Nosēšanās uz dienvidpola

/Leonard David\SPACE.com/ - raksta autors orģinālvalodā. Joprojām tiek meklēts teksta latviskotājs.

NASA ir veikusi pirmos soļus, lai atjaunotu interesi par Mēnesi. Daļa no jaunākajiem plāniem ietver arī Mēness dienvidpola baseina izpēti. Agrāk palaistās zondes, kas riņķoja ap Zemes pavadoni, konstatēja vietas, kur kā šķiet iespējams atrodas ūdens sasalušā veidā. Šie rezervuāri ir noslēpti dziļi krāteros, prom no Saules kausējošajiem stariem. Daudzi zinātnieki domā, ka Mēness dienvidpola apkaimē atrodas tonnām ledus. Ja tas izrādītos patiesība, šis atradums veicinātu Mēness atkārtotu ekspedīciju norisi un iespējams arī tā kolonizāciju.

Nākotnē mašīnas pārvērstu ledu par skābekli, dzeramo ūdeni un raķešu degvielu. Līdz ar to Mēness iekarotājiem dzīve kļūtu daudz vieglāka un patīkamāka.

 

Dienvidu Pola-Aitkena baseins (SPA) ir lielākais, vecākais baseins, kas saglabājies uz Mēness. Izpētot šo apvidu, zinātnieki cer iegūt atbildes uz daudziem jautājumiem par Zemes – Mēness sistēmas vēsturi.

Ja NASA izdosies dabūt šim projektam finansējumu, iespējams, ka šās dekādes beigās no Mēness atgriezīsies visurgājējs, kas būs savācis daudz jaunus pētniecības materiālus.

Šajā apvidū atrodas „mūžīgās gaismas smaile” – dažu krāteru savienojuma kore, kuru gandrīz visu laiku apspīd Saule, tādejādi nodrošinot kosmosa kuģi ar nepieciešamo enerģiju. Pavisam netālu atrodas ēnās slēptie dziļie krāteri, kuros zinātnieki cer atrast ūdeni.

Potenciālās nosēšanās vietas tika izvērtētas pēc pamata četriem kritērijiem, lai uzlabotu visurgājēju funkcionalitāti:

• Labs apgaismojums – pēc iespējas ilgāks Saules gaismas periods

• Laba redzamība no Zemes

• Izbraucami ceļi krāteru iekšienē

• Mazi, nesen veidojušies krāteri

Nosēšanās vietas

Izmantojot attēlu sēriju, kurus 1994. gadā ieguva ASV Pentagona kosmosa kuģis Klementīne, tika izvēlētas 7 nosēšanās vietas, no kurām visurgājēji varētu viegli sasniegt „mūžīgās ēnas zemi„.

Daži no izvēlētajiem 2, 5 un 7 – bija izskatīti Eiropas kosmosa aģentūras nu jau apstādinātajā projektā EuroMoon 2000.

Vislabākie izpētes materiāli pēc zinātnieku domām esot jāmeklē Šakletona un de Gerlaha krāteros, bet kuru tuvumā atrastos mazāki, nesen veidojušies krāteri.

1 un 2 vietas atrodas Šakletona krātera malā. Abas vietas ir ar noeju uz krāteri, bet iespējams, ka tā nelielais vecums nozīmēs to, ka sienas ir pārāk gludas drošai braukšanai un vērtīgie materiāli atrodas pārāk zemu krātera iekšienē, 3,5 un 6 piedāvā drošu un vieglu iebraukšanu tuvējos krāteros, bet to mazais izmērs sašaurina iegūstamo materiālu daudzveidību.

4 vieta piedāvā garu, aptuveni 20 kilometrus, braucienu krāterī, kas šķiet ir vecāks kā Šakletons. Tātad tas varētu piedāvāt gan drošāku braukšanu, gan bagātīgāku izpētes materiālu klāstu. Domājams, ka saziņas instruments – Zeme-Mēness radio antena – varētu palikt nosēšanās vietā, jo apkārtējais reljefs traucētu sakarus, visurgājējam iebraucot krāterī.

7 vieta piedāvā vairākus, garākus un īsākus iebraucienus de Gerlaha krāterī, protams, ja tā sienas ir pietiekami drošas.

Pēc zinātnieku uzskatiem 4 un 7 vietas ir vislabākās, kur vienlaikus ir līdzeni nobrauciena ceļi un iespējas iegūt daudzveidīgus izpētes materiālus.

Lai gan Mēness Zemei atrodas ļoti tuvu, tā topogrāfija, it īpaši ēnainajā pusē, vēl joprojām nav pilnībā izpētīta. Tādēļ detalizēta ceļu drošības izpēte pagaidām nav iespējama.

Cilvēkiem jau izsenais ir interesējis gan Mēness, gan tas, kas atrodas uz un zem tā virsmas. Sākot jau no laika, kad Padomju Savienība palaida Sputņiku orbītā ap Zemi. Jau 1955. gada sākumā tika kalti plāni Mēness polu izpētei. Jau 1961. gadā Nobela prēmijas laureāts ASV kosmoķīmiķis, identificēja potenciālās ledus nogulšņu vietas uz pavadoņa. Tādejādi izrādās, ka ideja nemaz tik jauna un progresīva nav. NASA atsāka šīs idejas izpēti 1998. gadā, turpinot vākt materiālus arī 1999. gadā.

Komunikāciju problēmas

Viena no nopietnākajām problēmām ir komunikācija ar Zemi ekspedīcijas laikā. Šo procesu apfrūtina apstākli, ka uz poliem Mēness ass ir par 5 grādiem novirzījusies no Zemes-Mēness līnijas. Attiecīgi, kad novērotājs atrodas uz pola, Zeme dažreiz ir vērojama 5 grādus virs horizonta, bet dažreiz arī 5 zem, kad komunikācijas nav iespējamas. Šādi komunikāciju bloķēšanās periodi var ilgt nedaudz mazāk kā divas nedēļas.

Viens no risinājumiem ir novieto vēl vienu staciju uz Mēness 85 garuma grāda. Bet zinātnieki vēlas izpētīt iespēju izmantot ģeostacionāros satelītus. Iespējams, ka tas ir ērtāks un vieglāk sasniedzams komunikāciju veids tik tuviem sakariem.

Brīžos, kad Zeme atradīsies zem horizonta, lielākā daļa satelītu joprojām būs raidīšanas reģionā. Aprīkojot satelītus ar nepieciešamo aparatūru, tie lieliski nosegs informācijas iztrūkuma laikus.

Pagaidām šī ekspedīcija ir tikai izstrādes stadijā, bet iespējams pavisam drīz tā tiks akceptēta. Ja zinātnieku pieņēmumi izrādīsies pareizi, Mēness kolonizācija noritēs daudz ātrāk, nekā mēs iedomājamies.