Taču neviena tāda dziesma, no kuras pat baidījās Brežņevs nebija šāda, kā šī... Tās autoru un izpildītāju izsvītroja no vēstures un savu dzīvi viņš beidza "psihenē". Viņš to izpildīja draugu kompānijā un tā tika ierakstīta magnetofonā. Taču kompānijā izrādījās viens "stukačš". Tomēr dziesma izplatījās, tika pārrakstīta no viena magnetofona otrā, bija pat desmitās kopijas, nekāda kvalitāte, bet to klausījās: čukstus, savējo vidū, slepeni, jo par to draudēja pat 5 - 10 gadi cietumā. Jau mūsu laikos bija pat viena grupa, kas to atjaunoja, net 21. gadsimta sākumā... Droši, ka tagad par to atkal liktu cietumā. Vai nogalinātu, kā Kremlis nogalē visus savus opozicionārus.

Te ir tās saglabājies teksts.

"Uz mūsu ielas, biedri, atkal svētki,

Orķestri jautri spēlē uz kauliem.

Vakardienas patiesības teicējs, šodien "jautrībnieks",

Bet rīt viņš sapūs Arhangeļskas ciemos.

Un tikai vecais sētnieks, kādreiz bijis eņģelis,

Lapas slauka, lai slēptu asinis zem asfalta,

Man čukstot, lai neticu es saldiem eņģeļu vārdiem.

Te pat naids kā mīlestība tēlots tiek.

Bet virs laukuma pēdējā laterna deg

Tai vēl nav zudusi spēja spīdēt, ne melot,

Bet jau nāk biedrs ar lielu slietni,

Lai pēdējās cerības lampiņu gūtu un grieztu, lai valdītu tumsa,

Lai šajā tumsā mēs baidītos elpot

Un klausot skatītos mēmo kino,

Kur mūsu vietā jau nolemts, kam mirt.

Man saka, ka vienkārši gudrākam jābūt,

Un klusums drošāks par tēraudu ir.

Un dzimtene piedos, sapratīs, sasildīs.

Un aiznesīs uz savu zilgo tāli,

Bet es skatos bērniem acīs, kas gultiņās guļ,

Un rītdienas ābece jau ir meliem pilna,

Un es nezinu, kā pateikt viņiem īsās rindiņās,

Ka dzīvot patiesībā sāpīgi un bezdievīgi ir".

P. S.  "Jautrībnieks" savā laikā bija nievājoša disidentu iesauka. ,