- Kaut arī tas skan ļoti absurdi, runājot par jūsu prozu, agrāk jūs tomēr interesēja cilvēks. Viss grozījās ap indivīdu, pat ja viņš bija briesmīgs, šausmīgs. Jūs mēģinājāt strādāt ar viņu. Bet pēc tam jūs kaut kā pametāt cilvēku.
Es teiktu, ka esmu postpadomju cilvēkā vīlies vairāk nekā padomju cilvēkā. Tāpēc ka padomju cilvēkā bija kaut kāda cerība – ka viņš agri vai vēli pārvarēt sevī šo „padomju, pārāk padomju”, ka tas beigsies kopā ar iekārtu. Tagad ir skaidrs, ka XX gadsimtā ir notikušas tādas mutācijas, ko pavadījis masu terors, ka īstenībā šīs šausmīgās selekcijas ģenētiskais upuris – pēcpadomju cilvēks ne tikai negrib izspiest no sevis šīs padomju strutas, bet tieši otrādi, apzinās tās kā jaunas asinis. Taču ar tādām asinīm viņš kļūst par zombiju. Viņš vairs nav spējīgs radīt ap sevi normālu sociumu. Viņš rada absurda teātri.
Dzīve ir skarbāka par literatūru. Jā, jau viegli ir atšķirami notiekošajā telūriskie vaibsti. [Skatīt piezīmi beigās! – t.p.] Man ir tāda sajūta, ka mēs peldam milzīgā kuģī un tā klājs ir sašūpojies un sāk svērties. Un tas attiecas ne vien uz kuģi „Krievija”. Uz kuģa „Eiropa” arī sāk no savām vietām slīdēt prom mēbeles, kaut gan uz klāja mīļi flanē, uz deju laukuma dejo, bet bārā dzer.
Krievu skarbumam ir gara, daudzu gadsimtu gara vēsture. Tagadējā, postpadomju – ir variācija par to pašu tēmu. Mēs visi to jūtam enerģētiskā līmenī, runa nav pat par televizoru, ne par politiku, ne par kara darbību. Runa ir par to, kā cilvēki uzvedas uz ielas, metro, pie stūres... Es domāju, ka arī tas ir viens no simptomiem, ka sabiedrība kopumā zaudē ne tikai stabilitāti, bet arī ticību nākotnei. Tas nav saistīts ar jauno impērisko ideju „ka mēs esam paši krutākie”, ka mūs aplenc ienaidnieki, tas ir dziļāk. Tas ir saistīts tieši ar klāja noliekšanos. Kad sākas zemestrīce, visi dzīvnieki sajūt šausmas. Taču vieni no viņiem žēli gaudo, bet citos mostas agresija. Tā kā... tā ir sajūta, ka kaut kas tuvojas. Tāda ir ne tikai manī.
Cilvēki nejūt, ka viņus nākotnē gaida laba pasaule. Jābūt idiotam, lai nejustu visu stāvokļa nopietnību, kurā Krievija ir iekļuvusi pēc Krimas. No jauniem cilvēkiem es to jūtu nepārtraukti: „Man šeit nav nākotnes”. Sarunas par emigrāciju ir kļuvušas regulāras. No sliktām priekšnojautām sabiedrību krata drebuļi. Par ko postpadomju cilvēks var sevi neieredzēt? Par to, ka tā arī nav spējis kļūt brīvs, nav mainījis varas principus. Vara, kā ir bijusi vampīrs, tā tāda arī palikusi.
...kā nav bijusi draudzība, patiesību sakot. Es runāju, domājot šo padomju „elkoņa sajūtu”... Tas bija grandiozs pašapmāns, ko atbalstīja vara. Komunālā dzīvoklī draudzība vienmēr ir piespiedu lieta. Es domāju, ka pie mums joprojām ir viena no pašām atomizētākām, sašķeltākām sabiedrībām. Vispār, Andrej, jo ilgāks laiks paiet man, attālinoties no padomju perioda, jo kroplīgāks un šausmīgāks man tas liekas. Tā patiešām bija Ļaunuma Impērija. Kāds tur „Mieram mieru!”, ja varas karš ar tautu notika nepārtraukti, tikai spēji paslēpties. Daudz no tā, kas notiek tagad – tie ir neizskaustie padomju kompleksi no pagātnes, un es te atkal iebraukšu iemīļotajās sliedēs: padomju pagātne netika apglabāta paredzētajā laikā, tas ir, 1990. gados. To neapglabāja, un lūk, tā ceļas augšā kā mutācija un vienlaikus pa pusei pārvērtusies par līķi. Un mums tagad nākas dzīvot kopā ar šo briesmoni. To ļoti sekmīgi atmodināja tie, kas labi zināja tā fizioloģiju, nervu centrus. Iedūra tajos vajadzīgās adatiņas. Tāds lūk, pašmāju vudu. Baidos, ka šī eksperimenta rezultāti būs katastrofiski.
Lai nu ar ko, bet ar naida valodu mūsu valsts vienmēr ir bijusi bagāta. Pietika kaut kur braukt ar padomju autobusu pika stundā. Bagāts materiāls! Te pat nevajag īpaši censties, man ir jūtīgas ausis. Taču šis, tagadējais, jaunimpēriskais, tā teikt, oficiālais naids... šajā valodā, ar visu šo niknumu un vulgaritāti, ir kaut kas histērisks, kaut kāds vājums. Tas ir, ir tāda sajūta, ka ļaudis saprot, ka tagad ir jāpabļauj, tāpēc ka rīt varbūt, vairs nebūs ar ko bļaustīties. Un nebūs kam! Visā tajā jūtama kaut kāda agonija. Tāpēc ka, ja to salīdzina ar veco, totalitāro režīmu retoriku, tur tas tika teikts ar lielāku pārliecību par rītdienu. Masu terors palīdzēja. Viņi saprata, kamēr ir dzelzs priekškars, nākotne pieder viņiem. To varēja just katrā „Pravdas” rindiņā. Bet tagad, kad televīzijā komentators saka, ka „mēs varam pārvērst Ameriku kodolputekļos”, es viņam neticu. Viņš jau arī pats netic. Vienkārši, „izpilda”, kā šulleri saka. Vispār, mēs dzīvojam gallllīgi interesantā laikā! Jau sen vairs nav Gogolis, bet ir Harmss... [Daniels Harmss ir Ktulhu enciklopēdijas autors – t.p.]
-Vai iespējama kaut kāda grēku nožēla, savu kļūdu, vainas atzīšana – kā forma tam, lai galīgi iemidzinātu šo zombiju, šo briesmoni?
Nožēla ir iespējama tikai pēc satricinājuma. Tā nav mikstūra, ko var iedot. Es domāju, ka labprātīgi te nekādas nožēlas nebūs. Lai, lūgtu grēku piedošanu, vispirms ir labi jāsasitas, jādabū puns, un tad, glaudot to, jājautā sev: kur tad bija mana kļūda? Lai nožēlotu, jāierauga sevi visu no malas un bez izskaistinājumiem.
http://www.kommersant.ru/doc/2786007
Intervijā minētais romāns "Telūrija" (2013), darbība tajā notiek XXI gadsimta vidū Krievijā un Eiropā, kas ir sadalījušās sīkākās vienībās. To var redzēt šajā izveidotajā kartē.