Taču kaut kas pat šobrīd viņā turpina būt neskaidrs, nenoteikts. Kaut kāda kaitinoša (tirgus, kas pieradis pie noteiktības un norādošo zīmju tiešumu, un kritiķu, kas jūtas komfortabli personiskajās shēmās) nenoteiktība, vāji sajūtamā rakstnieces nepiederība nevienai no amerikāņu fantastikas nometnēm, - piedod Čerrijas tēlam noteiktu šarmu. Noslēpumainība.

Krāšņa, skaista sieviete – un daudzgadīga vientulība, kas apaug leģendām un pieņēmumiem. (Kā apgalvo viszinošās fen-valodas, ilgus gadus vienīgais viņas apkaimes vīrietis – viņas brālis, pazīstams mākslinieks – fantasts Deivids Čerri, kurš ilustrēja daudzas viņas grāmatas; es riskēju pieminēt arī šo delikāto rakstnieces „noslēpumu” tikai tādēļ, ka Amerikā no šādām lietām neviens nerada noslēpumus ...). Komercializēto grābēju sērijveida ražotājs – taču nez’ kāpēc (kādēļ tas „kosmiskajai operai”?!) rod vērīgu un netriviālu interesi pret psiholo-, socio-, sntropo-, kulturo- un citām „loģijām”. Viena no pašu spilgtāko sieviešu tēlu amerikāņu fantastikā radītāja – tai pat laikā metot līkumu skaļām diskusijām, kuras rada mēru zaudējušas feministes.

Nedaudz „zemāk” par Le Guinu jeb Zelazni, taču jūtami augstāk par pie mums tik populāro Nortoni vai Lomēru. Daudz sievišķīgāka savā daiļradē, nekā Džoanna Rassa vai Sjuzija Makki Čarnasa, bet „vīrišķīgāka” par jebkuru no mūsdienu „fantastikas jaunkundzēm” (pēdējo vārds – leģions) ...

Personīgi man K. Dž. Čerri „noslēpumi” sākās ar viņas iniciāļiem. Pirmie manās rokās nonākušie romāni bija parakstīti ar šiem nesaprotamajiem „K.Dž.”. Tikai vēlāk, kad uz žurnāla „Lokus” lappusēm sāka parādīties skaistas, tumšmatainas sievietes portrets ar drusku ieslīpām acīm – Čerri ieguva arvien lielāku popularitāti, sāka parādīties „ZF lokā” (tagad teiktu: tusiņos) – viņas vārds vienalga nezināmu iemeslu dēļ tika slēpts. Kā reiz bija laiks mulst pieņēmumos, ko nozīmēja šie latīņu burti "K.Dž.", izskatījās jau nu ļoti krieviski: Katarina Džonovna, Sintija Džeimsovna? Izrādījās – Kerolaina Džanisa ...

Otrs noslēpums – autora ārienes neatbilstība tam, ko es izlasīju tajās, pirmajās grāmatās.

Spriežot pēc portreta, varēja sagaidīt pacilātu romantisko fantasy ar dežūrprincesēm, drakoniem un varoņiem – bruņiniekiem. Mēreni sentimentālus, vārda „literārs” labā nozīmē, bet – dāmu mežģīnes. Bet uzmanīgāk iepazīstoties ar grāmatām, iezīmējās pavisam kas cits: pamatīgi saistīta „vīriešu” proza, reizēm pat pārāk racionāla: vienu vārdu sakot, „cieta ZF” – un nekādu drakonu!

Lūk, starp citu, pašas rakstnieces spriedumi šajā sakarībā: Es neesmu morāliste vārda tiešā nozīmē, taču tomēr ticu, ka grāmatai ir jāliek aizdomāties. Jaunībai piemīt īpašs prieks – atvēzēties neskatoties: labi būtu pamēģināt to vai šito! Fantasy jūs iegūstat visu pēc pirmās iegribas, juma tas neko nemaksā. Taču tiem, kas spiesti būt atbildīgiem par savām vēlmēm, ir jātērē stundas, kritiski apsverot iespējamās sekas. Tieši tas jau ir zinātniskā fantastika. Būtu jau lieliski, ja fantasy autori kaut reizēm uzdotu šādus ētiskus jautājumus”. Šo var lasīt kā stingru un kopumā objektīvu spriedumu miljonu mīļotai literatūrai „par princesēm un drakoniem”. Čerrri vēlāk veica retus izlēcienus uz aizsargājamo Fantasy teritoriju (starp citu, viens no viņas pirmajiem publicētajiem romāniem piederēja šim žanram, es savā agrīnajā iepazīšanās periodā ar „K.Dž.” to vienkārši „palaidu garām”), taču viņas sirds tomēr pieder zinātniskai fantastikai. Piedzīvojumu, kosmiskai, ar interesanti veidotu galaktisko politiku, drosmīgiem un atjautīgiem zvaigžņu asiem. Īsāk sakot, viss, kas iekļaujas lasītāja – pusaudža, izauguša „Zvaigžņu karu” iespaidā, aprēķinos!

Tiesa, iznīcinošo apzīmējumu „kosmiskā opera” pie labākās gribas uz labākajiem rakstnieces darbiem neattiecināt. Tajos ir vairāk psiholoģijas, socioloģijas, etnogrāfijas, un arī asi tuvākā skatījumā visi kā viens „pielasīti” „sieviešu dzimumam” (nosaukt viņas par sievietēm bez ierunām uzmanīšos: citplanētietes ar spalvainiem „purniņiem”, kas atgādina zemiešu lauvenes?....) Taču, ja nezināt, kas slēpjas zem vārda „K. Dž. Čerri”, viegli noticēt, ka rakstīts ar vīrieša – profesionāļa stingro roku.

Viņas mīlestība pret zinātnisko fantastiku – kosmisko, „tehnoloģisko” – atnāca, lai arī cik tas ir dīvaini, no profesionālajām zināšanām vēsturē un arheoloģijā!

"Es – „tehnoloģisks” cilvēks. Universiādē es mācījos klasisko literatūru un arheoloģiju – bet šīs zinātnes stāsta, kā cilvēce nogāja savu ceļu no vienkāršas akmeņu velšanas līdz pārdomām par to, kā iegūt labāku, efektīvāku akmeni. Cilvēki visu laiku ir meklējuši efektīvāku līdzekli pārtikas un citu, parastu un neparastu, lietu radīšanai; un bieži, kad senos sāka pārmākt ikdienas rutīna,  viņi sapulcējās pie saviem ugunskuriem un stāstīja viens otram stāstus par kādiem, kas spēja atrast efektīvāku akmeni – šķiltavas – zobenu – kuģi – visu, ko vēlaties. Šie stāsti neizbēgami kādam no sēdošajiem izraisīja neapmierinātību ar to akmeni – šķiltavām – zobenu – kanoe, kas bija pa rokai. Un tad cilvēks piecēlās un gāja meklēt labākos.

No arheoloģijas zināšanām iegūsi vienu svarīgu mācību: nekad nav bijuši labāki laiki .... salīdzinājumā ar pašreizējiem. Kopā ar visiem lokāliem kāpumiem un kritumiem, pīķiem un zaudējumiem vēsturiskajā kartē, tomēr kopīgā tendence bija – uz augšu, no sliktākā uz labāko. Es labāk dodu priekšroku dzīvot šodien, nevis pirms trīsdesmit gadiem, vai trīssimt, vai trīs tūkstošus. Un vēl jo vairāk es gribētu dzīvot nākotnē. Pabūt kosmosā. Ja man nav lemts, varbūt kāds paņems turp manas grāmatas – tieši tam jau tās ir uzrakstītas. Kāds taču ņēma sev līdzi uz borta Homēra grāmatas, vienus no pirmajiem stāstiem par jūras ceļojumiem, - ņēma līdzi uz kuģa klāja, dodoties reālā jūrasbraucienā aiz trejdeviņām jūrām, kurās šo grāmatu autors pats nekad nav bijis. Un kāds taču šīs grāmatas nogādās uz Marsa, un tālāk – jūrās, kuras Homērs pat iedomāties nevarēja.

Ja gribat, tad tajā arī sastāv manas rakstniecības ambīcijas. Pirmkārt: uzrakstīt grāmatu, kura pagrūdīs uz ceļojumiem pasaulēs, nokļūt tur, kur man pašai nav izredžu. Un otrais: uzrakstīt tādu grāmatu, kuru noteikti paņems līdzi šādā ceļojumā.

Protams, ja vien vēl kāds iedomāsies man uzdāvināt lieku biļetīti uz aizlidojošo „šatlu” ....”

Un tā, Kerolaina Čerri. Mazrunīga, iegrimusi kādos savos noslēpumos, skaista vientuļa sieviete. Un tajā pat laikā viens no pašiem stiprākajiem, skaidrākajiem un stabilākajiem – garantētās komercveiksmes nozīmē – „puišiem” amerikāņu izdevējiem, kas izdod masu tirāžās piedzīvojumu zinātnisko fantastiku.

Bet piedzima „noslēpums” 1943. gadā, Sentluisā. Pacēlusies Misisipi upes, netālu no tās vietas, kur tajā ietek tik par daudzūdenīgā Misūri, pilsēta amerikāņu apziņā nostiprinājusies kā dabisks robežstabs – un vienlaicīgi tilts – starp Austrumiem un Rietumiem; vēlāk šis simbols tika saglabāts nākamajām paaudzēm gigantiskas baltas arkas veidā – pašreiz viena no Sentluisas galvenajām arhitektūras ievērojamākajām vietām. Negribētos „izstiept” rakstniecības likteni no šādām lūk detaļām, taču – interesanti ..... Čerri pabeidza Oklahomas štata Universitāti (un arī patlaban dzīvo šajā štatā), iegūstot latīņu poēzijas speciālista diplomu, un aizstāvēja doktora disertāciju par klasisko angļu literatūru prestižajā Baltimoras Džonsa Hopkinsa Universitātē. Bet pēc tam – vienpadsmit gadus pasniedza seno vēsturi koledžā ...

Gandrīz divi desmiti gadu mācībām un citu mācīšanai – kā izrādījās, iztērēti pavisam ne tam!

Jo visus šos gadus studente un jaunā pasniedzēja slepus, lekciju laikā un pārtraukumos starp pašas vadītajām mācībstundām, nodevās viņas sirdi pārņēmušai kaislei: sacerēja fantastikas romānus.

Krietnu laiku tas viss bija tīrais amatierisms (vairums tā arī netika pabeigts), līdz kāds jaunajai „grafomānei” deva padomu nosūtīt pirmo līdz galam uzrakstīto romānu „Zemes brāļi” leģendārajam redaktoram Donaldam Vollheimam, kurš neilgi pirms tam (ritēja 1875. gads) Ņujorkā bija dibinājis personisko izdevniecību „DAU Buks”. Romāns iepatikās, taču debitanti palūdz to nedaudz saīsināt. Taču viņa, tā vietā, „panikā” (kā pati atzinās) triecientempā uzrakstīja vēl vienu – „Iverla vārti”, ar to uzsākot fantasy sēriju, kuru apvienoja galvenā varone vārdā Morgana. Un arī nosūtīja Vollheimam .... beidzās viss ar to, ka slavenais redaktors nopirka abus romānus un izdeva tos nākamajā, 1976. gadā.

Debija izrādījās tik veiksmīga, ka gadu vēlāk Čerri apbalvoja ar cita leģendāra redaktora, Džona Kembela, vārdā nosaukto prēmiju, kuru piešķir pašam daudzsološķajam jaunajam autoram amerikāņu fantastikā. Kopš tā laika viņas vārds regulāri parādījās izdevniecības „DAU” reklāmas sludinājumos: ar apskaužamu produktivitāti „noslēpumainā” K. Dž. Čerri piegādāja Vollheimam romānu pēc romāna, kopumā pa pirmajiem 15 gadiem uzrakstot 35!

Ar savu daiļradi Čerri apliecināja, ka „cietā” ZF žurnāla „Analogs” garā nav autoru – vīriešu prerogatīva: „Es ieguvu augstāko izglītību arheoloģijā un klasiskajā literatūrā, tā ka man fantasy kā reiz kaut ko augstākai matemātikai līdzīgu – pārāk labi saprotu, cik viss ir nevienkārši humanitārajās zinātnēs (uz kurām, dabiski, tiecas fantasy), tas mani arī aptur. Kas attiecas uz „cieto” zinātnisko fantastiku, tad esmu vāji izglītota tehniskajās disciplīnās – tādēļ arī baidos par to rakstīt”. Pateikts, protams, ne bez sievišķīgās koķetēšanas – savas zinātniski – fantastiskās konstrukcijas Čerri izstrādā ar rūpīgu loģiskumu, kuru apskaudīs jebkurš fantasts – vīrietis!

Tie, kuriem patīk visādi fantastiskie cikli un sērijas, uzreiz pamanīja Čerri. Līdzīgi daudziem kolēģiem, viņa ātri novērtēja seriālu radīšanas plūsmas priekšrocības (tirgū ir īpaši svarīgi, lai pircēji atcerētos un turpmāk nekļūdīgi atpazītu jūsu firmas iezīmi!) un, par laimi fantāziju nevajadzēja aizņemties, ķērās pie savas Nākotnes Vēstures radīšanas, kurā, kā atsevišķi mozaīkas panno fragmenti, iekļāvās daudzi viņas romāni.

Līdz Čerri šajā lauciņā jau „spīdēja” Roberts Hainlains, Pols Andersons, Kordvainers Smits. Ko tad jaunā „zvaigzne” piedāvāja jaunu salīdzinājumā ar klasiķiem?

Čerrri versijā turpmākā galaktikas vēsture ir divu galveno pretdarbojošos spēku konflikts, izstiepies gadsimtu garumā. Viens no tiek – Zvaigžņu Tirgotāju Alianse, sava veida valsts – ģilde, kas mēģina izdzīvot zem cietsirdīga, ar noslieci uz „spēka” ekspansiju pretinieka – Savienības – spiediena. Angļu valodā abi vārdi – atbilstoši, Alliance и  Union  - nozīmē vienu un to pašu; taču otrais amerikāņu ausīs skan daudz tolerantāk ... (Ir arī trešais spēks – vecenīte Zeme, pavisam sadalīta „transplanētu” korporāciju ietekmes sfērās) Vairuma romānu darbība attīstās nevis uz planētām, bet gan uz ar rokām veidotas „otrās dabas” fona: orbitālās stacijas, gigantiskie Tirgoņu zvaigžņu kreiseri, pat vesela mākslīgā planēta! Pilnīgi „dzelži”, vienu vārdu sakot.

Sanāk, ka – nekas jauns salīdzinājumā ar priekšgājējiem? Gandrīz nekas .... ja neskatīt autora traktējumu pašu zemes lasītājiem sirdij tik tuvo tēmu – „progresēšanu”. Pēc Čerri ieskata nākotnē jebkura iejaukšanās (tai skaitā kultūras ekspansija) jaunatklāto planētu darīšanās ir aizliegta ar tā saucamo „Heenas doktrīnu” (pēc tās pasaules nosaukuma, kurā tika noformulēts attiecīgais Pakts). Lūk, piekritīsim, pavisam ne amerikāņu fantastikas tradīcijās – daudz tuvāk Le Guinam, nevis Hainlaimam vai Andersonam, kuru varoņiem par tādām lietām aizdomāties vienkārši nebija laika!

Ir Čerri darbos vēl viena pamanāma atšķirība – šoreiz no „kosmiskajām operām” )ar kurām viņas grāmatas noteikti sarado tikai formālas sižeta pazīmes: zvaigžņu armādu kaujas, starpgalaktisko „neredzamās frontes” varoņi, zvaigžņu politiķu intrigas, ģenētiski veidotas karotāju kaskādes u.c.). rakstnieces varoņi – tomēr nav kartona šabloni, bet cilvēki. Vai arī necilvēki – bet tik par psiholoģiski ticami (par cik šis vārds ir pieņemams zinātniskās fantastikas radījumiem), daudzslāņaini; vārdu sakot, dzīvi. Interesanti ar prātu, rīcību, psihisko organizāciju, kultūras „bagāžu”, - bet ne ar muskuļu izmēru, reakcijas ātrumu un  savu blasteru „caursišanas spēku”. Un ne jau nejauši starp Čerii galvenajiem varoņiem tik daudz daiļā dzimuma pārstāvju – kaut arī citplanētiešu ....

Viss iepriekš teiktais, ceru, piespiedīs aizrauties ar Čerrri jauno grāmatu pat to lasītāju, kuram no kosmiskās „politikas” vispār nāk miegs pēc pirmajām izlasītajām lappusēm.

Visa Nākotnes Vēsture Čerri skatījumā savukārt iedalās dažādos ciklos un apakšciklos.

Agrīnā triloģija „Dziestošā saule”, nostalģiska „Amerikas atvadīšanās” no jautrās un bezbēdīgās 1940-to gadu „kosmiskās operas”, - „Kserita” (1978), „Šonšīra” (1978) un „Kutants” (1980), - aptver galaktiskās intrigas noslēdzošo posmu. Citas, pašas veiksmīgākās, sērijas darbības laiks (divas Hjugo prēmijas!) – pretēji, laikmets, kas ir pirms Alianses izveidošanās; šajā sērijā ietilpst sekojoši romāni (pārskaitu tos iekšējās hronoloģijas kārtībā): „Čūskas darbības rādiuss” (1980)m „Stacija „Zemāk nav kur”” (1981) 1/, „tirgoņa veiksme” (19820, „Saitina” (1988), „Skrejošie pa ūdeni” (1989). Aktīva konflikta periods starp Aliansi un Savienību atspoguļots atsevišķos romānos: „Hestija” (1979), „Vilnis bez krasta” (1981), „Bezgalības osta” (1982), „Četrdesmit tūkstoši Heennā” (1883), „Naktī ceļojošais” (1984). Visbeidzot, ciklam pietuvinās sērija par citplanētietes – zvaigžņu kuģa kapteiņa Pjanfaras Čanuras piedzīvojumiem (tās pašas, kura ar savu izskatu atgādina Zemes lauveni): „Čanuras lepnums” (1986), „Čanuras uzņēmums” (1984), „Kifa atbildes trieciens” (1985), „Čanura atgriežas mājās” (1986), „Čanuras mantojums” (1992).

Kā tas mēdz būt ar līdzīgu seriālu autoriem, kad izsīkst fantāzija un nav zināms – par ko vēl lai raksta?, - talkā nāk kaut kad veiksmīgi izdomāta hronoloģija: izsmeļot izdomāto notikumu vēstījumu, nenogurdināmais hroniķis apņēmīgi ķeras klāt priekšvēsturei. Arī Čerri nav izņēmums: viņas pēdējos gados izdotie romāni, kuru darbība norisinās XXIV gadsimtā, citiem vārdiem sakot, vēl „pirmsalianses” ērā, - „Smagais laiks” (1991) un „Ellē degošais” (1992).

Nepārstāstīšu sīki visas šīs grāmatas. Šāda tipa literatūras mīlētāji kaut kad noteikti izlasīs Čerri romānus krievu valodā: bet tie, kas dod priekšroku cita tipa fantastikai, lai arī cik detalizēta būtu „anotācija”, vienalga maz ko dos. Nekāda īpaša virsuzdevuma, vienīgi kā inteliģenti izklaidēt, Čerri sev neuzstādīja, piedzīvojumi viņas grāmatās vienmēr ir pa pilnam, un kāda nozīme dot īsas anotācijas „Trim musketieriem” vai „Kapteiņa Blada odisejai”! Pagaidām ticiet uz vārda – tas viss viegli lasās – un tikai.

Tomēr, ir vērts pieminēt dažus reizīgus atradumus, kas dod godu rakstnieces fantāzijai. Kaut kādu grandiozu atklāsmju viņas grāmatās nav – bet nav arī pastāvīgi kaitinošās domas laiskuma daudzu viņas kolēģu – fantastu darbos: Čerri nepārtraukti kaut ko izdomā!

Lūk, piemēram, Hjugo prēmiju ieguvušais romāns „Saitina” – viens no pašiem apjomīgākajiem – visās nozīmēs – Čerri darbiem. Tajā rakstniecei beidzot izdevās organiski apvienot divas mīļākās tēmas; personības psiholoģija, kad tā atrodas „zem spiediena” (no sociālā līdz seksuālam), un sabiedrības uzvedība, kura atrodas pašā politisko satricinājumu mutulī. Sižets attīstās uz planētas, uz kuras norisinās ģenētiskie eksperimenti nākotnes karavīru un kolonistu kastas izaudzēšanai (planēta ietilpst savienībā); pagaidu un īslaicīgie miera līgumi gaisu netaisa, asi jūtama pieaugošā spriedze, kas gatava pāraugt atklāta kara konfliktā. Pašas par sevi sižeta peripetijas, uzrakstītas, kā vienmēr Čerri stilā, neparasti rūpīgi, diezin’ vai atnestu romānam veiksmi; taču viņā ir kas ārpus sižeta. Kaut kas bagāts, aizraujošs – un neapšaubāmi „jokains”. Tēls, raksturs, varonis (protams, varone!): ģenētiskās laboratorijas vadītāja, kuras rokās sakoncentrēta vara, kas pat sapņos nav rādījusies lielajiem Zemes vēstures diktatoriem.  Viņu ienīst un baidās – pie kam, tomēr, visu grāmatas otro pusi viņa izturas kā nevainīga bērna iemiesojums. Protams, kaut kādā mērā visspēcīgā valdniece arī ir zīdainis: viņu nav dzemdējusi māte, viņa ir radusies klonēšanas ceļā....

Vairāk par sižetu nerakstīšu: par no īsas anotācijas ir skaidrs, ka rakstniekam – psihologam ir kur izvērsties! Un vēl ir „zvaigžņu lauvenes” Pjanfaras Čanuras piedzīvojumi, kas ielēkusi galaktikas politikas mutulī („tas pat Le Karre sajauktu galvu” – kā rakstīts vienā no reklāmas anotācijām). Un negaidīts liekas bezcerīgas (tik ļoti to ir „apmuļļājuši”) tēmas pavērsiens – cilvēki pret androīdiem – romānā „Bezgalības osta”: ar mērķi noņemt pirmajiem sava veida nepilnvērtības kompleksu pilnību iemiesojošo mehānisko kalpu priekšā otrajiem dots literāro personāžu izskats! Un kārtējais oriģinālais kosmiskā Maugļa variants („Dzeguzes ola”); atšķirībā no labi zināmajiem Mazuļa vai Maikla Valentīna Smita, Zems atradeni audzina citplanētieši, lai tas iestātos kaut kādu nezināmu „augstāko soģu” elitārajā korpusā. Un eksotiskās citplanētiešu kultūras, veidotas pēc stropa principa (romānā „Čūskas darbības rādiuss” un triloģijā „Dziestošā saule”). Un vēl daudz ko citu sastaps Čerri zinātniski – fantastiskajos romānos pat pats iekārdinātākais un kašķīgākais lasītājs!

Tomēr, sieviete – noslēpums nebūtu sieviete, ja nesagrēkotu – kaut dažreiz! – fantasy jomā.

Viņas sērijā par Morganu un diloģijā „Sāga par Arafeli” šāda tipa literatūras mīlētāji sastaps visu, kas kārots; elfus, princeses, burvjus, noburtus zobenus, pilis un maģiskus avotus. Un. Pats galvenais, Labā un Ļaunā noslēguma kaujas; tiesa, tajās fināla raksturam lasītājs, audzināts uz daudzskaitlīgām tri-, tetra-, penta- (un cik nu tur vēl „loģijām”!) fantasy, sen vairs netic ...

Toties viens no Čerri vēlajiem romāniem – „Paladins” – domāju, apmierinās pašu izvēlīgāko estētu. Dotajā gadījumā, tas nav vienkārši fantasy „austrumu stilā”, nav akla sekošana vispārējai modei uz orientālismu, kas ir paēduša rietumu mietpilsoņa grēka zemapziņas vētras – visādi tur burvīgi aromāti paradīzes dārzos, slēptas no civilizācijas oāzes – karalistes, vairumtirgotāji, pakļāvīgas mīļākās.... Čerri pasaule – tā tiešām ir kultūrslāņiem bagāta iedomāta impērija, kurā tikai iekļaujas atsevišķi Senās Ķīnas un samuraju laiku Japānas elementi. Vispār, tā sakot, tas ir formāli ne jau fantasy tieši – par cik nav ne mazliet mājiena uz maģiju, burvestību; toties acīmredzamas visas utopijas pazīmes. Tiesa, pilnībā noturēties „austrumu” rāmjos rakstniece nespēja – un izpatikšanai mūsdienu amerikāņu lasītājam (jo vairāk lasītājai!) ieviesa jaunavas – inženo tēlu, kura ar laiku pārtapa neuzvaramā karotājā – amazonē! (Vispār, arī mūsdienu „amazonisma” jūras uzplūdos Čerri romānu izceļ iekšējā kultūra un neapšaubāms rakstnieces talants. „Izlasiet „Palandinu” – iesaka žurnāla „Lokus” recenzents, - un jūs vairs nekad neaizraus „sērijveida” sievietes bruņās un ar zobeniem rokās”.)

Un visbeidzot, vēl viena salīdzinoši jauna Čerri sērija, par kuru runāšana atstāta uz beigām.

...Es satikos ar sievieti – noslēpumu pirmo reizi 1988. gadā,  Worldcon'ā – Vispasaules Konvencijā Jaunorleānā. Tiesa, iepazīties un parunāt kā nākas neizdevās, kas nav brīnums tajā Bābeles burzmas atmosfērā: triku dienu laikā tieši tā pat „aprunāties” mēģināja septiņi tūkstoši fanu, rakstnieku, izdevēju no visas Amerikas!... Otro reizi stādīties priekšā iemesls radās divus gadus vēlāk. Šajā reizē konvencija – bet ne Vispasaules, bet pieticīga, lokāla – sapulcējās pilsētiņā, kura ne ar ko īpašu ievērojama nebija, neskaitot tās nosaukumu – Maskava, Aidaho štats (jā, liekas, arī ar vietējo picēriju „Kārļa Marksa vārdā” nosauktu), un Moskona-90 Goda Viesei atradās priekš manis pusstunda.

Var jau būt, pilsētas nosaukums deva ievirzi sarunai, taču kaut kā sanāca, ka saruna visu laiku vijās ap Čerri pēdējo triloģiju (tad tikko bija izdots otrais sējums, trešā sējuma izdošana bija izziņota uz nākamo gadu). Mani – aiz iemesla, kurš tūlīt taps skaidrs, - dabiski, interesēja pati šādas tēmas izvēle, pirmreizējais impulss, bet sarunu biedrei bija interesanti, ko par rezultātu domā viesis no Krievijas.

Jo triloģija bija veltīta Senajai Krievzemei!

„Amerikāņu „vēsturiskā” fantasy" – stāstīja rakstniece, - izstrādājusi savu personisko datu kanonu, kuram ir maz kopīga ar senatni. Iedomājieties: burvis bur un pēc stundas „darba” viņam ir jāatpūšas ... Kaut kāda mehāniska mūsu pasaules likumu pārnešana uz to, pasakaino! Starp citu, tās pasaules mitoloģija ir visai daudzveidīga un dod autoram bezgalīgu iedvesmas avotu. Pēdējā laikā rakstnieki ir pārāk ieciklējušies uz ķeltu mitoloģiju; saprotama lieta, tā ir mums tuvāka, virspusē. Bet man sagribējās rakt dziļāk...”

Čerri arī „raka”. Un rezultātā radās trīs romāni, kuru nosaukumi nevar atstāt vienaldzīgu pirmkārt jau mūsu lasītāju: „Nāriņa” (oriģinālā tieši Rusalka, nevis atbilstošais angļu vārds mermaid!), „Černevogs” un „Ivgenija”.

Manā skatījumā tā ir fantāzija par krievisku tēmu. Pirmā romāna darbība, piemēram, attīstās bezgalīgā drūmā mežā, kas mums pazīstams no bērnu dienu pasakām. Un kaut arī galveno varoni sauc par Pjotru (Pyetr),  bet viņa jauno ceļabiedru par Sašu; un arī mirušās burvja meitas gars, kas klīst pa mežu un ir devis nosaukumu romānam, skan, piekritīsiet, krieviski, - tā tomēr ir pasaku un pirms kristietības folkloras Krievija, pie kam ārzemnieces izlasīta. Man ir aizdomas, kaut arī neriskēju tās izteikt pašai Čerri, ka viņa tomēr ne visai precīzi uztvērusi pasakās ietverto nāriņas funkciju. Drīzāk šis vārds rietumu skanējumā uzjundī acīmredzamas asociācijas ar Krievzemi, Krieviju.... Vajag, tomēr, novērtēt rakstnieci: viņa arī šoreiz savam jaunajam ceļojumam uz nezināmām fantastikas zemēm sagatavojās godam.

Ja tomēr norobežojas no nacionālās piesaistes, tad šī kvalitatīvā „literatūras” (tajā nozīmē, ka vairāk Literatūras, nevis žanra kanonu) fantasy, bez nacionāliem stereotipiem un dežūrējošām amerikāņu laimīgām beigām. Un ja pirmajā romānā tiek runāts par vainas izpirkšanu un pienākumu un gara mokošo „atgriešanos” cilvēka veidolā, tad divi romāni – turpinājumi iezīmē darbību kā reiz pretējā virzienā: ar vien dziļāk iracionāli skuma, necilvēciskuma mežā ..... Īsāk sakot, kā rakstīja kritiķi, „auksti un tumšs ir „Černevoga” pasaulē”.

Nezinu, kā uztvers šos romānus Krievijas lasītājs, taču, piekritīsiet, - interesanti. Katrā gadījumā, autora – amerikāņa vēršanās pie „mūsu” reālijām – jaut arī pasakām – ir retums literatūrā, kurai – vienalga, vai tā ir Krievija, vai Andromedas miglājs – vienādi neapgūti poligoni.

Jo interesantāka, man liekas, būs tikko sākusies lasītāju iepazīšanās ar noslēpumaino „K. Dž”.

------------------------------------

1/ Citi tulkojumu varianti – „Stacija „Stāvu zemāk”, „Stacija „Zem pagraba”, u.t.t. " (autora piezīme).