Te neizpratni izsauc daudzo Kubertēna dzīves un darbības pētnieku secinājumi, kuri paziņo par to, ka viņš atgriezās no Amerikas ar stingru uzskatu sistēmu un gatavu olimpiskās kustības koncepciju. To apgāž vesela faktu rinda. Pirmkārt, no šī apskata ir skaidri redzams, ka 27 gadus vecajam Kubertēnam nekādas koncepcijas vēl nemaz nebija. No Arnolda aizgūtās Muscular Christians idejas nesaistās kopā ar starptautiskas sporta organizācijas idejām. Runa ir tikai par audzināšanu skolā. Otrkārt, Kubertēna sajūsma par amerikāņu sporta šovu, kas pamatots uz atsevišķu atlētu vai komandu komerciālo panākumu tiražēšanu, vispār neiet kopā ar vēlāko, nākamo olimpisko spēļu dalībnieku neprofesionālo statusu. Un beidzot, galvenais, treškārt, Kubertēns līdz 1890. gadam ne ar vienu vārdu nemin, ka vēlas organizēt tieši Olimpiskās spēles. Vienīgais, viņš ir sajūsmā par memoriālajām Olimpiskajām spēlēm, ko viņš ir redzējis Parīzes Vispasaules izstādes atklāšanas dienā, 1889. gadā.
Tad, kas bija tas, kas pārliecināja Kubertēnu ķerties pie Starptautiskās Olimpiskās komitejas radīšanas?
Iedvesmojies no savas valsts censoņu olimpiskajām pūlēm un amerikāņu sporta šoviem, jaunais Kubertēns ar prieku pieņem uzaicinājumu no doktora Viljama Pennija Bruksa (1809-1895) 1890. gadā aizbraukt uz britu pilsētas Mačvenlokas (Much Wenlock) 40. olimpiskajām spēlēm. Ielūgumu viņam sagādā draugi no Regbijas skolas, kur viņš nesen ir mācījies (1886-1888). Vecais Mačvenlokas Olimpiskās komitejas dibinātājs, doktors Brukss piedāvā jaunajam baronam de Kubertēnam sarīkot tādas pat spēles Grieķijā, padarot tās par starptautiskām. Brukss par piemēru min zviedrus, kas 1834. un 1836. gadā Ramlozā (Ramlösa) sarīkoja Skandināvijas Olimpiskās spēles.
Pēc viņa viedokļa, pirmajām, starptautiskajām Olimpiskajām spēlēm noteikti būtu jānotiek vēsturiskajā dzimtenē – Grieķijā. Turklāt Brukss uz to pat uzstāja, jo cienīja tradīcijas, kas, kā zināms, angļiem vispār ir paceltas kulta līmenī. Šī īpašība šodien jau kļuvusi par aksiomu. Tieši šī iemesla dēļ doktors Brukss ar sajūsmu apsveica Visgrieķijas Olimpiskās spēles 1859. gadā, ko Atēnās par savu naudu sarīkoja grieķu armijas majors Evangeloss Zapass (1800-1865). Pēc viņa nāves Spēles notika vēl vairākas reizes (1870., 1875., 1877., 1889., 1891., 1893. gados). Šo spēļu programma praktiski neatšķīrās no SOK Pirmās Olimpiādes 1896. gadā. Brukss bija nodibinājis īpašu balvu un piešķīra Venlokas olimpiskās biedrības goda biedra nosaukumu Visgrieķijas Olimpisko spēļu uzvarētājam 4200 pēdu skrējienā Petrosam Velisariosam. Par to liecina savā pateicības vēstulē Bruksam Grieķijas pilnvarotais vēstnieks Londonā, Genādiusa kungs.
Ramalozas spēles, ko par piemēru Kubertēnam minēja Brukss, ir vērts aprakstīt tuvāk, jo tās ir pats tuvākais prototips mūsdienu olimpiskajai kustībai. Ar Lundas universitātes vingrošanas un paukošanas pasniedzēja Juhana Šartava (1794-1852) iniciatīvu 1833. gadā Stokholmā tika izveidota „Olimpiskā asociācija”, tās galvenais mērķis bija radīt tautā interesi par Olimpisko senatni, rīkojot sacensības pēc grieķu parauga.
1834. gada 17. jūlijā kūrorta pilsētā Ramalozā, kas bija slavena ar terminālajiem un minerālūdeņiem, ar varas atbalstu notika Skandināvijas Olimpiskās spēles. Otro un pēdējo reizi tās notika 1836. gadā. Programmā bija: skriešana īsā un garā distancē, vingrošana (akrobātika, vingrojumi uz zirga, līdztekām utt.), tāllēkšana un augstlēkšana, cīņa un klinšu kāpšana. Jāšanas sacīkstes notika pirms spēlēm no 13. līdz 15. jūlijam. Sacensībās piedalījās 42 sportisti no Zviedrijas, Norvēģijas, Somijas, Dānijas un Polijas, tās vēroja ap 2000 skatītāju. Spēles nepalika neievērotas mūsdienu olimpiskajai kustībai. 1936. gada Ziemas olimpiskās spēles Vācijā, Garmišā un Partekirhenā pagāja ar lozungu kā veltījumu Ramlozas Pirmo olimpisko spēļu simtgadei.
Mazliet vēlāk Kanādā, 1844. gadā entuziastu grupa „Monreālieši” (Montrealers) noorganizēja divu dienu ilgu sporta pasākumu, ko viņi nosauca par „Olimpiskajām spēlēm”. Tās gan notika tikai vienu reizi, taču šo pasākumu saista ar Kanādas vieglatlētikas skolas dzimšanu, tāpēc ka vislielāko interesi izraisīja oriģinālās sacensības „iet, kā pašam patīk” (go-as-you-please), kur varēja iet, skriet vai lēkt, tikai vajadzēja paveikt pēc iespējas lielāku attālumu viena skrējiena laikā. Reizēm šīs sacensības ilga pat veselas sešas dienas. Šo sacensību dalībnieki bija vietējie iedzīvotāji – ierēdņi un valsts iestāžu darbinieki – skotu emigranti, kas līdz šim bija rīkojuši Kaledonijas spēles (Caledonian Games) gadatirgus laikā ar obligātajām spēkavīru sacensībām.
Tajā pašā laikā Anglijā olimpiskā kustība pieņēmās ne tikai spēkā, bet arī sasniedza vispārnacionālu līmeni, kas nebija redzēts kopš Senās Grieķijas laikiem. Tieši tāpēc par mūsdienu Olimpiskās kustības dzimteni bez pārspīlējuma var saukt Lielbritāniju. Bez Kotsvolda olimpiskajām spēlēm (beidzās 1852. gadā) 1850. gadā tur startēja jau minētās Mačvenlokas olimpiskās spēles Šropšīras grāfistē, ko iedibināja Kubertēnu uzaicinājušais doktors Viljamss Pennijs Brukss. Vietējā muzejā ir saglabājušies izgriezumi no tā laika avīzēm: „Poiners no Olbraitonas uzvarēja trīs sacensības, Badžers no Vulverhemptonas finišēja otrais pusjūdzes skrējienā, bet Mainvarings no Birmingēmas bija labākais tāllēkšanā”.
Sacensību programma bija sekojoša: 5 jardu skrējiens (pusjūdze) [acīmredzot, drukas kļūda – t.p.], 7 jūdžu skrējiens, krikets, launboulings, tāllēkšana un augstlēkšana, loka šaušana, šaušana pa māla baložiem, futbols (5 cilvēku komandām). Spēles notiek līdz šim laikam un pārtraukumi bija tikai kara gados. Mūsu dienās spēļu programmai pievienojušies: badmintons, volejbols, golfs, vieglatlētika, teniss, trīscīņa, paukošana un veterānu velosacīkstes.
1994. gadā SOK 7. prezidents (1980-2001), marķīzs Huans Antonio de Samarančs ieradās Mačvenlokā, nolika vainagu uz Bruksa kapa un teica runu: „Esmu ieradies, lai izteiktu pateicību un godinātu doktora Bruksa piemiņu, kurš patiešām bija mūsdienu Olimpisko spēļu iedibinātājs”. Samaranča paziņojumu uztvēra kā sensāciju. Par olimpisma kustības dibinātāju vienmēr taču bija uzskatīts Kubertēns!
[Nekas jau nevar rasties tukšā vietā, vienmēr ir kaut kas, kas kalpojis tam par bāzi. Tā tas ir arī ar Olimpisko kustību. Atnāca Kubertēns un to radīja ne no kā – tā tās lietas nenotiek – t.p.]