Starptautiskajā reģistrā par sekmīgiem tiek uzskatīti 4886 starti. Taču ir jāatzīmē, ka ne visas kravas, kas ir tikušas palaistas kosmosā, izrādījās darboties spējīgas. Daudzi kosmiskie aparāti nokļuva nepareizās orbītās vai izgāja no ierindas, tā arī nesākuši pildīt tiem uzticētos uzdevumus.
Bez tam, četras nesējraķetes (trīs no PSRS un viena no Brazīlijas) uzsprāga starta kompleksā pirms starta sagatavošanas laikā, vēl pirms komandas “Starts”.
Palaisto nesējraķešu skaits auga gadu no gada kosmiskās ēras pirmajās divās desmitgadēs (no trīs 1957. gadā līdz simts trīsdesmit trīs 1975. gadā). Nākošajās desmitgadēs, sasniegušas “griestus”, kosmiskās lielvalstis saglabāja savu “aktivitāti” sasniegtajā līmenī. Pēc tam kosmisko startu skaits pakāpeniski sāka samazināties.
Tam par iemeslu, pirmkārt, bija “aukstā kara” beigas un PSRS un ASV militāro programmu izbeigšanu. Bez tam, sākās vairāku kosmiskās darbības virzienu komercializācija. Pēdējos trīs gados kosmisko startu intensitāte ir stabilizējusies 80 startu līmenī gadā ( 2009. gadā – 78 starti, 2010. gadā – 74 starti, 2011. gadā – 84 starti).
Nesējraķešu startus ir mēģinājušas veikt un veikušas 12 valstis (PSRS/Krievija, ASV, Francija, Ķīna, Japāna, Lielbritānija, Indija, Izraēla, Brazīlija, KTDR, Irāna un Dienvidkoreja), kā arī trīs starptautiskas apvienības (konsorciji “Arianspace” un “Sea Launch”, kā arī Eiropas Kosmisko pētījumu organizācija). [Autors nemin, ka vienu kosmiskās raķetes izmēģinājuma startu ir izdarījusi arī Irāka un nesējraķetes būvē Ukraina, pagaidām gan tikai citiem – t.p.] Deviņām valstīm un divām starptautiskajām apvienībām šie mēģinājumi bija sekmīgi, un tās iegāja tā sauktajā “kosmiskajā klubā”, bet trīs valstis (Brazīlija, Ziemeļ- un Dienvidkoreja) pagaidām nespēja gūt panākumus, piepildot savas kosmiskās ambīcijas. To 1960.-1970. gados nespēja arī organizācija ELDO, kas vēlāk transformējās Eiropas Kosmiskajā aģentūrā. [Papildus jāpiemin, ka tāpat neveicās arī vācu privātfirmai OTRAG, kas bankrotēja pēc dažiem startiem, pat nepaguvusi uzbūvēt nevienu īstu nesējraķeti. Vācijai kā valstij būvēt nesējraķetes bija aizliegts – t.p.]
Tuvākajā laikā par kosmisko lielvalsti var kļūt Dienvidkoreja. Citu “pretendentu” kosmiskā horizonta tuvumā pagaidām neredz. [Brazīlijā pēc neveiksmes ir zināms apsīkums, Dienvidāfrika no kādreizējiem plāniem, liekas, ir atteikusies, citās valstīs privātas organizācijas – izņemot amerikāņus - domā labākā gadījumā par suborbitālām raķetēm. Tādas lielas valstis kā Austrālija un Kanāda arī īpaši nedomā būvēt savas nesējraķetes – t.p.]
Toties, aktīvi kosmiskajā orbītā iziet privātkompānijas. Pēdējos gados nopietnus panākumus ir guvusi kompānija “Space X”, kas jau ekspluatē kosmiskos nesējus “Falcon-1” un “Falcon-9”, un radījusi kosmisko kuģi “Dragon”, kas 2012. gadā veica savu pirmo lidojumu uz Starptautisko staciju. Vistuvākajā laikā jānotiek “Dragon” pirmajam, komercreisam. [Tas jau ir noticis – t.p.]
Pa “Space X” pēdām “iet” arī citas amerikāņu kompānijas, kurā NASA gatavojas “atdot” pilotējamo kosmonautiku zemās orbītās ap Zemi. Paredzamā nākotnē orbītā ap Zemi ir jādodas kravas kuģim, ko būvē kompānija “Orbital Sciences Corporation”.
No “sekmīgajām” kosmiskajām, lielvalstīm visvairāk kosmisko nesēju startu ir mūsu valstij [tas ir, autora valstij – Krievijai – t.p.] - 3105 starti, tajā skaitā, 2931 sekmīgs vai daļēji sekmīgs. Otrajā vietā ir ASV – attiecīgi – 1552 un 1423 starti. Trešo vietu pagaidām ieņem Eiropiešu konsorcijs “Arianspace”, kura rēķinā ir 203 sekmīgi starti, ieskaitot divus krievu raķešu “Sojuz ST” startus no dienvidamerikāņu kosmodroma Kuru. Taču pēc pāris gadiem un varbūt pat 2013. gadā eiropiešus no “godalgotās” vieta nobīdīs ķīnieši, kuri ir guvuši iespaidīgus panākumus kosmosa apgūšanā.
Pārējie “kosmiskās sacensības” dalībnieki atpaliek visai būtiski.
Visu sekmīgu un daļēji sekmīgu RN startu rezultātā orbītā ap Zemi ir ievadīti apmēram 6700 kosmiskie aparāti, kas pieder vairāk nekā 60 pasaules valstīm. Tāda skaita dažādība starp “kosmosa lielvalstīm” un pavadoņu “īpašniekiem” izskaidrojama ar to, ka lielākā daļa no aparātiem tiek ievadīta orbītā ar “kosmiskā kluba” locekļu palīdzību, citu pasūtītāju interesēs uz komerciāliem pamatiem.
Kā arī gadījumā ar raķešu startiem, vairums palaisto pavadoņu pieder PSRS/Krievijai un ASV (pāri par 85%). Bet, ja ņem vērā, ka daudzus kosmiskos aparātus Spānijai, Brazīlijai, Malaizijai, Indonēzijai, Baltkrievijai un daudzām citam valstīm arī izgatavo padomju (krievu) un amerikāņu speciālisti, var runāt par dominējošo lomu, ko spēlē divas lielās kosmosa valstis cilvēces kosmiskajā darbībā. Pat Ķīna ar tās straujo kosmisko izaugsmi un palaisto kosmisko pavadoņu skaitu ieņem vairāk nekā pieticīgu vietu.
Visvairāk kosmisko startu ur notikusi no Krievijas kosmodroma “Pļesecka” Arhangeļskas apgabalā – 1592. Otrajā vietā ir kosmodroms “Baikonura” - 1395. Tālāk seko amerikāņu kosmodromi Kanaverala zemesragā (Austrumu izmēģinājumu poligons) un ASV GKS bāzē “Vandenberga” (Rietumu izmēģinājumu poligons). Citi starta laukumu “aktīvā” ir zemāki “rādītāji”.
Un pēdējais, ko gribētu atzīmēt, rezumējot piecu kosmisko desmitgadu statistiku.
Pēc starta tipa, nospiedošs vairākums RN startu (5155, 98,3%) tika veikti no sauszemes starta kompleksiem. Tikai 44 starti (0,83%) notika no ūdens virsmas (starta platformas “San Marco” un “Odyssey”, kā arī no Krievijas zemūdenes K-407 “Novomoskovsk” borta) un 46 (0,87%) - no nesējlidmašīnu borta, kas pacēlās no amerikāņu poligoniem un kara bāzēm Kanaveralā, Čainaleikā, Kvadžleinā, kā arī no starptautiskās lidostas Kanāriju salās.
Lūk, tāda īsumā, ļoti īsā rakstā, ir kosmiskās ēras statistika