Runājot par Rietumeiropas pilsētu attīstību un uzplaukumu, jāpiemin to priekšteces – Senās Romas pilsētas. Jau pirms mūsu ēras tirdzniecība un amatniecība Senajā Romā sasniedza tik augstu līmeni, ka daudzas Apenīnu pussalas pilsētas pārtapa milzīgos tirdzniecības un ražošanas centros. Priekšvēstnesis Rietumeiropas pilsētu pagrimumam bija Romas impērijas galvaspilsētas pārcelšana uz Bizantiju 330.gadā. pati Roma pārvērtās par provinces pilsētu, un 476.gadā tika gāzts tās pēdējais imperators Romuls Augusts. 6. – 9.gadsimtā samazinājās gan pilsētu iedzīvotāju skaits, gan pašu pilsētu lielums. Gandrīz visu kontinentu klāja grūti caurejami meži, kas ņudzēja no laupītājiem. Vietumis vientuļi slējās feodāļu pilis, kam bija piespiedušies mazi ciemi. Rietumeiropas elite faktiski uzturējās laukos.

Agrīnajos viduslaikos romiešu būvētās pilsētas panīka. Šiem ģeogrāfiskajiem punktiem vairs nebija raksturīgas agrākās tirdzniecības un ražošanas aktivitātes. Antīkās pilsētas lielākoties saglabājās kā administratīvie centri, bīskapu rezidences vai arī vienkārši kā nocietinātas vietas. Senās Romas pilsētas bija izvietotas galvenokārt Dienvideiropā, bet kontinenta ziemeļos to bija maz pat vēlīnajā antikajā laikmetā – šeit galvenokārt tika veidotas nocietinātas romiešu militārās apmetnes, kas izcēlās ar taisnstūra vai kvadrātveida plānojumu.

Lai arī šajā laikā Eiropā saglabājās pilsētām līdzīgas apdzīvotas vietas, to iedzīvotāju sociālekonomiskā situācija bija gandrīz tāda pati kā lauciniekiem. Daudzu pilsētu laukumi un aizaugušās vietas tika uzartas vai izmantotas ganībām. Tirdzniecība un amatniecība aptvēra vien pašu pilsētnieku vajadzūbas un maz iespaidoja apkārtējos ciemus. Iedzīvotāji lielākoties apmetās uz dzīvi laukos, saimniecības rēķinājās ar visa saražotā izmantošanu vienīhi savām vajadzībām un gandrīz nemaz nebija saistītas ar tirgu. Eiropā uz ilgu laiku izzuda amatniecības kultūta, kas nesa slavu antīkajām pilsētām.

Otrā gadu tūkstoša priekšvakarā pilsētbūvniecība pamazām atdzima. Par ievērības cienīgām pilsētām gan lielākoties parvērtās tikai tie cietokšņi, aiz kuru mūriem izveidojās rosīgs tirgus laukums. Sākotnēji tur varēja redzēt milzīgus svarus un aku, netālu – pilsētas baznīcu un vēlāk arī rātsnamu. Šādās vietās apmetās iedzīvotāji, attīstījās profesijas, bet vācvalodīgās pilsētās no cietokšņa nosaukuma burg evolucionēja pilntiesīga pilsētas iedzīvotāja apzīmējums – birģeris.

Lielie tirdzniecības ceļi

Viduslaiku pilsētu izaugsmē milzīga loma bija starptautisko tirdzniecības sakaru attīstībai, ko vēlīnajos viduslaikos veicināja krusta karagājieni un gadatirgi. Sākotnēji galveno funkciju tranzīta tirdzniecībā pildīja klaiņojošie tirgoņi no svešām zemēm: grieķi, sīrieši, arābi, ebreji.

Divu milzīgu paralēlu tirgus ceļu – gan pa Vidusjūru, gan pa Ziemeļjūru un Baltijas jūru – pastāvēšana noteica lielu tirdzniecības pilsētu grupu izveidošanos. Īpaši strauji vēl agrīnajos viduslaikos sāka uzplaukt itāļu pilsētas, kas bija novietojušās uz tirdzniecības ceļiem starp Eiropu un Austrumiem. Lielākās to vidū bija Milāna, Venēcija, Florence, Dženova, kas tranzīta tirdzniecībai spēja piedāvāt arī savus specializētos izstrādājumus un pakalpojumus.

No 11. līdz 15.gadsimtam galvenie posmi Vidusjūras preču apmaiņā bija Itālijas zemes, Dienvisfrancija, centrālā Francija un Spānija, kas nodrošināja gan savstarpējo tirdzniecību, gan tranzītu no Bizantijas, Melnās jūras un Austrumiem. 12. – 13.gadsimtā, pateicoties krusta karagājieniem, vadošās pozīcijas preču apmaiņā ar bizantiešiem un arābiem iekaroja arī Marseļas un Barselonas tirgoņi.

Iecienītākie izstrādājumi bija no Austrumiem nākošās greznumlietas, garšvielas, alauns, vīns, arī graudi. No Rietumiem austrumu virzienā ceļoja vadmala un viti audumu veidi, zelts, sudrabs, ieroči. Līdztekus precēm šajās tirdzniecības plūsmās figurēja arī daudz vergu.

Cita Eiropas tirdzniecības reģiona – pie Ziemeļjūras un Baltijas jūras – izaugsmi sekmēja Anglijas, Ziemeļfrancijas, ziemeļu Nīderlandes, flāmu Brabantes, Flandrijas, Ziemeļvācijas, Skandināvijas, Polijas, Austrumbaltijas (tostarp Rēveles un Rīgas) un Krievzemes pilsētu tirgoņi. Šajā reģionā tirdzniecība norisinājās pāesvarā ar zivīm, sāli, kažokādām, vilnu, vadmalu, liniem, kaņepājiem, vasku, sveķiem un kokmateriāliem. Saikni starp abām tranzīta plūsmām nodrošināja tirdzniecības ceļš, kas šķērsoja Alpu kalnu pārejas, bet pēc tam virzījās pa Reinu. Pie šīs upes izveidojās daudzas lielas pilsētas, kas uzplauka, pateicoties tranzīta preču apmaiņai. Otrs savienojošais maršruts vijās gar Eiropas Atlantijas piekrasti.

Amatnieki pamet laukus

Gadu tūkstošu mijas priekšvakarā Eiropā sākās lielas pārmaiņas. Ievērojami saruka mežu platības, dodot vietu aramzemei. Gandrīz visur izplatījās smagais riteņu arkls, parādījās jaunas tradīcijas, piemēram, sāka sēt ziemājus un mēslot augsni, kas ļāva zemniekiem efektīvāk izmantot zemi un iegūt labākas ražas. Zemnieki paši radīja sev nepieciešamos priekšmetus: meistaroja kapļus un ecēšas, izgatavoja rupjus lina audumus un koka tupeles, māla traukus un zirglietas no ādas. Eiropā palielinājās dzelzs rūdas ieguve, attīstījās kalēja amats, amatnieki iemācījas izkalt izturīgus zobenus un bruņukreklus. Feodāļus vairs neapmierināja lina drānas, sāka izplatīties vilnas audumu ražošana. Ne velti dažos reģionos populārs kļuva teiciens “Aita uzvar linus!”.

Zemnieku vidū izcēlās prasmīgākie – labi amata meistari, kuru ģimenēs gadu desmitiem tika izkopta noteikta darba pieredze. Ciemos vienmēr bija strādājuši savi kalēji, galdnieki, ādmiņi, podnieki, kurpnieki, audēji un micinieki. Jaunajā laikmetā viņi aizvien mazāk bija aizņemti ar lauksaimniecību, jo tika arvien augstāk novērtēti kā noteikta aroda pratēji. Amatnieki izpildīja kaimiņu pasūtījumus, apmainot savus ražojumus pret zemkopības produktiem. Atklājās vienkārša patiesība: lietas, ko pagatavojuši savu amatu meistari, bija izturīgākas un skaistākas par tām, ko spēja izgatavot zemnieki paši.

Tomēr vienā ciemā amatniekiem bija par maz pasūtītāju un izstrādājumu pircēju. Amatu sadalīšanās jaunās apakšnozarēs, izstrādes tehnikas un darba iemaņu pilnveidošanās noteica amatnieku specializācijas nepieciešamību, un lauku saimniecībās kaut kas tāds bija grūti iedomājams. Meistari vēlējās savus ražojumus pārdot gadatirgos un citās cilvēku pulcēšanās vietās. Amatnieki un arī zemnieki sāka pamest muižas, izpērkoties brīvībā vai arī bēgot no feodāļa. Rietumeiropas zemēs parādījās klejojošie meistari. Uzsvieduši plecos kārbu ar instrumentiem, viņi ceļoja no vienas vietas uz citu savu izstrādājumu pasūtītāju un pircēju meklējumos. Laika gaitā sāka veidoties amatnieku apmetnes.

Mazas jauno iemītnieku mājiņas izveidojās lielu klosteru un feodāļu piļu sienu tuvumā, dažkārt arī seno romiešu cietokšņu drupās. Nelielie ciemi, kas izveidojās ceļu krustojumos, pie upju pārceltuvēm un ērtām jūras ostām, pakāpeniski parvērtās par amatnieku ciematiem. Piļu un klosteru iemītnieki un uz tiem plūstošie cilvēki amatniekiem uzticēja pasūtījumus ieroču, mēbeļu, apģērba darināšanai. Šajās vietās bieži ieradās tirgoņi, kam amatnieki varēja pārdot savus izstrādājumus un iegādāties darbam vajadzīgos materiālus, tādējādi amatniecības atdalīšanās no zemkopības 10. un 11. gadsimtā veicināja cilvēku koncentrēšanos noteiktos punktos un deva iespēju parādīties un izaugt Eiropas pilsētām.

Pilsētu kultūra

Eiropā 11.-13.gadsimtā strauji uzplauka tekstila nozare – cilnas, lina, zīda audumu ražošana -, apavu izgatavošana, metāla ieguve, kausēšana un apstrāde, kvalitatīvu māla produktu un juvelierizstrādājumu darināšana. Nepārtrauktie kari radīja lielu pieprasījumu pēc ieročiem un metāla bruņām, ķiverēm, bruņukrekliem. Lielā mērā pateicoties šim aspektam, viduslaikiem nebija lemts kļūt par laikmetu, ko raksturotu elites un tās piļu pastāvēšana glavenokārt laukos. Bija pienācis laiks pilsētu kultūrai.

Urbānajos cemtros sākotnēji bija pieprasīti arī daudzi amati, kam bija vistiešākais sakars ar lauksaimniecību. Piemēram, reģionos ar spēcīgi attīstītu aitkopību pilsētas amatnieki auda audumus no aitu vilnas. Zemkopībai bija mulzu nozīme pilsētu veidošanas sākotnējā posmā, jo tikko no laukiem ieceļošajiem bija grūti uzreiz atteikties no ierastajām nodarbēm. Tāpēc raksturīga agrīno viduslaiku pilsētu iezīme bija aramzemes, lopu ganību un mežu atrašanās ne vien pie robežām, bet arī to teritorijā. Daudziem pilsētniekiem piederēja zemes gabali, ganības, dārzi un vīnogulāji gan ārpus pilsētas sienām, gan to iekšienē. Pagalmos turēja lopus, kurus laida kopā un uzraudzīja gans. Nereti pa pilsētu klaiņoja mājputni, kazas, aitas un cūkas, kas atrada daudz bagātīgas barības, jo ēdienu paliekas, samazgas un citi atkritumi bieži tika izmesti tieši uz ielas.

Apmešanās vietas pilsētās cilvēki izvēlējās, vadoties pēc profesionālās piederības. Podnieki dzīvoja pie māla karjeriem; miesnieki mitinājās pie ceļiem, pa kuriem dzina lopus; ādmiņi – pie upēm, jo ādu izstrādei nepieciešams ūdens, viņiem turpat blakus iekārtojās krāsotāji, audēji, atradās vieta arī dzirnavām. Juvelieri un naudas mijēji sēdēja visdzīvelīgākajos kvartālos, reizēm pat uz pilsētu mūriem, - ne velti Parīzē atrodams Mijēju mūris, bet Florencē uz Vecā tilta vēl mūsdienās var iepirkties juvelieru veikaliņos.

Jaunie centri

Gadu tūkstošu mijas priekšvakarā, pilsētām kļūstot aizvien lielākām un nozīmīgākām, Eirpoā strauji pieauga reliģiska rakstura celtņu būvniecība. Lielu dievnamu kā sabiedriskā stāvokļa apliecinājuma simbolu celtniecību apmaksāja bagātie pilsētnieki, kuri baznīcām piešķīra savus vārdus. Tikai Itālijas pilsētā Lukā vien 900.gadā varēja saskaitīt 57 baznīcas.

Pilsētu izaugsme dažādos Rietumeiropas reģionos norisinājās atšķirīgā tempā. Visagrāk, 9.gadsimtā, pilsētas kā tirdzniecības un amatniecības centri parādījās Apenīnu pussalā – tās bija Venēcija, Florence, Dženova, Piza, Bari, Neapole, Amalfi. 10.gadsimtā Francijas dienvidos strauji izauga Marseļa, Arla, Narbonna, Tulūza, 10. – 11.gadsimtā sākās Ziemeļfrancijas, Nīderlandes, Anglijas, Vāczemes pie Reinas un Augšdonavas urbanizācija.

Pilsētu parādīšanās vēsturiskie iemesli ir ļoti atšķirīgi. Kādreizējās Romas impērijas provincēs cilvēku apmetnes viduslaikos izveidojās uz antīko pilsētu pamatiem vai netālu no tiem, kā tas bija lielā daļā gadījumu ar Itālijas un Dienvidrancijas pilsētām, arī ar Londonu, Jorku, Glosteru Anglijā, Augsburgu Vācijā un Strasbūru Ziemeļfrancijā. Bīskapu rezidences kļuva par pamatu Lionai, Reimsai, Tūrai un Minsterei. No piļu priekšā esošajiem tirgiem savukārt izauga Bonna, Bāzele, Amjēna, Gente; gadatirgu vietās – Lille, Mesīna; pie jūras ostām izveidojās Venēcija, Dženova, Palermo, Bristole, Portsmuta.

Nereti uz pilsētas izcelsmi norāda Toponīmika: ja tās nosaukumā atrodami tādi to veidojošie elementi kā ingern, dorf, bausen, tad pilsēta cēlusies, izaugot lauku ciematam; bridge, bruck, pont, furt norāda uz izveidošanos pie tilta, pārceltuves vai brasla; wick, witch – jūras ieloka tuvumā; nosaukuma daļa burg, castle norāda uz cietoksni kā pilsētas veidošanās iemeslu; berg liecina par kalnu vai klinti.

12.13.gadsimtā feodālās pilsētas strauji auga Eiropas ziemeļu nomalē un Aizreinas Vāczemē, Skandināvijas valstīs, kā arī Īrijā, Ungārijā un pie Donavas – vietās, kur feodālās attiecības attīstījās lēnākā tempā. Tur visas pilsētas bija absolūti jaunveidojumi, kas bieži parādījās tirgošanās vietās vai pie ostām. Mājas šajās pilsētās sasniedza pat piecu sešu stāvu augstumu, tika būvētas no akmens, ar smagnējiem kārniņu jumtiem. Tādas ēkas saglabājušās Tallinā, Rīgā un Stokholmā,

Eiropas kartē strauji parādījās jaunu pilsētu tīklojums. 13.gadsimtā Vāczemē vien izveidojās ap 400, 14.gadsimtā – ap 300, 15.gadsimtā – ap 100 pilsētu. Vislielākā viduslaiku pilsēta šajā reģionā bija Ķelne, svarīgi vācu tirdzniecības centri bija arī Augsburga, Nirnberga, Ulme, Lībeka.

Lielās pilsētas Rietumeiropā un Centrāleiropā izvietojās nevienmērīgi, īpaši lielu koncentrāciju sasniedzot Ziemeļitālijā un centrālajā Itālijā, kā arī Flandrijā un Brabantē. Visurbanizētākās teritorijas bija Itālija, kur pilsētās bija apmetušies aptuveni puse iedzīvotāju, un Flandrija, kur par pilsētniekiem sevi dēvējad divas trešdaļas iedzīvotāju. Visā Rietumeiropā urbānais tīklojums, ieskaitot pilsētas ar dažiem tūkstošiem un pat simtiem iedzīvotāju, izveidojās tāds, ka zemnieks līdz kādam no jaunajiem centriem spēja nokļūt dienas laikā.

Pilsētu iemītnieku skaits, no šodienas skatpunkta raugoties, bija neliels. 14. – 15.gadsimtā Eiropā bija simtiem pilsētu ar desmit līdz 30 tūkstošiem iedzīvotāju; vidēji lielās pilsētās dzīvoja no trim līdz pieciem tūkstošiem, bet lielākā daļa pilsētu varēja lepoties vien ar 500-1500 iedzīvotājiem. Tikai dažās vislielākajās – Parīzē, Venēcijā, Florencē, Seviljā, Kordovā – iemītnieku skaits parsniedza simt tūkstošus. Ziemeļos par lielām sauca pilsētas ar deviņiem līdz desmit tūkstošiem iedzīvotāju, piemēram, Kopenhāgenu, Stokholmu. Viduslaiku pilsētu teritorijas bija mazas – 40 līdz 60 hektāru, vienīgi tādi lieli urbānie centri kā Venēcija vai Florence aizņēma 300 līdz 400 hektāru lielu platību.

Nelielo viduslaiku pilsētu iedzīvotāju skaitu noteica virkne aociālekonomisku un politisku iemeslu. Dzimstības līmenis bija augsts, taču ne mazāka bija mirstība. Daudzie kari postīja un iznīcināja pilsētas. Bieži notika ugunsgrēki, kas nopostīja lielas platības, jo daļa ēku bija būvētas no koka un mājas bija piespiedušās cieši cita pie citas. Antisanitārās situācijas dēļ vidēji reizi divos trīs gados uzliesmoja mēra, holeras un citu infekcijas slimību epidēmijas. Kanalizācija un ūdensvads, ko pazina senie romieši, Eiropas pilsētās neeksistēja. Arī labiekārtojuma elementu trūkums sadzīvē noveda pie dzimstības ierobežošanas un pat bērnu nogalināšanas.

Tilti, kanāli un svētie pīšļi

Beidzoties agrīnajiem viduslaikiem, pilsētas sāka būtiski atšķirties no apkārtējiem ciemiem gan vizuāli, gan cilvēku koncentrācijas ziņā. Parasti tās ieskāva grāvji un augstas akmens, bet citviet vēl joprojām koka sienas ar tornīšiem un masīviem vārtiem, kas kalpoja aizsardzībai pret uzbrukumiem un sirojumiem, vārti uz nakti tika slēgti, tilti pacelti, uz nocietinājumiem dežurēja nakts patruļas. Pilsētnieki paši sargāja sevi, veidojot zemessardzes vienības.

Līdztekus reljefam svarīgākie faktori, kas noteica viduslaiku pilsētu topogrāfiju, bija nocietinājumi, savukārt dievnams un tirgus veidoja pilsētas kodolu. Ap nocietinājumiem veidojās priekšpilsētas. Cietokšņa sienas pildīja ne tikai prakstisko aizsargāšanas funkciju, to esamība pilsētas ģērbonī aimbolizēja arī statusu un brīvības pakāpi. Šīs sienas noteica pilsētas apbūvi – ne velti ielas bija šauras, ēkas izvietotas blīvi, mājām centās uzbūvēt pēc iespējas vairāk stāvu.

Reizēm nocietinājumi veidoja augšējo (veco) un apakšējo (jauno) pilsētu. Klasisks piemērs ir Prāga. Reizēm cietoksnis atradās pilsētas centrā – kā Trīrā, Vornsā, Brēmenē. Liela loma bīskapu pilsētās bieži bija atvēlēta iespaidīgam dievnamam, kas sevī varēja iekļaut nocietinātu bīskapa rezidenci, tāda, piemēram, ir Svētā Stefana katedrāle Vīnē. Baznīca visās nozīmīgās viduslaiku pilsētās bija reālais centrs. Katedrālēs glabājās pilsētas svēto aizbildņu relikvijas, jo tika uzskatīts, ka svētie pīsļi nodrošina attiecīgā ģeogrāfiskā punkta pastāvēšanu.

Ar laiku pilsētu sienas kļuva par šaurām un apjoztajā teritorijā vairs nepietika vietas visām nepieciešamajām ēkām. Ārpus sienām, kas ieskāva sākotnējo pilsētas centru (burg, cite, grad), parādījās šodienas priekšpilsētu analogi, ko apdzīvoja amatnieki, sīktirgotāji, sakņkopji. Vēlāk ap šīm priekšpilsētām būvēja jaunas sienas un nocietinājumu apli. Šādi strukturētas daudzas holandiešu pilsētas, tostarp Amsterdama un Kārlema, kuru centrālo laukumu iekauj koncentriski veidoti kanāli. Katrs pilsētas paplašināšanās solis nozīmēja jauna apļa izveidošanu – jaunu kanālu kopā ar jaunu pilsētas sienu.

Viduslaiku pilsētu ielas varēja iedalīt galvenajās un otršķirīgajās. Galvenās savienoja tiltu vai pilsētas vārtus ar sabiedrisko centru, kas bieži bija divi – pie tirgus un pie baznīcas esoši – laukumi, ap kuriem izvietojās tirdzniecības kvartāli. Bieži galvenā iela veda uz pili vai klosteri. Šādas galvenās ielas variācija bija tā dēvētais garais tirgus, bieši sastopams Vāczemē, Čehijā, Slovākijā, Polijā. Šādu ielu platums varēja sasniegt pat simt metru.

Otršķirīgās ielas bija neapgaismotas, līkas un šauras, tās nebija bruģētas. Tā kā nocietinājuma sienas ierobežoja pilsētu plešanos plašumā, ielām nebija jābut platākām par šķēpa garumu. Mājas tika būvētas cita citai cieši blakus, augstākie stāvi sliecās viens pret otru, ēkas augšdaļā teju saskaroties ar pretējās ielas puses augšstāvu, tāpēc saules gaisma caur māju apakšējo stāvu logiem gandrīz neiespīdēja. Viduslaiku arhitekti šādā ielā pat varēja izvietot baznīcu tieši uz braucamās daļas, tādējādi sadalot ielu uz pusēm un pārradot pilsētu no jauna.