Baznīcas dogmas apgalvo, ka paredzēt nākotni nevar neviens, atskaitot Dievu, un katrs, kurš ar to nodarbojas, ir šarlatāns un atkritējs. Turklāt svētie tēvi nezin kāpēc noklusē, ka tādas svētās relikvijas, kā Likteņa šķēps vai Kristus kauss (Svētais Grāls), spēj sniegt savam saimniekam pārcilvēciskas spējas. To skaitā, ne tikai pareģot, bet arī pakļaut sev milzīgas ļaužu masas. Tieši šādam mērkim arī kalpo tā devētas relikvijas, ko baznīca tik rūpīgi glabā vai arī kuras tā ir iecēlusi tādā godā. Šādu priekšmetu publiskas demonstrācijas laikā ļoti bieži izpaužas masu psihozes gadījumi. Tas nav nekas neparasts, jo tiem visiem ir reālas iedarbības mehānismi uz matēriju.

Kolba ar svētā Janvārija (itāliski – Dzenāra) asinīm, raudošas gleznas vai statujas, vai arī rituālā uguns svētīšana Lieldienās – tās nebūt nav tikai formālas tradīcijas. Iespēja ietekmēt lielas ļaužu masas allaž interesējušas varaskārus cilvēkus, un baznīcas hierarhi to pilnā mērā arī izmantoja. Mūsdienās šādus paņēmienus pēta neskaitamas struktūras – gan sabiedriskās, gan arī valsts dienestā esošas. Pakļāvīga ļaužu masa – pirmām kārtām, ir augsts ienākumu līmenis un totāla kontrole. Tomēr mūsdienu cilvēki nebūt nav pirnie šī ceļa gājēji.

Ja tumšajos viduslaikos šim mērkim izmantoja baznīcas autoritāti, tad pirms mūsu ēras, seno civilizāciju valdnieku rīcībā bija psihotropie ieroči. Šo sensacionālo atklājumu zinatnieki izdarīja, izpētot freskas uz senās Ēģiptes piramīdu sienām. Izdarot salīdzināšanu ar Dienvidamerikas piramīdu bareljefiem, viņi atklāja lielu daudzumu analogu detaļu. Būtnes, kas attēlotas kā dievi, allaž tur rokās kādu artefaktu, ļoti bieži zižļa izskatā. Tieši tas, kā apgalvo speciālisti, ļāva tiem turēt pakļautībā visus apkartējos. Vēlāk šī tehnoloģija tika pazaudēta, kas galu galā noveda pie šo civilizāciju kraha. Šajā sakarībā, apgalvojums par pirmo Ēģiptes faraonu ārpuszemes izcelsmi vairs nemaz nešķiet tik absurds. To apstiprina arī laulības tuvu radinieku starpā, kas, atšķirībā no mūsu planētas iedzīvotājiem, neradīja defektīvus pēcnācējus.

Vēlāk citplanētiešu vai nu pilnībā izšķīda starp cilvēkiem, vai arī nodeva tiem varu un pameta planētu, paņemot līdzi saprāta vadīšanas tehnoloģiju. Pētniekiem ne reizi vien radās jautājums – kādā veidā seno impēriju valdniekiem izdevās ne tikai turēt paklausībā visus iedzīvotajus, bet arī atvairīt ārējo ienaidnieku uzbrukumus? Rūpīgi izpētot seno karu vēsturi, redzams, ka ienaidnieka darbība tika it kā uzminēta. Bet tas iespējams tikai tad, ja pieejama informācija no nākotnes. Apveltīti ar iespēju ietekmēt kolektīvo zemapziņu, senie valdnieki varēja arī ielūkoties nākotnē vai – pareizāk – ceļot laikā, aizejot paralēlajā pasaulē. Vēlāko monarhu rokās nonākušie varas simboli ir tikai to priekšmetu, kurus lietoja senie valdnieki, imitācijas. Analoģiski kā Okeānijas un Āfrikas iezemieši, noturot lidmašīnas par dievībām, imitēja tās ar viņu rīcībā esošajiem materiāliem, tāpar arī valdnieki sāka imitēt spēcīgus psiholoģiskos ieročua, kas laika gaitā ieguva valdnieka sceptera, valsts ābola (lodes) vai kroņa izskatu.

Šim nolūkam ari kalpoja samērā divainā Senās Ēģiptes faraonu galvassega. Patiesībā tā, tāpat kā dažādi zižļi, ir daļa no sistēmas informācijas iegūšanai no Kosmosa, to skaitā, arī par nākotnes notikumiem. Tā koncentrē telepātisko sakaru viļņus, ļaujot virzir to plūsmu uz apkārtējiem, tos pakļaujot savai gribai. Vēlāk šī galvassega arī transformējās par parastu galvas rotu. Toties īstie priekšmeti pazuda un kopš tiem laikiem daudzkārt mainīja savu nosaukumu, atstājot pēdas vēsturē un nedodot mieru pētniekiem.

Izzudušie artefakti, kaut arī gadsimtu gaitā aizklīda nezin kur, nav izgaisuši un to meklēšana turpinās. Dažādos laikos to īpašnieki bija gan atsevišķi cilvēki, gan veselas biedrības – masonu organizācijas. Tam, kam pieder informācija, pieder viss – to ļoti labi saprata arī senajos un viduslaikos, tāpēc vēlme zināt nākotni nesaraujami bija saistīta ar vēlmi kļūt bagātam.

Pēc Grāla pazušanas no Jeruzalemes aizdomas krita uz Templiešu (Tamplieru) ordeni. Tomēr pēc tā sagraušanas neko atrast neizdevās. Leonardo da Vinči bija pirmais, kas izteica domu, ka mītiskais kauss patiesībā ir kaut kādas informācijas avots, tāpēc jāmeklē nebūt ne juvelierizstrādājums. Vēl joprojām pastāv versija, ka šīs mīklas atminējumu izcilais zinātnieks šifrētā veidā ierakstījis kāda no savām gleznām – Džokondā vai Svētajā vakarēdienā.

Viduslaiku alķīmiķi uzskatīja, ka šīs ziņas palīdzēs atrast filozofu akmens formulu, tāpēc cītīgi meklēja artefakta pēdas. 18.gadsimtā, kad saradās milzīgs daudzums masonu ložu, ar īpašu meklēšanas uzcītību izcēlās rožkrustieši (rozenkreiceri), kas iznīcināja vairākus desmitus konkurenti. Ir pamats uzskatīt, ka tas tomēr bijis kāds artefakts, turklāt pirmskristiānisma laiku, un, iespējams, viens no tiem, kurus lietoja pirmie senās Ēģiptes faraoni. Taču vēlāk kausa pēdas atkal nozuda, un, visticamāk, tas joprojām jezuītu ordeņa, kas bija tā pēdējie īpašnieki, uzraudzībā glabājas kādā no Vatikāna krātuvēm.

Svētais Grāls var sniegt atbildi uz to, kur meklējami pārējie artefakti, kas spēj padarīt visvarenu jebkuru cilvēku uz Zemes. Zināms, ka meklēšanu savulaik veica gan padomju, gan fašistu un nacistu valdības. Tas notika, dzenoties pēc varena ieroča, kas ļautu neitralizēt ienaidnieku bez upuriem un materiālo vērtibu iznīcināšanas. Izpētot cara laika krievu zinātnieku arhīvus, nu jau padomijas pētnieki atklāja minēto artefaktu pēdas, turklāt priekšgājēju dienasgrāmatās bija norāde uz senās pilsētas Jērikas ienemšanu. Ziņas par sensacionālo atklājumu nekavējoties nonāca līdz Staļinam, kurš, neraugoties uz oficiālo antireliģisko pozīciju, kā garīdznieku kārtai piederošs cilvēks, sirdī palika ticīgs. Vēl tikko kļuvis par pirmo cilvēku valsti, bet jau koncentrējis savās rokās visu varu, viņš labi saprata, cik nepieciešams ir drošs ierocis, kas ļauj apsteigt jebkuru ienaidnieku darbību. Izrādījās, ka nekur tālu nav jābrauc. Saskaņā ar kāda mūka pierakstiem, cara Mihaila Romanova valdīšanas laikā Maskavijas galvaspilsēta aizjūras sūtņi tumšā naktī atveduši “Tā Kunga lietas”, kas bija nākušas taisnā ceļa no Romas.

Pēc aculiecinieka, kas darbojies kā tulks, vārdiem, ārzemju viesi lūguši patriarhu pieņemt dāvanas no pa visu Eiropu lodājošajiem jezuītiem, kas nogalina katru, ko vien tur aizdomās par to zādzību. Krievzemes patriarhs lūgumam neatteica un atstāja relikvijas pie sevis. Tiesa, kas tur bija, neviens tā arī nedabūja redzēt, jo viesi pēc audiences aizgāja, bet patriarhs izsauca pie sevis uzticamības personas un lika paslēpt atnesto vietā, kur vēlāk uzcēla Kristus Pestītāja dievnamu. Dīvainas apstākļu sakritības dēļ patriarhs drīz pēc tam nomira, bet vairākās toreizējās Maskavijas muižas reizē izcēlās ugunsgrēki. Runāja, ka pat redzēti cilvēki, kas aizdedzinājuši ēkas – tiesa, nevienu tā arī neatrada.

 Vēsturnieki uzskata, ka iespējamā artefaktu atrašanās vieta arī bija īstais dievnama nojaukšanas iemesls. Turklāt “tautu tēvs” tik ļoti gribēja atrast relikvijas, ka pavēlēja ēku nojaukt līdz pamatiem un uzrakt visu apbuves gabalu. Nav zināms, komunisti kaut ko atrada vai nē, taču dīvainā veidā pazuda visi, kas zināja par nojaukšanas patieso iemeslu. Bet paralēli tam, zinātnieku grupa pēc Staļina personīga norādījuma sāka pētīt telepātisko viļņu ietekmi uz cilvēku. Zināms, ka pētniekiem šajā jomā izdevies gūt ievērojamus panākumus. Taču, sākoties karam, slepeno laboratoriju evakuēja, bet visus rezultātus paslēpa aiz septiņiem zīmogiem.

Atrast paņēmienu, kā pakļaut cilvēku masas, mēģina arī šodien. Turklāt pie tā strādā visas pasaules valstu slepenie dienesti. Neraugoties, ka pastāv modernas tehnoloģijas, zinātnieki joprojām turpina pētīt no senajiem avotiem nākušo informāciju. Tomēr pagaidām bez nopietniem panākumiem. Acīmredzot, tie, kas zināja noslēpumu, paredzēja, ka spēku var izmantot savtīgi, tāpēc izveidoja drošu aizsardzību. Citādi Zemi jau sen butu piemeklējusi katastrofa.