Lindiņa tikmēr bija izdabūjusi savas rudās cirtas no aizsargcepures un sparīgi māja Andrejam gar degunu ar digifolu, nepievēršot uzmanību tam, ka jau kuro reizi bez ceremonijām pārkāpusi Fraternitas Brunia štāba ierasto kārtību.

 "Neitrāļi ir atkal pacēluši galvu. Re! Vienības "Vakarblāzma" vecākais, profesors Jānis Mazbērziņš ir izteicis gatavību atbalstīt Starptautisko fantāzijas un fantastikas komiteju tās centienos legalizēt sapņu implanta jaunāko modeli UZ/29. Komitejas priekšsēdētāja Elza Smilškalnes kundze izteikusi pateicību profesoram Mazbērziņam par izrādīto iniciatīvu un cer, ka drīzumā šo lēmumu ratificēs arī frāteru un sororu prezidijs. Nu, es taču teicu!" Sororitas Melteria jaunās sakarnieces balss satraukumā pieauga arvien skaļāka un beidzās ar spalgi uzvarošu toni.

 Viceseniors Vīksna, savaldījis satraukumu, lēni ievilka elpu un tad tomēr iešļircināja sev dubultdevu Rībena inhibitora. Tā trakā rudmate noteikti nebija uzkavējusies slūžās pietiekoši ilgi, lai sistēma varētu atrast visus hipna vīrusa nesējus. Katru reizi, kad Andrejs ieraudzīja sakarnieci, viņu pārmāca viegla panika. Risks saslimt ar sapņu slimību frāteru štābos bija novests līdz minimumam, pateicoties ieejas nodrošināšanai ar slūžu sistēmu, kas attīrīja ienācēja īstermiņa atmiņu no visiem pseidodigitālajiem vīrusiem, taču Lindiņas steidzība robežojās ar risku. Optimālo 10 sekunžu vietā, kuras bija jāpavada slūžās, viņa izskrēja cauri priekštelpai vēja ātrumā. Jaunākās hipna versijas nepadevās izķeršanai līdz pat 8 sekundēm, un tas par spīti slūžu izraisītajai pastiprinātajai habituācijas degradācijai, pēc kuras āda asi sajuta pat vismaigāko termokombinezona pieskārienu.

 "Palūgšu nomierināties, jaunākā sorora Pakalna! Beidziet man vicināt gar seju to sasodīto digifolu! Cik reižu man jums jāsaka, ka jūs nedrīkstat auļot cauri štābam tikko kā pārrāpusies pāri Valdemāra barjerām. Jūs apdraudat mūs visus. Es jūs reiz nodošu prezidija goda tiesai."

 Šajā brīdī Lindiņa saminstinājās un centās uzmest lūpu, bet viceseniors Vīksna tūlīt viņu norēja.

 "Klusu! Es neprasu nekādus paskaidrojumus. Es zinu, ka jūs esat nejēga. Vai jūs maz apjēdzat, ka nepavadot atbilstošu laiku slūžās jūs apdraudat visus Fraternitas Brunia konventa iedzīvotājus? Pie velna! Mēs esam prezidējošā brālība un jūs, mazā vieglprāte, pakļaujat mūs visus neiedomājamam riskam. Nemaz netaisnojieties! Šāda rīcība jums draud pat ar izslēgšanu no jūsu sororitas rindām. Padomājiet par to!"

 Lindiņai acīs parādījās izmisīgs valgums un Andrejs bija spiests novērsties.

 "Nu, nu, būs jau labi!" viņa balsī iejaucās neliels mulsums. "Rādiet kas jums tur ir!"

 Nokauninātā sakarniece nedroši pastiepa vīrietim pretī digifolu, nelielu, puscaurspīdīgu lokanu loksni, uz kuras izgaismojās spožāki burti. Andrejs to paņēma un sāk lēni lasīt.

 Viņa domas satraukti lēkāja.

 ***

 Pa šiem gadiem daudz kas bija mainījies. Sākās tas toreiz, 2006. gadā, kad skandalozais raidījums "Dabas laiks" parādīja savu sižetu par maniakālo slepkavu Artūru Melderi, kurš Skrundā bija nogalinājis četrus cilvēkus, kuri vienkārši runāja uz ielas pa mobilo telefonu. Ārsti konstatēja noziedzniekam stipri izteiktas bailes no elektroniskajām ierīcēm un "Dabas laiks" spekulēja, ka vecais Skrundas lokators sevī nes vairāk noslēpumu nekā līdz šim bija atklāts.

 Ja viņi būtu zinājuši, ko nejauši tika uzoduši! Kad 2011. gadā beidzot apcietināja Eiropas līdz šim briesmīgāko hakeri Jurciņu, atklājās Skrundas šausmu patiesie apjomi. Jurciņš atzinās, ka iesūtījis vīrusu "Skrundas briežu" apsardzes firmā tikai tāpēc, ka viņam licies stulbs viņu nosaukums. Viņam neesot bijis ne jausmas par Skrundas lokatora ietekmi uz jauno hipna vīrusu. Tam tikai vajadzēja parādīt pavisam īsu filmiņu ar cilvēku, kas niknumā salauž savu mobilo telefonu un portatīvo datoru. Un viss! Toreiz tiesa piešķīra Jurciņam mūža ieslodzījumu, bet bija jau par vēlu.

 Cilvēki bija sākuši ar lielu neuzticību izturēties pret datoriem un mobilajiem telefoniem. Daudzi izjuta paniskas bailes no tiem, citi naidu, kas lika tās nekavējoties iznīcināt. Sērga strauji izplatījās visā Eiropā un pārlēca arī uz Ameriku, Austrumāziju un Austrāliju. Psihoterapeiti priekā berzēja rokas un iekasēja milzu naudu par terapijas stundām.

 Tad 2009. gada nogalē latviešu digimikrobiologs profesors Aigars Ronišķis kopā ar savu kolēģi igauni Raivo Lati atklāja Skrundas paradigitālo vīrusu SPDV. HIV momentā tika nobīdīts malā. Jaunais SPDV ierindojās visbīstamāko modernās civilizācijas ienaidnieku saraksta pirmajā vietā. Vīruss pārvietojās caur internetu un mobilajiem sakariem un mirklī ieperinājās cilvēka īslaicīgajā atmiņā, bloķējot tās izlādi. Sākās masu psihozes. Cilvēki izjuta paniku katru reizi tuvojoties kādai elektriskai ierīcei, kaut tā būtu tikai vienkāršs matu fēns. Telekomunikāciju firmas bankrotēja, datoru tirgotāji piedzīvoja lielus zaudējumus.

 Tad 2010. gada vasarā uzradās toreiz vēl Latvijas fantāzijas un fantastikas komiteja ar tās priekšsēdētāju Elzu Smilškalni priekšgalā un ierosināja ieviest slimajiem cilvēkiem sapņu inhibitoru implantus. Tiem it kā vajadzēja novērst cilvēku bailes un ļaut tiem atkal kļūt par normāliem sabiedrības locekļiem. Komitejai bija pieejami milzīgi līdzekļi, jo to atbalstīja slavenais multimiljardieris Ilvars Drebuls, kuram piederēja puse no Okeānijas salām. Tādēļ tās inženieri ar Alfonu Smilškalna kungu priekšgalā tūlīt ķērās pie jauno implantu izgatavošanas.

 Tomēr Veselības komisija aktīvi pretojās implantu ieviešanai. Komisijas priekšnieks un viņa vietnieks abi bija frāteri no Fraternitas Alberia. Viņuprāt implanti bija bīstami un to ieviešanas sekas nevarēja novērtēt. Tad doktors Smilškalns pieteicās sameklēt brīvprātīgos no Latvijas fantāzijas un fantastikas komitejas vidus un testus veikt uz pašiem. Pats viņš kļuva par pirmo cilvēku, kuram smadzenēs tika ievietots UZ/01 modelis. Testi noritēja veiksmīgi un sapņu inhibitora pārdošana tika atļauta. LFFK kļuva stāvus bagāta, atvēra filiāles daudzās pasaules valstīs un 2012. gadā mainīja nosaukumu uz Starptautiskā fantāzijas un fantastikas komiteja.

 Taču tad pienāca 2013. gads. Pirmais kolapsu piedzīvoja Alfons Smilškalns. Bez mazākā brīdinājuma viņš pilnīgi un galīgi iegrima sapņu pasaulē. Doktors sāka uzrunāt cilvēkus izdomātos vārdos un nekur nedzirdētos titulos. Viņš vaļējām acīm murgoja par pūķiem, dēmoniem, rūķīšiem, laumiņām un zaļiem cilvēciņiem no kosmosa. Visas ķermeņa motorās funkcijas bija stipri ierobežotas. Smilškalns pats nevarēja pat mirkšķināt acu plakstiņus un palika piesaistīts pie gultas līdz šai dienai. Tauta bija šokā. SFFK bija jau izlaidusi tirgū piekto sapņu inhibitora versiju, un tās klientu skaits pārsniedza 2 miljardus. Inhibitora pretinieki sāka plosīties, taču Elza Smilškalne negulēja. Viņa devās vairākās neoficiālās vizītēs pie starptautisko organizāciju vadītājiem un drīz Terras Augstākās Apvienības (TAA) prezidents nāca klajā ar ziņojumu, ka SFFK ir uzņēmusies bez maksas palīdzēt visiem cietušajiem un nomainīt vecos implantus pret jaunākām, drošākām versijām.

 Vienīgie, kas toreiz saskatīja jaunos draudus šajā darbībā bija frāteri. Toreiz viņi aicināja tautu nepakļauties šim vilinājumam, kas tikai padarīja SFFK maku pilnāku. Viņi brīdināja, ka pēc šīm jaunajām versijām nāks citas, vēl jaunākas un tās vairs nebūs bez maksas. Veltīgi! Kopš 2015. gada frāteriem nācās ņemt rokās ieročus un aktīvi cīnīties pret SFFK. Daudzi viņus nesaprata un neatbalstīja. Cilvēki bija ieaijāti ar viltus solījumiem. Frāteru pienākums bija viņus atbrīvot no SFFK paverdzināšanas mēģinājumiem.

 ***

 Kšištofs Kašmarovskis, SFFK lietu speciālais atašejs Terras Augstākajā Apvienībā, sēdēja krēslā un vēroja kā gar galdu drasēja Elza Smilškalne. Slaida, blonda un enerģiska viņa izskatījās vēl nesasniegusi savus trīsdesmit, lai gan tuvojās jau viņas 50 gadu jubileja. Elza strauji apstājās un pagriezās pret Kašmarovski.

 Savākts un kārtīgs, ar vieglu sirmumu deniņos, atašejs raudzījās viņā ar savu dežūrsmaidu uz lūpām. Pie viņa uzvalka nebija nevienas pūciņas un neviens matiņš neatļāvās atstāt kārtīgi sakopto frizūru.

 "Kāds mums ir laukā gads, ko?! M? Nē, es tev nopietni prasu! Kāds mums ir gads?"

 "Elza, tu labāk par mani zini, ka ir 2026. gads un..." Kašmarovskis mierīgi iesāka, bet nepaspēja pabeigt.

 "Elēna! Cik reižu var teikt? Elēna! Un tu vēl skaities man draugs! Es neciešu to vārdu!"

 "Protams! Tev, protams, ir taisnība,... Elēna!" atašejs atļāvās pasmaidīt nedaudz vairāk.

 "Mums bija vienošanās. Es piekrītu par savu naudu nomainīt implantus, bet tava TAA parūpējas par to, lai visi, kam tas ir vajadzīgs, nonāktu pie manis. Kādēļ man pa ielām vēl joprojām joņo frāteri un sororas? Kādēļ tie B vitamīnu pārdozējušie nejēgas vēl joprojām pretojas?"

 "Nu, nu,... Elēna. Tā tomēr nemaz nav tava nauda, bet gan Puikas. Un viņam jau tā pieder viss, kas ir to vērts. Nemūžam nebūtu domājis, ka tā ideja ar atomelektrostaciju nostrādās! Un TAA dara visu nepieciešamo, lai visi cietušie saņemtu nepieciešamo palīdzību. Taču es domāju, ka arī tev jāuzņemas daļa atbildības, vismaz Alfona vārdā. Ne jau es izdomāju testēt uz dzīviem cilvēkiem šaubīgu ierīci."

 "Nu, tā taču nemaz nav! Windows taču arī nebija ideāls un tomēr to lietoja tik daudzi. Un nevienam nekas slikts nenotika. Tikai reizēm vajadzēja apgreidoties. Bez tam tirgū izlaisto versiju īpašnieki pēc implantu nomaiņas pakāpeniski atguva līdz pat 80% savu ķermeņa funkciju."

 "Nu, jā. Ja tu tā domā..."

 "Bet tā taču bija! Un nenovirzies no tēmas. Kas tev bija tik steidzams man sakāms, ka man bija jāatliek otrdienas vakars ar Alfonu. Tu taču zini, ko viņš šajā laikā dara?"

 "Redzi, mani ir kaut kas, kas varētu tevi iepriecināt. TAA ir apstiprinājusi jaunāko profesora Ronišķa pētījumu rezultātus. Tie ir interesanti. Paskaties!" un Kašmarovskis nolika uz priekšsēdētājas Smilškalnes galda digifolu.

 ***

 "Skaidrs!" viceseniors Vīksna pacēla galvu no digifola. "Paldies! Variet būt brīva. Aizejiet pie Pētersona. Viņam ir gatavs sūtījums seniorei Ābelītei. Un esiet prātīga! Vakar pie Dzirnavu blokādes sagūstīti divi frāteri."

 Lindiņa izslīdēja no kabineta. Andrejs nolika atvilktnē infuzoru un paņēma no krēsla atzveltnes plecu lentu. Ātri pārmetis to pāri galvai un sakārtojis pie gurna, viņš ar vairākiem digifoliem rokās devās gaitenī. Pēc 10 minūtēm bija paredzēta sapulce. Sagūstītajiem frāteriem bija maksimums 2 dienas laika. Ja viņus līdz tam neatbrīvos, tad SFFK piespiedu kārtā viņiem ievietos jaunos implantus un tad atpakaļ ceļa vairs nebūs. Brunias prezidijs lems par atbrīvošanas operācijas nepieciešamību.

 Nogriezies pa gaiteni pa kreisi, Vīksna sasniedza kāpnes uz pagrabstāvu. Tur viņu gandrīz notrieca no kājām no otrā stāva auļojošais sekretārs Kalniņš. Robertam šī sēde bija īpaši nozīmīga. Viens no sagūstītajiem bija viņa jaunākais brālis Ansis Kalniņš. Palēninājis gaitu Roberts kopā ar Andreju nonāca pie seniora pastiprinātās drošības bunkura pazemē. Tur jau sēdēja Juris Eglājs, Brunias vadītājs un kopā ar viņu vēl 2 prezidija biedri. Uz apbružātā darba galda gulēja vientuļš digifols un vairākas saburzītas loksnes papīra ar kaut kādām shēmām.

 Sekretāram Kalniņam vaigos iesitās sārtums un acīs pavīdēja cerība. Eglājs to tūlīt pārtrauca.

 "Mums ir maz laika," seniors runāja īsi un skaldīdams vārdus.

 "Visiem ir zināma mūsu nostāja gūstekņu jautājumos. Mums nav resursu to atbrīvošanai un mēs nevaram riskēt. Un tomēr. Kalniņš un Jansons, pirms viņus saņēma gūstā, nosūtīja mums ziņojumu. Pēc attīrīšanas varam redzēt sekojošo."

 Un Eglājs pabīdīja pretī Vīksnam digifolu. Tajā daži bāli spīdoši vārdi mijās ar daudziem sarkaniem brīdinājumiem par iespējamo vīrusu izķeršanu.

 "... <nelabvēlīga aģenta iekļūšana novērsta> ... esam eksperimentālajā pētījumu centrā ... <nelabvēlīga aģenta iekļūšana novērsta> ... uzlauzām profesora drošības kodu ... <nelabvēlīga aģenta iekļūšana novērsta> ... atkārtoju, štāba drošība nav garantējama. Jaunākie Ronišķa dati par vīrusa izplatību liecina, ka mūsu vidū ir perēklis. Nosūtu specifikāciju... <nelabvēlīga aģenta iekļūšana novērsta>"

 "Un specifikācija?" Vīksna nedroši paskatījās uz pārējiem, kas atradās telpā, pats jau zinādams atbildi.

 "Specifikācijas nav. Viņi ir vienīgie, kas to zina. Mums viņi jāglābj."

 ***

 "Viņi ir kas?" priekšsēdētāja Smilškalne ātri skrēja ar acīm pār digifolu.

 "Avots. Nēsātāji," atsaucās Kašmarovskis un viegli nobrauca ar pirkstiem gar vaigu. "Frāteri un sororas pārnēsā hipna vīrusu un no viņiem var saslimt citi cilvēki."

 "Bet es nesaprotu! Kāpēc tad viņi vēl klīst apkārt? Nevienam no viņiem nav pat ne smakas no implanta un tomēr viņi vicinādami ieročus ceļ barikādes, uzbrūk mūsu pētījumu stacijām un sabotē ražošanu. Viņiem visiem vajadzēja gulēt savās gultās un skatīties griestos. Kāpēc?!"

 "B vitamīns."

 "Kas?"

 "Es teicu, B vitamīns. Lasi tālāk! Strādā kā katalizators motoro funkciju saglabāšanai. Viņi visi ir slimi, bet viņi var kustēties. Tavs Alfons guļ gultā un dzīvo sapņu pasaulītē. Viņiem sapņu pasaule ir visapkārt. Viņi dzīvo virtuālā datorspēlē, kurā mēs laikam esam ļaunie un viņi- pasaules glābēji."

 "Sviests! Es pielikšu tam punktu. Ejot projām ieaicini manu sekretāru. Uz redzēšanos."

 Atašejs viegli paklanījās un pieklājīgi smaidot pameta telpu.

 ***

 Visapkārt skanēja sausi sprakšķi no retrodraiveru stobriem. Kūpēja dūmi. Apsardzes labais spārns tik pārrauts un frāteri ar vicesenioru Vīksnu priekšgalā nonāca pie durvīm. Jaunākais frāters Bendiķis veikliem pirkstiem centās atmūķēt atslēgu. Tas negribēja izdoties. Apsardzes centrs un kreisais spārns pārgrupējās un tuvojās. Frāteru kaujiniekiem pie kājām nokrita dažas asaru granātas.

 Skaidrs! Komiteja gribēja viņus saņemt dzīvus. Vīksna bija šādam brīdim gatavojies. Termokombinezona vīlē bija iešūta ampula. Vicesenioram atlika tikai to pārkost un iestāsies spēcīgas halucinācijas un atmiņas bloķēšana. Vai tas viņam palīdzēs? Nē, bet komiteja nevarēs no viņa izdabūt nekādu informāciju par štābu, jo Vīksna to vienkārši neatcerēsies. Efekts turēsies aptuveni trīs dienas. Līdz tam laikam Vīksnu vai nu izglābs biedri, vai arī viņam jau būs piespiedu kārtā ievietots implants un tas vairs nebūs svarīgi.

 Plecā iedūra asa sāpe. Pārsteigts Vīksna aptaustīja sāpošo vietu. Maza šautriņa ar dzeltenu apspalvojumu nokrita zemē. Paralizējošā inde? Durvis atvērās. Frāteri iebruka iekšā. Vīksna piespieda sevi kustināt kājas. Viņam pie kājām nokrita Lodziņš un Kreisbergs. Abiem kakla rajonā bija saskatāms sīks dzeltenas krāsas atspīdums. Bendiķis ātri aizcirta un nobloķēja durvis un metās uz slūžu telpu otru galu. Rokām drebot viņš ķērās klāt otrajai atslēgai.

 Pasaule sagriezās un piepildījās ar mīkstu un pūkainu miglu. Pēdējais, ko Vīksna paspēja saskatīt, bija Bendiķis, kas saķēris kaklu grīļojās pie atvērtajām durvīm.

 ***

 "Kā tad mums klājas?" maiga un iejūtīga balss izsitās cauri Andreja Vīksnas pusmiegam. "Vai jūtamies labāk?"

 Ar piespiešanos izdevās pavērt plakstus. Balts. Visapkārt viss bija balts! Pamazām gaisma satumsa vienā vietā un no nekurienes iznira seja. Jaunas sievietes seja blondu matu ielokā. Viņa smaidīja un viņas lūpas veidoja vārdus.

 "Nē, nē, necelieties! Jūs tikāt ievainots cīņā."

 Siltas rokas uzgūlās uz pleciem un Andrejs paklausīja. Gulēt bija labi. Viegli. Nekādu rūpju. Satraukumu. Jā... Patiesībā viņš jutās nedaudz apjucis. It kā kaut kas trūktu... Andrejs sarauca pieri.

 "Es... Man... Man liekas, ka es neko neatceros," viņš nedroši uzrunāja jaunās sievietes seju baltajā laukā. "Vai ar mani kas noticis?"

 "Jūs... Jūs cīnījāties. Jūs esat SFFK apsardzes darbinieks, kurš aizstāvēja laboratorijas ēku no teroristu uzbrucējiem. Jūs bijāt... jūs esat varonis. Jums izdevās atsist uzbrukumu un pateicoties jums tika izglābti trīs jūsu biedri."

 Seja pagriezās un skatījās uz kaut ko Andrejam pa kreisi. Viņš pagriezās līdzi sejai un ieraudzīja četras slimnīcas gultas. Trijās no tām kāds gulēja. Tuvākais cilvēks lēni mirkšķinādams vērās viņam pretī. Siekala stiepās no lūpas kaktiņa līdz spilvenam.

 Jā, Andrejs sāka atcerēties. Tas cilvēks bija viņa pakļautībā. Viņš kopā ar to bija cīnījies. Viņu sauca... Ojārs Bendiķis. Bet... Sāka sāpēt galva.

 "Jūs saviebāties. Vai kaut kas sāp? Iedzeriet!" un sieviete pasniedza Andrejam glāzi ūdens.

 Lieliem guldzieniem Vīksna kāri dzēra.

 "Pēc narkozes cilvēkiem vienmēr gribas daudz dzert," viņš stāstīja sievietei un pēkšņi aprāvās.

 Kā viņš to varēja zināt? Kāpēc viņš tā teica? Narkoze? Ak, jā! Laikam pēc ievainojuma viņš ticis operēts zem narkozes. Tā laikam būs!

 Acu skatiens noskaidrojās arvien vairāk. Pamazām viņš sāka izšķirt visu, kas atradās telpā. Sieviete bija ģērbusies medmāsai dīvaini. Viņai mugurā bija tirkīzzils kostīms. Skaists, dārgs audums. Pati telpa visticamāk bija slimnīcas palāta. Pazemē droši vien. Nebija neviena loga. Toties pie griestiem dienasgaismas spuldzes. Gaitenis savienoja divas durvis, vienas tepat netālu gultas kājgalī, otras - pie pēdējās tukšās gultas.

 "Nu, labi! Veseļojieties!" sieviete piecēlās un atvadījās.

 ***

 Priekšsēdētāja Smilškalne sēdēja lielā ādas krēslā savā tirkīzzilajā kostīmā un lasīja digifolu.

 "Kam: SFFK priekšsēdētājai Smilškalnes kundzei, personīgi un slepeni

Kas: ziņojums par vīrusa atjaunināšanas izpildi 

2026. gada 9. septembrī noslēgta operācija "Atjaunotne". Operācijas uzdevums: sagūstīt un iesūtīt atpakaļ frāteru un sororu štābā jaunākās hipna vīrusa versijas nēsātāju. Operācijas blakus uzdevums: sagūstīt informācijas avotu no frāteru un sororu štāba. 

Operācijas uzdevums izpildīts veiksmīgi. Operācijas blakus uzdevums izpildīts veiksmīgi. 

2026. gada 8. septembrī sagūstīti divi frāteri un nosūtīta viltus informācija uz frāteru štābu. Frāteri laboratorijā inficēti ar hipna vīrusa jaunāko mutāciju ar mērķi inficēt citus frāterus.

2026. gada 9. septembrī veiksmīgi sagūstīta frāteru atbrīvošanas vienība četru cilvēku sastāvā, to vidū augsta ranga frāteru priekšnieks. Atbrīvošanas vienība apstrādāta un no tās iegūta nepieciešamā informācija.

Abiem iepriekš sagūstītajiem frāteriem implantēta viltus informācija par to, ka viņi ir veiksmīgi izglābti no gūsta, bet glābēji miruši atbrīvošanas laikā. Frāteru pirmā grupa veiksmīgi sasniegusi frāteru štābu.

Frāteru otrajai grupai iztīrīta atmiņa un veiksmīgi ievietota implanta jaunākā versija. Tās četriem dalībniekiem piešķirtas jaunas identitātes un viņi ieskaitīti laboratoriju apsardzes personālsastāvā."

 Elza pasmaidīja un nolika digifolu. Viss bija lieliski! Frāteri arī turpmāk slimības iespaidā turpinās uzbrukt laboratorijām, kur pret tiem cīnīsies viņu pašu bijušie biedri. SFFK produkti būs vienīgais nodrošinājums pret to, lai pārējā sabiedrības daļa nekļūtu par šādiem nabaga trakajiem. TAA viņu atbalstīs tiklīdz viņa izstāstīs Kašmarovskim pilnīgi konfidenciālu un tālāk nenododamu informāciju par to, ka sagūstītie frāteri ir reabilitēti ar jaunākajiem implantiem. Un profesors Ronišķis drīkstēs turpināt pētījumus par SPDV. Ak, jā! Profesors Ronišķis...

 Priekšsēdētāja Smilškalne ieslēdza komunikatoru un ierunājās.

 "Jāni?! Savieno mani ar profesoru Ronišķi un tad paskaties, vai jau nav atnācis atašejs Kašmarovskis."

 Pēc brīža no komunikatora atskanēja omulīga vīrieša balss.

 "Jā, mana dārgā priekšsēdētāja! Nu, kā tad mums šodien klājas?"

 Elza pasmaidīja. Dažās lietās Aigars nebija mainījies. Atbildot viņas balsī skanēja patiess prieks.

 "Mans mīļais Tumšum! Kā es priecājos dzirdēt tavu balsi! Kšištofs ir sajūsmā par tavu B vitamīna pētījumu, tas viņam paver tik plašas iespējas justies pareizam. Un nesenais frāteru uzbrukums mums beidzās bez zaudējumiem. Viss notiek tieši tā, kā tu biji paredzējis."