Pirmā publikācija - garstāsts "Rīts muižā" (1912) žurnālā "Russkoje bogatsvo". Jaunajam rakstniekam popularitāti atnesa tā sauktie "muižnieku stāsti", pēc stila kā Turgeņeva 'Mednieka piezīmes", tikai ar lielāku humora un pašironijas devu ("Aiz gravas", "Maiss", "Tukšais šāviens" uc.), kas sākumā nodrukāti Gorkija "Ļetopis" (`1913), pēc tam, lielā tirāžā iznākuši "Sitinu lētajā bibliotēkā" (1914). Skandalozu slavu autoram sagādāja garstāsts "Šanhajas dejotāja" (1915) - avantūru piedzīvojumu žanra darbs ar fantastikas un erotikas elementiem. Viktors Bureņins Suvorina "Novoje vremja" žultaini nosauca stāstu par "nekaunīga bonvivana ķīniešu brīvdienam" un pareģoja autoram "garlaicīgu nāvi no dunča kādā Tjanczinas prieka namā". Tomēr darbam bija panākumi, ko var salīdzināt ar M. Arcibaševa "Saņinu" ( atliek tikai pateikt, ka Petrogradā uz Ļitejnajas atvērās nakts restorāns, ko sauca "Tumšādainā Či", Oboljaņinova galvenās varones vārdā - eksistēja divus ar pus gadus. Turklāt autors un visi viņa draugi varēja apmeklēt restorānu bez maksas: saimnieks vairāk ieguva no autogrāfiem un reklāmas. Pēc Oktobra apvērsuma A. Oboljaņinovs vairākus mēnešus strādāja "Vsemirnajā ļiteraturā" un pat sarakstīja pēc Gorkija pasūtījuma lugu par Spartaku, taču pēc tam, 1918. gadā tomēr emigrēja uz Franciju. A. Oboljaņinova dzīves Parīzes periods ir literatūras zinātnieku vismazāk pētīts. Zināms tikai, ka rakstnieks kopā ar N. Čaikovski, M. Aldanski-Landau un A. Tolstoju bija žurnāla "Grjaduščaja Rossija" redkolēģijā ( iznāca tikai trīs numuri, bet trešajā - A. Oboljaņinova stāsts "Salmu buķete"). Daļēji ir publicēta interesanta sarakste ar izdevēju Gržebinu, kur rakstnieks žēlojas par maziem honorāriem, bet Gržebins - par spiestiem apstākļiem. Emigrācijā A. Oboljaņinovs tā arī ne ar vienu nesatuvinājās , no Merežkovska salona turējās pa gabalu, bija mēreni propadomisks.
Pirmā lielākā aizrobešu publikācija - romāns "Sarkanais Mēness" Berlīnes 'Nakanuņe" (1920) - kļuva par pamatu, lai triumfāli atgrieztos dzimtenē. 1921. gadā romānu iespieda Maskavā, Valsts izdevniecībā, pēc tam tas tika izdots atkārtoti ne mazāk kā sešdesmit reizes. Tālākie mēģinājumi nostiprināties "Mēness tēmā" (romāns "Profesors Hēlijs" (1922), garstāsts "Krātera ēnas"(1926) un daži citi tika lasītāju visai labvēlīgi uzņwemti, taču autoram ātri apnika sacerēt variācijas par viena un tā paša romāna tēmu, un uz vairākie gadiem viņš pārtrauc literāro darbību. 30. gados A. Oboljaņinovs raksta aprakstus žurnālam "Ogoņok", recenzijas "Ļeteraturnij kritik" - "padomju Žila Verna" autoritāte vēl bija visai liela. 1939.-1940. gados rakstnieks lasa Maskavas Filozofijas, literatūras un vēstures institūtā lielisku kursu "PSRS fantastikas vēsture" (saglabājušies tikai atsevišķi fragmenti un atsevišķas studentu atmiņas). 1941. gadā A. Oboljaņinovs kā brīvprātīgais iestājas zemes sardzē un tajā pašā gadā, oktobrī iet bojā no aviabumbas šķembas. Apglabāts Ļeļingradā, Volkovas kapsētā, grāfu Oboljaņinovu ģimenes kapličā.