Tomēr šādi jautājumi atskan aizvien biežāk un es nevaru arī klusēt, jo qui tacet – consentire videlur***, bet es nepiekrītu. Tādēļ došu padomus. Nē, ne jau savus, lai Dievs pasargā. Profesionālus.

Manās rokās nonāca grāmata ar nosaukumu „Medicīna lauciniekiem, saturoša priekšrakstus, kā saprātīgi pieskatīt veselību un ārstēt parastas slimības ar nelielu daudzumu noteiktu ārstniecības līdzekļu, sarakstīta no Frederika Karla Paulicki, Prūsijas karalistes medicīnas un ķirurģijas doktora. Velcaras pilsētas un apriņķa, kā arī Acbahas valdes ārsta etc. Otrais, izlabotais izdevums. Viļno. 1830.”. šajā grāmatā ir milzum daudz vērtīgu padomu. Es to rekomendēju tiem, kuri cieš no rakstīšanas kaites, kā arī rakstītāju mājiniekiem, kuriem pirmo saslimšana apgrūtina un sarežģī dzīvi.

Un tā, ķersimies pie lietas. Atpazīt slimību, kuru dēvē Paranoia poetica cronica****, var pēc sekojošiem simptomiem:

„ .... Milzum daudz iraid šīs slimības paveidu, kā drūmums, melanholija, cietpaurība, pamuļķums un trakošana. Katra var būt atsevišķa slimība, bet citkārt viena no otras izriet. Melancholiskie ļaudis iraid bailīgi, skimji, bieži nomākti no reliģiozām problēmām; bālu un vārgi. Pamuļķie – lēni, viņu domas iraid izplūdušas un tie nevar taisīt nekādu spriedumu par notiekošo. Trakojošie iraid darbīgāki, augstprātīgi, uzbudināmi, atriebīgi, indīgi, cieš no galvas sāpēm un trokšņiem ausīs. Beigās paliek par pilnīgu muļķi un pazaudē prātu.

Šīs bēdīgās slimības no daudziem iemesliem rasties var – ja ilgi sausu pārtiku ēd un bezdarbībā dzīvo, ja stipri novājina sevi, pārmērīgi bieži pārojoties voj onanējot, ja prātā sajūk; ja pastāvīgi rūpes, bēdas un lielas skumjas māc. Itin bieži tās rodas, ja dvēsele tikai ar vienu letu aizņemta, pārējās novārtā pametot.”

Tātad, ja mājās uzradies potenciāls rakstnieks, jārūpējas par atbilstošu aprūpi un apdomu, var gadīties, ka slimība pāries pati no sevis vai vismaz neattīstīsies līdz neatgriezeniskai stadijai. Tādēļ nepārvērtējama nozīme ir atbilstošai diētai. Rakstniekam var piedāvāt „ ... liesu gaļu no veciem dzīvniekiem, īsti neizceptu barību, skāņus un negatavus augļus, vīnu vai šņabi var dot ļaudīm, kas ar tiem apraduši un savā slimībā nesūdzas par pastiprinātu siltumu galvā. Vieglus ēdienus, kā skābenes, cigoriņu salātus un spinātus, no rīta tukšā dūšā jāēd, lai izkārnīties vieglāk būtu.”

Šāda diēta var palīdzēt vieglākos gadījumos, teiksim, kad rakstnieks sacer maz un galvenokārt „atvilknei”. Tomēr gadās, ka slimnieks sāk rakstīt regulāri, izsūta manuskriptus uz dažādām redakcijām un cenšas panākt to publicēšanu. Tie jau ir smagi gadījumi. Par tiem citējamā grāmata saka sekojošo:

„ ... Drūmos un melancholiskos pēc iespējas biežāk jāmēģina pierunāt aizbraukt uz vietām, kur viņi kaut ko jaunu ieraudzīt varēs. Tiem, kuru imažinācija***** nomoka, vēlams pēc iespējas vairīties no misēkļiem, kas to atmodināt varētu, apkārtējiem cenšoties nerunāt viņiem pretim, pat ja arī vi;bi ko nejēdzīgu vēsta.

Tādus, kas ātri iekaist voj ļaunīgus muļķus jāvalda ar draudiem, badu, ieslēgšanu stiprās un tumšās vietās un citiem sodiem. Vispār ar viņiem kā ar bērniem jārīkojas un nevaiga vairot viņu kaiti ar nelāgu apiešanos. Līdz tam brīžam, kamēr viņi sev un citiem neuzbrūk, tos var brīvībā atstāt, bet, manot paroksismu tuvojamies, nepieciešams ievietot tos plašā, aizsargātā vietā. Saistīt un ar valgiem pīt iraid ļoti slikti un cietsirdīgi, no tā paroksisms tikai spēkā ņemas, jo sasietie savus locekļus nevar brīvi lietot. Ja tomēr nepieciešams, vajag pielietot kreklu no stingra auduma, kura piedurknes nelīdzinās roku garumam, bet garākas iraid; tādu kreklu uzvelk slimajam, bet piedurkņu galus pie gultas voj krēsla piesien. Tomēr minētos vardarbīgos līdzekļus tikai tik daudz pielietot bajag, cik nepieciešams, un tūliņ aizvākt, kad trakošanas paroksisms pāriet.”

Hmmm ... Varbūt, ka pāries, varbūt, ka ne. Dažādi notiek, kā rāda grāmatu un žurnālu lasīšana. Laikam jau šeit runa ir par īpaši ielaistiem gadījumiem, kad nebija vērsušies pēc palīdzības pie doktora Paulicki no Veclaras apgabala pilsētas, un galvenokārt pielietojuši nevis ārstēšanu, bet vienīgi prevenciju. Bet ārstēt rakstīšanas mānijas pārņemtos vajag, vai tur lūzt, vai plīst. Doktors Petrucki īpaši ietiepīgu un nevaldāmu rakstnieku autoru ārstēšanā iesaka izmantot sekojošus paņēmienus:

„ ... Nolaist asinis no kājas, bet pie tam uzmanīgi skatīties, lai viņi pēc tam saites nenorautu un nenoasiņotu. Biežāk lietot klistīrus no piena seruma, etiķa un medus. Divas reizes nedēļā peldināt siltā ūdenī, bet galvai peldināšanas laikā liet virsū aukstu ūdeni.”

Izklausās pievilcīgi un samērā vienkārši. No savas puses gribētu piebilst, ka, ārstējot dažus jau rakstošos, īpaši fantastus, daudzsološa šķiet metode, ar kuru dezertierus un simulantus ārstē Jaroslavs Hašeks, bieža kuņģa skalošana, piedevām tāda, kuras laikā pacients pēc iespējas skaļāk piesauc Dieva svētos. Doktors Paulicki par svētajiem neko nemin, toties rekomendē vienlaicīgi ar augstākminēto pielietot tādus paņēmienus, kā:

„ ... eliksīrs no cigoriņiem, parastās ceļtekas (Leontodon Taraxacum), pipariem,diždadža parastā (Barda arctium L), katru no tiem pa šķipsniņai ņemot, vārīt pusgarņecā****** ūdens, bet nogulsnes saldināt ar medu. To visu vajag lietot ilgi un pamatīgi. Tomēr pirkt aptiekāru līdzekļus, tas ir, izgatavotus ārstniecībai, es neieteiktu ebreju bodītēs, jo tam parasti ir tikai graši un apmāns par mērķi.”

Lūk tā. Ja raksta, tad vajag izpeldināt un piedzirdīt ar diždadzi medū. Mani māc neatvairāmas aizdomas, ka doktora Paulicki laikos dzīve un daiļrade bija vienkāršākas. Bet kā sacīts ievadā, ne jau man, diletantam, apšaubīt medicīnas autoritāšu norādījumus. Vēl jo vairāk tādēļ, ka doktors Paulicki arī nav pārāk optimistisks, nobeigumā atgādinot, ka:

„ ... Slimības šīs dod recidīvus, un tad tās iraid daudzkārt niknākas, kā sākumā. Tātad vajag izvairīties no iemesliem, kas slimību radījuši. Jauniešiem, kas praktizē onānismu, vispār nav iespējams palīdzēt, kamēr viņi paši no tā neatturēsies.”

Viss skaidrs, izņemot vienu – es nesaprotu iemeslu, kāpēc labais doktors nepiemin meitenes. Domāju, ka arī viņa laikos ne tikai stiprais dzimums ķērās pie spalvas, rakstīšanas mānijas paroksisma ķerts. Šī tipa slimības, kā zināms, no seniem laikiem apciemo viscēlākās galvas un dzimumus nešķiro. Tā kā citētais viedoklis dotajā gadījumā bija drīzāk retoriska figūra. Vajadzības gadījumā, ja jaunava – rakstniece nevēlas atturēties no masturbācijas un turpina rakstīt, lūdzu nesvārstoties pielietot visus tos pašus paņēmiebus, kurus doktors rekomendē jaunekļiem, ieskaitot klistīru ar serumu un sveķi.

Tas ir padoma vietā. Neko vairāk piebilst es nevaru,

Korespondenci ar pateicības izpausmēm lūdzu nosūtīt uz „Jaunās fantastikas” adresi. Ja nu kādu šis teksts nervozē, lai viņš atceras, ka:

„ ... Ļaunums un pārliecīgs kaislīgums noved pie žults sekrēcijas paaugstināšanās, var izsaukt nelabu dūšu, apoleksiju un negaidītu nāvi, ja kāds iesvilstas dusmās, tam vajag iedot ūdeni ar cukuru, dažus klistīrus un vemjamo akmeni (Crernon tartari) uz naža gala.”

Labu apetīti.
____________

* Ārstēšanai ar augļiem nav jēgas

** Pirmām kārtām – nekaitē

*** Klusēšana – piekrišanas zīme

**** Hroniska poētiskā paranoja

***** Iztēle

****** Garņeca – poļu tilpuma mērs, apmēram 4 litri