Nepiepildītu cerību gūstā

Jekaterinas Kravcovas raksts par agrīno poļu izcelsmes krievu fantastu Aleksandru Grīnu no izdevuma "Taini XX veka", 2015. gada 33. numura

Rakstnieku brālības vidu nav mazums tādu, kuri savos darbos ir radījuši paši savu pasauli. Turklāt viņi riskē, realitātes atgrūsti, kādreiz nokļūt tajā uz visiem laikiem. Pie šiem radītājiem var pieskaitīt arī Aleksandru Grīnu.

"Dzīve kā vētraina jūra".

Dzīvošana provinciālajā Vjatkā varēja atbrīvot no vēlmes fantazēt jebkuram. Ar nākamā rakstnieka tēvu - poļu sacelšanās dalībnieku - trimdinieku - Stefanu Griņevski tieši tā arī notika. Viņš vilka savas dienas kā kalpotājs un nesapņoja neparko citu, kā vienīgi par to, lai laikus saņemtu algu. Toties viņa vecākais dēls Saša bija pavisam citādāks. Astoņu gadu vecumā viņš negaidot saņēma mantojumu no tēvoča, kurš bija gājis bojā - trīs lādes, kas bija pilnas ar grāmatām par piedzīvojumiem, drosmīgiem ceļotājiem un nezināmām, tālām zemēm. Jau pēc pirmajām, izlasītajām grāmatām, nākamais rakstnieks sāka meklēt apkārtējā dzīvē to, ko tik aizraujoši aprakstīja Roberts Stīvensons, Žils Verns un Mains Rīds.

Tiklīdz beidzis reālskolu, kur viņam labas sekmes bija tikai ģeogrāfijā, vēsturē un Dievvārdos, Saša dodas uz Odesu, lai kļūtu par jūrnieku. Košā dienvidu pilsēta momentā iekaro viņu, tikai neviens nesteidzas ņemt uz borta vārgo, izstīdzējušo jaunekli, kurš absolūti neko nesaprata no jūrnieku darba. Pēc ilgas klaiņošanas Sašam tomēr izdodas nokļūt uz kuģa par jungu un pat doties vienā "ārzemju" braucienā - uz Aleksandriju. Matrožu darba katorgai nebija nekā kopēja ar romantiku, arī pakļauties priekšniecībai jauneklis nemācēja un drīz vien izraisīja strīdu ar kapteini un pameta kuģi. Pēc tam viņš klaiņoja pa valsti, izmēģinot ļoti daudzas profesijas - no pirtnieka līdz mežstrādniekam, no zeltrača līdz advokāta rakstvedim - taču tā arī neatrada sev tīkamu darbu.

Galīgi vīlies, jauneklis iestājās armijā - taču arī tur, saprotams, nekādu jaunu dzīvi viņš neatrada. Vēl vairāk, viņš nebija gatavs regulāri pakļauties pavēlēm, ne bezjēdzīgajām ierindas mācībām un tāpēc aizbēga no kazarmām jau pēc dažiem mēnešiem. Ne bez sapņaino jaunekli pamanījušo eseru palīdzības. Nelegāļu noslēpumi un briesmas valdzināja Garo (šādu iesauku Griņevskim deva partijas biedri), taču no terora viņš kategoriski atteicās, sākot nodarboties ar to, kas viņam padevās vislabāk - ar aģitāciju strādnieku un matrožu vidū.

Par šo pieredzi Saša Griņevskis samaksāja dārgi - viņš nokļuva cietumā un pēc tam trimdā. Taču revolucionārās darbības laikā viņš nejauši uzdūrās lietai, kas viņam beigās kļuva galvenā. Viens no eseriem, ieraudzījis, cik pārliecinoši Aleksandrs runā mītiņos, cik veikli sacer lapiņu un uzsaukumu tekstus, garāmejot izmeta: "Brāli, tev taču jākļūst par rakstnieku".

Noderīgs pasaku teicējs, vajadzīgs fantazētājs.

Doma par to, ka patiešām viņš varētu kļūt par rakstnieku, no tā laika neatstāja Aleksandru. Viņš trimdā pavadīja dažas dienas un, sadabūjis viltotu pasi uz Maļginova vārda, aizbēga uz Pēterburgu...

Sākošais literāts paņem sev pseidonīmu Grīns, visdrīzāk tāpēc, lai izbēgtu no varas pārstāvju vajāšanas. Sākumā viņš raksta tīri reālistisku prozu, tās varoņi ir parasti cilvēki, no tiem, kuri gadījušies autora bezgalīgo klejojumu laikā.

Literatūras aprindas Grīnu uzņem labvēlīgi. Drīz viņš sāk publicēt vairākus desmitus stāstu gadā un pirmo reizi mūžā viņam parādās nauda. Bohēmiskais dzīvesveids nozīmē uzdzīvi, kāršu spēles un Grīns ar prieku metas nepārtrauktas jautrības atmosfērā. Viņš joprojām daudz strādā, taču brīvo laiku pavada uzdzīvē, tērējot tai visu naudu, ko ieguvis, strādājot par rakstnieku.

Tikko Grīns kļuva par rakstnieku, avīžnieku brālība sāk izdomāt par viņu visādas pasakas, un reiz viņš drūmi izmet, ka pats jau sāk šaubīties, vai tiešām ir dzīvojis tā, kā rakstījis savā „Autobiogrāfiskajā stāstā”. Jāsaka, ka šīm pasakām bija arī kaut kāds pamats. Pirmkārt, Grīns pats par sevi labprāt stāstīja visādus fantastiskus stāstus. Atgriezies uz kuģa pēc pastaigas pa Aleksandriju, viņš cenšas pārliecināt matrožus, ka uz viņu ir šāvis noslēpumains beduīns, ka viņš ir saticis arābu meiteni, kas uzdāvinājusi viņam krāšņu rozi no vāzes, kas atradusies uz viņas palodzes. Vēlāk, kad viņš atgriezās mājās pēc klaiņojumiem Urālos, viņš stāstīja tēvam, ka esot pievienojies laupītājiem, slepeni mazgājis zeltu meža upītē un pēc tam vienā mirklī, uzdzīvojot iztērējos iegūtos tūkstošus. Žurnālisti savukārt ziņoja, ka Grīns kuģojis uz kuģa kaut kur starp Zurbaganu un Sanriolu, un nogalinājis kapteini, nozadzis viņam veselu lādi ar rokrakstiem, ko pēc tam uzdevis par savējiem. Rakstīja arī, ka viņš zina vairākas valodas, kaut arī - neatzīstas par to, ka reiz Grīns ar divdesmit kapeiku monētu pārgriezis rīkli bagātam vecim un piesavinājies viņa naudu – vispār, daudz visādu muļķību, kam nebija nekāda pamata...

...Revolūciju rakstnieks uzņēma ar entuziasmu, kā iespēju uzcelt jaunu pasauli. Taču pagāja visai maz laika un sapņi par nebijušu vienlīdzības, brālības un brīvības valsti sašķīda druskās pret sadzīvi. Grūti klātos Grīnam, kas, dienējot Sarkanajā Armijā, saķēra izsitumu tīfu un tik tikko nekļuva par invalīdu, ja viņam nepalīdzētu Maksims Gorkijs. Viņam patika jaunā rakstnieka fantastiskie stāsti, tāpēc viņš labprāt palīdzēja ar pārtikas paciņām un dzīves vietu. Grīnam nekas cits neatlika, kā gremdēties paša realitātē, kur nebija ne bada, ne aukstuma, kas valdīja pa pusei sagrautajā Petrogradā. Šis „virtuālais ceļojums” viņam izdevās pilnībā: maziņā „Mākslu nama” istabiņā viņš sarakstīja grāmatu, kas padarīja viņu slavenu – „Sārtās buras”.

Vairāki nākamie gadi Grīnam pagāja pārsteidzoši labi. Viņš beidzot atrada sievieti, kas padarīja viņu laimīgu un ar kuru rakstnieks pavadīja dzīves nogali. Viņš radīja vairākus stāstus, kur bargā, apkārtējā realitāte pagriezās pret lasītāju ar savu mistisko, pasakaino pusi („Žurku ķērājs”, „Fandango” un citus), kā arī pirmo romānu par cilvēku, kas spēja lidot, - „Zaigojošo pasauli”. Honorārus Grīns, pēc veca paraduma, atkal tērēja krogos un spēļu iestādēs. Tad rakstnieka sieva Ņina Ņikolajevna lika lietā sieviešu viltību: viņa simulēja sirds slimību un it kā, lai uzlabotu savu veselību, lika pārcelties abiem uz Krimu, kur Feodosijā viņi iegādājās nelielu mājiņu.

Laikmets aiztraucas garām.

Gadi, kas tika pavadīti siltās jūras krastā, kas bija kā atdzīvojušās fantāzijas pasaule, palīdzēja rakstniekam izdot vēl vairākus, lielus romānus. Ja nebūtu šo gadu, pasaule neieraudzītu ne „Zelta ķēdi”, ne „Pa viļņiem skrejošo”, ne „Ceļu uz nekurieni”, ne jaunus stāstu krājumus. Taču 1920. gadu beigās Grīnu praktiski pārstāja publicēt, tāpēc ka padomju literatūrā faktiski vairs nepalika vietas viņa neparastajiem stāstiem. Vēl vairāk, iepriekšējos izdevumus sāka izņemt no bibliotēkām un veikaliem kā „ideoloģiski svešus”. Naudas dzīvei hroniski nepietika, nācās pārdot dzīves vietu Feodosijā un pārcelties uz Veco Krimu, kur dzīve bija lētāka.

1931. gada vasarā Grīns dodas uz Maskavu, izlūgties Rakstnieku savienībā pensiju. Tur viņu gaida vēl viena vilšanās: valdes sapulcē viņu nosauc par „ideoloģisku ienaidnieku” un principiāli atsakās maksāt pat nelielu naudu. Pēdējā cerība bija Gorkijs, kas Grīnam bija palīdzējis ne reizi vien, taču uz izmisušo vēstuli ar lūgumu palīdzēt, viņš neatbild – nav zināms, kāpēc: varbūt vairs negribēja glābt spalvas brāli, vai vienkārši tāpēc, ka vēstuli nesaņēma. Atgriezies mājās Grīns nolemti teica sievai: „Mums ir amba. Mani vairs nedrukās”.

Ar šo mirkli Aleksandrs Stepanovičs pilnīgi zaudē interesi par dzīvi. Viņš smagi saslimst, atsakās ēst un 1932. gada vasarā mirst – pēc oficiālās versijas ar kuņģa vēzi, taču patiesībā, kā domā viņa biogrāfi, no bada un morāla strupceļa, kurā bija nokļuvis.

Grīna dzīve beidzās tāpat kā daudzu tūkstošu talantīgu cilvēku dzīves, kuri nemācēja iet uz kompromisu ar varu. Viņš novērsās no īstenības, kamēr būvēja savu brīnumaino pasauli un īstenība cietsirdīgi atmaksāja viņam par to, ka viņš to neņēma vērā.

Pārcēlājs starp divām pasaulēm.

Grīna triumfālā atgriešanās literatūrā notika tikai ceturtdaļgadsimtu pēc viņa nāves. „Padomju literatūras romantiķa” garstāsti un stāsti 1960. gadu sākumā tika izdoti miljonu tirāžās, partijas orgāni atbalstīja divu Grīna muzeja radīšanu, viņa vārdā nosauca ielas, literatūras lasījumus, jauniešu klubus un bibliotēkas. Bet 1961. gadā Aleksandrs Ptuško uzņēma filmu „Sārtās buras”, kas vairoja rakstnieka pielūdzēju armiju.

Iespējams, ka viņu grāmatu popularitāte kļuva tik liela, ka tajās parasti viss ir ļoti vienkārši. Mīlestība, cēlums un uzticība – ir lieliski, niknums, mantkārība un aprobežotība izsauc pretīgumu, varoņi darbojas brīnišķīgā pasaulē, kas pilna skaistuma un cēlas rīcības, un, ja ir ticība un nepadošanās ceļā uz mērķi, tad viss beidzas labi.

Par spīti tradīcijai, uzskatīt Grīna varoņus tikai par sapņotājiem, vajag palūkoties vērīgāk, lai ieraudzītu: viņi vienmēr darbojas, lai piepildītu sapni. Pats pazīstamākais piemērs tādai darbībai atrodams „Sārtajās burās”, kur kapteinis Grejs, uzzinājis par „kuģa Asoli” un viņas gaidām, nopērk veikalā zīdu un atved Kapernas ostā neredzētu fregati ar burām – sārtām kā rītausma.

Pēc Grīna nāves lasītājiem palika daudz vairāk, kā vienkārši grāmatas, viņiem palika vesela pasaule, kur reāls ir neiespējamais, vajag tikai tam noticēt. Lissas un Zurbaganas ugunis, sārtās buras, lidojošais cilvēks un pa viļņiem skrejošā Frēzija Grānta – Grīns ir dāvinājis mums pasauli, kur sāk piepildīties nepiepildāmais.

Raksts par Grīnu krievu Vikipēdijā. https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%93%D1%80%D0%B8%D0%BD,_%D0%90%D0%BB%D0%B5%D0%BA%D1%81%D0%B0%D0%BD%D0%B4%D1%80_%D0%A1%D1%82%D0%B5%D0%BF%D0%B0%D0%BD%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87

Grīnam veltīta mājas lapa. http://grinlandia.narod.ru/