Gorgonas asinis
Viens no pirmajiem pieminējumiem par mītisko vasilisku attiecināms iz 1.gadsimtu pirms mūsu ēras. Toreiz Marks Annejs Lukāns savā vēsturiskajā poēmā “Farsālija”, kas vēstīja par karu starp Cēzaru un Pompeju, stāstīja par to, ka visi Lībijas pūķi-čūskas, parki, divgalvainie amfisbeni, amodīti un vasiliski – cēlušies no Gorgonas asinīm, kuras skatiens dzīvās būtnes pārvērta par akmeni. Visindīgākais bija vasilisks, kura elpa nopūdēja augus, kura skatiens sašķēla akmeņus un nogalināja putnus, kuri lidoja augstu gaisā. Jau mūsu ēras 1.gadsimtā vēsturnieks Plīnijs Vecākais savā “Dabas vēsturē” aprakstījis reāli eksistējošu nelielu indīgu čūsku dzeltenā krāsā ar trīs vainagam līdzīgiem sabiezējumiem uz galvas, saglabājis visas mītiskās vasiliska īpašības: spējas pārvietoties uz taisnām kājām, nāvējošais skatiens un indīga elpa.
Sākot ar IV gadsimtu, kad kristietība jau ienāca Rietumeiropā, vasiliska tēls kļūst par dēmonisko garu milzīgā panteona neatņemamu sastāvdaļu. Tas daudzējādā ziņā notika, pateicoties Bībeles latīniskajam tulkojumam, kuru tulkoja Svētais Hieronīms, kurā vasillisks tika pieminēts divreiz. Kopš tā laika ļaunā pūķa tēls būtiski transformējas zinātnieku-teologu darbos. Jau VII gadsimtā “Etimoloģijas” autors Seviļjas Izidors rakstīja, ka vasilisku suga cēlusies no olām, kuras siltos kūtsmēslos izdējis septiņgadīgs gailis, un, kuru izperējos krupis. XVI gadsimta itāliešu naturālists Ulise Aldrovandi vasilisku apraksta kā būtni ar astoņām, zvīņām klātām kājām. Senajās gravīrās, freskās un gleznās šis mitoloģiskais personāžs brīžiem redzams kā pūķis ar gaiļa galvu, tad dzeltens gailis ar lieliem durstīgiem spārniem, krupja ķermeni un čūskas asti…
Pat XIX gadsimta beigās franču okultists Papiuss savās grāmatās par maģiju piemin briesmīgo vasilisku, starp citu, apšaubot tā vispārīgi pieņemto ārējo izskatu. Tam savā darbā “Vulgārās kļūdas jeb daudz dogmu un patiesību pētījumi” Tomass Brauns, kurš uzskatīja, ka vasiliska tēla veidošana tautas apziņā gadsimtiem ilgi ir visai nedabīga un ir pretrunā ar dzīvo dabu, kas pilnībā var apšaubīt pašu šīs radības eksistences faktu.
Krievu vasilisks
Pēc daudzu vēsturnieku un etnogrāfu domām, mīts par vasilisku Krievijā aizsācies vēl pirms kristietības. Šajā sakarā tiek pieminēta zināma pagāniskā leģenda par Pravietisko Oļegu, kurš nomira no čūskas kodiena, kura izlīda no kņaza mīļā zirga galvaskausa. Daži zinātnieki izvirza hipotēzi, ka šīs leģendas sākotnējā variantā stāstīts par to, ka karavadonis nomira nevis no čūskas kodiena, bet gan no vasiliska nāvējošā skatiena.
Tāpat vēl pirms kristietības pastāv leģenda par to, ka šī radība parādījusies no olas, kuru izdējis gailis. Saskaņā ar senkrievu ticējumiem, vienu reizi piecdesmit gados (pēc citas versijas – simts gados) mēdz notikt, ka gailis izdēj kroplīgu olu, kuru sauc par sīkolu. No šīs sīkolas noteiktā laikā pasaulē nāk nelabais gars, kurš cilvēkiem spēj nest ļaunumu. Senos laikos šo radību sauca par mehunu, tomēr aptuveni XII – XIII gadsimtā, saskaņā ar kristiešu tradīciju, to nosauca par vasilisku. Novgorodas un Pskovas iedzīvotāji uzskatīja, ka, ja sīkolu sešas nedēļas padusē nēsā jaunava, tad izšķīlies vasilisks izpildīs visas viņas pavēles. Vladimirā, Tverā un Suzdaļā pastāvēja ticējums, ka burvji šādu olu liek apakšā zem vistas, kurai nocirsta galva, bez dzīvības pazīmēm, noteiktā laikā olu izperē. Kad vasilisks nāk pasaulē, viņš apēd vistu un godīgi un uzticami sāk kalpot tam cilvēkam, kurš pirmo reizi tam trāpījies acīs.
Čerņigovā XVI gadsimta beigās radās leģenda par to, kā kāda burve ilgu laiku nevarēja sagaidīt sīkolu. Tomēr, reiz naktī satiekoties ar velnu viņa no tā izvilināja noslēpumu, kā iegūt kāroto olu. Šim nolūkam burve ciemā sameklēja vecu gaili, ielika to priekšautā un sešas nedēļas baroja ar kapos audzētu prosu. Drīz vien gailis izdēja sīkolu, tomēr burve bija neuzmanīga un no kroplīgās sīkolas izšķīlies vasilisks ar savu skatienu to nogalināja…
Ar laiku kroplīgās olas izmantošana melnajā maģijā dažādos Krievijas rajonos kļuva tik populāra, ka XVI gadsimtā cars Ivans IV pat izdeva speciālu rīkojumu, kurā ar nāvessodu tika aizliegts slēpt gaiļa izdētas olas. Bet par visiem zināmajiem gadījumiem nekavējoties ziņot vojevodiem vai stārastiem.
Afrikāņu bualu un Austrālijas intičauma
Mīts par čūskai līdzīgo monstru, kurš nonāvē ar savu skatienu, izplatījās ne tikai Rietumeiropā un Krievijā, bet arī daudzos citos pasaules reģionos. Dažu cilšu pārstāvji Austrumāfrikā, kuri apdzīvoja Viktorijas ezera krastus, tic, ka eksistē ķirzakai līdzīga radība, kas parādās no ūdens un spēj ne tikai ātri skriet, bet arī lidot. Šī radība, kuru dēvē par bualu, no savām acīm it kā izšauj liesmu mēles, kuras nonāvē visu dzīvo.
Cilšu vecākie, kuri mīt mūsdienu Kongo teritorijā, uzskata, ka daži burvji spēj izveidot šausmīgu radību ar gaiļa galvu un krokodila ķermeni, no māliem uztaisot olu un ieliekot to krokodila ligzdā. Iestājoties jaunam mēnesim, no māla olas izšķiļas “krokodilu valdnieks”, kurš barojas ne tikai ar miesu, bet arī ar dzīvu būtņu dvēselēm. Pat ziloņi, tīģeri un lauvas ir bezspēcīgi šīs radības priekšā, jo viens vienīgs skatiens atņem tiem samaņu. Dažreiz savannā atrodot lielu dzīvnieku līķus, afrikāņi tic, ka tos nogalinājis krokodilu valdnieks.
Austrālijas aborigēni tic, ka eksistē vasiliskam līdzīga radība. Kimberlijas ziemeļos līdz mūsdienām saglabājušies klinšu zīmējumi, kuru vecums mērāms no 500 līdz 2500 tūkstošiem gadu. Izņemot Austrālijas tradicionālās medību ainas, cilvēku, dzīvnieku un augu vairošanās rituālus, arheologi vairākkārt atraduši radības zīmējumus, kas atgādina vasilisku, kādu to bija pieņemts attēlot eiropiešu mitoloģijā. Pat mūsdienās Austrālijas vietējie iedzīvotāji tic tam, ka intičauma – garkaklainais gailis – mīt vecu koku dobumos, izdodot skaņas, kas no iztēlēm atgādina pūces ūjināšanu. Lai izsargātos no intičaumas nāvējošās burvestības, dodoties tālā ceļā aborigēni ņem sev līdzi gaili, uzskatot, ka viņa “kikerigū” spēj atbaidīt šo nelabo…
Neskatoties uz visdažādāko pasaules tautu daudzajām leģendām un ticējumiem, kas saistīti ar vasilisku, šī radība bija un paliek par vienu no strīdīgākajiem jautājumiem kristiešu demonoloģijā. Daži teologi tajā saskata nelabā iemiesojumu, alķīmiķi vasilisku uzskatīja par vienīgo leģendārā filozofijas akmens nēsātāju, uzskatot ka viņa sadedzinātā āda vienkāršos metālus spēj pārvērst īstā zeltā. XX gadsimtā vasiliska eksistenci sāka apšaubīt pat baznīcu aprindās. Tomēr cilvēka atmiņa joprojām saglabā tā briesmīgo tēlu, kurš asociējas ar nelabo, spējīgu nonāvēt cilvēku tikai ar vienu skatienu…
P.S. Latviski vasilisku pareizāk dēvēt par bazilisku:
https://lv.wikipedia.org/wiki/Bazilisks
Red.piez.