Globalizācija, kuru atbalsta visaugstākā līmeņa informācijas tehnoloģijas, kurām jau nav faktisku un teorētisku ierobežojumu, ieies savā izšķirošajā fāzē.

Attiecīgajā aspektā globalizācija nenozīmē kaut kādu utopisku vienību, kad visi cilvēki ir brāļi, visas valstis – vienādi attīstītas, neviens nekaro, nabadzības nav, visi dzīvo ar vienādām morālajām vērtībām.

Tāda veida vienību varētu radīt uz pavisam citas bāzes, taču pārāk jau dažādi tiek saprasts morāles likums, lai tas reāli spētu apvienot pasauli (īpaši, ņemot vērā, ka kāds to nesaprot vai nepieņem vispār). Tāpēc patiesāk būtu teikt, ka to varētu sasniegt, bet tā nekad nenotiks. Kopienas mērogā – jā, valsts mērogā – sarežģītāk, taču viss iespējams, planētas mērogos – izslēgts.

Globalizēta pasaule, ko apvienojušas tehnoloģijas, pirmkārt, ir pasaule ar vienotu informācijas un ekonomisko sistēmu. Turklāt, tā nebūt neizslēdz centra un perifēriju eksistenci, kā tas notiek mūsu dienās. Pasaule tāpat būs sadalīta valstīs, centrālās, ekonomiskajā un tehnoloģiju ziņā, un valstīs, šajā ziņā – perifērijās. Centrālās valstis tieši tāpat uzturēs stabilitāti, attīstību un dzīves līmeni uz citu valstu nestabilitātes, neattīstības un nabadzības rēķina, uz to lēto darba spēku, to, praktisko, verdzisko bērnu darbu, to resursu (dabas un intelektuālo) izlaupīšanu, ierobežojot to pārstāvju izglītošanās iespējas. Starpība tikai tā, ka, pārvaldot, pēc būtības, vienotu informācijas sistēmu, izdarīt to būs pat vienkāršāk, kā to dara jau tagad, ne nākotnē, bet mūsu dienās, kad jūs lasāt šīs rindas.

Jāpiezīmē, ka atbildot uz manu jautājumu Nīlsones kundze man sākumā iedeva tikai šo scenāriju, paskaidrojot, ka uzskata to par visreālāko. Es sajutu mājienu, ka jābūt arī citam scenārijam. Kā noskaidrojās, tas arī ir, un daudz pozitīvāks, pat ideālistisks. Es sapratu savu respondentu, kura ne visai saprot, kā to varētu realizēt praksē. Taču šai versijai ir tiesības uz eksistenci. Nākotnes scenārijs nav spriedums, tā ir tikai iespēja, var nostrādāt pats neticamākais priekšlikums.

Mūsu gadsimta beigās absolūta, pabeigtā globalizācija darīs galu vienu valstu dominantei pār citām. Vienots informācijas lauks radīs vienotu ekonomisko un politisko sistēmu, kurā vienu valstu dominante pār citam ir neizdevīga pirmajām.

Lai uzturētu visa ķermeņa veselību, vadošo valstu valdības būs spiestas uzturēt visu orgānu, sistēmu un organisma atsevišķo daļu veselību. Viņi sapratīs, ka pasaules civilizācijas ķermenī nav lieku daļu. Viņi sapratīs, ja sāp roka, tā nav jāamputē, bet jāārstē. Viņi sapratīs, ka kropļojot kājas, kropļo visu ķermeni.

Tāpēc mazāk attīstītās, mazāk nodrošinātās valstis netiks atmestas pasaules dzīves ceļmalā, bet varēs veidot darbīgu un radoši derīgu iesaistīšanos šajā dzīvē. Vairāk nekādu dominēšanu reģionā ar it kā vēlēšanos aizstāvēt cilvēktiesības.

Beidzot ir trešais, iespējamais scenārijs notikumu iespējamai attīstībai, kam ir vistiešākais sakars ar tehnoloģijām, kas šodien attīstās. Scenārija autors ir Jutings Je, fizikas-matemātikas zinātņu doktors, medicīnas zinātņu doktors, Šanhajas farmakoloģiskās, bioķīmiskās laboratorijas vadītājs.

Netālā nākotnē pasaule pazaudēs mums ierasto veidu. Tehnoloģijas, nevis vienkārši ienāks mūsu ikdienas dzīvē, viņas to pilnīgi izmainīs. Jēdziens “dabiskums” pazudīs no vārdnīcām.

Nanomedicīna, uz kuru XXI gadsimta sākumā lika tādas cerības, patiešām izārstēs slimības. Taču tās sākotnējā metode – mākslīgu organismu, kas pārvietojas ķermeņa iekšienē un to ārstē, izmantošana – drīz izrādīsies lēna, dārga un maz efektīga. Par atzītu alternatīvu kļūs ķermeņa daļēja modifikācija, kas sākotnēji tiks veikta tiem, kas to vēlas, bet vēlāk obligāta veidā. Nanomedicīna palīdzēs mainīt matēriju, manipulēt ar to,bet apvienojoties ar informācijas tehnoloģijām, tas dos iespēju radīt programmējamus cilvēciskus organismus.

Oficiāli obligātā programma tiks skaidrota ar cilvēka veselības saglabāšanu, tāpēc ka modificētās daļas būs ieprogrammētas uz veselību. Taču blakus šai, bez šaubām cēlai, humānai un tāpēc ļoti populārai idejai, jaunie ķermeņi saviem īpašniekiem izrādīsies kā vīrusi. Brīva griba, domu brīvība, lēmumu pieņemšanas brīvība, tā pati iekšējā brīvība, uz kuru cilvēce bija tiekusies gadsimtiem, viss tas izrādīsies izdzēsts no jaunās cilvēciskās programmas. Viss, kas nenes vienkāršu materiālu labumu, kā arī viss, kas rada vēlmi uzzināt patiesību, tiks izsvītrots no dzīvei nepieciešamā koda. Luksusu, iegūt savā īpašumā cilvēka ķermeni, varēs atļauties tikai ļoti augstu stāvoši ļaudis un zinātnieki, kas nevar izpildīt savu darbu mehāniski: jauniem atklājumiem ir vajadzīgs dzīvs cilvēka prāts un patiesa ziņkārība.

Šajā pasaulē nedomās par nākotni un nerakstīs par to grāmatas, tāpēc ka nākotne jau būs iestājusies un tā nemainīsies.

Tie nedaudzie, kas atteiksies no šaubīgā labuma kļūt par jaunās sabiedrības daļu, dzīvos geto, reti – vientuļi, biežāk izveidojot grupiņas no 5 – 10 cilvēkiem. Viņu nākotne arī būs nemainīga, taču ne jau tāpēc, ka tā viņiem liksies ideāla, bet tāpēc, ka no tās nebūs izejas.

Vispār jau šis nākotnes variants nav pats sliktākais (kāds optimisms! - E.K.). Visādā ziņā, cilvēki tajā dzīvo daļēji nedabiskos ķermeņos, taču vismaz reālā laikā. Diemžēl, katrā mirklī informācijas tehnoloģiju lēciens var izsaukt nobīdi laikā un telpā, un visdrīzāk tas notiks eksperimentējot ar ceļošanu laikā.

Pirmie nopietnie eksperimenti novedīs pie katastrofas, ko neviens pat nepamanīs, tāpēc ka tā vienā mirklī kļūs par dabisku procesu. Laika gaita mūsu visu pilnīgi reālajā pasaulē tiks nomainīta ar laika neesamību kibertelpā.

Kibertelpa ir robežapgabals starp ierasto īstenību un virtuālo realitāti. Cilvēks, kas dzīvo tajā, pats neapzinās, kādā no poliem viņš atrodas vai kuram tuvāk atrodas. Te viņam nevis vienkārši nav domu brīvības, viņam vairs nepiemīt cilvēciskas domas kā tādas; viņa smadzenes ir pieslēgtas datoru sistēmai, radot tādā veidā cilvēciskā un mākslīgā intelekta simbiozi. Tāda simbioze ļauj cilvēkam kļūt ražīgākam, bet mākslīgajam intelektam – turpināt savu attīstību, lai kļūtu pilnīgi neatkarīgam. Var teikt, visi cilvēki un mašīnas ir apvienoti vienā tehnoloģiskā tīklā.

Kā izskatās šāda pasaule, tam vairs nav izšķirošas nozīmes. Taču es domāju, ka tā nebūs vieta, uz kuru gribētos braukt atpūsties. Kad es domāju par šo nākotnes variantu, manu acu priekšā atrodas planēta, kas nosēta torņiem un, ko no Saules aizsedz pavadoņi-retranslatori. Tieši šādā pasaulē ir radīta labvēlīga augsne mākslīgā intelekta evolūcijai – nevis izstrādei, bet tieši – evolūcijai.

Vai šajā pasaule būs savi anarhisti, vai tie, kas ies pret sistēmu, tāpat kā variantā, par ko rakstīts sākumā?

Es domāju, ka tādi cilvēki ir un būs vienmēr, jebkurā sabiedrībā, jebkurā pasaulē, jebkādos apstākļos. Man liekas, ka viņi būs varonīgi cīnītāji ar režīmu. Visdrīzāk, tie būs ne jau īsti varoņi; vientuļi, parasti, noguruši, nolemti, izmisuši cilvēki, kas no pārējiem atšķirsies tikai ar saasinātu cilvēciskās cieņas izjūtu. Jautājums nav par to, cik viņu būs, bet par to, kāda mēra viņiem šo cieņu izdosies saglabāt un kādas iespējas viņiem būs, vai varai viņi būs vienaldzīgi, kā nekaitīgi kukaiņi, vai arī viņus nostādīs ārpus likuma, kā valsts noziedzniekus. Man liekas, ka šīs īpatnības tieši būs atkarīgas no katras konkrētās valsts, kaut gan kopumā šiem cilvēkiem būs jāeksistē galēji bargos apstākļos, jo nav šaubu, ka šādas nākotnes valdība būs totalitāra un despotiska – savādāka vienkārši nespēs vadīt cilvēcisku mašīnu un bezpersonisku cilvēku sintēzes pasauli.

Beigas.