Viņai tas absolūti neinteresēja, viņa atkal sastinga, bet man gribējās pastāstīt Lucīnai par Poļanovski, man gribējās pierādīt viņai, ka Poļanovskis ir neglīts, garlaicīgs īgņa, nepiesardzīgs un pat dumjš. Ka viņu no parastiem mirstīgajiem atšķir pārsteidzoša uzstājība, skudras neatlaidība, buldoga sakodiens un spēja ziedoties lietai, ja tā citiem mirstīgajiem nav pat izēstas olas vērta. Kaut gan, kurš izspriedīs, kas ir pats svarīgākais mūsu sajauktajā, sarežģītajā pasaulē? Labi bija dzīvot klusajā, provinciālajā divdesmitajā gadsimtā, kad viss bija skaidrs, Ņutons bija autoritāte un Eiklīdu mācījās skolās, kad cilvēki bruņrupuča ātrumā pārvietojās ar lidmašīnām, bet mazās pusstacijās pieturēja slinki vilcieni. Tagad par tā laika klusajiem ūdeņiem var tikai sapņot vecmāmiņas, bet mazbērni, kā jau pieņemts mazbērniem, nenoklausās līdz galam lēnos vecmāmiņu stāstus, aizbēg, aizlido... Laikam arī es kļūstu vecs, citādi, kādēļ gan mani vilktu uz mierīgo pagātni?
Poļanovskis sevī ietvēra mūsu laiku ātrumu un neatlaidību kopā ar pagājušā gadsimta nepiekāpīgu kustību uz nosprausto mērķi. Viņš bija ideāls, kurš izkritis no laika un brīnumainā kārtā noturējies telpā. Brīnumainā kārtā, bet ar kādu ķērienu!
Mani pie sevis izsauca šahtas priekšnieks Rodrigess un teica:
-Lī, pie mums ir atlidojis viesis. Viesim ir jāpalīdz. Vedīsi viņu uz šahtu?
-Par vēlu, - es atteicos. – No vakardienas šahta ir slēgta, un tu zini par to labāk par mani. Tuvākās dienās ies ūdens.
-Īpašs gadījums, Lī, - Rodrigess paskaidroja, pievēris labo aci. – Iepazīsties.
Tad es stūrī ieraudzīju cilvēku, kurš sēdēja, saliecies, lieka, trijās kārtās un skatījās zemē. Taču pirmais iespaids bija maldīgs. Viņš tikai gaidīja momentu, lai mestos cīņā. Viņš jau bija pielauzis nelokāmo Rodrigesu un tagad grasījās piespiest arī mani.
-Sveicināti, - viņš sacīja, iztaisnojot vienu pēc otra ne pēc izmēra piemeklētos locekļus. – Mani sauc Poļanovskis, Teodors Fjodorovičs. Vai esat dzirdējis?
Viņš nešaubījās, ka esmu dzirdējis. Es nebiju dzirdējis. Atzinos, ka tā.
-Es gan par jums esmu dzirdējis, - viņš teica ar nelielu aizvainojumu balsī. – Rodrigess man teica, ka jūs esat labākais izlūks šahtā, ka jūs pazīsta to, kā savus piecus pirkstus. Ka jums tagad darbā ir pārtraukums, vai tiesa?
-Priekšniekam labāk zināms, - es sacīju.
-Tagad, kad es esmu jūs ieraudzījis, es arī par to nešaubos, - Teodors paziņoja eksaminētāja balsī. –Un es uz jums ceru.
Es pagriezos pret Rodrigesu un tēloju sejā pilnīgu nesapratni. Šis Teodors man nepatika. Vispār man bija brīva nedēļa un es biju nodomājis doties kalnos.
-Jūs dzirdiet, - Teodors teica, pavērsis pret mani vareno degunu, kam bija par maz vietas pārāk šaurajā sejā. – Es uz jums ceru. Jūs esat mana pēdējā cerība. Rodrigess nez kāpēc negrib laist mani šahtā vienu.
-Vēl kas nebūs, - es sacīju. – Jūs no turienes dzīvs ārā netiksiet.
-Es jūs brīdinu, - Teodors tad teica, - ka tik un tā iešu uz šahtu. Kaut vai viens. Ja es tur aiziešu bojā, visa atbildība, es domāju, morālā atbildība, gulsies uz jums.
Viņš izvilka no kabatas milzīgu plaukstu, atlieca masīvo rādītājpirkstu, lai norādītu ar to uz Rodrigesu un uz mani.
-Atvainojiet, profesor, - Rodrigess sacīja ar viņam neraksturīgu pietāti. – Ja mēs iepriekš zinātu par jūsu atbraukšanu, tad brīdinātu, ka nekādā gadījumā nedodam atļauju nolaisties šajā gada laikā. Atlidojiet pie mums pēc trīs mēnešiem. Viss būs normāli.
-Ko es te darīšu pēc trim mēnešiem, jūs taču to ziniet, - Teodors teica. – Man ir jābūt šahtā šodien vai rīt.
-Ūdens taču nāks! – es iesaucos. Man kļuva žēl Rodrigesu. Viņš ne pie kā nebija vainīgs. Pasauca mani, lai kāds apstiprinātu, ka šahtā nolaisties nav iespējams.
-Es paspēšu, - Teodors iebilda. – Esmu bijis arī daudz sliktākos piedzīvojumos. Jūs nevarat pat iedomāties. Vienmēr esmu atgriezies. Tāds ir mans darbs.
-Mums visiem ir darbs, - es teicu. Rodrigess šķiroja uz galda kaut kādus papīrus. Cīņa ar Teodoru bija pārlikta uz maniem pleciem.
-Ja es neiešu uz šahtu, nenotiks atklājums.
-Mums šahtā visi atklājumi jau ir izdarīti.
-Jā? Ko jūs saprotat no entomoloģijas?
-Neko.
-Tad, kā jūs varat runāt par to, ka visi jau ir atklāts?
Viņš atvēra mapi, kas bija iebāzta viņam padusē. Tur, starp divām caurspīdīgas plastmasas loksnēm, kā liels dārgums, atradās tauriņa spārna gabals. Delnas lielumā, ne vairāk. Tas bija tumši zilā krāsā, taču es zināju, ja to pagriezīs par dažiem grādiem – izrādīsies, ka tas oranžs, ja pagriezīs vēl, tas paliks zaļš, pēc tam iemirdzēsies kā tīrs zelts.
-Vai zināt, kas tas tāds? – Teodors jautāja.
Man nepatika viņa eksaminētāja tonis.
-Zinu, - es atbildēju. – Kāpēc nezināt? Tas ir tauriņš, mēs to saucam par varavīksneni. Un visādi citādi.
-Vai jūs pats to esat redzējis?
-Simtiem reižu.
-Ko jūs par to zināt?
-Neko īpašu. Dzīvo kokos.
-Izmērs?
-Tās augstu lido. Nu, apmēram pusmetrs spārnu izpletumā.
-Cik spārnu?
-Divi, četri? Neesmu skaitījis.
-Astoņi, - Rodrigess sacīja, neatraudamies no papīriem. – Un seši kāju pāri. Man vienreiz puiši bija atnesuši. Es gribēju saglabāt, aizvest uz mājām, taču kodes apēda.
-Vai jūs varat man noķert kaut vai vienu eksemplāru? – profesors jautāja.
-Kad tad? Tagad to nav. Būs koki, būs arī tauriņi. Tāpēc jau es arī saku, lai jūs atbraucat pēc trīs mēnešiem. Papriecāsieties no sirds. Tikai ož gan tās spēcīgi. Sliktāk par ožamo spirtu.
-Nav svarīgi, - Teodors atmeta ar roku. – Ož, neož, zinātnei par to nav daļas, ja nevienā pasaules kolekcijā nav neviena vesela eksemplāra. Ja neviens nezina, kāds ir dzīves cikls šai radībai, ja tikai man ir idejas šajā sakarā...
-Tad kāpēc jūs gribat līst šahtā?
-Paklausieties, vai jūs esat domājis par to, no kurienes parādās jūsu varavīksnenes?
-No rāceņa. No kurienes tad vēl?
Manis teiktais pilnībā samulsināja mūsu viesi.
-Vai jūs tā domājat? Vai pats nojautāt, vai arī esat redzējis?
-Citur jau tām nav no kurienes rasties, - es sacīju.
-Tad ejam uz šahtu. Mēs tur atradīsim kūniņas.
-Un ko tālāk?
-Tālāk? Mēs audzēsim varavīksnenes uz Zemes. Vai jūs zināt, no kāda materiāla ir veidoti to spārni? Tas taču ir pats skaistākais, pats izturīgākais, vienkārši neticams materiāls!
Rodrigess izvilka no papīru kaudzes meteoroloģisko prognozi tuvākajām dienām.
-Skatieties, - viņš teica Poļanovskim. – Temperatūra jau ir pacēlusies virs normas. Sākusies sulu kustība. Šodien ap pusdienas laiku saules radiācija sasniegs kritisko. Jūs redzat, esmu gājis jums pretī, izsaucis Lī, neko nestāstot viņam, piedāvājis nolaisties šahtā. Viņa viedoklis sakrīt ar manējo. Tā kā jautājums ir slēgts. Rīt jūs paskatīsieties, kā parādās asni – skats, es jums teikšu, izcils, atbrauks operatori, mākslinieki. Pēc tam jūs noķersiet tauriņus, un mēs ar prieku jums palīdzēsim.
-Tagad man tauriņi nav vajadzīgi. Vajag atrast metamorfozes agrīnās stadijas. Kad sāks lidot tauriņi, būs jau par vēlu. Vai tiešām jūs nesaprotat?
-Visu saprotu, taču šahtā nelaidīšu, Rodrigess stingri noskaldīja. Un pagriezās pret selektoru, tāpēc ka patiešām ap šo laiku vajadzēja parādīties viesiem, viņus vajadzēs izmitināt: katrs pārliecināts, ka tieši viņš ir galvenā figūra svinībās.
-Vai kosmodroms? – Rodrigess jautāja. – Vai otrais no Zemes vēl nav ieradies?
-Es nokļūšu šahtā. Nedomājiet, ka jūs spēsiet mani apturēt. Mani ir mēģinājuši apturēt arī spēcīgākas personas par jums.
-Un kā? – Rodrigess jautāja, jo viņš arī pieskaitīja sevi spēcīgām personām.
-Nekas nesanāca.
Teodors, iekrakšķoties locītavām, pagriezās, un neticami garš solis iznesa viņu no istabas.
-Vai jūs esat labi iekārtojies? – Rodrigess jautāja viņa mugurai viesmīlīga saimnieka balsī.
Poļanovskis neko neatbildēja. Rodrigess pagriezās pret mani:
-Tu viņu pieskati. Viņš patiešām var censties tur ielīst.
-Pie šahtas ir dežurants.
-Tu tomēr nodrošini viņu.
Es aizgāju. Virs ielejas, kailas, pelēkas, līdz pretīgumam garlaicīgas, gaisā turējās auksti putekļi. Ieplakās saglabājās sarma. Tuvojās vakars. Gaisā juta kaut kādu trauksmi, kas vienmēr nāca pa priekšu pavasara sprādzienam. Virs ielejas pūta vējš, un putekļi pacēlās līdz šahtu pacēlāju kubam, apbēra piebraucamos ceļus un veidoja valni pie žāvēšanas fabrikas gredzena.
Satumsušajās debesīs parādījās zaļgana josla – nosēdās kuģis. Līdz kosmodromam bija divsimt kilometru. Man šausmīgi gribējās doties uz turieni. Mani pievilka pati kosmopilsētiņas atmosfēra, kur daudz nepazīstamu cilvēku, kur burzma un troksnis, kur saplūst visi jaunumi. Es atgriezos pie Rodrigesa un piedāvāju viņam aizbraukt uz kosmodromu pēc viesiem. Tik un tā nāksies kādam dzīt uz turieni visurgājēju.
No kosmopilsētiņas es atgriezos vēlu, bija gandrīz tumšs, mēneši, bet šeit to ir kādi trīsdesmit, pēc kārtas izripoja no horizonta un nesās debesīs. Es aizgāju uz šahtu, paskatīties, vai viss kārtībā. Kalna virsotnē, pie nākamā stumbra, es atradu puišus no pirmās maiņas. Viņi bija aplenkuši pauguru un strīdējās, vai rīt nāks asns. Paugurs pa pa dienu bija paaudzies un bija jau manā augumā. Es teicu, ka rīt asns vēl nebūs izlīdis, man noticēja, jo es šeit jau biju piecas sezonas un es šeit staigāju kā veterāns. Teodoru es visu vakaru nekur neredzēju un, patiesību sakot, par viņu jau biju aizmirsis. Un es aizgāju gulēt.
Asni mani maz interesēja. Es tos biju redzējis - jau piecas reizes. Galu galā, pat pati žilbinošākā izklaide, kuras dēļ cilvēki lido pusi galaktikas, var apnikt. Viņiem tas ir brīnums – man darbs. Es sāku gatavoties doties kalnos. Kalnos es zināju vienu alu, kur uz sienām bija lieliski smaragda kristāli. Es vēlējos aizvest Lucīnai drūzu. Līdz kalniem varēja nokļūt pus dienas laikā, vēl līdz alai varēja nokļūt ejot, ne mazāk, kā dienu.
Gulēt es aizgāju divos naktī. Vēl pēc stundas mani uzmodināja Rodrigess un jautāja, kad es esmu redzējis Teodoru Poļanovski.
-Istabā viņš nav. Arī teritorijā viņš nekur nav ieraugāms.
-Pamaisīsies ap šahtu, atgriezīsies, - es teicu. – Tur ir Ahundovs. Nelaidīs.
-Un tomēr...
Vispār, es apģērbos un, lādējot entomologu, devos pie pacēlāja, lai uzzinātu, vai Ahundovs, kurš tajā vakarā dežūrēja, nav redzējis Teodoru.
Ahundovs Teodoru nebija redzējis. Vienkārša iemesla dēļ. Ahundovs bija atslēdzies. Acīmredzot Teodors bija pienācis viņam no aizmugures, pielicis pie deguna lupatu, kas bija piesūcināta ar narkotisku vielu, un Ahundovs aizmiga. Mēs paši bijām vainīgi. Pieraduši, ka šeit visāda dzīvība parādās tikai vasarā, un kamēr asni nav uzdīguši, baidīties nav no kā, kurš tad vispār no labas gribas līdīs šahtā? Ahundovs sēdēja pie ieejas, vēroja zvaigznes un nekādi nenojauta, ka viņam tik negaidīti uzbruks. Nācās izsaukt Rodrigesu un ārstu, lai dabūtu Ahundovu pie samaņas.
Tad Rodrigess sacīja:
-Es vienkārši nezinu, ko tagad darīt, - un paskatījās uz mani.
-Kāda ir pēdējā prognoze? Varbūt viņš pats tiks laukā?
-Prognoze nekam neder. Tu jau pats dzirdi. Ne jau pirmo sezonu esi te.
Es arī pats dzirdēju, ka no pazemes nāca dunoņa. Šahta sakopoja spēkus, sākās sulu kustība.
-Tad es iešu, - es teicu.
-Kuru sūtīt tev līdz? – Rodrigess jautāja.
-Nevienu. Vienam ir vienkāršāk.
-Es arī varētu iet ar tevi.
-Tev nav pieredze. Turklāt, kamēr tevi gatavosim, nokavēsim. Bet man jau viss gatavs. Es no rīta taisījos iet kalnos, uz alu, man tikai skafandrs jāuzvelk un varu iet.
-Atvaino, Lī, - Rodrigess sacīja.
-Pats esmu vainīgs, - es teicu. – Tu lūdzi viņu pieskatīt.
Pacēlāja durvis bija uzlauztas meistarīgi. Pat es tā nespētu.
Es pārbaudīju skafandru, paņēmu rezerves balonu un masku Teodoram, virves, nažus, ledus urbi. Rodrigess uzsita man pa ķiveri. Līdz rītausmai bija palikušas divas stundas, mēs cerējām, ka ūdens neies, kaut arī pārliecināti par to nebijām. Rodrigess ar Ahundovu palika augšā, sakaru telpā. Ārsts aizgāja pamodināt Singhu un pasaukt viņu šurp ar otru skafandru – katram gadījumam.
Es iegāju pacēlājā, Rodrigess pamāja man, rādot, lai es nekavējos. Kavēties man patiešām negribējās. Man vēl nebija gadījies nokļūt šahtā, kad nāk ūdens.
Dīvaini bija laisties lejā vienam – vienmēr laidies kopā ar maiņu. Galvenā stumbra sienas mirguļoja ķiveres prožektora staros. Sulas saturs augā bija virs normas. Šķērma smaka pildīja šahtu, ierastā, taču ne visai patīkamā smaka, ar ko mēs laikam būsim piesūkušies uz mūžu. Pat pacēlāja dūkoņai cauri bija dzirdamas nopūtas, čabēšana, it kā aiz sienām knosītos dzīvas radības, prasot, lai tos laiž brīvībā.
Lejā, centrālajā zālē, es minūti pastāvēju, spriežot, uz kurieni tas Teodors varēja doties. Tunelis, kas veda uz rietumiem, diezin vai varēja iekārdināt entomologu. Pārāk jau tas bija apdzīvots, izstaigāts un plats. Es nezināju, vai viņam ir kaut vai lukturītis. Visdrīzāk jau ir. Viņš likās tāds cilvēks, kurš paredz visu.
No sienām tecēja ūdens, uz centrālās zāles grīdas tas bija kādus piecus centimetrus dziļš. Es nolaidu ķiveres sejassargu un ieslēdzu sakarus.
-Kā tev klājas? – Rodrigess jautāja.
-Daudz ūdens, - es noburkšķēju.
Liels plakanis izvēlās no sienas un steidzās uz pacēlāja pusi, it kā gribētu glābties ar tā palīdzību. Plakanis skaļi šļakstināja pa ūdeni, es piedraudēju viņam ar ledus urbi, lai uzvedas pieklājīgāk.
-Kurp iesi tālāk? – Rodrigess jautāja.
-Pa jauno, vertikālo šahtu. Tā iet lejā, domāju, ka tavs entomologs domās, ka tā viņš ātrāk nokļūs šahtas biezokņos. Viņš jau vēlēsies nokļūt pēc iespējas dziļāk.
-Arī tuvāk centram, - Rodrigess teica. – Viņš man vakar sarīkoja lielu pratināšanu, es, muļķis, viņam parādīju plānus. Viņš neslēpa, ka grib meklēt savas kūniņas galvenajos vadaudos.
-Ko vēl ne, - es nikni ierunājos. – Tur taču ir plūdi.
Pa šo laiku es gāju pa jauno šahtu, nolaižoties saldajā vasas masā, laiku pa laikam kāpjot pāri transportiera nenojauktajiem posmiem.
-Rodriges, kāda brigāde te ir atstājusi no transportiera apmēram piecdesmit metrus?
-Es zinu, - Rodrigess sacīja. – Viņi man centās iestāstīt, ka te ir perifērija un nav jēgas stiept šurpu turpu smagumus. Es viņiem atļāvu. Kā eksperimentu.
-Pēc tāda eksperimenta nāksies vest no Zemes jaunu transportieri.
-Gan būs labi, - priekšnieks taisnojās, - bez riska jau nevar.
-Viņiem vienkārši ir slinkums staipīt iekārtu. Tāda arī eksperimenta jēga.
Man bija slikts garastāvoklis, Rodrigess to saprata un uz manu burkšķēšanu vairāk nereaģēja.
Mani iet kavēja visāda dzīvība. Pa ziemu šahtas iemītnieki guļ vai klusiņām rok savas ejas vasā. Bet tagad... Daži no tiem bija visai neganti un pēc skata baigi. Skafandrā man viņi nebija bīstami, taču Teodors gāja praktiski kails. Kaut gan, nāvīgi bīstamu zvēru mūsu šahtā nebija – pagājušā gadā bija atbraukuši biologi, grieza tos, skatījās. Taču kā tagad atceros, Ahundovs bija uzkāpis uz vienas suničkas, nedēļu gulēja – kāja kā baļķis.
Štreks pagriezās pa kreisi un gāja lejā. Tas veda uz lielu dobumu gandrīz atradņu centrā. Dobums bija dabisks, mēs domājām, kā to izmantot, taču netālu atradās galvenie vadaudi un mēs atstājām dobumu, kā ir, lai nesabojātu atradni.
Es gāju pa štreku, pa ķiveres sejassargu tecēja ūdens, visu laiku nācās to slaucīt nost, lai tas nesabiezētu. Prožektors nebija uzticams – daudzie gaismas atspīdumi kavēja skatīties uz priekšu, jo apžilbināja.
Es pēkšņi nodomāju: „Kāda muļķība, kāpēc mēs nesaucām lietas savos vārdos? Kad šeit atnāca pirmie izlūki, viņi lietas sauca vienkāršāk. Piemēram, atradni par rāceni. Tie bijām mēs, ražotāji, kuri rācenim iedeva oficiālo iesauku - „atradne”.
Kad man sākumā piedāvāja braukt uz šejieni, es sākumā uztvēru šo šahtu kā īstu. Kad man paskaidroja, atteicos bez komentāriem. Taču tad manī radās ziņkāre, un es tomēr atbraucu. Neesmu nožēlojis. Pie visa var pierast. Darbs kā darbs. Pati planēta man patīk – īsts baltais plankums. Kaut arī, protams, šahta šeit ir galvenais brīnums. Es atceros, kā kādreiz mēģināju izskaidrot Lucīnai, ko tas viss nozīmē:
-Mīļā, iztēlojies! Planēta, uz kuras gadalaiki mainās divas reizes biežāk, kā pie mums. Netālu no ekvatora uz tās ir plaša ieleja, ko ieskauj kalni. Klimats tur ir baisi kontinentāls. Ziemā – ne pilītes valgmes. Sals līdz mīnus simts grādiem. Kā tu domā, ko tur augi dara ziemā?
Lucīna savilka krunkās savu brīnišķo pieri:
-Laikam viņi nomet lapas.
-Tas nepalīdzētu.
-Zinu, - Lucīna paziņoja. Viņai tik ļoti gribējās būt gudrai. – Nesaki priekšā. Viņi izžūst un paslēpj sēklas zemē.
-Sarežģīsim uzdevumu. Vasara ir īsa, mazāk par mēnesi. Pa to laiku augam ir jāpabeidz attīstības cikls, jādod jaunas sēklas...
-Zinu, - Lucīna pārtrauca. – Viņi ļoti ātri aug.
-Tagad es apvienošu visas tavas trīs teorijas un pat papildināšu tās. Tātad, iedomājies ļoti lielu augu. Tādu, kas ar saknēm varētu piekļūt ūdenim, kas te atrodas dziļi zem zemes. Šīs saknes nav tikai sūkņi, kas sūknē ūdeni stiebram, taču arī krātuve, kur glabājas barības vielas. Sanāk tāds kā rācenis. Tikai puskilometru diametrā.
-Puskilometru! – Lucīna iesaucās un izpleta rokas, lai iedomātos, cik tas ir daudz.
-Tagad, - es turpināju, augs var mierīgi atmirt pa ziemu. Tā pamatdaļa dzīvo simtiem gadu, tikai zem zemes. Tiklīdz iestājas pavasaris, tas dod jaunus dzinumus, bet rācenis baro un dzirdina tos. Mūsu šahta atrodas rāceņa iekšienē. Mēs rokam tajā savas ejas kā tārpi. Taču mēs esam saprātīgi tārpi, tāpēc cenšamies netraumēt galvenos vadaudus, pa tiem taču valgme nokļūst pie auga. Pēc trīs gadiem pārejam pie cita auga. Ielejā to ir simtiem, kaut arī tie atrodas viens no otra vairāku kilometru attālumā. Ir jauniņi rāceņi, kā trīsstāvu mājas, ir arī rāceņi-seniori, vienam, ko atradām, diametrs bija vairāk par kilometru.
-Fui, kā tārpi, - Lucīna sarauca deguntiņu.
-Kad iestājas vasara, ielejā parādās plēsoņas, tikai vasarā viņi izrāpjas virs zemes. Viņiem rācenis ir ziemas patvērums. Mums, piemēram, tur ir brīnumskaisti tauriņi, spārni līdz pusmetram. Mēs tos saucam par varavīksnenēm.
-Gribu tādu tauriņu, - Lucīna tūlīt sacīja.
-Pamēģināšu dabūt, - es apsolīju. – Taču mums galvenie nav tauriņi, bet mūsu produkcija. Tā ir bieza, ar cukuru, vitamīniem un olbaltumvielām bagāta masa, ko tūlīt pat konservē un žāvē. Mēs barojam visu planētu un kaimiņu bāzes, mēs pat uz Zemi rāceni vedam. To lieto gan parfimērijā, gan mediķiem tā ir vajadzīga – tu droši vien esi lasījusi...
-Protams, - brīnišķā Lucīna steidzās atbildēt. Es viņai nenoticēju.
Bet tagad es eju pa šauro štreku tieši tajā pašā dienā, kad šahtā nolaisties nedrīkst. Sākas pavasaris. Pēc dienas, varbūt pat agrāk, rāceņa vadaudi sāks sūknēt augšā ūdeni un sulas. Tādā periodā šahtu slēdz, no tās izved iekārtu un, kamēr nebeidzas asnu augšana, mums ir atvaļinājums. Parasti tas ilgst divas-trīs nedēļas. Taču tas trakais entomologs, tā vietā, lai pagaidītu mēnesi, metas te iekšā viens, bez skafandra, lai meklētu kaut kādas kūniņas.
Izrādījās, ka es eju pareizi. Es paziņoju Rodrigesam.
-Huan, te guļ secēta straujene. Viņš te ir gājis.
Sraujenes no skata bija šausmīgas, taču tās varēja satikt bieži, mēs pie tām jau bijām pieraduši, no to smagajiem, spīdīgajiem žokļiem puiši gatavoja nažus un citus suvenīrus. Es pats kādreiz biju atvedis Lucīnai tādu nazi. Viņa to tūlīt izmeta, kad uzzināja, ka to taisa no kaut kāda kāpura žokļiem – mandibulām.
Aiziet tālu viņš nevarēja. Es biju zābakos, kas īpaši neslīdēja pa lipīgo grīdu, es zināju, kurp iet, beidzot es neko nemeklēju, ja neskaita Teodoru, un tāpēc nepētīju ceļā sastaptos kāpurus.
Iet kļuva arvien grūtāk. No griestiem pilēja lielas piles, katra no tām varētu piepildīt glāzi ar saldu sulu, zem kājām šļakstēja. Štreka sienas izliecās no ūdens spiediena. Rācenis sanēja, priecājoties par pavasari. Kaut kur tajā lipīgajā bezdibenī klaiņoja Teodors, turklāt ar katru minūti viņa glābšana kļuva arvien problemātiskāka.
Man pretī līda un skrēja nimfas, plakaņi, mangas, straujenes, suničkas – visi tie rāceņa iemītnieki, kas vasarā nenāk laukā bet pavada laiku iekšā, pārtiekot no bezmaksas barības. Bēgļi nāca nepārtrauktā straumē, cenšoties tikt tālāk no centrālā stumbra. Viņi labi zināja, kad viņiem būtu jābēg. Es atbīdīju tos ar zābakiem. Liela, melni-oranža leoparda manga pacēla galvu un brīnoties paskatījās uz mani, nodomājot: laikam muļķis, ka iet uz pretējo pusi? No kurienes mūsu brālis, pazemes iemītnieks dzīvs neatgriežas.
Es cerēju atrast Teodoru dobumā, taču atradu tur tikai viņa nesenās klātbūtnes pēdas. Vienā no sienām viņš ar nazi bija izdarījis vairākus griezumus, it kā no tās kaut ko izurbinājis. Pēc tam viņš acīmredzot, bija virzījies caurumam tuvāk. To gan darīt nevajadzēja. Es tūlīt par to paziņoju Rodrigesam:
-Nav labi, viņš ir devies tālāk.
-Oho, - Rodrigess sacīja un apklusa. Es sapratu, kāpēc viņš klusē. Priekšnieka pienākums lika viņam tūlīt pat saukt mani atpakaļ. Taču to viņš izdarīt nespēja, tas nozīmēja - pazudināt Teodoru.
Caurums veda pie viena rāceņa vadaudiem. Tie bija vertikāli tuneļi, pa kuriem ūdens nokļuva pie asna. Man bija nācies tur līst labā, sausā periodā, un šīs akas arī tad vienmēr bija mitras un karstas, neizsaucot vēlēšanos tajās atgriezties. Mēs rūpīgi iezīmējām tās šahtas plānos, lai neizietu pie tām ar štreku. Lejā, dziļumā virmoja ūdens. Te pacietīgi gaidīja savu laiku miljoniem visādu radījumu. Viņi mudžēja melnajā ūdenī tādā skaitā, ka ūdens likās dzīvs. Un tas vēl bija sausā laikā. Par to, kas tur notika pašreiz, man pat domāt negribējās. Taču Rodrigess klusēja, tas nozīmēja, ka man tomēr tur būs jāiet.
-Nolem pats, - viņš teica. – Skafandrs tev ir izturīgs.
„Kāds nelietis”, - es padomāju par savu priekšnieku. Tā manī trakoja bailes. Ar tām es neko darīt nespēju. Tikai es biju pārliecināts, ka Lucīnai par tām neko nestāstīšu.
Un es devos pie cauruma.
Es iebāzu tajā galvu. Ņemiet vērā, ka es biju skafandrā, glābšanas skafandrā, kam gandrīz nekas nevarēja kaitēt. Teodors bija devies šajā ceļojumā vienkāršā kombinezonā. Ūdens jau bija pienācis līdz pašai cauruma malai. Līdz tai bija palikuši kādi desmit metri, ne vairāk. Kādu sešu metru platais stobrs bija piepildīts ar tādu dzīvnieku skaitu, ka man radās vēlēšanās aizžmiegt acis. Šie nešķīsteņi mudžēja ūdenī, vairākās kārtās bija pārklājuši sienu, ņudzēja, svinot savu atbrīvošanu. Te viss bija dzīvs, rāpojošs, gremojošs, bet stobra otrā pusē, piecus metrus zemāk par atveri, piespiedies pie sienas, ledus cirtnī karājās, mans kukaiņiem klātais Teodors.
-Vai esat dzīvs? – es brīnoties jautāju, ar lukturi apgaismojot dīvaini.
-Ā, tas esat jūs, - viņš ikdienišķi atbildēja. – Es drīz nokritīšu. Vai jūs nevarētu man palīdzēt?
Palīdzēt? Palīdzēt viņam nebija iespējams, par to es paziņoju Rodrigesam, pēc tam es iedzinu pirmo āķi blīvajos rāceņa audos un ielīdu stobrā. Mani tūlīt pat aplipināja tā iemītnieki, kaut, par laimi, pieņēma par savējo un naidīgumu neizrādīja, taču atdot savas sēdvietas uz tuneļa sieniņām netaisījās.
-Turieties! – Es uzsaucu Teodoram, taču man tūlīt nācās atkal nolaist ķiveres sejassargu, tāpēc ka kāda rotaļīga sunička nolēma ar mani iedraudzēties un mazliet padzīvot man uz vaiga.
Atceros, pēc tam, kā grūdu malā „skatītājus” un iedzinu vēl vienu āķi. Uz trešā es pametu skatu lejup un ieraudzīju, ka ūdens jau ir ticis līdz Teodora kājām. Viņam, kaut arī viņš bija pašaizliedzīgs pētnieks, palika nelabi. Ūdeni kā tādu nevarēja redzēt, tas bija dzīvu būtņu kompots.
Teodors mēģināja pievilkt kājas, nogāzās un tūlīt pat pazuda šajā maisījumā.
-Es eju! – nezinot kāpēc, es paziņoju Rodrigesam, un, aizmiedzis acis pretīgumā, ieniru Poļanovskim pa pēdām.
Es satvēru viņu, mēģinot apķert, lai izvilktu viņa galvu virspusē, taču tajā mirklī notika pats šausmīgākais: sākās Tecēšana. Rācenis iegaudojās, ieslēdzot visus savus sūkņus, un ūdens, uzņemot ātrumu, devās augšā. Tālāko es tā kā neatceros...
Tajā laikā augšā ausa rīts. Tā kā daudzi kosmopilsētā zināja, ka mūsu rācenis ir viens no pašiem lielākajiem, apkārt tam sapulcējās simts, nepacietīgi gaidoši cilvēki mirkli, kad pirmais saules stars palūkosies no horizonta. Visi zināja, ka tas notiks šodien.
Tieši tad, kad uzausa rīts, milzīgs paugurs, ko klāja sausi zari un beigtu lapu klājs, sāka lēnām uzbliezt – tā bija varena un neuzveicama dzīvības kustība, it kā varonis, kurš gulējis zem zemes simts gadus, nolēmis iznākt un paskatīties, kas notiek laukā, ko te dara neviena nesauktie liliputi. Tie pavirzījās tālāk no paugura un ieslēdza kameras, Rodrigess nebija starp viņiem, Rodrigess sēdēja pie pacēlāju vadības pults un klausījās, kā rēc ūdens rāceņa vēnās.
Pēc dažām minūtēm atskanēja brūkošas zemes dārdoņa un, izmētājis vairāku metru attālumā zarus un lapas, augsnes kumšķus un akmeņus, no zemes parādījās pirmais asns. Nevis parādījās, bet izrāvās kā zobens, kas pārrāvis aizkaru. Mēs vienmēr sakām „asns”, var nodomāt, ka tas nav liels. Taču asns ir zaļš pirksts nedaudz mazāks par trīsdesmit metriem diametrā. Aug tas ar ātrumu trīs metri sekundē. Tieši viņam ir vajadzīgs tik daudz ūdens, sulas un barības vielu, lai tas nāktu pasaulē. Pēc minūtes tas vairs nebija asns, bet atvērušos lapu kūlis pusotra simta metru augstumā. Tādi sani, mazāki, lielāki, izplestāki un mazāk izpletušies, līda laukā no zemes visā ielejā, it kā pēc varena burvja zižļa mājiena neauglīgā, pelēkā zeme pārvērtās krāšņā, koši zaļā mežā... Tūlīt pat meža pirmie iemītnieki, kas izrāvās augšā kopā ar asnu, sāka apdzīvot savas mājas, rīt lapas, medīt sev līdzīgos, dzert nektāru no ziediem, kas nupat jau vērās vaļā, un mirdzēja ar saviem spārniem saules gaismā.
Tieši tad sākās šīs pasakainās izrādes izšķirošais mirklis. Vismaz, tā to stāstīja aculiecinieki. Tieši tajā varenā koka zaļā stumbra pusē, kas bija vērsts pret skatītājiem, kļuva redzams iespaidīgs uzpampums, it kā augs gatavotos tajā pusē izlaist varenu asnu, taču nez kāpēc to neizdarīja. Pēkšņi zaļajā masā kaut kas uzzibsnīja. Sākumā neviens nesaprata, ka tas ir naža asmens. Kad atvere kļuva pietiekami liela, tā malās ieraudzīja divas rokas, tās sāka raut zaļo mizu. Aina, runā, bija mistiska, šausmīga un varēja pat iedomāties par ļauniem gariem, kas raujas ārā no gūsta. Beidzot atverē, no kuras lija laukā caurspīdīga sula, parādījās cilvēks skafandrā, notašķījies ar sulu un zaļo masu. Cilvēks izvēlās ārā uz jauno zālīti un izvilka pēc sevis vēl vienu cilvēku, kurš bija bez samaļas, nejūtīgs un nosmacis zils. Tikai tad skatītāji sajuta ko sliktu un pieskrēja pie mums.
Man vēl pietika spēka atvērt sejassargu un pieprasīt, lai pie Teodora tūlīt atsūta ārstu, tāpēc ka man būtu apvainojoši apzināties, ka pēc tik aizraujoša ceļojuma pa rāceņa dzīslām, viņš nomirs. Mani saprata un Teodoru atpumpēja.
Runā, ka tad, kad viņš atguva samaņu – es to neredzēju, tāpēc ka pamanījos atgūties vēlāk – viņš vispirms pajautāja: „Kā klājas manām kūniņām?” Apkārtējie nolēma, ka viņš ir jucis, taču Teodors ar rokām sataustīja sprādzi uz krūtīm un atvēra kabatu, bet no turienes viens pēc otra izlidoja pieci tauriņi-varavīksnenes, ko tagad, kad uz Zemes pēc tiem radusies mode, pazīst ar vārdu poļanka, un nosaukti tie ir par godu zinātnes fanātiķim, entomologam Teodoram Poļanovskim. Mans vārds entomoloģijā nav kļuvis slavens ne ar ko.
Protams, Lucīnai es šo stāstu izstāstīju desmit reizes īsāk, citādi viņa nenoklausītos līdz galam, sākot uzskatīt mani par īgņu un skauģi. Tomēr arī īsums mani neglāba.
-Viņš taču ir īsts vīrietis, - viņa domīgi sacīja. Viņa skatījās man cauri, cauri laikam un kilometru miljardiem – tur, kur nelokāmais Teodors lauzās cauri saldajam rācenim.
-Attopies, ko tu runā! – es biju sašutis. – Poļanku tev atverdu es. Arī Teodoru no šahtas izvilku es.
-Tu... tu... visur tu, - Lucīnas balsī skanēja garlaicība. – Es gribētu ar viņu iepazīties.
-Priekš kam?
-Tev nesaprast.
Labāk es būtu atvedis smaragdu drūzu.