Pēcvārds grāmatai par pasakām.

No Jeļenas Korovinas 2. grāmatas "Vai mēs zinām savas mīļākās pasakas?"

Kā tikai nesauc tos, kas tic pasakām "nopietnie un gudrie, kārtīgie un prātīgie"? Pat tikai tos, kuri pasakas mīl tikai lasīt. Labākā gadījumā lasošie un ticošie ir "fantazētāji, kas maisa", sliktākajā - "idioti, kurus laiks aizvākt no ceļa".

Kāpēc pasaka izsauc tik niknu reakciju? Kāpēc izdzrdot to, ka "Rausis" nav vienkāršs stāsts, bet milzīgs un krāšņs mīts, vai arī, ka "Krošečka-Havrošečka" [Pasakas par Īkstīti - krievu variants - t.p.] ir sena teiksma, kas saista mūsu krievu kultūru ar vissenāko - vēdisko, "nopietnie un gudrie" sāk ar putām uz lūpām pierādīt, ka tas viss ir izdomājumi, tikai tenkas, kas var pārliecināt vienīgi bērnus, bet pieaugušajiem pasakas absolūti nav vajadzīgas un ir kaitīgas. Kāpēc pasakas izsauc tādas kaislīgas emocijas?

 

 

Laikam tāpēc, kas pasakas ir cilvēces pieredzes un senāko laiku pasaules priekšstatu glabātājas. Klausoties pasakas, cilvēki apzinās sevi un savus sapņus. Klausoties un stāstot pasakas, klausītāji un stāstnieki sāk apzināties sevi kā vienu veselu - tautu, sabiedrību, sajūtu un interešu grupu. Pasaka dod viņiem šo vienotību. Cilvēki sāk sajust sevi ne tikai savā dzīves telpā, bet arī citu pasauļu telpā, ne tikai savā laikā, bet arī nepārtrauktos gadsimtos un tūkstošgadēs. Vakardiena, šodiena un rītdiena tiek sasietas neatsienamā mezglā. Cilvēks sāk just sevi kā Visuma radītāju, nevis kā niecīgu skrūvīti. Bet Visuma radītāju nevar vadīt, viņu nevar pazemot, norādīt, ka viņš nav nekas, ka viņš ir nulle. Kāda nulle? Viņš taču ir Visuma Radītājs.

Pasakas dod mums iespēju vēlreiz atcerēties un sajust, ka mēs esam radīti pēc paša Galvenā Radītāja ģīmja un līdzības. Mēs esam ar Viņu, nevis ar ļaunumu. Mēs esam ar Labo, nevis ar nejaucībām, kaut arī – vispasaules.

Tieši par šo dievišķo sajūtu, par to, ka pasakas dod mums iespēju sajust pašu nozīmīgumu un iespēju pretoties ļaunumam visos tā veidos, pasakas arī neieredz. Kas? Tie, kas, spriedelējot par labo, īstenībā ir ļaunuma radītāji mūsu pasaulē. Viņi vispār neieredz mākslu, bet pasakas it īpaši.

Atcerieties, Rejam Bredberijam lakmusa papīrs, lai atpazītu draugus un līdzgaitniekus, ir grāmatas – iedarbīgs prāta ierocis. Ne velti viņa slavenajā romānā “451 grāds pēc Fārenheita” “sabiedrības miera un komforta” dēļ ir aizliegta īsta māksla un tiek dedzinātas grāmatas. Turklāt, ir grāmatas, kuras kā pareģo Bredberijs, var būt iznīcinātas vispirms. Tās ir fantāzijas un pasakas. Tās ir īpaši bīstamas, tāpēc ka tās pirmās veido cilvēka personību.

“Tās novietoja bibliotēkas stendā: Santa Klausu un Jātnieku bez galvas, Sniegbaltīti un Mājas gariņu, un Zosu māmiņu – visi skaļi raudāja! - nošāva viņus, tad sadedzināja pasaku pilis un carienes-vardes, vecos karaļus un visus tos, kas pēc tam “dzīvoja ilgi un laimīgi”... un “reiz, sensenos laikos” pārvērtās par Nekad!”.

Varbūt tieši tāpēc, lai tas viss nenotiktu, arī tiek stāstīti mīti/pasakas/nostāsti? Jo tik svarīgi ir ienest pasaulē visu Labo un taisnīgo no no fantāziju pasaulēm! Ja nebūs Labā, Taisnības, Godīguma, Mīlestības un Draudzības sapņos – to nebūs arī reālajā dzīvē.

Jūs taču negribat, lai pasaulē sāktu valdīt ļaunums un mūžīga netaisnība, nelietības un vienaldzība?

Tad lasiet pasakas paši un stāstiet tās saviem bērniem! Tas, kas tiks dzirdēts bērnībā, paliks galvenais uz visu mūžu.