir tikai viens vārds (kā Hobbit – „Hobits”), turklāt parasti tas ir vārds (Gardnera Grendel, Jarbro Ariosto), profesija (Faulza Mag – „Burvis”), vai maģisks raksturojums (Mūrkoka Stormbrnger – „Vētras nesējs”, Prista Glamour – „Valdzinājums”). Un tikai trīspadsmit nosaukumi neievēro kanonu orģinālāka nosaukuma labā. Pie šiem izņēmumiem pieder Viljamsona Darker That You Think – „Tumšāks, nekā jums šķiet”, Greiza Seven Days in New Crete – „Septiņas dienas Jaunajā Krētā”, vai Bišopa Who made Steve Crye – „Kas radīja Stīvu Kraju”. Piebildīšu, ka. Lai gab viņi ir tikuši Prigola simtniekā, es dotos garadarbus par fantāziju neuzskatu. Toties par oriģināliem, lai gan, sasodīts, arī divdaļīgiem nosaukumiem, uzskatu tādus klasiskus nosaukumus, kā Kroulija Little Big – „Lielais mazais”, vai Leibera Conjure Wife – „Sieva – burve”. Tajā pat laikā par visoriģinālāko (visdīvaināko?) nosaukumu es dēvēju Pringla pieminēto Bruksa Magic Kingdom for Sale, Sold – „Pārdošanā burvju karaļvalsts. Pārdots.”
Un tā – nosaukumam jāsastāv no diviem vārdiem. Bet no kādiem?
Izejot no pieņēmuma, ka problēmas jāizpēta sine ira et studio**** , bet statistika ir zinātņu ķēniņiene, es izanalizēju savu, jāsaka, diezgan plašo un reprezentatīvo fantāzijas bibliotēku. Un veicu attiecīgus aprēķinus. Rezultāti bija šādi.
Visviežāk nosaukumos bija atrodami vārdi: zobens – 18 reizes, burvis – 16, pūķis – 15, karalis – 12 (bet karaliene tikai 4!), pavēlnieks un vienradzis – pa 10, haoss – 5. Trīs reizes gadījās asinis, tronis, akmens, tornis, ēna, acs un roka. Divreiz – roze, zīme, bojāeja, atgriešanās, diena un zvaigzne.
Papildinātāju vidū pārsvarā ir sastopamas nokrāsas, piedevām tiek izmantotas tā saucamās heraldiskās tinktūras, kas dalās krāsās (ar sinonīmiem dārgakmeņiem): sarkanā – rubīns, gaišzilā – safīrs, zaļā – smaragds, melnā – briljants; metāli: zelta un sudraba (vai baltā). Populāri papildinātāji ir četras stihijas – ūdens, zeme, uguns un gaiss.
Šķiet, ka pietiks teoretizēt, ķersimies pie lietas.
Ja vēlamies grāmatai dot labu nosaukumu, darām sekojoši: paņemam A4 formāta lapu un aprakstām to ar manā pētījumā nosauktajiem vārdiem, vienlaikus rūpīgi sekojot. Lai tiktu ievērotas arī manis pieminētās propircijas. Tātad 18 reizes pēc kārtas uzrakstām vārdu „zobens”, 16 reizes „burvis”, 12 reizes „karalis” un tā tālāk, bet tikai divas reizes tādus vārdus kā „atgriešanās” un „zīme”. Heraldiskās krāsas un stihijas pierakstām katru desmit reizes.
Tagad ņemam šķēres un sagriežam aprakstīto lapu tā, lai uz katra gabaliņa būtu tikai viens vārds. Lapiņas cītīgi samaisām un iemetam cepurē, vāzē vai katliņā, pie tam divos pēdējos gadījumos būtu vēlams katliņu atbrīvot no gulaša paliekām, bet vāzi – no puķēm un ūdens. Tagad neskatoties izvelkam no „trauka” divas lapiņas un iegūstam nosaukumu „Safīra zobens”, „Vienradža bojāeja”, „Pūķa ēna”, „Haosa acs”, „Melnā zvaigzne”, „Zaļais elfs”. Ja nepieciešams, pievienojam „un” („Asins un akmens”) vai „no” („Burvis no ūdens”).
Izsmalcinātākiem autoriem, kurus neapturami velk uz avangarda un „Jaunā viļņa” pusi, iesaku progresīvāku metodi: izvilkt no „trauka” tikai vienu lapiņu, tad izpīpēt kāsīti marihuānas un pa virsu iemest graķīti „Glendfiddich on the rocks”*****. Un nosaukums rokā. „Burvis, kas izprotams kā no alumīnija folija izgatavota sinusoīda”, vai „Mums, zobena īpašniekiem, rādās sapņi par apburtiem auniem”, vai, teiksim, „Vai jūs, cienījamais, pasūtījāt haosu?”.
Nu, kaut vai ‘Karaļa atgriešanās” vai „Ar uguni un zobenu”.
Kādi brīnišķīgi nosaukumi!
____
* Viss par nosaukumu
** Tulkots no „Net zolota v serih gorah”, Maskava. AST. 2002.
*** apstulbināt mietpilsoņus
**** bez niknuma un objektīvi
***** ”Skotu viskijs ar ledu”