Pašas briesmīgākās šausmas. Briesmoņi no Ktulhu mītiem

(jāpiezīmē, ka visi še liekami tulkojumi tika veikti vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā -I.p.)

Bailes nokauj saprātu. Bailes – tās ir mazā nāve, kas nes aizmirstību. Es skatos sejā savām bailēm, es došu tām pārņemta mani un iziet caur mani, es atskatīšos un paskatīšos uz baiļu taku. Tur, kur izgājušas bailes, nepaliks. Tur, kur izgājušas bailes, palikšu tikai es.

Frenks Herberts, “Kāpa”

 

     Nav noslēpums, ka jebkuri, pat paši briesmīgākie monstyri, kuri pretstāv galvenajam varonim, izpilda pilnīgi caurspīdīgas funkcijas pēkšņi izlekt no tumsas, iekost pašā jūtīgākajā vietā un pazust nekurienē. Šajā kopējā šablonā  iekļūst vairums izdomāto briesmoņu – vampīri, vilkači, spoki vai zombiji. Šie radījumi ir dzimuši no leģendu un mītu, māņticības un aizspriedumu summas, vispār, cilvecs izdomāja viņus lai jel kā nebūt pamatotu savas dabiskās bailes visa negaidītā, viņpasaules un nāvīgi bīstamā priekšā.
   
Taču ir arī citas leģendas. Citi mīti par neticamiem monstriem, daudz vairāk biedējošiem, nekā bariņš atdzīvojušos miroņu, un daudz noslēpumainākiem, nekā puscaurspīdīgi radījumi, kuri pastaigājas pa veclaicīgu piļu koridoriem. Atšķirībā no senām eiropiešu leģendām, šie stāsti nevas palielīties ar solīdu vecumu. Viņus izdomāja viens vienīgs cilvēks – nabadzīgs amerikānis, kurš cieta no pastāvīgiem nakts murgiem. Taču mūsdienu fantastika (īpašīgi – mistika un šausmas) bez viņu eksistences nav iedomājama.
     Briesmoņu tēvs
    Hovards Fillipss Lavkrafts no tiesas tiek uzskatīts par vienu no “šausmu” žanra tēviem. Viņš daufdz paņēma no Edgara Po un lorda Danseni stila, taču vēl vairāk tika paņemts no viņa – Klaivs Barkers, Stīvens Kings, Hanss Rudijs Higers, Nols Heimans, Klarks Smits, Augusts Derlets, Alans Mūrs un Brains Lamlijs neslēpjs, ka iedvesmu smeļ tā cilvēka daiļradē, kurš izdomāja leģendu par “mirušo grāmatu”- “Nekromonikonu”.

    Lavkrafta nopelniem tāpat pieskaita arī to, ka viņš pirmo reizi apvienoja duvus agrāk neatkarīgus žanrus – zinātnisko fantastiku un šausmas. Tiek uzskatīts, ka autors radīja apjomīgu panteonu no dieviem, pusdieviem un briesmoņiem – viņpasaules un tai pat laikā reālus radījumus, kuri mīt vai nu citā dimensijā, vai nu uz citām planētām, taču aktīvi iejaucas cilvēku darīšanās ar savu pārdabisko speku palīdzību.
    Taisnības dēļ ir jāsaka, ka Lavkrafts attiecas pret monstriem, kuri dzīvo viņa grāmatu lappusēs, absolūti nevērigi un pat ar lielu daļu humora. Viņš bija ateists un apskatīja savus veidojumus izteikti kā peļņas līdzekli – starp citu, ļoti pieticīga, atļaujoša knapi savilkt galus kopā.

    Jā, es piekrītu, ka Jogs-Sotots ir balstīts uz nenobriedušas koncepcijas, kura maz atbilst tiešām nopietnai literatūrai.
    Lavkrafts vēstulē Frenkam Belnapam Longam, 1931.gada 27. februārī

    Patiesībā sistematizētiem “Lavktafta mītiem”, vairāk pazīstamiem kā “Ktulhu mīti”, nav gandrīz nekādas attiecības šim rakstniekam. Viņi parādījās vēlāk, pēc Lavkrafta nāves, kad viņa tuvs draugs un kolēģis Augusts Derlets (1909-1971) paņēma “šausmu tēva” nepabeigtos darbus, tos atrediģēja, apvienoja, ko nebūt pielika no sevis – un nopublicējja savā pesoniskajā izdevniecībā “Arkham House”.

    Unikālā mitoloģiskā mūsu pasaules un vairuma neticamo Lavkrafta monstru aina – viņa sekotāju iztēles auglis, pirmām kārtām – Derleta. Viņš atšķaidīja “Ktulhu mītus” ar kristiānismu, pārvēršot viņu tradicionālās labā un ļaunā cīņas aprakstā. Pašam Lavkraftam tas viss bija svešs – rakstnieks sauca Kanta ētiku par “joku” un savās grāmatās radīja visumu, pilnu ar haosu, nakts murgiem un mokošu neziņu.

    Saskaņā ar Lavkrafta priekšstatiem par dieviem savos mītos... pirmsākumā bija Vecākie dievi ( Elder Gods) – labsirdīgie un miermīlīgie, kuri dzīvoja uz zvaigznes Betelgeizes (vai tās tuvumā) Oriona zvaigznājā. Viņi izteikti reti iejaucās Zemes lietās – labā cīņā ar ļaunumu, ar kuru nodarbojās Senie (Great Old Ones, vai, savādāk — Ancient Ones).
    Augusts Derlets, no ievada “Stāstiem par Ktulhu mītiem”

    Pašam Lavkraftam Vecākie dievi tiešā veidā nekur netika pieminēti (izņemot, tomēr, tiem ļoti līdzīgā Nodensa, Lielā bezdibeņa Saimnieka no stāsta “Noslēpumainā māja uz miglainās kraujas”). Viņam nebija arī sistematizēta Seno panteona. Un arī pats termins “Senie” (Ancient Ones) tika izmantots tikai reizi – stāstā “Sudraba atslēgas vārti”.
    Jāatzīmē, ka monstri no Ktulhu mītiem neizrāda apzinātu naidīgumu pret cilvēkiem – viņi drīzāk ir tas vienaldzīgais pasaules uztveres spēks, kuru uzskatāmāk var salīdzināt ar cilvēka kāju, kura netīšām sabradājusi sīku kukaiņu tūkstošus.

    Šausmu tēvs

    Hovards Fillipss Lavkrafts (20.08.1890 — 15.03.1937) dzimis mazā amerikāņu pilsētiņā ar daudznozīmīgu nosaukumu Providence (бtieši — “paredzējums”). Tēvs — Vinfreds Skots Lavkrafts— strādāja par komivajažori. Trīs gadus pēc dēla piedzimšanas viņš saslima ar sifilisu, sajuka prātā un tika ievietots slimnīcā.
    Vilija vectēvs piespieda jauno Hovardu lasīt “1001 nakts pasakas”, Bulfina “Ziemassvētku pasakas”, Homēra “Iliādu” un “Odiseju”. Pie tā visa vecmāmiņa katru vakaru stāstīja viņam gotiskās eiropiešu pasakas (ne tās, kuras mēs pazīstam pēc bērnu grāmatām, bet īstās, neadaptētas priekš bērniem – kur Pelnrušķītes māsām, kuru kājas neielīda kristala kurpītē, nocērt papēžus; bet skaistais princis, nokļūstot līdz aizmigušai princesei, pirms tam, kad to pamodināt “noņem mīlestības ziedus”).
    Jaunībā Lavkrafts pastāvīgi slimoja un gandrīz nemaz negāja uz skolu. Viņš tā arī nespēja saņemt diplomu par vidusskolas izglītību un iestāties universitātē. Viņa laulība ar ukraiņu ebrejieti Soņu Grīnu ilga tikai dazus gadus.
    Neskatoties uz to, Lavkrafta darbi tika publicēti un neslikti tika pārdoti, rakstniks bija nabadzīgs. Viņam bija bezprecendenta pēc mēroga sarakste (tiek uzskatīts, ka tā ir – pati lielākā autoriskā sarakste pasaulē) ar viņa kolēģiem, kuru vidū bija Forests Akermans (ASV pazīstams fantasts), Roberts Govards (Konana-Barbara radītājs) un Roberts Blohs (Psiho).
    Lavkrafts mira no vēža un nepilnīgas ēšanas. Pielūdzēji reizēm uz viņa kapavietas epitāfiju (tā ātri tiek notīrīta, taču tā parādās atkal): “Nav miris tas, kas mūžībā dzīvo. Ar laika nāvi arī nāve mirst”.

    Senie
    Senie (Great Old Ones) — neticami vareni radījumi, iespējams – Visuma vienaudži. Mistisku sektu un kultu biedri pielūdz tos kā dievus. Senie dzīvo citās zvaigžņu sistēmās vai arī vispār aiz mūsu telpas robežām. Ļoti iespējams, ka daudzi no viņiem ir nemirstīgi, precīzāk sakot – sastāv no matērijas.
    Viņu varenība pamatojas uz cilvēcei nezināmiem spēkiem, kuri tradicionāli tiek uzskatīti par maģiskiem. Tas nav bezgalīgs un tam ir savas robežas, bieži izplatoties pa visu planētu. Senie var ietekmēt Zemes lietas pie noteiktiem astronomiskiem apstākļiem (īpašs zvaigžņu stāvoklis debesīs) un tikai tad, kad viņiem palīdz viņu sekotāji – kultisti.
   Aphum-Zhah (Aphoom-Zhah) — viņš arī “Aukstā liesma” — dievība, kuru radīja Lavkrafta draugs – Klarks Eštons Smits (1893-1961). Šis monstrs – Kthughi pēcnācējs. Līdzīgi citam briesmonim – Ithakva (Ithhaqua), — viņš guļ zem Arktikas ledus gaidot savu “zvaigžņu stundu”. Leduslaimeta laikā Aptum-Zhahs bieži apleklē Hiperboreju (Lavkrafts uzskatīja to par Atlantīdas analogu). Cilvēki viņu redz ka milzīgu, aukstu pelēka uguns stabu.
   Čhaugnars Faugns (Chaugnar Faugn) — “Vārdu dievs”, “Šausmas no pakalniem” — Frenka Belana Longa (1903-1994) radīts.

    Citu (briesmoņu – MF piezīme)izcelšanās bija no daudz tumšākām un noslēpumainākām, nododamām tikai mutiski, senatnes slepenām leģendām – tādas bija, piemēram, melnais, bezformīgais Tsathoffua, kuram bija daudzskaitlīgi Ktulhu taustekļi, bija arī briesmīgs kupris Čhaugnars Fauguns un citi briesmīgi radījumi, pazīstami no aizliegtajām grāmatām, līdzīgām “Nekromonikonam”, “Eibona grāmatām”vai fon Jucta darbam “Slepenie kulti”.
   H.F.Labkrafts “Šausmas muzejā”

    Kthugha (Cthugha) — Augusta Derleta radīts un pirmo reizi parādījās stāstā “Māja uz līkās ielas” (1962). Šis radījums izskatās kā milzīga uguns bumba. Viņa kalpi – uguns vampīru rase. Derleta stāstā “Tumsā mītošais”galvenais varonis mēģina piesaukt Kthughu, lai tas izdzītu Njarlatotepa (Nyarlathotep) iemiesojumu no meža Kanādā.

    Ktulhu (Cthulhu) — pats pazīstamākais Lavkrafta monstrs, kuru radīja pats autors. Par viņa vārda rašanos (vispār, par Lavkrafta radījumu nosaukumiem var ar pilnām tiesībām teikt “mēli nolauzīsi”) eksistē dažādi viedokļi. Pats autors teica, ka šīs dievības vārds sakņojas kādā senā valodā, kura ir pilnīgi sveša cilvēkiem. Vistuvākais izrunāšanas variants, saskaņā ar Lavkraftu, ir: “Khlul’Hluu”. Kā jau tika teikts iepriekš, Ktulhu – ļauns dievs, kurš guļ nogrimušā pilsētā R’Ljehā un gaida savu stundu, kad zvaigznes ieņems vajadzīgo stāvokli un viņš atgriezīsies dzīvē, lai sētu haosu un sagrāvi.
    Ktulhu āriene ir zināma visiem Lavkrafta daiļrades pielūdzējiem – tas ir cilvēkveida formas gigants (viņš varēja izsekot kuģi Atlantijas okeānā stāvot ūdenī) ar slidenu zvīņainu zaļu ādu un nagiem uz rokām (iespējams – arī kājām). Viņa galva atgādina astoņkāji – galvaskausam nav matu, bet ap muti aug daudzskaitlīgi taustekļi. Šīs jaukās bildes nobeigumā – uz Ktulhu muguras ir divi spārni, kā sikspārnim.

    Gan eskimosu burvji, un purvu priesteri no Luiziānas dziedāja vērsoties pie ārēji līdzīgiem elkiem sekojošo: “Ph’nglui mgle’nafh Ctulhu R’vgah’fhtagn” (“Savā mājā R’ljehē mirušais Ctulhu guļ gaidot savu stundu”).
    H.F. Lavkrafts, “Ktulhu aicinājums”

    Augusts Derlets savos stāstos nedaudz izmainīja Ktulhu lomu, padarot to tālu ne par pašu galveno figūru pārpasauīgo radījumu panteonā. Līderība Seno panteonā pieder Jog-Sototam (Yog-Sothoth) un Azatotam (Azathoth), tomēr Ktulhu kults, tomēr, ir pats izplatītākais (un pats ietekmīgākais) uz Zemes.
    Galvenais Ktulhu pretinieks, saskaņā ar Derletu, ir viņa pusbrālis Hasturs (Hastur), kurš dzīvo Ciākādes (Hyades) zvaigžņu kopā Teļa zvaigznājā. Interesanti, ka stāsts “Hastura atgriešanās” (1939) apraksta fizisku, reālu šo divu dievību kontaktu.
    Kthulla (Cthulla) — Ktulhu Slepenā meita. Kā ir skaidrs pēc viņas otrā vārda, šī jaunā (pēc kosmiskām mērauklām) dāma – ir no Lavkrafta grāmatām pazīstamā monstra īstā meita. Esot sava tēva pilnā kopija, viņa slēpjas kādā slepenā vietā ar nosaukumu Juhta (Yth). Viņas mērķuzdevums – atdzīvināt Ktulhu tajā gadījumā, ja viņš ies bojā. Sakarā ar to viņai ir liela vērtība priekš tēva – Kthulllu rūpīgi apsargā viņa kalpi (tajā skaitā arī Dziļie, par kuriem tiks pastāstīts zemāk).
    Dagons (Dagon) — vēl viena Ktulhu mītu “superzvaigzne”. Realitātē, Dagons bija graudu u zemkopības dievība (dagan, jūdu – grauds), kuru pielūdza ziemeļrietumu semītu ciltis. Pieminējumi par viņu sastopai pat Bībelē – piemēram, Ķēniņu pirmās grāmatas piektajā daļā.
    Daži pētnieki tāpat uzskata, ka Dagons bija zvejnieku patrons un tāpēc tiek atainots kā bārdains vīrietis ar zivs astēm kāju vietā. Pēdējais, acīmredzot, arī iedvesmoja Lavkraftu zemūdens dievības biedējošā tēla radīšanai, kurs pirmo reizi parādījās romānā “Ēna virs Innsmautu”(1936).
    Dagona ārējo izskatu neviens nezina, tāpat kā nav zināmi viņas eksistences detaļas. Mēs zinām tikai to, ka viņu pie vislielākās gribēšanas nevar nosaukt par labsirdīgu un cilvēkus mīlošu. Jā, viņš tiešām var patronēt zvejniekus, taču samaksa par veiksmīgu zveju būs, maigi sakot, pārmērīga.

    “Fantastikas pasaule” uzstājīgi rekomendē jums noskatīties filmu “Dagons” (2001), kuru uzņēma režisors Stjuarts Gordons (pēdējam jau bija pieredze Lavkrafta ekranizācijā: lentes “Reanimators” 1985.gadā un “No ārienes” 1986.gadā).

   Ghatanotoa (Ghatanothoa) — uzurpators, vulkānu dievs un pirmais Ktulhu dēls. Ir pieņēmums, ka viņš ir apglabāts zem Voormithadreda (Voormithadreth) kalna uz Mju (mītisks kontinents, kurš nogrimis Klusajā okeānā). Ghatanotoa pielūdz Mju iedzīvotāji par viņa spēju pārvērst cilvēkus dzīvās statujās.
    Glaaki (Glaaki) — ezera Iedzīvotājs, mirušo sapņu Valdnieks. Dzīvo Severnas upes ielejā netālu no Bričesteras Anglijā. Pirmo reizi parādījās Ramsi Kembella stāstā “Ezera iemītnieki”. Glaaki izskatās kā milzīgs gliemis, pilnībā pārklāts ar metāliskeim ērkšķiem. Pēdējie ir ne vienkārši stilīgs aksesuārs – tie ir dzīvi un aug no ķermeņa līdzīgi matiem. Glaaki var izlaist no sevis taustekļus ar acīm galos lai paskatītos virs ūdens.
    Glaaki kults ir pietiekami spēcīgs – galvenokārt uz maģisko zināšanu rēķina, ar kurām šī dievība apgādā savus sekotājus. Velāk, ja ticēt Ktulhu mītu autoriem, sistematizēti un pierakstīti 12 grāmatas “Glaaki atklāsmes” sējumi.
    Cilvēki atnāk uz šo kultu dēļ mūžīgās dzīvošanas, kuru sola Glaaki. Dievība vienmēr izpilda šo solījumu – viņa iedur kārtējā jauniņajā savu metālisko ērkšķi, piepilda viņa ķermeni ar indi un pārvērš cilvēku īpašā zombija paveidā – “Glaaki kalpā” (vel viens mazpazīstams radījums Ktulhu mītos).
   Hasturs (Hastur) — Neizrunājamais: Tas, kuru nedrīkst nosaukt. Lavkrafts viņu aizņēmās no Ambrosa Bīrsa (stāsts “Haitas gans”), kurā Hasturs bija ganu patrons – dziļi labsirdīgs radījums, atšķirībā no tā ļaunā radījuma, kurš parādījās Lavkrafta stāsta “Drupatas tumsā” lappusēs”. Saskaņā ar Ktulhu mītiem, jebkurš interesents varēja izsaukt Hasturu izsakot viņa vārdu trīs reizes (no šejienes arī iepriekšminētās iesaukas). Šīs dievības izskats ir amorfs, tāču cilvēku priekšā viņš parādās standarta “ktlhiskā” izskatā – kaut kas, kas atgādina gigantisku astoņkāji.

    Grāmatā “Labās zīmes” (N.Geimans, T.Pračets) Hadturs ir pieminēts kā dēmons Hercoga Albas pakāpē.
    Vārdu “Hastur, Hastur, Hastur” atkārtošana ir tikai izklaidēšanās un nav spējīga jums nodarīt ļaunu. “Fantastikas pasaules” redzkcija nenes atbildību par šo darbību iespējamām sekām.

   Hciolkvoimnzhah (Hzioulquoigmnzhah) — dievība, kuru izdomāja Klārks Eštons Smits, par kura vārdu vien autoram jāuzceļ piemineklis. Ne ar ko īpašu šis radījums neizceļas. Pēc dažiem miglainiem pieminējumiem Ktulhu mītos, viņš – Ktulhu un Hastura attāls radinieks. Viņam nav patstāvīgas dzīvesvietas. Viņu var sastapt Ksota (Xoth) pasaulē, uz Jakšas (Yaksh, tā arī planēta Neptūns), un uz Cikranošas (Cykranosh – Saturns).

   Ithakva (Ithaqa) — Skrejošais vējš, augstā, baltā klusuma Dievs, viņš arī Vindigo (Ziemeļamerikas indiāņu teiksmās – baismīgs gars-cilvēkēdājs). Planētas ziemeļu apgabalu (Sibīrija, Aļaska) pamatiedzīvotāji pielūdz šo baiso dievību apdāvinot to ar cilvēku ziedošanu. Tiek uzskatīts, ka Ihtakva uzbrūk cilvēkiem sniega vētras laikā. Vēlāk tos atrod mirušus un guļošus tādās pozās, it kā viņi būtu nokrituši no liela aukstuma. Sejaspanti izkropļoti ar šausmīgu agonijas grimasi, dažas ķermeņa daļas iztrūkst.
   Nioghta (Nyoghta) — Lieta, kurai nav jābūt, Sarkanā bezdibeņa Iedzīvotājs. Tiek aprakstīts Henrija Kattlera grāmatā “Salemas šausmas” (1937). Dzīvo tukšumos dziļi zem zemes, reizēm parādās uz plato Lenga (Ķīnas provinces Fudžikanas dialektā – “aukstums”) – izdomātā Vidusāzijas vietā. Iedzīt to atpakaļ pazemē var tikai ar “Vaš-Virai” buramvārdu palīdzību un Tikkun eliksīru.
   Uig (Yig) — čūsku Tēvs. Dievība pati par sevi nav ļauna, taču diezgan aizkaitināma. Soda savus pāridarītājus uzsūtot viņiem čūskas. Interesanti, ka 1990-to sākumā šis personāžs (precīzāk, viņa vārds) kļuva par reāla kulta objektu. Konektikutā (ASV) pusaudžiem kļuva moderni biedēt garāmgājējus izlecot to priekšā ar kliedzienu “Uig!”, pie kam kliegt vajadzēja tik skali, cik nu iespējams. Vispār, tāda izklaide ātri pārstāja būt moderna. Patlaban ir sastopami tikai 2-3 “uiginga” gadījumi gadā.
    Tas – tikai īss Seno pārskaitījums, par kuriem ir runa Ktulhu mītos. Pie vēlmes jūs varat atrast informāciju arī par citiem viņu “kolēģiem” (ērībai nosauksim tikai oriģinālos vārdus):

    Atlach-Nacha, Baoht Z’ugga-Mogg, Bokrug, Bugg-Sash, Byatis, C’thalpa, Cynothoglys, Dweller of the Gulf, Eihort, Gloon, Gol-Gorgoth, Hydra, Idh-Yaa, Iod, Juk-Shabb, Lloigor, L’rog’g, M’Naglah, Mnomquah, Mordiggian, Nag and Yeb, Oorn, Othuum, Othuyeg, Rhan-Tegoth, Saa’itii, Sfatclip, Shathak, Shudde’Mell, Tsathoggua, Vulthoom, Y’Golonac, Yhondeh, Ythgotha, Zhar, Zoth-Ommog, Zushakon, Zvilpoggua, Zustulzhemgni.

    Vecākie dievi
    Vecākie Dievi — pārdabisku būtņu grupa, kura pretstāv Senajiem (Great Old Ones), kā arī citiem, mazāk dievišķām “frakcijām” – Ārējiem dieviem (Outer Gods) un Varenajiem (Great Ones).
    Literatūrzinātnieki nesaista Vecākos dievus ar paša Lavkrafta daiļradi, par cik tie bija viņa pēcteču radīti un, pēc būtības, ir kompilācija noveselas  virknes senatnes mītiem.
   Basta (Bast), jeb Basteta – dievība, kura aizgūta no ēģiptiešiem. Tradicionāli saistās ar sauli, auglību un labām dzemdībām sievietēm. Bastai ir divi iemiesojumi – sieviete ar kaķa galvu (labā būtība) un lauvas galvu (agresīvā). Tiek uzskatīts, ka, atrodoties otrajā formā, Basta pārvēršas Sekhmetā – lauveni, kura reiz gandrūz vai iznīcināja visu cilvēci. Viņu izdevās nomierināt tikai ar viltības palīdzību – pa zemi tika izlaistīts alus, iekrāsots ar minerālām krāsvielām sarkanā krāsā. Lauvene iedomājās, ka šis šķidrums ir asinis, sadzērās un aizmiga.
   Hipnoze (Hypnos) — miega personifikācija nogrieķu mitoloģijas. Hipnozes māte – Nika (Nakts), brālis – Tanatoss (Nāve). Viņa dzīvošanas telpas atrodas alā, kurā neiekļūst saules gaisma. Pie ieejas aug magones un citi miegu radoši augi. Hipnozes bērni – tā saucamie Oneroji: Morfejs (sapņi), viņš arī Iseluss (nakts murgi) un Fantasoss (parādās sapnī nedzīvu objektu veidā).

    Endimions – jauns gans, kurš iemīlējās Selēnā un saņēma no Hipnozes retu dāvanu – spēju gulēt ar atvērtām acīm, lai pat miegā varētu skatīties uz savu mīļoto.

   H’Tsi-Kaambla (N’tse-Kaambl) — maznozīmīga sieviešu dievība no Vecāko klases, kuri Ktulhu mītos ieviesa rakstnieks Harijs Maierss (stāsts “Tārpa māja”). Reizēm to identificē ar Minevru (romiešu amata un gudrības dievība). Esksistē pieņēmumi, ka šīs dievības vārds – Nensijas Kembelas vārda omonīms, tiesa, šīs dāmas personība nav zināma nevienam citam, izņemot pašu Maiersu.

   Nodens (Nodens) — Mednieks, Lielā Bezdibeņa Pavēlnieks. Kā jau tika teikts iepriekš, pirmo reizi viņš parādījās Lavkrafta stāstā “Māja uz miglainās kraujas”. Pēc izskata viņš ir padzīvojis vīrietis ar garu biezu bārdu un sirmiem matiem. Nodens ceļo pa pasauli ratos, kura izgatavota no milzīgas jūras gliemežnīcas. Viņa aicinājums – medības, pie kam upuru lomai visbiežāk izvēlas radījumus, kuri pieder Seno panteonam. Tas tomēr nerunā par to, ka Nordens – nav labā aizstāvis. Vienkārši ļaunie radījumi viņa priekštatā ir sarežģītāki, un sekojoši, - pievilcigāki laupījumi.
   Ultars (Ulthar) — kāda dievība, kura tiek pieminēta Lavkrafta romānā “Nezināmā Kadata somnaboliskais meklējums” un stāstā “Ultara kaķi”.bez tam, Ktulhu mītos ir vienvārda pilsēta. Kā tieši tā ir saistīta ar so dievību, līdz pat šim laikam nav zināms.
    Daži autori pieskaita Vecāko panteonam vēl divus radījumus – Kthanidu (Ktahanid) un Jad-Thaddagu (Yad-Thaddag). Jel kāda sīkāka informācija par šiem radījumiem mītos nav sastopama.
     Ārējie dievi
    Neapstāsimies sīkāk pie radījumiem, kuri nosaukti Great Ones (varenie) mītos. Viņi dzīvo īpašā pasaulē – Dreamlands, un ir daudz vājāki (maģijas plānā) radījumi, nekā Senie un Vecākie dievi. Viņu intelektuālās spējas tāpat izsaka vēlmi būt labākām.
    Daudz interesantāki ir Ārējie dievi (Outer Gods). Atšķirībā no citiem, viņi ir nevis konkrēti radījumi, bet drīzāk, vispārīgi eksistenses principi. Tieši tādēļ viņu spēkam nav fizisku robežu.
   Abhots (Abhoth) — Netīrības avots. Dzīvo pazemes valstī N’Kai (N”Kai) un parādās cilvēkiem kā atbaidoša dzīva ķermeņa pelēka masa. No tās dzimst dažādi briesmoņi, bet Abhots izlaiž taustekļus, sagrābj savus bērnus un aprij tos. Šis dievs ir cinisks, ļauns un neprātīgs. Viņam ir stipras telepātiskās spējas, kuras ļauj viņam komunicēt ar apkārtējiem.

    Dmons Jubilehs no lomu spēles “Dungeons and Dragons”, visdrīzak, tika norakstīts no ktulhuniskā dieva Abhota.

   Azatots (Azathoth) — dēmonu Sultāns, Verdošais kodolīguma haoss. Šis dievs stāv Ktulhu mītu galvgalī. Lavkraft sīki viņu apraksta romānā “Nezināmā Kadata somnaboliskais meklējums”, stāstos “Sapņi raganas māja” un “Čukstētājs naktī”. Ja ticēt autoram , Aatots – akls dievs-idiots, kuram nav konkrētas fiziskas formas (kaur arī viņš spēj iemiesoties radījumā Hada-Ngla).

    Terminu “kodolīgums” Lavkrafts izmanto, visticamak, lai apzīmētu Azatota centrālo lomu mūsu pasaules uztverē, nevis kā mājienu uz radioaktivitāti. Šo dievu gandrīz vai pielūgt var tikai trakais – faktiski, tā arī ir, jo tie daži drosminieki, kuri uzdrīkstējušies izvēlēties viņu par savu patronu, samaksā par to ar saprātu, ķermeni un dvēseli.
   Njarlatoteps (Nyarlathotep) — Lienošais haoss, Azatota Sūtnis, Melnais cilvēks. Šī dievība ļoti stipri atšķiras no saviem ciltsbrāļiem. Atšķirībā no Hastura, kurš dzīvo uz Zvaigznēm, vai Ktulhu, kurš guļ jūras dziļumā, Njarlatoteps ir dzīvības pilns un aktīvi iejaucas visuma liktenī. Viņa iemīļotākais izskats – garš cilvēka ar tumšiem matiem un labu humora izjūtu. Viņš runā parastā cilvēku valodā, viņam nav sava kulta un viņš kalpo par Azatota sūtni, realizējot viņa gribu uz Zemes.

   Njarlatotepu bieži asociē ar senēģiptiešu dievu Setu, kā ari acteku dievīb ām: Teckatlipoku (“dūmakojošu spoguli”) un Ksaip Toteku (“cilvēku bez ādas”).

   Šab-Niggurats (Shub-Niggurath) — Melnais āzis no mežiem ar tūkstoš jaunajiem. Kā tāds, sis radījums Lavkrafta romānos nebija sastopams, tomēr viņa vārdu varēja sastapt dažos buramvārdos (la! Shub-Niggurath) – sk. “Drupatas tumsā”, “Sapņi raganas mājā”, “Šausmas muzejā”. Ārēji šis radījums izskatās kā milzīga bezformīga masa, kura nosēta ar taustekļiem, siekalainām mutēm – un viss tas pārvietojas uz līkām kazas kājām.

   Jogs-Stotots (Yog-Sothoth) — Viss vienā; Tas, kurš no ārpus; Tas, kurš atvēr Ceļu. Vislabāk par šo dievību pateica pats Lavkrafts:

    Bezgalīgā Esība iemiesoja Visu-vienā un Vienu-visā, par ko viņam pastāstīja viļņi. Tas ieslēdza sevī ne tikai laiku un telpu, bet arī visu universu ar tā nemērojamo atvērumu, kurš nezināja robežas, un sekoja jebkurām fantāzijām un matemātiķu un astronomu aprēķiniem. Iespējams, senatnē slepeno kultu priesteri sauca viņu par Jogu-Stototu un čukstus nodeva no mutes mutē viņa vārdu, bet vēžiem līdzīgajiem citplanētiešiem no Juggotas viņš bija pazīstams kā Esošais-aiz-malas. Viņa lidojošos sūtņus ar spirālveida smadzenēm atpazina pēc netulkojamas zīmes, taču Kārters saprata, cik relatīvi un neprecīzi ir visi šie apzīmējumi.
    H. F. Lavkrafts, “Sudraba atslēgas vārti”

    Bez jau pārskaititajiem, Ktulhu mīt reizēm piemin arī citus Ārējos dievus: Daolutu (Daoloth), Grotu (Groth), Hidru (Hydra), Mlandotu (Mlandoth), Tulzuča (Tulzucha), Ubbo-Sathla (Ubo-Sathla(, Vordavosu (Vordavoss) un Ksiurnu (Xiurhn).
     Nedievišķi radījumi
    Bez briesmīgiem briesmoņiem ar ērkšķiem un bezformīgiem radījumiem no tālā kosmodsa tumšajām dzīlēm Ktulhu mīti var palielīties ar nesliktu kolekciju no parastākiem un sapratnei sasniedzamiem radījumiem.
   Pazemieši (Chtonians) — mīlīgi zvēriņi, kuri atgādina lielus kalmārus un atšķiras no tiem ar pagarinātiem ķermeņiem, kuri pārklāti ar slidenām gļotam (šī morfoloģiskā īpatnība ļauj tiem viegli pārvietoties zem zemes). Par Pazemiešiem ir zinams, ka viņi dzīvo gadu tūkstošus, greizsirdīgi apsargā savus bērnus no cilvēkiem un izdveš lēnīgas skumjas skaņas, pēc kurām ir viegli noteikt to tuvošanos. Sīkāk par siem radījumiem var uzzināt no Braina Lamlija stādtu krajuma “No dzīlēm” (1974).
    Dziļie (Deep Ones) — zivju-varžu radījumi, kuri mīt dziļi okeānā. Par cik ir amfībijas, viņi neslikti jūtas uz sauszemes un reizēm iznak pie cilvēkiem. Apmaiņā pret cilvēku upuriem Dziļie var dāvināt zeltu, rotaslietas un piepildīt tīklus ar zivīm.
    Dziļie tāpat var krustoties ar cilvēkiem, dzemdējot hibrīdus. Jaunībā šādi bērni izskatās pilnīgi vienkārši, tomēr pieaugot viņi pakapeniski pārvēršas Dziļajos. Viņu acis sāk izspiesties, plakstiņi atrofēties, galva sašaurinās, mati izkrīt, bet āda pārklājas ar zvīņām.
    Dziļie pielūdz Dagonu un Ktulhu. Lavkrafts tos sīki aprakstīja romānā “Ēna virs Innsmautu”.
   Visvecākie (Elder Things) — citplanētieši, apdzīvojuši zemi pirms cilvēkiem. Ir auga un dzīvnieka krustojums. Visvecākie cēla gigantiskas pilsētas uz zemes un zem ūdens, karoja ar dieviem (bez īpašiem panākumiem) un, iespējams, radīja tādus radījumus, kuri apdzīvo Zemi pat mūsdienās. Visvecāko civilizācija gāja bojā leduslaikmetā, viņu sasalusī pilsēta Antarktīdā tika atrasta tikai 1931.gadā (Lavkrafta romāns “Neprāta virsotnes”).
   Guli (Ghouls) — radījumi, kuri reiz bijuši cilvēki, taču pārvērtušies par cilvēkveidīgiem briesmoņiem, kuri slēpjas no saules zem zemes. Tādas metemorfozes iemesls ir kanibālisms. Pilnīgi loģiski, ka guli saglabā savas iepriekšējās kulinārās vājības un mēģina pārtikt no cilvēku līķiem. Sīkak par viņiem var uzzināt no romāna “Nezināmā Kadata somnamboliskais meklējums”.

    Citu starpā Ktulhu mītos var nosaukt mazāk kolorītos briesmoņus Tindalosa suņus (kaut kas, kas atgādina Stvena Kinga langoljerus), mi-go (vēžveidīgi citplanētieši, kuri dzīvo uz Plutona), šoggotus (radījumi no protoplazmas) un zugus (mazi elfveidīgi radījumi, kuri dzīvo Dreamlands pasaulē).

   Briesmīgi, pat šausmas!
    Jumds piedāvājām tālu ne visus Ktulhu mītu “zvērnīcas” pārstāvjus, taču tas ir pilnīgi pietiekoši tam, lai veiktu dažus svarīgus secinājumus. Pirmais, par ko jus, laikam, jau sen domājat – ko tādu varēja uzrakstīt tikai iedzimts šizofrēniķis. Otrs secinājums jau nopietnāks – tieši šie radījumi kļuva par pamatu visam mūsdienu “mistisko šausmu” žanram.
    Mūsdienās tādi monstri liekas vienveidīgi, garlaicīgi un pat smieklīgi, bet leģendas, kuras ar viņiem saistītas – kā minimums, naivas. Taču nevajag aizmirst, ka 20. gadsimta sākumā šādi stāsti lasījās uz urrā un bija paši īstākie tā laika ekšen-trilleri. Pie Ktulhu mītiem patlaban var attiekties dažādi, taču neapstrīdami ir viens: tā ir klasika, kura izturējusi pašu smagāko parbaudījumu – laiku.

    Tas ir interesanti:

  • Stīvens Kings un Terijs Prečets labprāt izmantoja Labkrafa monsturs savās grāmatās. Ironiskajam Pračetam tas izdevās vislabāk. Piemēram, romāns “Kustīgās bildītes” (1993) runā par dievību vārdā Tshup Aklathep — Viņpasaules zvaigžņu vardi ar tūkstoti jaunuļiem, kā ari par kādu viņpasaules radījumu Job Soddotu (Yob Soddoth).
  • Kinga romānā “Vajadzīgās lietas” (1991) ir pieminēti graffiti, kuri pauž: “Jog-Stotots rullē!” (“Yog-Sothoth Rules!”).
  • Grupa “Metallika” uzrakstīja divas dziesmas, kuras veltītas Ktulhu mītiem: “Ktulhu aizinājums” (albūms “Ride tha Lightning”, 1984) un “Lieta, kurai nav jābūt” (sk. Niogxta) no lbūma “Master of Puppets”, 1986.gads. grupas basists Klifords Bertons (1962-1986) bija Lavkrafta daiļrades fans. Citai grupai— Cradle of Filth — pieder dziesma “Ktulhu rītausma”.
  • Spēlē “Persona 2: Eternal Punishment” (“Playstation 2”) var izsaukt Hasturu. Bez tam, šajā spēlē ir pieminēts Njarlatoteps.
  • Datorspēlē “Discworld Noir” (1999) pēc Terija Pračeta darbu motīviem ir minēts izdomīgi pazīstamais Nilonatoteps – Rāpojošās Šausmas.
  • Dažās Stivena Kinga grāmatās (“Drakona acis”, “Tumšais tornis”) figurē personāžs vārdā Randals Flaggs, par kuru tiekts, ka viņš – Njarlatotepa iemiesojums.
  • Dažu buramvārdu teksti, kuri ir”Konana-Barbara” komiksu cilkos, satur vēršanos pie dievības vārdā Nyarla Thotep.
  • Šab-Niggurats bija fināla monstrs pusaizmirstā datorspēlē “Quake” (1996).
  • Kompānija Headfirst Productions jau gandrīz pabeigusi ilgtermiņa spēli “Call of Cthulhu: Dark Corners of Earth” — piedzīvojuma hoohoru-šūteri pirmajā personā. Uz šī raksta uzrakstīšanas brīdi spēles iznākšana izziņota uz šī gada piemo kvartālu.
  • 1981.gadā kompānija Chaosium Inc. pirmo reizi izlaida lomu spēli “The Call of Cthulhu”. Pirms gada iznāca noteikumu gramata sestais izdevums, bet spēles summārā tirāža – vairāk par 200 000 eksemplāriem.

http://old.mirf.ru/Articles/art712_1.htm