Tāds ir Gajanas, mazas Dienvidamerikas valsts, kas atrodas ziemeļaustrumu krastā, kriptīdu (noslēpumainu briesmoņu) liktenis.

Par vairākiem šādiem radījumiem stāstīja bijušais Lielbritānijas zoodārza “Twycness” darbinieks Ričarda Frīmens, kurš pirms vairākiem gadiem ieradās Gajanā saistībā ar dzīvnieku transportēšanu uz zoodārzu.

“Mēs tur iepazināmies ar puisi vārdā Ernests. Viņš tur atvēra savu zivju audzētavu un kādu dienu ieraudzīnis dīvainu radījumu, par kuru vietējie iedzīvotāji  stāsta visādas pasaciņas. Viņi šo radījumu sauca par “sarkansejaino pigmeju”.

Lai kur mēs dotos, visur mēs dzirdējām stāstus par šiem radījumiem un satikām daudzus, kas tos arī bija redzējuši. Viņi visi teica, ka šie pigmeji ir ne vairāk kā vienu metru gari vai nedaudz mazāki, un ka viņiem ir sarkanas sejas. Cits cilvēks vārdā Kenards stāstīja, ka reiz šie pigmeji kādu laiku bija vajājuši ceļotāju grupu un negaidīti izlēkuši to priekšā, iespējams, lai ceļotājus nobiedētu. Parasti gan šie radījumi cilvēkiem nekādu  kaitējumu nenodara.

Šo pigmeju sejās bija redzamas dīvainas sejas izteiksmes, un bieži varēja redzēt, ka viņi rādīja savus zobus, skatoties uz cilvēkiem un smīnot. Viņus arī raksturoja kā radījumus, kas iet izslējušies taisni, un uz viņu ķermeņa nebija kažokādas, bija tikai plika brūna āda. Visi, kas tos redzēja, raksturoja tos kā ļoti mazus cilvēkus, nevis dzīvniekus.

Mūsu gids Deimons Korijs šo pigmeju redzēja vienu reizi. Viņš stāstīja, ka tonakt gulējis teltī, kad pēkšņi pamodies un ieraudzījis sev blakus šo cilvēciņu, kurš uz viņu skatījies no augšas uz leju. Es domāju, ka šīs būtnes ir no ļoti primitīvas un senas cilts”.

Dienvidamerika joprojām nav pārāk plaši izpētīta, tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka kaut kur džungļos var dzīvot neliela, vēl neatklāta mežoņu cilts, kas dzīvo akmens laikmeta līmenī. Viņu ļoti mazais augums arī nepārsteidz, jo Amazones indiāņi, piemēram, kajapo vai pirahu arī ir ļoti mazi.

Vēl viena kriptoīda, par kuru Ernesto pastāstīja Ričardam Frīmanam, ir milzīga anakondas čūska, daudz lielāka par parastajām anakondām.

“Ernests teica, ka pirms aptuveni desmit gadiem ir redzējis ļoti lielu anakondu, un tā bijusi apmēram trīsdesmit pēdas (9 metrus) gara. Tomēr Ernesto atzinās, ka patiesībā ir redzējis tikai šāda garuma čūskas ādu, un saskaņā ar nostāstiem šo čūsku esot sagūstījis kāds brits. Mēs viņam teicām, ka, ja šis stāsts ir patiess, tad čūska acīmredzami tika nelegāli atvesta uz Angliju.

Mums stāstīja arī par milzīgām anakondām, kas bija vairāk nekā 40 pēdas (12 metrus) garas un, domājams, dzīvoja alās vietā, ko sauc par Corona Falls. Diemžēl, mēs uz turieni nevarējām aizbraukt, jo tā vieta izrādījās 70 jūdžu attālumā, un ūdens līmenis upē bija pārāk zems, lai turp varētu braukt ar laivu.

Oficiālā zinātne uzskata, ka anakondas, kuru garums pārsniedz 6 metrus, ir izdomājums. Lai gan vairāki ziņojumi ir vēstījuši par 8 – 11 metrus garu anakondu (pāris reizes pat par 18 metrus garu milžu) notveršanu vai novērošanu, zinātnieki nevienu no šiem gadījumiem nav apstiprinājuši.

Vēl viena noslēpumaina būtne, kas dzīvo kaut kur Gajanas džungļos, tiek saukta par “ūdens tīģeri”.

“Vienreiz mēs pat devāmies meklēt šo “ūdens tīģeri”. Mēs par to runājām ar vairākiem lieciniekiem, un viens no viņiem bija gados vecs vīrietis, vārdā Džozefs, kurš šī dzīvnieka ādu bija redzējis pēc tam, kad to pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados nogalināja mednieki.

Viņš teica, ka tam jābūt zīdītājam un apmēram 10 pēdu (3 metrus) garam. Tas ir baltā krāsā ar melniem plankumiem, un tā galva ir ļoti līdzīga tīģera galvai. Viņš pastāstīja vēl kaut ko ļoti interesantu: šī būtne medī baros. Tas vispār nav raksturīgi tīģeriem un kaķveidīgajiem (izņemot lauvas).

Vēl viens aculiecinieks, puisis vārdā Elmo, mums pastāstīja stāstu par to, kā pieaugušais “ūdens tīģeris” sūtīja jaunos indivīdus medīt ūdenī. Pēc viņa teiktā, šis dzīvnieks nav kaguārs vai ūdrs, turklāt tas ir ļoti agresīvs.

Ernests mums arī pastāstīja, ka reiz bijis laivā ar savu onkuli, kad kāds laivu satvēris un spēcīgi satricinājis. Cilvēkiem bija jāturas pie nokarenajiem koku zariem, lai neiekristu ūdenī. Ernesta onkulis vēlāk teicis, ka tas ir “ūdens tīģeris”.

Gajanā dzīvo vēl kāda būtne, kas pēc izskata un apraksta var būt vai nu vietējais jetija analogs, vai ļoti liels sliņķis (kuru šeit ir daudz). Frīmenam par šo radījumu, kuru šeit sauc vārdā “didi”, stāstīja, ka tas ir pinkains un ar lieliem nagiem.

Visticamāk, šis didi ir tuvāks jetijam, jo ir kāds stāsts par to, ka 1940.gados, kad didi nolaupīja meiteni un dzīvoja ar viņu kopā kā ar sievu, un viņa viņam dzemdēja bērnu, kurš izskatījās pēc didi un tajā pašā laikā pēc cilvēka. Šis stāsts beidzās bēdīgi. Sievietei izdevās kopā ar mednieku kanoe laivā aizbēgt, un tad, kad didi redzēja viņas bēgšanu, viņš dusmās nogalināja bērnu, ar rokām saplosot to gabalos.