Neviens no artefaktiem, kas no tālās senatnes saglabājies līdz mūsdienām, nespēj līdzināties ar savu varenumu un graciozumu, lielumu un noslēpumainību, apslēpto hipnotismu. Tā ir Varenā Sfinksa.
Maģiskais miegs
Kādreiz cilvēki ticēja, ka tā ir visu laiku dievs. Tikai reiz šis dievs pēkšņi iegrims maģiskā miegā. Ritēja gadsimti, mainījās klimats, mainījās arī zemes civilizācijas. Pat zvaigžņu stāvoklis debesīs kļuva citāds. Bet Varenā Sfinksa tā arī palika nekustīga. Dažreiz to aprija tuksneša smiltis, taču atradās valdnieki, kuri pavēlēja izpestīt to no smilšu gūsta.
Šajā rajonā dzīvojošie arābi Sfinksu nosauca par Abul Goll jeb Šausmu Tēvu. XVI gadsimtā Sims ed Dars izķēmoja Abuk Hollu, par cik islāms aizliedz attēlot cilvēka seju. Uzreiz pēc tam smiltis apraka auglīgo Gizas zemi, un cilvēki to saistīja ar dievības aizvainošanu.
Šausmu Tēvs ir ļoti vecs. Tās sānus skārusi erozija, tā ķetnas apmūrētas ar vienkāršiem ķieģeļiem, kaklam apkārt pavirša cementa apkakle. Guļot Ēģiptes faraonu galvas rotā, tas pacietīgi raugās uz austrumiem, it kā gaidot ko svarīgu, un tā skatiens piesaistīts horizonta punktam, kur lec Saule. Cik ilgi viņš tā guļ? Kāda ir tā noslēpumainā misija?
Faraona Hefrena dubultnieks
Pastāv viedoklis, ka Varenās Sfinksas tēls Gizā ir IV dinastijas ceturtā faraona Hefrena dubultnieks (2520. – 2494.gg.p.m.ē.). Bet par cik šī faraona mūmija netika atrasta, salīdzināt vai Sfinksa ir līdzīga faraonam – var tikai pēc nejauši saglabātām pēdējām statujām. 1992.gadā grupa neatkarīgu pētnieku nolēma spert neparastu soli: uz Ēģipti uzaicināja pieredzējušu tiesu ekspertu no Ņujorkas – Frenku Domingo. Viņam bija jānosaka, vai Sfinksa ir līdzīga Hefrenam. Pēc divu mēnešu ilga darba Domingo nāca klajā ar oficiālu paziņojumu: “Hefnera statuja un monolīts Gizā – divas dažādas sejas”.
Mūsdienās nav objektīva testa precīzai pieminekļu datēšanai, kuri izcirsti no klinšu iežiem. Akmens monumenti varētu būt datēti ar nosacītu precizitāti tikai pēc tekstiem, kuros tie pieminēti. Tomēr nekādi teksti par IV dinastiju, kurā būtu kas minēts par Sfinksu, nav atrasti. Tā kā piemineklis ir izcirsts no klints, nav zināms kad, kas un kāpēc to izdarījis.
Kas to uzcēla?
Kādēļ zinātnieki turpina Sfinksu saistīt ar Hefrenu? Iemesls – viena zilbe, kas izcirsta uz granīta stēlas, kas atrodas starp Sfinksas priekšējām ķetnām. Pati stēla – nav Sfinksas laikabiedre. Tā veltīta faraona Tutmosa IV (1401. – 1391.gg.p.m.ē.) centieniem attīrīt Sfinksu no smiltīm, uzraksts uz stēlas neliecina par monumentu kā par maģiska spēka iemiesojumu, kas eksistē šajā vietā jau kopš pašiem pirmsākumiem. Uzraksta 13.rinsa satur zilbi “Hef”, bet tālāk viss izdzisis. Stēla tika atrakta 1817.gadā, to izdarīja piedzīvojumu meklētājs Žans Batists Kavilja.
Angļu filologs Tomass Jangs, seno ēģiptiešu hieroglifu atšifrēšanas speciālists, izveidoja faksimila uzrakstus. Viņš nešaubījās, ka šī zilbe ir vārda Hefrena pirmā zilbe, kurš it kā arī uzcēla Šausmu Tēvu. Tomēr 1905.gadā amerikāņu ēģiptologs Džeimss Henrijs Bresteds norādīja, ka faraonu vārdus parasti apvilka ar ovālu zīmi, bet šeit nav pat pēdu no tādas zīmes. Pat tad, ja burtu salikums “Hef” patiešām attiecināms uz Faraona vārdu, vai tad tas nozīmē, ka tieši viņš ir uzcēlis Sfinksu? Bet, ja Hefrens tāpat kā daudzi viņa priekšteči, bija vienkārši Sfinksas restaurators?
Šādu hipotēzi apstiprina citas stēlas stāsts, arī atrasts Gizā. Tā apgalvo, ka faraons Heopss (Hufu) redzējis Sfinksu. Par cik Heopss, uzskatāmākais Varenās piramīdas celtnieks, bija sava brāļa Hefrena priekštecis, skaidrs, ka pēdējais nekādi nevarēja uzbūvēt Sfinksu. Izejot no tā, franču ēģiptologs Gastons Maspero uzskatīja, ka Sfinksa varēja eksistēt vēl “Gora pēcteču” – pusdievu radījumu, kuri dzīvoja pirms faraonu dinastijas, kuri, kā ticēja senie ēģiptieši, valdīja tūkstoš gadu.
Kas notiktu, ja nebūtu plūdu?
Franču matemātiķis un simbolists Švallers de Lubičs gāja vēl tālāk. Vienā no saviem darbiem “Svētā zinātne” viņš uzskatīja, ka pirms plūdiem, kuri pēdējoreiz nāca pār Ēģipti, vēl pirms vairāk nekā 12 tūkstoš gadu, tur eksistēja liela civilizācija, kura arī uzcēla Sfinksu, par cik uz tās ķermeņa acīmredzamas ūdens erozijas pēdas. Ja varēs pierādīt, ka “rētas” uz Šausmu Tēva ķermeņa atstājis ūdens, nevis vējš un smiltis, kā uzskata daudzi ēģiptologi, tad radīsies nopietna problēma ar iesīkstējušo hronoloģiju. Iespējams, šīs pēdas parādījās grandiozu Nīlas palu laikā. Pēdējie no šādiem plūdiem notika aptuveni 10 000 gadā pirms mūsu ēras. Tātad, ap to laiku Sfinksai jau vajadzēja eksistēt.
Praksē noskaidrojās, ka plūdi nevarēja būt par erozijas iemeslu. Lieta tāda, ka tās pēdas redzamas pat uz monumenta kakla, un tas nozīmē, ka minimālajam ūdens līmenim bijis jābūt 18 metri visā Nīlas ielejā! Kaut ko tādu grūti iztēloties!
Tātad, ja ne plūdi, kas tad?
Nezināmā civilizācija
Slavenais paleontologs Roberts Šohs no Bostonas universitātes pēc savas pirmās vizītes Gizā 1990.gadā paziņoja, ka rētas uz Sfinksas atstājuši nevis palu ūdeņi, bet gan spēcīgi nokrišņi. Ekspedīcijas laikā 1998.gadā amerikāņu ģeofiziķis doktors Tomass L.Dobecki veica seismogrāfiskus testus teritorijā apkārt Sfinksai. Aparatūra starp Sfinksas ķetnām un gar tās sāniem uzrādīja daudz anomāliju un dobumu. Vienu no šiem dobumiem doktors Dobrcki aprakstīja šādi: “Aptuveni 9 x 12 metrus, aptuveni piecu metru dziļumā. Tā skaidrās aprises – taisnstūris – norāda, ka tas ir cilvēka roku darbs”.
Senās Valstības apbedījumi, kas datējami ar apmēram Hafra laikmetu, izcirsti no tā paša ieža, kā Sfinksa. Tomēr tie no atmosfēras parādībām nav cietuši. Tātad, celtnes nevar attiecināt uz vienu periodu.
Šoha secinājumi par to, ka pēdas uz Sfinksas ķermeņa ir lietavu pēdas, ko apstiprināja pārējie zinātnieki. Lai uz akmens atstātu kaut kādas pēdas, nepieciešamas ļoti spēcīgas lietavas ar milzīgu postošu spēku, bet tās virs Ēģiptes beidzās aptuveni pirms mūsu ēras 5000 gadiem. Tolaik Nīlas ieleju apdzīvoja neolīta laikmeta cilvēki. Tātad, Sfinksa un tai blakus esošie tempļi (starp citu, uzcelti no 200 tonnu smagām iežu plāksnēm), ir kādas mums nezināmas civilizācijas darbs.
Kad jūra bija sauszeme
Ēģiptologu reakcija bija viennozīmīga. Piemēram, kā arheologa Kerola Redmonta no Kalifornijas universitātes: “Cilvēkiem šajā reģionā savu tūkstoš gadu valdīšanas laikā vēl pirms Hafra, nebija ne tehnoloģiju, ne instrumentu, ne mazākās vajadzības būvēt šādas celtnes”. Citi speciālisti ir pārliecināti, ka Sfinksa tika uzcelta pēdējā ledus laikmeta periodā.
Praksē tas nozīmē – līdz mūsu ēras 15 000 gadiem. Zinātnieki kā pierādījumu min liecību trūkumu par to, ka Ēģiptē 7000. – 5000.gg.p.m.ē. neeksistēja augstā kultūra. “Ja Sfinksa tika uzcelta 7000. – 5000.gg.p.m.ē., - apgalvo amerikāņu ēģiptologs Džins Vests, - mums būtu arī citi pierādījumi par civilizāciju, kura to uzcēla”.
Par cik šādu liecību nav, Vests ar domubiedriem uzskata, ka civilizācijai, kura uzcēla Sfinksu, bija jāizzūd vēl ilgi pirms 7000. – 5000.gg.p.m.ē. “Citas liecības, iespējams, apglabātas dziļāk, nekā tās meklē, vai vietās, kur tās neviens nemeklē: gar senās Nīlas krastiem, kura, iespējams, tecējusi tagadējās gultnes pusē; vai Vidusjūras dibenā – toreiz te bija sauszeme…”
Mistiskais ceļojums pagātnē
Simtiem ģeologu piekrita šiem loģiskajiem secinājumiem, daudzi piedāvāja savu palīdzību turpmākajās ekspedīcijās. Tomēr nākamā gadā Ēģiptes valdība aizliedza pētījumus apkārt Sfinksai.
Zinātnieki nevar norādīt konkrētu Sfinksas radīšanas laiku. Pēc viņu datiem, tā varēja tikt uzcelta jebkurā laikā no 15 000 līdz 5000.g.p.m.ē. Vārdu sakot, pastāv zinātne, kas spēj sniegt daudz precīzāku senā monumenta datējumu – tā ir arheoastronomija. Taču speciālistiem nepieciešami iepriekšēji nosacījumi: izpētāmajam monumentam jābūt orientētam pēc zvaigznēm vai Saules uzlēkšanas punktiem. Varenā Sfinksa atbilst šīm prasībām. Tā atrodas tieši uz Gizas nekropoles ass “austrumi-rietumi”, un tās sastingušais skatiens vērsts tieši uz horizonta punktu, no kurienes Saule parādās savas pavasara ekvinokcijas laikā.
Piramīdas guļ tieši uz 30.paralēles (viena trešdaļa attāluma starp ekvatoru un ziemeļpolu). Četras šauras taisnas šahtas Heopsa piramīdā, kas plešas uz augšu 450 leņķī, kuras ēģiptologi uzskata par ventilācijas kanāliem, kuri precīzi orientēti pēc četrām zvaigznēm – kā tās stāvēja pie apvāršņa aptuveni 2500 g.p.m.ē., konkrēti: pēc Betas Mazā Lāča, Alfas – Drakona, Zetas – Oriona un Sīriusa.
Mūsdienās eksistē kompjūterprogrammas, kuras spēj reproducēt zvaigžņotas debesis jebkurā zemeslodes punktā pēdējo 30 000 gadu laikā. Ar to palīdzību var doties satriecošā, gandrīz mistiskā ceļojumā pagātnē.