Andris Ziemels. Naudas mūza

(Vecu laiku nostāsts, uzrakstīts Smiltenes pag.)

Reiz braucis viens saimnieks no dzirnavām. Uz Ramaldiņa upītes (Abula pieteka - ref.) krasta redzējis kuramies savādu uguni. Bijusi tumša nakts. Kad saimnieks piebraucis ugunskuram tuvāk, uguns izdzisusi un no viņas iznākusi glauna dāma un gājusi braucējam blakus.

Saimnieks jau pacēlis pātagu un gribējis savādai dāmai reiz laist, bet apdomājies un sekojis vezumam. Bet glaunā dāma visādi gribējusi, lai to aiztiek, nākusi tuvāk, aizgājusi mazu gabaliņu priekšā un tad grozījusies gājējam pa priekšu. Runāt gan nav runājusi. Lielu gabalu sekojusi.

Saimnieks iebraucis mežā. Dāma sekojusi arī tur. Bet uzreiz dziedājis kādā sētā gailis. Glaunā dāma savādi iekliegusies un sabirusi lielā sudraba naudas kaudzē.

Nauda lēni nogrimusi un grimstot atskanējusi balss:

"300 gadu gulēju zemē, nu jāguļ vēl 300 gadu!"

Nu tik saimnieks sapratis, kas bijusi glaunā dāma. Dāma bijusi naudas mūza. Ja saimnieks būtu tai kaut drusku pieķēris vai iesitis, viņa pārvērstos naudas kaudzē un saimnieks to varētu mierīgi saņemt.

Augsā minētais esot noticis uz Smiltenes - Mēru ceļu pret Sijeru māju.

(No "Balss" literariski-zinātniskā pielikuma. 1925. gada 1. numura.)

Andris Ziemels. Vadātājs

(Vecu laiku nostāsts.)

Klaušu laikos, kāda muižas meita aizgājusi sēņot uz Gaujienas kapsētas silu. Bijis tā ap pusdienas laiku, lopi bijuši sadzīti laidarā. Paņēmusi līdz divus groziņus. Vienu groziņu drīz vien pielasījusi un atstājusi to ceļa malā. Ar tukšo groziņu gājusi tālāk.

Netālu no "Kaulu kalniņa", aiz paegļu krūma ieraudzījusi lielu, plecīgu vīrieti baltās drānās un melnu siksnu ap vidu. Vīrietis aiz krūma gūbajies.

Meita gājusi stāvētājam klāt. Bailes viņai nebijis. Arī vecu laiku nostāsti par "Kaulu kalniņu" tai nenākuši prātā.

Kaulu kalniņā tikuši aprakti muižā kritušie un nonīkušie lopi un kustoņi. Veci ļaudis stāstījuši, ka uz Kaulu kalniņu ejot maitas ēst nelāgā nāvē mirušie cilvēki.

Meita piegājusi stāvētājam gluži tuvu, kad ieraudzījusi skaistu sēni - rudmiesu un noliekusies, lai to nolauztu. Kad paskatījusies uz stāvētāju, viņa vairs neaijis - kā zemē ielīdis...

Sēņotāja gājusi tālāk, nekā ļauna nedomādama. Drīz vien sākusi maldīties. Maldījusies ilgi, ilgi. Pati brīnījusies, jo vieta bijusi labi pazīstama. Nokļuvusi pavisam svešā vietā. Apsēdusies uz celma un sākusi raudāt. Saule jau bijusi krietni vakara pusē. Mājā vajadzējis tikt pie lopu saņemšanas laidarā, jo bijusi kūts meita.

Nejauši ienākusi prātā "Tēva reize". Noskaitījusi to un kā zvīņas nokritušas no acīm...

Nu tik pamanījusi, cik tālu aizmaldījusies. Līdz mājai bijušas verstes 15. Nonākusi mājā vēlu, lopi bijuši jau sen sadzīti laidarā.

(No "Balss" literariski-zinātniskā pielikuma. 1925. gada 3. numura.