Viduszeme radās uz seno valodu un seno mītu bāzes, tika noslīpēta un pārbūvēta vairākas desmitgades. Turklāt sev Tolkins iedalīja, ne tik daudz radītāja, cik jau esošu leģendu pētnieka lomu. Piemēram, kad nākošo profesoru vienreiz jautāja, par ko īstenībā ir viņa dzejolis par Erendelu, viņš atbildēja: “Es nezinu. Tas vēl ir jānoskaidro”. Noskaidrošana aizveda pie izstrādātas pasaules rašanās ar pašai savu kultūru, vēsturi, rakstību.
Uz ziemeļiem un uz kalniem.
Tas, kas sāks rakt Tolkina mīta saknes, vispirms uzdursies uz abām “Ēdām”. Lūk, piemēram, cilvēku, punduru un troļļu zemes, ko ietver jūra, aiz kuras atrodas telpas, kur valda citi spēki. Ir Pasaules Bezdibens, kurp gaišie spēki ir aizdzinuši tumšos. Vai vidējā pasaule ir Midgārda? Vai arī Middle-earth?
Tieši skandināvu eposā slēpjas tādu Viduszemes tautu kā elfu un rūķu saknes. Var pat pēc vārdiem nosaukt rūķus, kas ņemti no “Jaunākās Edas”: tie ir visi dalībnieki gājienā pēc 'pūķa dārgumiem uz Vientuļā kalna. Pirmais rūķu karalis ir Darins (Durins), tāpat sauca arī otro no cvergiem. Gan skandināvu pundurīši, gan Tolkina rūķi dzīvo zem zemes, gan vieni, gan otri ir meistarīgi kalēji, kas rada maģiskas lietas (kaut gan tieši pie Tolkina arī elfi neatpaliek no viņiem). Tikai cvergi nebija karavīri. Viņi galvenokārt tirgojās un viņus nebija grūti šantažēt, piemānīt ar vārdiem un tad likt tāpat vien strādāt dievu-asu labā.
Savukārt, asu iezīmes ieguva Viduszemes elfi. Gan vieni, gan otri redzēja pasauli kopš tā tika radīta, bez viņiem neiztiek neviens svarīgs notikums un viņi zināja, ka agri vai vēlu viņiem būs jāaiziet. Ar viņiem jaundzimušajā pasaulē ienāk kari, nodevība, slepkavības, skaudība un meli, tieši tāpat kā katra asu darbība kļuva par kārtējo soli uz Ragnareku. Pirmdzimtajiem Tolkins atdeva pašus varenākos, maģiskos priekšmetus. Asi arī vāca maģiskos rīkus, tikai ar to starpību, ka viņiem nācās iesaistīt meistarus-cvergus. Bet Viduszemes elfi paši tika galā ar kalēju darbiem un zintīm, ne sliktāk par rūķiem.
Tomēr, Tolkina elfi ir tuvāki, nevis dieviem, bet gan gaišajiem alviem. Tā ir cilts, kas aprakstīta “Edās” kā “skatu tādu, kas daiļāks par sauli”, tie mīt Alvheimas debesu pilīs un atbild par augu pārpilnību un daudzveidību. Skaistā Viduszemes tauta ieguva visas tās pašas īpašības, izņemot debesu rezidenci. Tomēr, aizhorizonta Rietumi ir daudz romantiskāki.
Profesora “kausējamā katlā” mierīgi savienojās skandināvu un ķeltu teiksmas. Elfiem ir arī īru teiksmu pakalnu tautas vaibsti, kas XX gadsimta vidū bija vesela revolūcija. Sīciņās fejas ar spārniņiem, kas lidinājās starp ziediņiem, atdeva savu vietu gudrajiem un karavīriem, nemirstīgiem un neizzināmiem. Tādu elfu traktējumu piedāvāja jau Redjards Kiplings “Vecās Anglijas pasakās”, taču tikai Tolkinam to izdevās popularizēt.
Bijušā un nākošā karalis.
Radot neparasto, jauno pasauli, nekādi nevarēja izvairīties no bruņinieku romāna. Bet konkrēti – no leģendu cikla par karali Artūru un viņa bruņinieku brālības. Klusās, gaišās skumjas, kas caurvij stāstus par leģendāro valdnieku, ideāli iegulst stāstos par Viduszemi.
Var droši vilkt paralēles starp Artūru un Aragornu. Gan vienam, gan otram ir jāpierāda savas tiesības uz troni, gan vienam, gan otram ir jāatjauno karaliste no drupām, gan viens, gan otrs kalpo Brīnišķīgajai Dāmai. Otra acīmredzama paralēle – karaļa zobens. Asmens, pēc kura, teikts, padotie varēšot pazīt īsteno valdnieku, pirmo reizi tiek formulēts tieši Artūra ciklā. Tolkins pievieno patosu, salaužot zobenu un atdodot viņu Aragornam pārkaltu tieši pirms atgriešanās, lai valdītu.
Paralēles citu varoņu vidū nav tik redzamas. Uz Avalonu aizpeldējušā Artūra liktenis ir jūtams Frodo tēlā, kas ir dziedināts no vecajām rētām tikai Rietumos. Ievainotā Karaļa-Zvejnieka vaibstus var manīt Gondoras vietvaldī, kas pazaudējis vienu dēlu un atteicies no otra. Aragorns kļūst, ne vien par karali, bet arī par Denetora mantinieku. Te redzami daudz vecāku ķeltu leģendu motīvi.
Nevar neatzīmēt arī jaunavas-karotājas tēlu, ko Tolkins iemieso Eovīnā. Mīlestība bez pretmīlas, vēlēšanās nomirt, varoņdarbs – šīs iezīmes tuvina Rohanas valdnieka meitu ar valkīrām un ar kara dievieti Moriganu, kas valda īru teiksmu karalaukos, un daļēji ar Artūra māsu Morganu. Tikai profesors ir labvēlīgāks pret savu varoni. Viņš ļauj viņai izdzīvot un kļūt laimīgai.
Kašķeja nāve.
XX gadsimta fantāzijas literatūrā tikai sliņķis neaizņemas no Tolkina sižeta gājienu par varenu artefaktu, kas nonāk neīstajās rokās. Bet no kurienes pats Profesors ir ņēmis Melnā Valdnieka iemīļotāko rotaslietu?
Pirmais, kas ienāk prātā, runājot par Gredzenu, ir – pundura Andvari nolādētais dārgums no “Jaunākās Edas” un “Dziesmas par Nībelungiem”.Sākumā tas tikai vairoja īpašnieka bagātību, tas arī viss. Taču, kad Loki atņēma gredzenu Andvari, pēdējais uzlika tam lāstu. Tagad “dārglieta” sagādās tikai nesaskaņas un nāvi. Tā arī sanāca, jau ar pirmo, laimīgo īpašnieku. Par varu un varenību runas nebija. Šis motīvs parādās komponistam Rihardam Vāgneram, konkrēti operu tetraloģijā “Nībelungu gredzens”. Gredzens dod varu, ja saimnieks atrod sevī spēkus atteikties no mīlestības un cilvēcības. Tāpēc dievam Votanam (Odinam) nav pa spēkam iegūt gredzenu, tas pa spēkam ir tikai cilvēkam, kas ir brīvs no grēka un bailēm, - varonim Zigfrīdam. Un gredzens, varas simbols, arī kļūst par viņa bojā ejas un dievu mijkrēšļa sākuma iemeslu.
Pats Tolkins jokoja, ka kopīgs Visvaras gredzenam un Nībelungu gredzenam ir tikai tas, ka tie abi ir apaļi. Taču taisnoties viņam nācās tāpēc, ka līdzība tomēr ir. Visvaras gredzens ir pārāk smaga nešļava, gan bruņiniekam, gan elfu karalienei un visvarenākajam magam; glabāt to un iznīcināt pa spēkam ir tikai vājajam hobitam. Pretstatā Vāgneram, kas beidz stāstu ar lieliska laikmeta bojā eju, Tolkinam Gredzena iznīcināšana nozīmē Cilvēku ēras sākumu,
Gredzena iegūšanai ir paralēles ar Platona “Republiku”. Tur, starp citu, ir stāsts par ganu, kas atrod alā gredzenu (sveiks, Bilbo!). Tas padara savu īpašnieku neredzamu, aplaimojot ar tādu, mazu “Holivudas” varu, par kādu runāja Gendalfs. Pēc antīkā filozofa domām, tikai tas, kas balstās uz garīgām vērtībām, nevis uz materiāliem labumiem, var pretoties neredzamā gredzena indes pilnajam iespaidam.
“Bet kā tad ar brīnumu pasakām? - lasītājs jautās. - Tajās taču arī ir maģiski priekšmeti, to vidū arī gredzeni”. Tā jau ir, taču no varenajiem artefaktiem brīnumu pasakās Visvaras gredzenu atšķir samaksa par valkāšanu. Maksāt nākas ar dvēseli, dzīvību, brīvām domām, būs jāmaksā ar pastāvīgu cīņu, lai pretotos kārdinājumam. Pasaku priekšmets ir drošs un vienkāršs lietošanā.