Aigara vārds nebija vienīgā viņa neparastā iezīme – šo cilvēku daba, vai, visdrīzāk, kādi augstāki spēki, bija apveltījuši ar maģiskām spējām. Un liktenis tiešām ir akls – Aigaram apkārt dzīvoja tik daudz cilvēku, kuri bija daudz vairāk pelnījuši iegūt šādas spējas. Varbūt viņi vismaz nebūtu centušies tās izmantot tikai savtīgos nolūkos ... Un Aigara nolūki nebija tie labākie – pasaulē Aivarprāt bija tikai viena nepilnība – to nepārvaldīja viņš. Savus līdzcilvēkus viņš uztvēra tikai kā instrumentus savu plānu īstenošanai un viltīgs smaids pavīdēja burvja sejā, kad viņš ieraudzīja abus lētticīgos lauķus iestiprināmies ar alu pie galdiņa stūrī.
Burvis bija nonācis krogā „Vientuļais vītols”, bēgdams no kāda tirgotāja algotņiem ar savu zelta maisu padusē. Neilgu laiku atpakaļ augstie nodokļi draudēja izputināt Aigara veikalu un novērtēdams situāciju viņš pārdeva to augstākminētajam turīgajam tirgonim, izmanīdamies pie tam pamatīgi apkrāpt bagāto pircēju.
Pēc vairākiem izmaksātiem alus kausiem un draudzīgas sarunas, Aigars bija ieguvis sev divus visnotaļ draudīga paskata sabiedrotos. Viņam tos izdevās pierunāt piebiedroties, izmantojot abu jūtas pret jauno Vernonas diktatoru – de Pjūsu, kuras par siltām varētu nosaukt tikai kāds garā vājš ledus trollis. Nē, protams, Aigaram ne prātā nenāca pretoties de Pjūsa režīmam – tas būtu muļķīgi un pašnāvnieciski, lai gan ... ko var zināt kā tā situācija izveidosies – Aigars: Vernonas karalis – jā, domai nav ne vainas ... paskatīsimies, paskatīsimies – tauta nebūt nav sajūsmā par savu jauno vadoni, kurš pirms diviem gadiem ieguva troni diezgan dīvainos apstākļos, negaidīta apvērsuma rezultātā ...
Aigaram vajadzēja pazust – algotņi bija viņam uz pēdām. Un nebija labākas vietas šim mērķim par Zinjē – pilsētu, kur, kā ļaudis mēdza teikt, varot nopirkt visu.
Čufs ar Gregu jau gribēja skriet pa taisno uz galvaspilsētu, lai stātos pretī pašam de Pjūsam un tad gan jau taisnība uzvarētu, bet Aigars, kura smadzenēm rievas nebija vis radušās no krišanas pa kāpnēm, bet kā tas iespējams bija gadījumā ar viņa līdzgaitniekiem, pierunāja palikt viņus šajā ļaužu pārpilnajā pilsētā vismaz kādu laiciņu.
Jā, tagad ar abiem spēcīgajiem biedriem aiz muguras, Aigars jutās tik varens kā vēl nekad! Droši iesoļojis pa pilsētas vārtiem, ik pa laikam pagrūzdams kādu pārāk tuvu piegājušu cilvēku, viņš ieraudzīja kādu puisīti, kurš acīmredzot pārdeva pilsētas kartes. Burvis mēģināja iestāstīt puisēnam, ka viena karte viņam pienākas par brīvu, bet, kad tas neizdevās, viņš garlaikotā balsī teica Čufam, kurš jau bija nostājies aiz puisēna muguras: „Čuf, iesit viņam”. ... Mana roka neceļas aprakstīt tālāk sekojošos asiņainos notikumus, kas ietvēra sevī apmānītu pilsētas sardzi, puisēna liķi akā un apmierināti smīnošo Aigaru ar karti rokā.
Karte, šķiet, pildīja ne tik daudz kartes, kā kādas tavernas – „Dzelzs Lilija” – reklāmas funkcijas. Neko labāku nezinādami, ceļotāji devās uz kartē skaidri norādīto krustojumu.
2. lai dzīvo revolūcija!
Laiks skrēja nemanot, trijotne kādu brīdi kalpoja vietējā Vokīna templī (līdz Gregorijs nejauši iebrucināja tempļa ceremoniju zāles grīdu tai apakšā esošajā pagrabā), klaiņoja pa ielām un plašo Zinjē tirgu (līdz Čufs jauši aplaupīja kādu sīku veikaliņu un slapstījās pa tumšajām tavernām, izvairoties no pilsētas sardzes.
Aigars bija izmisumā. Viņš sēdēja kādā tumšā bārā un Gregorijs jau atkal bija pamanījies iesaistīties pilnīgi nevajadzīgā cīņā ar kādu jaunekli, vienas meitenes dēļ. „Viņi ir nolādēti” domāja burvis, „lai kur mēs ietu, lai ko mēs darītu, aiz viņiem paliek vien slikti noslēpti līķi. NĒ! Tas tā nevar turpināties – man ir jāatrod uzticamāki draugi – kaut vai no Elles jāizrauj ... hmm ... no Elles – nav nemaz tik slikta ideja ...”
Lai gan iegrimis savās domās, burvis tomēr dzirdēja paris vārdu no sarunas pie blakus galdiņa. Vārdus, kas lika viņam saausīties. Tik tiešām, pāris vīri viņam blakus runāja par lietām, kuras, ja tās dzirdētu inkvizīcija, maksātu viņiem vismaz pāris locekļu ...
Trijotne satikās ar šiem savai valstij tik neuzticīgajiem pilsoņiem pie bāra izejas. Pēc ilgstošas sarunas, kuras laikā svešinieki noliedza visu, ko burvis it kā bija dzirdējis, viņi tomēr atzinās. Izrādās, ka pilsētā jau kādu laiku darbojas kāda pagrīdes organizācija – „Sarkanās sveces biedrība” – vienkāršiem vārdiem – revolucionāri. Nozvērējuši uzticību slepenajai biedrībai, visi trīs bēgļi tika ieskaitīti biedru vidū. „Tas nav nopietni,” pie sevis domāja Aigars „tik pavirša organizācija ir nolemta sabrukumam – mēs taču varējām būt inkvizīcijas aģenti”. Bet, vismaz tagad viņiem bija vieta, kur palikt pa nakti – biedrības nama lielākajā telpā. Tur viņiem tika ierādīta vieta uz grīdas, lai gan lielākā tās platība jau bija aizņemta ar diezgan apšaubāmu sabiedrības slāņu pārstāvjiem.
Ātri vien trijotne pieradīja, vai, Aigara gadījumā – pārliecināja, biedrības vadību par viņu uzticamību, pildot sīkus darbiņus, kuri tomēr bija pietiekoši atbildīgi, lai visi pārējie biedri no tiem vairītos. Aigars pat spēja izspiest priekš sevis vienu no istabiņām augšstāvā. Velti netērēdams laiku, burvis pārmeklēja tirgu, lūkodams pēc vajadzīgajiem komponentiem kādam tumšam rituālam. Tie viņam izmaksāja gandrīz visu naudu – zelta maisiņš praktiski bija tukšs, toties Aigara istabiņas grīdu rotāja rūpīgi izveidota pentagramma ar stratēģiski svarīgās vietās novietotām svecēm un visu pārējo, zemāko plānu iemītnieku izsaukšanai nepieciešamo inventāru. Sarežģītais rituāls ilga visu dienu un beidzot viņa aicinājumam atsaucās sīka impa balstiņa.
„Tieši tas, kas vajadzīgs,” nodomāja burvis un turpināja saukt sīko dēmoniņu.
Te pēkšņi durvīs, kas, protams, bija aizslēgtas, sāka lauzties spēcīgais, bet ne sevišķi galantais Gregorijs, gribēdams noskaidrot, ko tur tik ilgi viņu draugs dara. Pēkšņais troksnis tikai uz mirkli nojauca burvja koncentrāciju ... tikai uz mirkli ... Pēc iespējas īsākiem vārdiem nolamājis un patriecis Gregu, Aigars atkal pievērsās izsaukšanas rituālam.
„Hmm ... vai man tikai tā liekas vai arī tas imps ir palicis mazliet spēcīgāks???” nodomāja burvis, bet, prātodams, ka tas ir tādēļ, ka imps tagad ir krietni tuvāk materiālajai pasaulei., pabeidza rituāla pēdējo daļu. Rezultātā smacīgu dūmu mākonī, pentagrammas vidū parādījās pretīgs vien-ar-pus metrus augsts divkājains radījums ar ādainiem spārniem un spēcīgu asti, kuru rotāja dzelonis.
„Pie svētā gaskīna – es biju domājis, ka impiem ir jābūt krietni vien ... sīkākiem un ne tik ... nāvīga paskata,” pārsteigtais burvis nomurmināja sev bārdā. Bet, tā kā dēmons neizrādīja nekādu vēlmi notiesāt savu jauno saimnieku pusdienās (vai vismaz ļoti labi tēloja), Aigars atbrīvoja to no pentagrammas maģiskajiem valgiem, iepriekš licis zvērēt radījumam, kuru viņš nosauca par Billiju, kalpot viņam mūžīgi mūžos.
Tā kā draudīgā izskata radījums radītu apkārtējos pārāk daudz nevajadzīgu jautājumu, burvis ātri ievīstīja to aizkaros un galvā tam uzmauca spilvendrānu ar tajā izdurtiem diviem caurumiem acīm. Protams, arī šāda paskata dīvaina būtne nebija nekas ikdienišķs pilsētnieku acīm, bet sākumam pietiks.
3. Šķelšanās
Izskatījās, ka trijotnei bija izdevies izvirzīties par Sarkanās sveces spējīgākajiem biedriem. Tieši viņiem vadonis uzticēja vienu no abiem gredzeniem, kuru uzmaucot pirkstā, radās telepātiska saikne ar otru gredzena nēsātāju. Tas, kā biedrības vecākais viņiem stāstīja, varētu būt noderīgi viņu nākošajam uzdevums, kurš būs daudz atbildīgāks par visiem iepriekšējiem. Biedrība bija kaut kur (kur – to vadonis viņiem vēl nedomāja atklāt) ieguvusi vērtīgu kravu ar alķīmisku vielu, ar kuru pietiktu, lai uzspertu gaisā veselu māju. Šī krava ir jānogādā Zodū – pilsētā uz austrumiem, kur nesen ir tikusi nodibināta Sarkanās sveces šūniņa.
Vērtīgā krava bija nomaskēta zem salmiem, vērša vilktos ratos. Ratu īpašnieks, kā trijotnei tika paziņots, zina ceļu, tā ka viņu uzdevums ir tikai parūpēties, lai krava sveika sasniedz mērķi.
Vai nu par savu uzdevumu bija izmuldējies ratu īpašnieks, vai kāds cits – tas nav svarīgi. Galvenais, ka ceļinieki tika novēroti. Pusceļā uz Zodū, mežmalā ceļu bija aizšķērsojis bariņš ar rūķiem. Ticot, ka viss vēl nav zaudēts, Aigars nomierināja Gregu un Čufu, kuri jau rāvās cīņā, un devās aprunāties ar rūķiem, kuri visnotaļ traucēja viņu virzību uz priekšu. Rūķu vadonis arī gribēja visu nokārtot bez liekas asinsizliešanas. Pēc īsās sarunas, Aigars uzzināja par rūķu nodomu aplaupīt kādas netālu esošas, bet diemžēl aizbrukušas kapenes. Gan jau sarkanā svece iztiks bez savas kravas – domas par zeltu, kas jau tik pat kā atradās viņa rokās, apžilbināja burvi. Pierunāt abus grupas biedrus viņam, kā parasti, problēmas nesagādāja. Vezumnieku gan nācās padzīt. Vēlāk gan Aigars to nomeloja, bet tobrīd viņam negribējās smērēt savas labi koptās rokas.
Kapenes tika atrastas bez problēmām, problēmas sākās, kad vajadzēja izlemt, kuram būs tas gods aizdedzināt degauklu, bet tas tika atrisināts ātri – vienkārša burvestība no Aigara repertuāra palaista no droša attāluma izrādījās pietiekoša, lai sprāgstviela detonētu ...
Sprādziena vilnis nogāza no kājām vairākus no ceļotājiem un vieglāko dēmoniņu aizlidināja krūmos. Bet, nebija vēl izklīduši putekļi, kad rūķi parādīja savu nevēlēšanos dalīties jebkādā laupījumā – no sākuma ar vārdiem, pēc tam – ar cirvjiem.
Cīņa bija sīva un, ja tajā nebūtu laikā iesaistījies Billijs, stāsts droši vien te arī beigtos. Nometis savu tērpu un ne pa jokam nobaidījis sava pavēlnieka pretiniekus, neradījums metās virsū tuvākajam rūķim ar abām ķetnām. Pretinieka cirvis nenodarīja dēmonam nekādu ļaunumu un tas galīgi demoralizēja loģiski domājošos bārdaiņus, kuriem jau tā bija problēmas ar Aigara burvestībām – Vernonas austrumos ļaudis vairāk uzticējās metālam, nevis maģijai, kas šajā apvidū nemaz nebija tik bieži sastopama.
Izdzenājusi rūķus, trijotne turpat pie kapeņu ieejas izveidoja nometni un ņēmās dziedēt savus ievainojumus. Nakts pagāja mierīgi un no rīta visi bija gatavi doties vilkt no kapenēm ārā maisus ar dārgumiem.
Izgājusi cauri tunelim, grupiņa nonāca telpā, kuras tālāko sienu rotāja no zelta un vara plāksnēm veidots Saules attēls. Tai priekšā bija monolīts akmens altāris un pie sānu sienas bija pakritis kāds nelaimīgs skelets ar krūtīs iedurtu zobenu. Prātā apsvēris, cik tāds zobens varētu maksāt, Aigars to izrāva ...
Nervus stindzinoša kliedziena pavadībā no skeleta atdalījās melnai miglai līdzīgs stāvs, kas nesakarīgi kaut ko murminot sāka vālēt Čufu. Lai gan stāva dūres izgāja elfam cauri, nenodarot nekādu fizisku kaitējumu, Čufs juta, kā viņu pamet veselais saprāts un nespēja izdarīt neko citu kā vien ar miglainu skatienu vērties savā uzbrucējā. Gregorijs aši tvēra savu milzīgo zobenu un ar vienu vienīgu cirtienu atdalīja parādībai galvu ... kura tūlīt atkal savienojās ar tās ķermeni. Drosmīgais cirtējs apjuka tikai uz mirkli – nekavējoties viņa rokā parādījās svētītā vāle, kuru viņam bija izdevies sadabūt Zinjē. Jā – uzreiz varēja manīt, ka spokam tā nepatika. Kamēr Gregs atgaiņāja tumšo dvēseli no Čufa, Aigars gāza tam virsū visu savu maģisko arsenālu. Tad pēkšņi burvis saprata, ka ir palicis viens pret šo dīvaino parādību – arī Grega skatiens nu bija palicis miglains un no mutes stūrīša tam nokarājās sliena. Spoks arī izskatījās nožēlojami un ar vienu vienīgu maģisko šāviņu Aigaram izdevās to, ja ne nobeigt, tad vismaz izgaisināt.
Aplūkojis savus vēl joprojām hipnotizētos biedrus, burvis parakņājās Čufa mugursomā, līdz atrada ko meklēja – lielu un skaistu smaragdu.
„Ko tāds muļķis saprot no dārgakmeņiem,” noteica Aigars un iebāza to savā kabatā.
Atguvušies no burvestības, abi draugi ar lielu entuziasmu metās virsū saules attēlam un, nepagāja ne diena, kad visas metāla plāksnītes bija nokasītas no sienas un sabāztas maisos ...
Čufam vēl joprojām sāpēja galva un pašsajūta arī nebija no tām labākajām pēc spoka uzbrukuma, pie tam, viņam bija sākusi raustīties valoda un tā nu viņi abi ar Gregu devās Gzodumnas (tā vietējā rūķu kopienā sauca Zodū) virzienā, lai atrastu kādu, kas varētu noņemt Čufam šo lāstu.
Augaram tika uzticēts kapeņu sienas sargāšana. Nogaidījis, kamēr abi biedri pazūd aiz pagrieziena, burvis pasauca Billiju un devās iekšā tumšajā tunelī. Drošības apsvērumu dēļ dēmoniņam tika pavēlēts iet pa priekšu un Aigara aizdomas apstiprinājās, kad grīda zem neradījuma kājām ielūza un tas pazuda bedrē, no kuras gan tūlīt izlīda, pateicoties saviem spārniem. Uzmanīgi pārlēcis pāri bedrei, Aigars drīz sasniedza galveno telpu, kurā bija izvietoti četri sarkofāgi. Pie lielākā no tiem bija pat grezni izrotāta lāde. Bet Aigars jau nebūs tas, kas tūlīt vērs visu vaļā un raustīs aizdomīgus kloķus – uzmanīgi izpētījis telpu, burvis atklāja, ka bruņās tērptie un ar ādas siksnām nostiprinātie skeleti, kas stāvēja gar telpas malām ir maģiski saistīti ar sarkofāgiem – ievērojot piesardzību, burvis ar savu velnišķo palīgu ātri vien demontēja skeletus, izņemot tos divus, kas stāvēja vistuvāk lielākajam sarkofāgam – nu pārāk draudīgi tie izskatījās un pat Aigaram, kurš no maz kā baidījās, palika nedroši atrodoties tiem blakus. Pārbaudījis sarkofāgu saturu, burvis savāca pāris sīkas vērtslietas, kuras viņš atrada uz mumificētajiem līķiem. Tad viņš ķērās klāt lādei ... bet pēdējā mirklī pārdomāja.
„Billij, attaisi to lādi, ja?”
Dēmons paklausīja un jau pēc brīža lēkāja apkārt ar savainotām kājām – lāde vienā mirklī bija kļuvusi līdzīga ezim ar metāla adatām. Kad tā tomēr tika atvērta, lāde izrādījās pilna ar senām zelta monētām. Ar lietpratēja aci Aigars tās novērtēja apmēram 1000 pašreizējo zelta monētu vērtībā. Salicis tās visas maisā, burvis secināja, ka nav pietiekoši stiprs, lai to panestu. Tā nu pēc kāda laiciņa no kapenēm iznāca Aigars, kuram sekoja saliecies Billijs, stiepdams līdzi zelta pilno maisu. Paredzēdams, ka Čufs un Gregs viņa pašdarbību neatbalstīs, Aigars devās uz Zinjē – pēc iespējas tālāk no abiem pārējiem bijušajiem biedriem. „Vienutļajā vītolā” burvis tikapie zirga un tālākais ceļš noveda to galvaspilsētā, kura nesen bija tikusi pārdēvēta par Pjusonu.
Pie ieejas lielajā pilsētā Aigaram tika konfiscēts viņa arbalets – tādi tagad likumi – sargs viņam paskaidroja. Par savu jauniegūto bagātību burvis iegādājās sev smuku vienstāva mājiņu diezgan prestižā rajonā. Rūpēdamies par savu nākotni viņš pieteicās darbā par taumaturģijas profesoru Pjustonas Universitātē. Ar to it kā pietiktu, lai nodrošinātu sev diezgan jauku dzīvi, bet alkatība, vai varbūt bailes no biedru atriebības, noveda viņu pie inkvizīcijas ēkas durvīm. Izstāstījis vietējam virsniekam par „Sarkanās sveci” Zinjē pats burvis tikai pateicoties savai veiklajai mēlei knapi izglābās no soda par valsts nodevību un pēc neilga laiciņa, kopā ar steigā sasauktu inkvizitoru vienību un neredzamo Billiju devās Zinjē virzienā kā uzticams izformators...
Pa to laiku Čufs ar Gregoru bija paspējuši padarīt daudz – atjaunot Čufa veselo saprātu, iedot lietpratējiem no „Sarkanās sveces” novērtēt savu čupu ar metāla plāksnītēm, aplaupīt un pilnībā izdemolēt kapenes, kā arī notriekt iegūtās bagātības, lai pamatīgi iepirktos. Gregorijs tagad lepojās ar savām apzeltītajām bruņām (kas ekstravagances jomā dīvainā kārtā pat pārspēja iepriekšējo viņa bruņu komplektu, kas bija no vienas vietas noklāts ar adatām, galvaskausu simboliem un dārgakmeņiem) un fantastiski grezno (un tik pat fantastiski milzīgo) zobenu. Čufs, turpretim, vairāk uzticējās savām dūrēm, kurām viņš bija piemeklējis sudrabotus un atbilstoši dzeklšņainus bruņucimdus. Par laimi Gzogumnas rūķu kalējiem bija nācies sastapties ar vēl dīvainākiem pasūtījumiem ...
Protams, ka abi biedri bija ne pa jokam noskaitušies uz Aigaru un murminot atriebības plānus, braši jāja Zinjē virzienā. Pilsētā viņi pa Austrumu vārtiem iejāja tikai īsi pirms tam, kad pa Rietumu vārtiem tur jau bija nonākusi inkvizīcijas grupa. Neviens sargs nemēģināja apstādināt šo drūmo kompāniju, kas steidzās pa pilsētas šaurajām ieliņām, nenovēršami tuvojoties „Sarkanās sveces” slēpnim.
Cīņa bija īsa – neviens lāgā nevēlējās pretoties Inkvizīcijai un lielākā daļa biedru vienkārši aizmuka – kurš pa durvīm, kurš – pa logu. Tie, kas centās pretoties, krita jau pirmajās minūtēs. Pateicoties Aigara noderīgajai informācijai, inkvizīcijas aģenti sagūstīja revolucionāru vadoni un aizsūtīja pāris biedrus palūkoties otrajā stāvā, kur pēc burvja vārdiem, esot tikuši piekopti tumši rituāli. Pārējā grupa kopā ar pašu Aigaru devās uz Zinjē inkvizīcijas nodaļas namu, atstājot divus aģentus uzmanīt bijušo slēpni – ja nu kāds vēl atgriežas ...
Un atgriezās arī – Čufs ar Gregu jau drīz bija klāt un aplūkoja nožēlojamās biedrības atliekas. Daļa no ēkas jau dega un, Gregorijs mēģināja apdzēst liesmas ar svēto ūdeni, viņa centieni nevainagojās ar panākumiem. Čufs tajā laikā pa grīdu vāca viņu vērtīgās metāla plāksnītes, kuras kādi nelieši bija izbārstījuši pa visu telpu. Gregs izdomāja uzmest aci augšstāvam, kur bijušajā Aigara istabiņā uzskrēja virsū abiem aģentie, kuri cītīgi pētīja uz grīdas uzvilkto pentagrammu. Ar mežonīgu kaujas saucienu, kuru dzirdēja pat Čufs (un tūlīt steidzās palīgā) gregorijs metās virsū abiem tumšajiem stāviem, kuri ātri pārvarēja pārsteigumu un sāka atgaiņāt neganto uzbrucēju ar maģiskiem šāviņiem. Kad istabā iesteidzās Čufs, tas, kas bija palicis pāri no Grega, gulēja uz grīdas un vietām kūpēja. Iztriecis savu dzelžaino (vārda tiešajā nozīmē) dūri cauri pirmā aģenta galvai, elfs jau pavērsās pret otru, bet tas – nelietis – paralizēja cīnītāju ar kādu viltīgu burvestību un neatskatoties bēga. Diemžēl Gregu vairs izglābt nevarēja. Pat templī Čufam paskaidroja, ka mēģināt viņu atgriezt pie dzīvības būtu, ja ne neiespējami, tad dārgi gan. Pie tam, neviens nevarēja garantēt, ka atdzīvinātais Gregs būtu tas pats vecais Gregs ...
Čufs, ietinies tumšajā apmetnī un slēpdams savu kroplīgo seju no garāmgājējiem, steidzās uz austrumiem, tikmēr Aigars laimīgs skaitīja savu naudiņu, ko bija ieguvis uzticīgi kalpojot de Pjūsam un gaidīja kādu šo faktu apstiprinošu dokumentu, ko pavicināt universitātes adminstrācijai gar degunu – kā nekā viņam jau sen bija jāsāk mācīt potenciālos maģijas adeptus.
4. Tikmēr dienvidos
Inx uzmanīgi pietuvojās pilsonim, kurš, kā izskatījās, bija visai aizņemts, vērojot Amerijas priekšnesumu. Jaunā zagļa roka nemanāmi ieslīdēja pilsoņa kabatā ... un atkal nekā!
„Nu kurš muļķis gan savā kabatā naudas vietā nēsā siera gabalu!” pie sevis nolamājās Inx un virzījās uz nākamā upura pusi.
Tā nu viņi dzīvoja – ceļojot no vietas uz vietu – Amerija savāca publiku, dziedot vai spēlējot flautu, un viņas brālis to aptīrīja. Nu jau kādu laiciņu viņi terorizēja Gavelerienu – Vernonas dienvidos esošo pilsētu, kurā pēdējos mēnešos no visas valsts vācās kopā elfi, vai nu paliekot te ilgāku laiku, vai arī tikai atpūšoties pirms turpināt savu ceļu uz Verdolonas mežiem – jaunie, stingrie likumi, maģijas ierobežošana un citas de Pjūsa nekrietnības padarīja elfu dzīvi Vernonā neciešamu. Pietiekoši neciešamu, lai Liamnumnas pilsēta paziņotu par izstāšanos no Vernonas pilsētu loka. Lai nepieļautu līdzīgu scenāriju Gavelerienā, šajā pilsētā jau aktīvi darbojās inkvizīcija un uz to bija redzētas virzāmies arī Dzelzs leģiona vienības.
Bet maz kas no tā interesēja Inxu un Ameriju. Pilsētu bija pārpludinājuši bēgļi un tā bija ideāla vide diviem uzņēmīgiem un ar izdomu bagātiem jauniešiem. Arī tagad ļaužu pūļi paglāba Inxu, kad tam pakaļ sāka dzīties sardze, ko viņam bija uzrīdījis kārtējais gandrīz apzagtais pilsonis. GANDRĪZ apzagtais – šī patiešām bija viena no neražīgākajām Inxa dienām. Neviena nemanīts Inx atgriezās pie bāra, kur uzstājās viņa dvīņu māsa un signalizēja viņai, ka laiks ir beigt. Pasaucis arī savu pieradināto panteru, Inx kopā ar Ameriju devās uz pilsētas vārtu pusi, līdz viņus apstādināja jautrs cilvēks. Šis cilvēks teicās būt kādas zagļu šaikas vadonis un jautāja, vai abi prasmīgie elfi nevēlētos piebiedroties viņa bariņam. Iestājeksāmens esot pavisam vienkāršs – līdz nākošajam rītam atstiept uz viņu būdu kādu glītu tempļa lietiņu. Norādījis šīs būdas atrašanās vietu un ieteicis apmeklēt Tūkstoš Dievu laukumu, cilvēks no viņiem atvadījās.
Tā kā līdz vakaram vēl bija kāds laiciņš, Inx nolēma mazliet pamakšķerēt, lai noņemtu darba laikā sakrāto stresu. Bet arī makšķerēšana šodien necedās! Pēc laiciņa neveiksmīgajam elfam piebiedrojās kāds puisis, kurš, kā varēja spriest pēc viņa izskata, bija nācis no vietējām zemnieku ģimenēm. Pēc sarunas par puiša raksturu, viņa mājdzīvniekiem un makšķerēšanu kā tādu, atklājās, ka Inxa neveiksmju cēlonis bija viņa makšķeres āķis, uz kura savā darbā nogurušais elfs bija piemirsis uzlikt ēsmu ...
Labsirdīgais jauneklis uzaicināja abus elfus pavadīt nakti viņu mājās, un ierādījis Inxam zivjainākās vietas, gāja atpakaļ uz savu saimnieku mājām. Vakarā tajās mājās ieradās arī abi elfi, pantera un viņu loms – pāris zivis, kas galu galā tika uzceptas un kāri notiesātas. Pēc vakariņām no istabas stūra tika izvilkta krūka ar kādu stiprāku dzērienu. Bija sapulcējušies vīri no vairākām apkārtējām mājām – tāda kā sapulce. Inx, nevēloties palikt malā arī nobaudīja vien’ krūzīt’.
„Eh, stiprs gan!” nosēcās elfs, tomēr iztukšoja vēl vienu mēriņu.
Lai gan tagad Inxa galva nepatīkami reiba un viņam bija grūti fokusēt savu skatienu, viņa jūtīgās elfa ausis tomēr dzirdēja par ko strīdas vīri pie galda – kāds jau vairākas reizes no apkārtējām ganībām bija zadzis viņu govis!
Nosolījušies palīdzēt, abi elfi nakts vidū devās uz pilsētu, uz labu laimi izvēlējās kādu templi un, atmūķējot sāndurvis, iekļuva tajā. Diezgan brutāli aizsūtījuši kādu tumšādainu tempļa darbinieku pie viņa dieba, jaunie laupītāji sagrābās visu, kas stāvēja uz altāra – gan upurnažus, gan bļodiņu ar asinīm, gan zelta scepteri, kas bija izrotāts ar smukiem, spīdīgiem un, domājams, arī dārgiem akmeņiem. Aizstiepuši visu šo bagātību uz zagļu būdu, trijotne apstājās un Inx pieklauvēja pie durvīm. Neviens nenāca un Inx durvis vienkārši atlauza. Pavēruši tās, abi elfi ieraudzīja samiegojušos bandas vadoni, kas ar atslēgām rokā jau bija sasniedzis durvis no iekšpuses ... Miegainais vīrs ļoti nopriecājās par vēlīno dāvanu un uzticēja elfiem būdas atslēgas, lai gan norādot, ka Inxam tās diez vai vajadzēs ...
Nākošajā dienā Inx un Amerija ķērās pie ganāmpulka sargāšanas. Diena šķita velkamies bezgalīgi. Inx garlaikots sēdēja zem nomaļa koka saknēm un ar nūju bakstīja zemi sev zem kājām. Te pēkšņi viņa nūjas gals pret kaut ko atdūrās. Ieinteresēts Inx parakņājās dziļāk un jau pēc brīža viņa rokās atradās satrunējusi koka kastīte. Nevērīgi to attaisījis, elfs tajā ieraudzīja kaudzi ar apsūbējušām monētām un kādu papīra lapiņu, kas diemžāel sabirza, ar to neuzmanīgi apejoties. Atdevis kādu daļu no monētām mazajam ganiņam, kurš priecīgs aizsteidzās mājās ar savu guvimu, Inx turpināja neko sevišķu nedarīt. Līdz vakaram viņš šajā prasmē jau bija sasniedzis zināmu profesionalitāti, bet govju zagļi tā arī nerādijās.
Bet elfi bija neatlaidīgi un viņu neatlaidība atmaksājās – nākošās dienas pēcpusdienā abi pamanīja no krūmiem iznākam trīs plecīgus stāvus. Nogaidot, līdz tie metas virsū tuvākai govij, Inx raidīja bultu viņu virzienā un ievainoja vienu no liellopgaļas kārotājiem. Sava brāļa piemēram sekoja Amerija, diemžēl ne tik veiksmīgi. Pantera tai pat laikā bija pielavījusies laupītājiem no muguras un ar veiklu lēcienu nogāza no kātiem otru. Trešais mēģināja bēgt, bet viņu noķēra otra Inxa šautā bulta.
Tuvāk apskatot govju zagļus tie izrādījās nevis cilvēki, bet gan kādi lieli goblinveidīgi radījumi. Inx ar veiklu dūrienu izbeidza pēdējā izdzīvojušā radījuma mokas un drīz pēc tam no vietējām mājām ieradās bariņš ar kareivīgi noskaņotiem cilvēkiem, kuri sadedzināja uzbrucēju mirstīgās atliekas turpat laukā.
Kā pateicību abi dvīņi ieguva viņu izglābto govslopu, kuru viņi pārdeva kādās mājās, pa ceļam uz Verdoloras mežu.
Ja, arī šie abi elfu rases pārstāvji acīmredzot vēlējās piebiedroties saviem radiniekiem dienvidos no Vernonas. Nezinādami precīzu ceļu uz kādu no elfu pilsētām, Inx un Amerija klaiņoja pa mežu, kamēr satikās ar mednieku grupiņu, kas norādīja viņiem virzienu uz nu jau neatkarīgo pilsētu Liamnumnu.
Laužoties cauri brikšņiem, ceļotājus negaidot pārsteidza pāris vilki. Ielenkuši abus elfus, tie strauji uzbruka. Inx paspēja nošaut tikai vienu. Otrs vilks nogāza viņu zemē. Tikmēr pantera cīnījās ar trešo. Amerija ātri savērpa miega burvestību, bet no tās aizmiga arī pantera! Amerija nu palika viena pati, aci pret aci ar vienīgo neaizmigušo vilku. Neskatoties uz vilka kodieniem, viņai tomēr izdevās to aizmidzināt. Ātri pārgriezusi rīkles visiem vilkiem, viņa pierāpoja pie nemaņā esošā brāļa un sāka pārsiet viņa brūces ... Nakts pagāja mierīgi un no rīta, pateicoties pāris iedarbīgām burvestībām, mazā grupiņa, elfiem balstot vienam otru, varēja turpināt savu ceļu.
Neviens neskaitīja pagājušās stundas, bet atvieglojuma nopūta izlauzās no abu dvīņu mutēm, kad starp kokiem, kas bija palikuši retāki, pavīdēja palisāde.
5. Ļaunums nemirst
Hordaness atlaidās uz aukstās akmens plāksnes un apetītlīgi iekodās miroņa pirkstiņā, kuru bija pataupījis pusdienām. Šajā morgā viņš bija pavadījis visu savu dzīvi un nevarētu teikt, ka viņam te nepatiktu. Lielākā daļa Gzodumnas iedzīvotāju nemaz nezināja par Hordanesa eksistenci, bet tie, kuri zināja, nepievērsa dīvainim vairāk uzmanības, kā jebkuram citam trakajam šajā pilsētā, kas atradās Eiša ezera krastā, majestātiskā Kazebogna pakājē.
Lai gan Vernonas austrumi bija tik pat piesātināti ar maģiju kā vidusmēra gumijas āmurs, Hordanesam bija izdevies savākt vairāk vai mazāk nožēlojamu maģisko rakstu krājumu, kurus jauneklis cītīgi studēja, apvienojot mācības maģijā ar darbu pilsētas kapsētā. Jā, nāve viņu fascinēja – un es nevēlos prātot kāpēc.
Kādu dienu, izklaidīgi klaiņojot pa pilsētas ielām, tumšais mags saskrējās ar visšausminošāko būtni, kādu viņam jebkad bija bijis tas gods redzēt. Neklausīdamies nesakarīgajā būtnes murmināšanā, Hordaness aizvilka to uz savu morgu, lai pastudētu šo fascinējošo briesmoni. Pēc neilga laiciņa mags jau zināja, ka šī būtne sauc sevi par Čufu un, lai arī cik neticami tas nebūtu, tas laikam bija elfs. Tā kā Hordanesa ambiciozie plāni paredzēja vietu arī pāris stipriem tēvaiņiem, kas viņam ar šo to palīdzētu, mags pierunāja Čufu vismaz pagaidām palikt viņa sabiedrībā. Pie tam Hordaness ievēroja klīsta, pa pilsētu divus mežonīga izskata ... mežoņus un noalgojis arī viņus, secināja, ka viss tā kā būtu gatavs Lielajam Pasākumam.
Tumšā maga plānos bija izpētīt vienu no kalnos esošajām vēl neaplaupītajām kapenēm un viņš sāka īstenot šo plānu nekavējoties. Diemžēl jaunizceptie kapeņu aplaupītāji netika tālāk par masīvajām ārdurvīm, pret kurām viens no Hordanesa algotņiem salauza savu vāli un Čufs atdauzīja savus kulakus. Vajadzēja noalgot profesionālu rūķi – akmeņkali, kurš par saviem pakalpojumiem noplēsa nejēdzīgi augstu summu un vēl augstāku – par klusēšanu – kā nekā aplaupīt kultūrvēsturiskus pieminekļus jau sen vairs nebija modē – tas pat nebija legāli.
Ieticis kapenēs Hordaness jutās kā mazs bērns saldumu veikalā – viņš aizgrābts skraidīja apkārt, te iemērkdams pirkstu dīvaini smaržojošā baseinā, kurā peldēja pāris labi saglabājušies līķi, te aplūkodams milzu sarkofāga dizainu, attīdams vecas mūmijas un pavēlēdams saviem palīgiem noņemt visas greznumlietiņas no mirušajiem. Drīz vien visi ķermeņi jau bija izmakšķerēti no baseina un samesti vienā kaudzē. Ārā jautri sprakšķēja no mūmijām pagatavotais ugunskurs un Hordaness vadīja sarkofāga vāka pacelšanas darbus. Bet, pirms vēl mags paspēja ielūkoties atvērtajā mūža mājā, viņš izdzirda šļūcošas un krakšķošas skaņas, kas tuvojās viņam no muguras. Aši apsviedies apkārt, viņš ieraudzīja, ka pa vienīgo izeju no šīs telpas viņu virzienā jau virzās viss bars ar diezgan agresīviem un pie tam vēl aplaupītiem dzīvajiem miroņiem! Par laimi, ilgais marinēšanas laiks tiem nebija nācis par labu – pietika ar pāris spēcīgiem Čufa dūru vēzieniem, lai miroņi atgūtu mūžīgo mieru. Čufam vēl piepalīdzēja pats burvis ar dažām sevišķi izmeklētām tumšām zintīm un drīz vien abi pārējie Hordanesa palīgi, kuri bija glābušies telpas tālākajā stūrī, varēja uzelpot mierīgāk.
Aplūkojot kapenes, Hordaness atklāja vēl vienas, līdz šim neattaisītas durvis, bet ar tām viennozīmīgi nebija kaut kas kārtībā. Burvis tā precīzi nevarēja pateikt, kas īsti viesa viņa šīs aizdomas ... iespējams, ka tas bija nu jau paralizētais Čufs, kurš bija tām pieskāries ... hmm ...
Hordaness negribēja zaudēt tik noderīgu palīgu kā Čufs un, tā kā neviens no Gzodumnas klēriķiem neko sakarīgu par Čufa stāvokli pateikt nevarēja, viņš noīrēja laivu braucienam uz Gavelerienu – elfi jau izsenis bija slaveni ar savām maģiskajām spējam.
6. Pjusonas profesors
Un tā, kārtējā diena pagāja mācot Pjusonas gaišos prātus. Aigara jaunais un bagātais māceklis, kura vecāki savas atvases privātstundas atlīdzināja zeltā, bija jau apguvis maģisko rakstu veidošanas prasmes, kā arī pāris citas noderīgas iemaņas un burvis nolēma paskatīties kā talantīgais puisis savas zināšanas spēj pielietot praksē. Tam bija nepieciešams iekārtot laboratoriju. Atvēlējis cēlajam mērķim veselu istabu savās mājās, Aigars par lielāko daļu savas naudas iegādājās visu nepieciešamo aprīkojumu un vēl ilgi pēc saulrieta burvja mājās nenorima rosība.
Nākošajā dienā viņš universitātes bibliotēkā sameklēja vecu foliantu, pilnu ar taukainu pirkstu un daudzkrāsainu traipu izraibinātām lappusēm – Ezegrīna „Maģisko pavārgrāmatu”. Pēc nodarbībām universitātē, Aigars atstāja mācekli darbojamies savā laboratorijā un kopā ar neredzamo dēmoniņu veica nelielu apgaitu pa pilsētu, kā jau tas kārtības sargam pienākas. Neatradis nekādus aizdomīgus tipāžus dzīvesvietas tuvumā (ja neskaita pāris snobiska paskata aristokrātus), jaunais inkvizitors sāka klaiņot pa mazliet tumšākiem rajoniem upes austrumu krastā. Un beidzot – no kāda veikala izsteidzās kāds vīrs ar maisu pār plecu – nu klasisks gadījums! Aizsūtījis bēglim pakaļ Billiju, Aigars to izsekoja pateicoties telepātiskajai saitei ar savu familiāru. Dēmoniņš sekoja vīram līdz viņa istabai, bet kad pie tās piesteidzās pats burvis, durvis izrādījās jau aizslēgtas! Neredzamais Billijs bija ieslēgts kopā ar noziedznieku.
Iemiesojies savā velnišķīgajā palīgā un iespiedis savu apziņu niecīgajā Billija galvaskausā, burvis ieraudzīja aizdomās turamo, kurš pa logu uzmanīgi novēroja apkārtni. Viņš salēcās un novērsās no loga, kad griezīga, sīka balstiņa viņam aiz muguras pēkšņi iespiedzās: „Es tevi redzu!”. Paķēris no galda kādu pusidzertu pudel un to vēl mazliet patukšojis, zaglis centās atbrīvoties no stresa, kas viņaprāt bija vainīgs pie šīm dzirdes halucinācjām, bet tad viņa priekšā lēnām materializējās šausmas iedvesošais neradījums no sērijas „Kas sagaida grēciniekus”. Izspļāvis vēl nenorīto pudeles saturu uz grīdas. Pārbiedētais vīrs trieca pudeli pret Billju, kas to atvairīja ar precīzu ķetnas vēzienu. Cenzdamies atbrīvoties no pierādījumiem, zaglis izlidināja maisu pa logu un, viņam par atvieglojumu, dēmoniņš aši izlidoja tam pakaļ.
Savu mīluli Aigars atrada uz ielas, sargājam maisu. Veikli to atsiedams, burvis sāka rakāties pa tā saturu un vīlies konstatēja, ka tas ir pilns ar dažādiem pārtikas produktiem. Te pēkšņi kāds piebakstīja burvim pa plecu. Turēdams rokās maisu, Aigars pagriezās, lai sastaptos ar masīvu vidukli. Pacēlis acis uzaugšu, viņš ievēroja arī vidukļa īpašnieka dusmīgo seju. Būdams izglītots cilvēks, Aigars jau pavēra muti, lai izskaidrotos, kad tieši šo, lektoram tik svarīgo, orgānu ķēra smags sitiens ar dūri. Atguvies no sitiena, Aigars vairs nevaldīja pār sevi. Veikala īpašnieks, kas lēnām klamzāja prom, pēkšņi atklāja, ka atrodas trakojošas maģiskas enerģijas vidū, pateica „Hrmm?” un nokrita uz bruģa.
Aigaram apkārt pa šo laiku jau bija salasījies vesels bars ar cilvēkiem un, pēc viņu izsaucieniem, burvis saprata, ka šie cilvēki nav atnākuši, lai pateiktos viņam par pilsētas ielu atbrīvošanu no ļaunā veikalnieka, kas jau ilgus gadus bija terorizējis vietējos iedzīvotājus ar nejēdzīgi augstajām maizes cenām un veca siera smaku.
Pa burvja plecu sāpīgi atsitās trāpīgi mests akmens, no otra viņš izvairījās, bet mukt nebija kur. Par laimi, Aigars ieraudzīja pilsētas sardzi, kas lauzās cauri satracinātajam pūlim. Nolēmis izmantot savu galveno ieroci, Aigars nostājās pārliecinošā pozā, izvilka no azotes savu inkvizīcijas simbolu un demonstrēdams to sardzei, sāka viņiem stāstīt kaut ko par Inkvizīcijas uzdevumu, noziegumu pret valsti un pardevēju – nodevēju. Viltīgajam burvim izdevās pārliecināt sardzi un tā sāka centīgi izklīdināt pūli. Aigars atviegloti uzelpoja un iegāja nu jau tukšajā veikalā. Paņēmis šo to garšīgu, viņš pasvieda Billijam pāris speķa pīrāgus, no kuriem dēmoniņš veikli izēda ārā gaļas gabaliņus, pārējo aizmezdams prom. Sagrābdams visu naudu, ko varēja atrast, Aigars atcerējās par savu mācekli un zagās uz mājām, cenšoties nepievērst sev pārāk lielu uzmanību.
Mājās atklājās, ka viņa māceklim bija izdevies pagatavot lielisku varavīksnes zupu no maģiskās pavārmākslas repertuāra. Tiesa, viņam bija arī izdevies saplēst pāris kolbas, destabilizēt vienu jūtīgu iekārtiņu un pieliet grīdu, kā arī saķēzīt dažus vērtīgus okultus komponentus. Sapīcis, burvis sēdēja pie galda un strēba zupu no zelta šķīvja, kamēr viņa skolnieks uzkopa laboratoriju un saule pazuda aiz Pjusonas jumtu korēm.
Lasītājs varbūt interesēsies, no kurienes Aigaram pēkšņi uzradās apzeltīta servīze, tāpēc interesentiem piedāvāju mazu atkāpīti vēsturē, par kuru ir jāpateicas manai diezgan vājajai atmiņai:
Pirms kāda laiciņa Aigaru piemeklēja divas atklāsmes:
- 1. Billijs ir nelabojams kleptomāns – lai kā viņš sodītu sīko dēmoniņu, tas turpināja ik pa laikam atstiept mājās kādu sīku spīdīgu lietiņu. Vienreiz Billijs bija pamanījies pazust uz ilgāku laiku un atgriezās ar veselu apzeltītu galda piederumu komplektu (un šī komplekta īpašnieku, kuru Aigars ieraudzīja dauzāmies pie viņa mājas durvīm, kad viņš atgriezās no universitātes).
- 2. Viņš – Aigars grib iedziļināties tumšajos nekromantijas noslēpumos. Kā rezultātā burvja mājas pagrabiņā jau gulēja divi, aizdomīgos apstāļos iegūti, līķi.
Turpinājums sekos