Pirmās grāmatas Odrija Nifengere izgatavo pašas rokām, pavisam desmit. Vēlāk divas no tām - The Adventuress un The Three Incestuous Sisters - publicē izdevniecība Abrams Books. Pēdējā ir stāsts par trim neparastām māsām, kas dzīvo mājā, jūras krastā. Grāmatu bieži salīdzina ar Edvarda Gori (Edward Gorey) darbiem. 2004. gada stāsts "Nakts grāmatumobilis" tiek izdots Vizuālo noveļu formātā The Guardian.
1997. gadā Odrijai Nifengerai rodas ideja radīt grafiskās noveles par laika ceļotāju un viņa sievu. Kad viņa saprot, ka pastāvīgās pārvietošanās laikā efektu ir grūti attēlot ar nekustīgu attēlu, Odrija nolemj sarakstīt par to romānu. Grāmata "Laika ceļotāja sieva" tiek publicēta 2003. gadā, neatkarīgā izdevniecībā MacAdam/Cage. Romāns kļūst par bestselleru. Romāna ekranizācija ar tādu pašu nosaukumu un Ēriku Banu un Reičelu Makadamsu galvenajās lomās iznāk uz ekrāniem 2009. gadā.
2009. gada martā Nifengere pārdod savu otro romānu "Mans samērojamais tēls" par 5 miljoniem dolāru izdevniecībai «Charles Scribner's Sons», Simon & Schuster apakšuzņēmumam pēc nežēlīgas izsoles. Grāmatu izdod 2009. gada 1. oktobrī. Romāna darbības vieta ir Haigeitas kapsēta Londonā, kur Nifingere strādāja par ekskursijas vadītāju, kamēr vāca materiālus un rakstīja grāmatu.
1994. gadā grāmatu ilustratori, mākslinieki, dizaineri un izdevēji izveido grāmatu dizaina centru "Columbia College Chicago Center for Book and Paper Arts" (Grāmatu un poligrāfijas mākslas centrs pie Kolumbijas koledžas Čikāgā). Esot šīs grupas locekle, Nifengere ir arī pasniedzēja Kolumbijas koledžā, grāmatu un poligrāfijas mākslas kursā. Pašlaik viņa pasniedz ptriekšmetu, kuru varētu saukt par teksta un attēla mijiedarbību (angl. Text-image relationships). Odrija Nifengere lasa lekcijas Ņuberijas bibliotēkā (Newberry Library), Penlendas mākslas skolā (Penland School of Craft) un citās augstākajās mācību iestādēs. Viņa ir viena no rakstnieku grupas Text 3 (T3) dibinātājām.
Vēl viņa ir pasniedzēja Ziemeļšoras mākslas līgas (North Shore Art League) koledžā, kur vada Intermediate & Advanced Printmaking seminārus. Vēl Odrija ietilpst "The Ragdale Foundation" direktoru padomē - nekomerciālā organizācijā, kas piedāvā atpūtas un izklaides vietas radošiem cilvēkiem: māksliniekiem, rakstniekiem, komponistiem.
http://en.wikipedia.org/wiki/Audrey_Niffenegger
Autores mājas lapa.
Mākslas galerija.
http://www.printworkschicago.com/artists/niffen/niffen.htm
Laika ceļotāja sieva.
Amerikāņu rakstniece Odrija Nifenegere (1964) ir tēlotājmākslas profesore. Viņa dzīvo Čikāgā, un “Laika ceļotāja sieva” ir viņas pirmais romāns.
Šis ir visnetradicionālākais mīlas stāsts, izcila teika par Henriju Detamblu – aizrautīgu avantūristiskas dabas bibliotekāru, kas, pašam negribot, ceļo laikā, un par viņa mīļoto sievieti – mākslinieci Klāru Abšairu, kura savas dienas vada rimti un vienkārši un kura nespītē dabas iedibinātajam laika gājumam. Henrija un Klēras kaislīgā mīla ļauj abiem kopā šķērsot laika jūru un apmaldīties bezgalīgas romantikas slazdos, tā pārbauda viņu ticības spēku un ļauj izbaudīt patieso jūtu brīnumu.
No angļu valodas tulkojusi Liana Blumberga.
http://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/katalogs/product.php?prod_id=4054
Mans samērojamais tēls.
Nikolaja Kudrjavceva recenzija no žurnāla "Mir fantastiki" 2011. gada janvāra numura.
Šeit ir spoileri!
Dvīnes Valentīna un Džūlija atbrauc uz Londonu, lai dzīvotu dzīvoklī, ko viņām novēlējusi nesen mirusī tante Elspeta. Meitenēm jau pāri divdesmit, bet viņas ne visai saprot, ar ko gribētu nodarboties. Neskatoties uz pilnīgu ārējo līdzību, pēc rakstura viņas ir pilnīgi dažādas. No viņu dzīvokļa, stāvu zemāk dzīvo Elspetas mīļākais Roberts, ekskursiju vadītājs pa Haigeitas kapsētu, bet stāvu augstāk – nekad no dzīvokļa ārā neiznākošais Mārtins, kas cieš no smaga uzmācīgu ideju stāvokļa. Pašā dzīvoklī mīt Elspetas spoks, kas ļoti vēlas parunāt ar meitenēm un raksta viņām vēstījumus uz putekļaino klavieru virsmas.
Ne jau katrs rakstnieks sekmīgi pārvar otrā romāna sindromu, kad pirmais ir pārsitis visus pārdošanas rekordus, kļuvis par bestselleru daudzās valstīs un momentā ir ticis ekranizēts. Odrijai Nifenegerei tas ir izdevies un pēc “Laika ceļotāja sievas” viņa ir spējusi sarakstīt pavisam citu grāmatu, kas nemaz nelīdzinās debijas romānam.
Nifenegere rīkojās visai drosmīgi, neekspluatējot modeli, kas atnesa viņai palīdzību, bet uzrakstīja romānu, bez šaubām, sieviešu, taču pēc noskaņas, uzdevuma un emocionalitātes pavisam savādāku. Lai atietu no “Laika ceļotāja sievas”, rakstniece aizbrauca uz Londonu un, pētot nākošā romāna darbības vietas, strādāja par ekskursiju vadītāju Haigeitas kapsētā.
“Mans samērojamais tēls” ir visai auksts romāns, autores skatiens ir bezkaislīgs, viņa skatās uz visām pusēm, it kā cenšoties neizjust kādas jūtas pret pašas personāžiem, turot tos izstieptas rokas attālumā. Nefenegerei it kā nav svarīgas viņas varoņu jūtas, iekšējā pasaule, visa uzmanība tiek veltīta viņu darbībai, dialogiem, smalkām detaļām. Nevienai darbībai netiek dots autores vērtējums, tiem nav emocionālas nokrāsas, tāpēc katrs lasītājs var pats veidot priekš sevis varoņu tēlus, pamatojoties tikai uz to darbiem. Tā, Valentīna baidās no metro un, uzzinājusi par to, viņas māsa katru izbraucienu uz pilsētu plāno tā, lai viņām vismaz trīs reizes būtu jānolaižas pazemē. Kāpēc Džūlija to dara, vai grib atradināt māsu no bailēm, vai arī grib māsu pamocīt, vai viens un otrs kopā? Nifenegere nepaskaidro neko...
Īpašu uzmanību romānā jāpievērš mistikas līnijai, kas ir ļoti svarīga, lai saprastu sižetu, un šeit ir vēl viena atšķirība no “Sievas”, kur ceļojumi laikā vairāk līdzinājās eksotiskam elementam standarta melodrāmas lauciņā. Elspeta ir spoks, taču viņas ikdienas esības apraksts ir tik ikdienišķs, ka, neskatoties uz acīmredzamo fantastiku, tiek uztverts gandrīz kā reālisms. Nifenegere bez šaubām balstās uz klasiskajiem spoku stāstiem, viņas proza vietām atgādina slaveno Širlijas Džeksones romānu “Kalna mājas spoks”, taču autore speciāli demistificē šo līniju, rakstot par pārdabisko maksimāli ikdienišķi, atņemot romānam pat mājienu uz kaut kādām šausmām un ar tādu paņēmienu skaidri parādot to neiedomājamo aizu, kas atdala mirušo pasauli no dzīvo pasaules. Sākumā pilnīgi mierīgā spoka dzīve blakus meitenēm drīzāk izsauc siltas jūtas, nekā bažas – piemēram, mīļā epizode ar pieradināto kaķēnu, vai arī pašu māsu reakcija uz tik negaidīto dzīvokļa iemītnieku. Valentīna redz Elspetē kaut ko līdzīgu skolotājai, labu draugu. Mirušais kļūst tuvāks par dzīvajiem, jo tas nenosodīs, palīdzēs ar padomu un arī rūpēties par viņu nevajag. Tikai ar laiku autore skaidri liek mums saprast, ka mirusī Elspete ir bezgala tālu no no cilvēciskās sapratnes par tādiem jēdzieniem kā sapratne par labo un ļauno, un tāpēc caur ikdienišķo un omulīgo ierastību sāk spiesties cauri bailes, kuras jūt tikai lasītājs, tā kā, atšķirībā no grāmatas varoņiem, viņš redz visu kopainu.
Šis ārēji mierīgais romāns tīšām ir veidots uz pretrunām. Tā, kapsēta šeit ir gandrīz vai pati gaišākā un priecīgākā vieta, kur nevalda miers, bet mutuļo dzīve, staigā tūristi, notiek ekskursijas, bet parks, kurp dodas piknikā galvenie varoņi, izrādās skumjš memoriāls. Tas ir romāns par mīlestību, taču ne par visaptverošu un uzvarošu, kā tas bija “Laika ceļotāja sievā”, bet gan par graujošu un nospiedošu, kad paši tuvākie cilvēki kļūst par nelaimes, gandrīz neprāta iemeslu.
Taču pat tas nepadara “Manu samērojamo tēlu” (nosaukums ir rinda no Viljama Bleika “Tīģera” un tulkojumā ir pazaudējis vārdu “ļaunu vēstošs”) tik interesantu, taču vienlaikus tik neomulīgu un drūmu. [Romāna oriģinālais nosaukums ir “Her fearful Symmetry” - ja tas tiks iztulkots latviski, tad droši vien būs savādāks – t.p.] Tieši lasītāju acu priekšā sabrūk cilvēka ikdienišķās izturēšanās loģika, kad viņš uzzina par aizkapa dzīvi. Sapratne, ka nāve – tās vēl nav beigas, pilnīgi izmaina romāna varoņus (tēma, no kuras bieži izvairās mistikas grāmatu autori, visu nereālo pārvēršot vienkārši ļoti ekstremālās situācijās). Romāns pārvēršas gluži vai līdzībā par to, kā dzīve pārstāj būt svarīga, ja apjaušam, ka eksistence ir bezgalīga. Dzīve kļūst par rotaļu, vēl vienu iespēju, kā manipulēt ar tuvākajiem, par nenositamu dūzi samudžinātā spēlē. Ja nāve ir vienkārši tikai pāreja uz citu esības stāvokli, tad kāpēc dzīvot, ja nepatīk to darīt? Tieši uz šī pamata balstās vienas varones pieņemtais, liekas, pilnīgi absurdais un neloģiskais lēmums, kura rezultātā romāns iegūst pašu traģiskāko no iespējamiem “laimīgajiem fināliem”, kad visi it kā iegūst to, ko gribējuši, taču nevienam no tā vieglāk nepaliek.
Zem ierastā sieviešu romāna un gotiskās stilizācijas apvienojuma slēpjas dīvaina līdzība par dzīves un “dzīves pēc nāves” sadursmi. Odrijai Nifenegerei ir pietikusi drosme parādīt, kā pašam jēdzienam dzīve zūd jēga. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ ir tik dažāda lasītāju un kritiķu atsauksme uz romānu – no vētrainas sajūsmas līdz atklātam noliegumam.
[Pats žurnāla vērtējums.
Ir: spoki, Nāves kaķēns, mauzoleji. Nav: asinis, gotika, atriebīgi gari.
Vērtējums (no 10): sižets – 9, pasaule – 9, varoņi – 8, stils – 8, izdevuma kvalitāte – 8, tulkojums – 8. Kopvērtējums - 9]