Maza auguma aktierim nav viegli izsisties Holivudā. Par Toma Krūza nelielo augumu, kura dēļ viņam ainās ar garākām ekrāna partnerēm nākas pakāpties uz paaugstinājuma (kas, protams, paliek aiz kadra), laikam zina visi, taču patiesībā viņš nav nemaz tik mazs – 174 centimetri. Par sešiem centimetriem mazāk ir Alam Pačīno. Taču Maikls Fokss varētu paslēpties aiz Pačīno, jo viņa augums ir tikai 163 centimetri. Diez kas nav, vai ne? Taču tieši mazais augums paradoksālā kārtā kļuva par Maikla biļeti uz panākumiem.
Hokejists? Vai varbūt rokmūziķis?
Piedzima Maikls Fokss tālu no saulainās Holivudas – Kanādas pilsētā Edmontonā, kur ziemā gaisa temperatūra var noslīdēt līdz mīnus 30 grādiem pēc Celsija. Kā jau kanādiešu puikam pienākas, viņš skolas laikā trenējās hokejā, taču ar tādiem ķermeņa parametriem sporta veidā, kura neatņemama sastāvdaļa ir spēka paņēmieni, uz veiksmīgu karjeru cerēt bija grūti. Par to uzskatāmi liecināja ducis šuvju, kas tolaik rotāja puikas seju, kā arī vairāki izsistie zobi. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, gan varam pavēstīt, ka iziet uz ledus un uzspēlēt pret hokeja leģendām Foksam tomēr izdevās – tas notika jau laikā, kad viņu kā slavenību uzaicināja piedalīties labdarības mačā, kura galvenā zvaigzne bija Kanādas hokeja leģenda Bobijs Ors. Turklāt tajā Maiklam pat izdevās apvest Oru un gūt vārtus! Kā Fokss vēlāk atzinās savos memuāros, eiforijā par šo panākumu esot tā sapriecājies, ka tikai pēc laba brīža atminējies, ka Bobijs vēl pirms spēles viņam iečukstējis ausī: “Zini, uz pirmā perioda beigām es ļaušu tev mani apvest un tikt līdz vārtsargam”.
Bobija Ora apvešana tad arī palika Maikla Foksa lielākais sasniegums hokeja laukumā. Apzinoties, ka hokejā liela nākotne viņu negaida, skolas laikā Maikls atrada vēl vienu aizraušanos – iemācījās spēlēt ģitāru un iesaistījās vietējā rokgrupā. Arī šīs prasmes vēlāk noderēja – pietiek atcerēties tās ainas no Atpakaļ nākotnē, kur Mārtijs Makfkajs skolas ballītē sarīko īstu rokenrolu. Tajās varēja iztikt bez dubliera, jo Fokss tiešām itin labi pieprot ģitāras spēli. Grupiņa spēlēja vidusskolu ballītēs, armijas bāzēs un pāris reižu pat naktsklubos, kur jaunajiem rokmūziķiem vecuma ierobežojuma dēļ vispār nebūtu, ko darīt.
Maikls bija apņēmības pilns nākotnē iztiku pelnīt tieši ar mūziku, tādēļ sākumā pat nepievērsa lielu uzmanību vēl vienam savam vaļaspriekam – dalībai skolas teātra pulciņā. Varbūt tādēļ, ka tur panākumi nāca viegli: “Es konstatēju, ka, praktiski nepieliekot nekādas pūles, varu viegli pārvērsties jebkurā personāžā un pilnīgi tajā iemiesoties. Tolaik es arvien vairāk saskāros ar ierobežojumiem, ko uzlika skola, ģimene un sociālie slāņi, bet aktiermaksla pavērsa ceļu uz brīvību, ļāva sekot saviem impulsiem un būt tam, kas es vēlos būt, - vismaz, kamēr turpinās izrāde”.
Taču par aktiera profesiju jaunais talants nopietni nedomāja līdz par brīdim, kad Maikla aktiermākslas pedagogs viņam iedeva avīzi ar sludinājumu, kurā bija teikts, ka Kanādas telekompānija CBC gatavojas uzņemt miniseriālu par pokera spēlmani, kuram negaidīti nākas uzņemties apgādību par 12 gadus vecu puiku, un tiek meklēti kandidāti puikas lomai. Bija gan viena neliela problēma – Foksam tolaik bija jau 16, nevis 12 gadi. Taču mazā auguma dēļ viņš izskatījās jaunāks, tādēļ nolēma šo faktu noklusēt. Vecuma starpības dēļ cīņu par lomu laikam nevar saukt par godīgu, taču rezultāts bija skaidrs – Maiklu pieņēma, jo viņš nepārprotami bija labākais kandidāts.
Iznākumā vienas vasaras laikā Fokss nopelnīja 6000 dolārus – vairāk, nekā tai pašā laikā saņēma viņa tēvs, militārais sakaru speciālists. Daļu naudas Maikls tērēja, iegādājoties jaunu ģitāru, jo sapnis par rokmūziķa karjeru vēl nebija miris. Taču arvien vairāk laika prasīja dažādi televīzijas projekti, kuros jauno zvaigzni ik pa brīdim uzaicināja piedalīties, kā arī filmēšanās reklāmās. Tādēļ pamazām novārtā palika ne tikai mūzika, bet arī vidusskola, kuru Fokss tā arī nepabeidza. Kā saka, dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta, un tieši tā Maikls bija noskaņots rīkoties.
Holivudas iekarošana
Slikts ir tas kareivis, kurš nesapņo kļūt par ģenerāli. Un slikts tas aktieris, kurš nesapņo par Holivudu. Maikls Fokss bija labs aktieris, tādēļ, nesasniedzis par 20 gadu vecumu, pārcēlās uz Kaliforniju. Sākums bija daudzsološs, jo viņam tika pāris lomiņu mazbudžeta filmās un TV projektos. Tiesa, vispirms vajadzēja piekoriģēt ne tikai savu kanādiešu akcentu, bet arī vārdu. Amerikas Kinoaktieru ģildes noteikumi paredz, ka tajā nevar tikt uzņemtu divi aktieri ar vienādiem vārdiem, bet, kā par spīti, viens Maikls Fokss tur jau bija priekšā. Lai atšķirtos, varēja izmantot otro vārdu – Foksa gadījumā tas bija Endrjū. Taču aktieris nosprieda, ka Endrjū Fokss vai Maikls E.Fokss neizklausās pietiekami labi, tādēļ izvēlējās citu variantu – kļuva par Maiklu Dž.Foksu, tā godinot vienu no saviem mīļākajiem aktieriem Maiklu Dž.Polardu.
Astoņdesmito gadu sākums Foksam Holivudā bija veiksmīgs. Lai arī nekādu izcilo lomu nebija, taču ik pa brīdim uzradās kāds darbiņš TV seriālā, mazbudžeta filmā vai reklāmā, tādēļ iztikai pietika. Taču tad sākās melnā josla, jo darba piedāvājumu kļuva mazāk, turklāt atklājās, ka Amerikas Savienotajās Valstīs arī aktierim ir jāmaksā nodokļi, par ko Maikls kaut kā bija piemirsis. Saņēmis kaudzīti rēķinu no nodokļu dienesta, viņš krita mērenā panikā, jo to apmaksai naudas nebija.
“Jaunu darba piedāvājumu nebija. Es sāku pierast pie bada. Mans pārtikas racions sašaurinājās līdz bundžām un paciņām ar uzrakstiem: Tuncis un Makaroni. Sāku atbrīvoties no tām nedaudzajām mantām, kas man bija. Pāris mēnešu laikā pa daļām pārdevu izvelkamo dīvānu. Pircējs bija kāds jauns aktieris, kas dzīvoja tajā pašā mājā. Tādēļ katra darījuma reizē kauna sajūtu papildināja arī aizvainojums par to, ka mūsu karjeras virzās pretējos virzienos,” atmiņās vēlāk rakstīja pats Fokss. Teorētiski viņš katrā laikā varēja atgriezties Kanādā, taču tā bija biļete vienā virzienā, jo kā nodokļu parādnieku atpakaļ ASV viņu pēc tam vairs nelaistu.
Vārdu sakot, nākotne rādījās ne pārāk rožaina. Taču 1982.gada vasarā Maikla dzīvē notika pavērsiens, par kuru viņš līdz mūža beigām var būt pateicīgs aktierim Metjū Broderikam. Proti, telekompānija NBC bija iecerējusi komēdijseriālu par Kītonu ģimeni – pie turības tikušajiem bijušajiem hipijiem, kuri tagad audzina trīs bērnus; par savstarpējām attiecībām, attieksmi pret politiku, mīlestību un tā tālāk. Vecākā dēla Aleksa loma bija radīta speciāli uzlecošajai zvaigznei Broderikam, taču viņš no tās atteicās. Steigšus vajadzēja meklēt aizvietotāju, un beigu beigās loma tika Maiklam Foksam.
Seriāls ar nosaukumu Ģimenes saites izrādījās ārkārtīgi veiksmīgs un turpinājās septiņus gadus (pirmajās divās sezonās epizodiska loma bija vēl vienai jaunajai zvaigznei Tomam Henksam). Pateicoties Foksa meistarībai un humora izjūtai, Alekss Kītons, kurš sākumā bija iecerēts kā otrā plāna tēls, drīz vien kļuva par seriāla galveno personāžu. Maikls kļuva slavens, nauda plūda kā pa reni. “Otrās sezonas beigās es pilnībā norēķinājos par savu pirmo māju – triju guļamistabu bungalo ar baseinu. Mans jaunais grāmatvedis gan ieteica nesteigties ar pirkšanu, taču es viņu neņēmu galvā un, iegājis viesistabā, nometu uz grīdas jaunā Nissan 300 ZX atslēgas, un nokliedzos: “Tas ir tas, kas man vajadzīgs! Šī būs mana ligzdiņa!””
Atpakaļ nākotnē
Kamēr Maikls Fokss filmējās Ģimenes saitēs, izbaudīja un tērēja naudu, tikmēr divi Holivudas smagsvari – Stīvens Spīlbergs un Roberts Zemekis – plānoja uzņemt filmu ar nosaukumu Atpakaļ nākotnē. Jau no paša sākuma viņi bija domājuši Mārtija Makflaja lomu piedāvāt Foksam, taču viņš tobrīd seriāla uzņemšanā bija tik aizņemts, ka kļuva skaudrs – no Ģimenes saitēm Maiklu izraut neizdosies un jāmeklē cits kandidāts. Par tādu kļuva Ēriks Stolcs, kurš tobrīd jau bija nofilmējies pāris kinofilmās. Ar viņu galvenajā lomā pat nofilmēja vairākas ainas, kad režisors Zemekis saprata – nē, Stolcs lomai tomēr neder. Filmēšanu apturēja uz pusgadu, jau uzņemtu materiālu izmeta miskastē, bet kinostudijai Universal izdiņģēja vēl četru miljonu dolāru papildbudžetu, lai segtu zaudējumus un mēģinātu tomēr pārpirkt Maiklu Foksu.
Pavisam pārpirkt, protams, neizdevās, taču Zemekim un Spīlbergan, kurš bija Atpakaļ nākotnē producents, izdevās vismaz pierunāt Ģimenes saišu veidotājus padalīties ar Maiklu. Kā dzīvē izskatījās šāda “padalīšanās”, to ir aprakstījis pats mūsu stāsta varonis: “Šoferis mani plkst.9.30 savāca no mājām un veda uz Paramount, kur līdz pieciem vakarā es piedalījos seriāla kārtējās epizodes mēģinājumos. Sešos cits šoferis mani aizveda uz Universal Studios vai kādu citu vietu, kur notika Atpakaļ nākotnē filmēšana. Tur es paliku līdz saullēktam, tad ar spilvenu un segu ierausos busiņā, un trešais šoferis mani aizveda uz mājām, bet reizēm pat uz rokām aiznesa līdz gultai. Man palika vēl divas trīs stundas miega, līdz atkal parādījās šoferis numur viens, kurš atvēra durvis ar savu atslēgu, ieslēdza dušu un uzvārīja kafiju. Un viss process sākās no sākuma”.
Tāda paralēlā dzīve turpinājās trīs nedēļas. Kaut gan Maikls, protams, bija izlasījis scenāriju, filmēšanās vienlaikus filmā un seriālā radīja viņa galvā tādu jucekli, ka aktieris nebija drošs, vai no filmas vispār iznāks kaut kas prātīgs. Vēlāk pats atzina, ka brīžam neesot sapratis, kurā no filmēšanas laukumiem atrodas, nerunājot nemaz par to, lai atcerētos pirms pāris dienām uzņemtās replikas. Tādēļ arī baidījās iet uz filmas pirmizrādi, jo domājis, ka rezultāts būs pabriesmīgs.
Taču rezultāts nebija briesmīgs. Rezultāts bija izcils, un Atpakaļ nākotnē tik uzņemti vēl divi turpinājumi. Toties briesmīga bija filmas pirmizrāde Londonā, kurai Maikls savā atmiņu grāmatā ir veltījis veselu lappusi. Tas viss tikai princeses Diānas dēļ, kurai blakus Foksu pirmizrādē nosēdināja. Aktieris esot ļoti uztraucies, jo tā taču bija viņa princese – kā atceramies, viņš ir kanādietis, bet Kanādas pilsoņi formāli skaitās Britānijas karaļa vai karalienes pavalstnieki. Turklāt pirms tikšanās ar karalisko personu visi bija iepazīstināti ar protokola noteikumiem: a) pirmā sarunu uzsāk princese, pārējie viņai var tikai atbildēt, taču nekādā gadījumā nedrīkst paši pēc savas iniciatīvas vērsties pie viņas; b) nepiecelties no sēdvietas pirms princeses; c) nekādā gadījumā nepagriezt princesei muguru.
Neizklausās pārāk sarežģīti – ja vien pirms seansa neesi izdzēris divas pudeles alus. Bet Maikls tieši tā bija izdarījis. “Es drīz vien izjutu diskomfortu, ko nevarēja sajaukt ne ar ko citu – man vajadzēja uz tualeti. Steidzami. Taču es biju kļuvis par etiķetes upuri. Viņa bija pārāk pieklājīga, lai sāktu ar mani sarunāties manas filmas laikā, bet pat tad, ja viņai rastos iemesls mani uzrunāt, es taču nevarēju atbildēt: “Atvainojiet, Jūsu Augstība, man vajag iziet pačurāt…” Es taču nedrīkstēju piecelties un aiziet pirms viņas. Un, pat ja varētu, tad, spraucoties garām citiem skatītājiem, vismaz pāris reižu pagrieztos pret princesi ar muguru. Tādēļ mana tikšanās ar princesi izvērtās par mokošākajām divām stundām manā dzīvē”.
Ļaunu vēstošās zīmes
Nākamajos piecos gados viss bija labākajā kārtībā. Piedāvājumu filmēties netrūka, un lai arī nekādi ekrāna šedevri tie nebija, iztikai pietika un vēl pāri palika. Iznāca divi Atpakaļ nākotnē turpinājumi, arī Ģimenes saites uz ekrāna noturējās līdz pat 1989.gadam. Ienākumi bija pietiekami, lai uzturētu veselu garāžu ar ekskluzīvām automašīnām, plus vēl paplašinātu savu mājokli. Kā pats vēlāk paškritiski atzina par saviem tā laika pirkumiem: “25 gadus vecam loterijas laimētājam nauda nebija problēma, taču ar labu gaumi viņš palepoties nevarēja”. Pietika Maiklam reiz kādā TV šovā ieminēties, ka viņam negaršo amerikāņu alus, tādēļ nākas pirkt Kanādā ražoto, lai jau pēc nedēļas pie mājas piebrauktu furgons ar kanādiešu alu, ko alus darītava viņam vienkārši uzsauca.
Vārdu sakot, viss bija kārtībā, un vienīgais, par ko varēja sapņot, - lai uzrastos vēl kāda loma tāda mēroga grāvējā kā bija Atpakaļ nākotnē. Bet tad, deviņdesmito gadu pašā sākumā, kādudien Maikls pamodās un pamanīja, ka trīc viņa labās rokas mazais pirkstiņš. Vēl pēc laika sāka trīcēt arī kreisās rokas mazais pirksts. Dakteri, visi kā viens, raustīja plecus un nekādi nevarēja noteikt diagnozi. Tika vainota pārpūle un pat negadījums Atpakaļ nākotnē trešās daļas uzņemšanā, kad Mežonīgajos rietumos nonākušo Mārtiju mēģināja pakārt – toreiz, karājoties virvē un mēģinot uzņemt pēc iespējas labāku dubli, Fokss uz mirkli zaudēja samaņu. Pagāja vairāk nekā gads, līdz beidzot radās skaidrība – pirkstu drebēšana ir Pārkinsona slimības simptoms. Ātrāk nevienam no mediķiem šāda diagnoze gluži vienkārši nebija ienākusi prātā, jo tā vairumā gadījumu ir pusmūža un vecu cilvēku slimība, kamēr Maiklam tikko bija apritējuši 30 gadi.
Depresija, alkoholisms un maskēšanās
Ko iesākt, uzzinot šādu diagnozi? Mediķi apgalvoja, ka Fokss spēs strādāt vēl gadus desmit, tādēļ viņš metās ar pilnu krūti darbā, lai sapelnītu pēc iespējas vairāk naudas, kamēr vēl ir spējīgs filmēties. Par savu slimību viņš nevienam, izņemot tuviniekus, neko neteica. Pats diezgan labi apzinājās, ka filmas, kurās viņš piekrita piedalīties, nav nekāda lielā māksla – ja tagad pārlūkosiet Foksa tā laika filmogrāfiju autoritatīvajā kino vēsturē IMDB.com, tad redzēsiet, ka vien retajai filmai reitings tuvojas septiņām zvaigznēm, bet vairumam ir ap sešām. Tādēļ nekas īpašs – noskaities un aizmirsti.
Slodze un depresija, ko radīja dzīvošana ar apziņu, ka tev ir neārstējama slimība un nākotne neko labu nesola, gluži likumsakarīgi noveda pie depresijas. Bet tā savukārt – pie arvien biežākas ielūkošanās pudelē. Lielais plosts turpinājās apmēram gadu, līdz sieva piedraudēja, ka kopā ar alkoholiķi bērnus audzināt netaisās, un strikti ieteica apmeklēt psihoterapeitu. Vizītes pie psihologa palīdzēja pieveikt alkohola atkarību, taču pret pašu galveno slimību tās bija bezspēcīgas.Vairākus nākamos gadus Fokss strādāja kā apsēsts, vienlaikus cenšoties no filmēšanas grupu kolēģiem slēpt Pārkinsona slimības simptomus, kas laika gaitā kļuva arvien izteiktāki – nu jau trīcēja vairs ne tikai daži pirksti, bet visa roka.
Deviņdesmito gadu vidū simptomus bija jau grūti noslēpt, tādēļ daļai kolēģu Fokss pastāstīja par savu nelaimi. Citādi strādāt būtu neiespējami, jo veselības stāvokļa dēļ Maiklam ik pa brīdim nācās mainīt filmēšanas un tikšanos grafikus (tobrīd viņš bija iesaistījies TV projektu producēšanā), bet arvien jaunus aizbildinājumus tam izdomāt kļuva arvien grūtāk. “Simptomu dēļ pastāvīgi nācās atcelt tikšanās ar dažādu dienestu vadītājiem, tad pārcelt uz vēlāku laiku, lai pēc brīža vēlreiz pārceltu. Droši vien viņiem no malas mana uzvedība labākajā gadījumā likās dīvaina, bet sliktākajā gadījumā – augstprātīga un kaitinoša. Parasti es tikšanos atcelšanu skaidroju ar mistiskām traumām vai negaidītiem zvaniem no priekšniecības,” tā šo periodu vēlāk aprakstīja pats Fokss.
Tieši tāpat slimību nācās slēpt no kameras: “Lai ko es darītu kameras priekšā, tas bija kaut kas cits, nevis aktiera spēle: mēģinājumi slēpt simptomus ar dažādu mazu viltību un manevru palīdzību – es manipulēju ar rekvizītiem, piespiedos pie sienas vai mēbelēm, bet, ja tas nepalīdzēja, tad iebāzu rokas kabatās. Daudzu dienu laikā man nācās veidot fiziskas attiecības ar dramatiskiem aspektiem. Un pie viņa visu laiku domāt: pirms cik ilga laika es iedzēru zāles; cik ilgi tās vēl darbosies? (..) Ja skatītāji redzētu manu roku trīcēšanu, runas palēnināšanos vai kustību traucējumus, tas nodevīgi vēstītu, ka ar mani viss nav labi. Par to es visvairāk baidījos, jo smīdināt skatītājus – tā ir mana lielākā bauda. Tādēļ es darīju visu, lai skatītāji nezinātu, ka esmu slims.”
Iznākšana no skapja
Mūžīgi tā turpināties nevarēja, un 1998.gadā notika pavērsiena punkts – vienā no intervijām Maikls Fokss publiski paziņoja, ka sirgst ar Pārkinsona slimību. Tobrīd aktierim pat prātā neienāca, ka ar šo paziņojumu viņš palīdzēs visas Amerikas uzmanību pievērst šai slimībai un cīņai ar to. Līdz Maikla paziņojumam vairums amerikāņu par Pārkinsona slimību bija dzirdējuši tikai pa ausu galam un tā parasti asociējās ar kaut ko tādu, kas attiecas tikai uz veciem cilvēkiem. Bet te pēkšņi uz skatuves iznāca slavenība, kurai tobrīd nebija pat 40 gadu, un pastāstīja, ka Pārkinsona slimība apdraud ne tikai pensionārus vien. Pats viņš savu iznācienu skaidroja ar to, ka vienkārši bija apnicis slēpties un izlikties, ka viss ir kārtībā, gan arī ar vēlmi pastāstīt, ka ar Pārkinsonu var mēģināt sadzīvot.
Tālākie notikumi pārsteidza pašu Maiklu. Viņš saņēma ne tikai daudz atbalsta vēstuļu, bet arī pateicības no citiem slimniekiem par to, ka pievērsis sabiedrības uzmanību šai tēmai. “Īpaši labi atceros viena cilvēka stāstu: “Aizgāju uz veikalu, bet tur pārdevēja pajautāja, kādēļ man trīc roka. Teicu, ka man ir Pārkinsons, kas viņu ļoti ieinteresēja: “Tad jau tāpat kā Maiklam Dž.Foksam!”. Pirmo reizi daudzu gadu laikā nejutos apmulsis.”” Daudzi rakstīja, ka aktiera atklāsmes palīdzējušas viņam samierināties ar slimību un mēģināt ar to sadzīvot, cik tas vispār ir iespējams. Ja līdz Foksa iznācienam liela daļa sabiedrības Pārkinsona slimības izpausmes uzskatīja teju vai par kroplību, tad tagad daudzi uz slimību un tās upuriem paraudzījās ar citām acīm – izrādās, arī slaveni un bagāti cilvēki no tās nav pasargāti. Aktiera kabinetu pārpludināja vēstules no organizācijām, kas saistītas ar Pārkinsona slimības izpēti un ārstniecības līdzekļu meklējumiem, un visas tās aicināja Maiklu sadarboties un kļūt par tādu kā šīs tēmas vēstnieku.
Fokss šim piedāvājumam piekrita, tikai izvērsa darbību pāri kādas vienas organizācijas ietvariem un kļuva, ja tā var teikt, par Pārkinsona slimības un tās izpētes projekta seju. Lielā mērā pateicoties tieši Maikla pūliņiem un atpazīstamībai, ASV valdība ievērojami palielināja finansējumu zāļu izstrādei pret Pārkinsona slimību. Ar savu darbību šajā jomā Fokss ir nopelnījis virkni balvu: sākot ar vairāku institūtu, akadēmiju un universitāšu Goda doktora nosaukumu un beidzot ar iekļūšanu žurnāla Time sarakstā, kurā apkopoti 2024.gada ietekmīgākie cilvēki veselības aizsardzības jomā.
Ar kino jomu pēdējos gados gan aktieris vairs ir maz saistīts un uz lielā ekrāna ir parādījies tikai epizodiski. Biežāk bijis iesaistīts TV seriālu projektos, taču arī tur pēdējā laikā aktivitāte ir mazinājusies, jo veselības problēmas sevi liek arvien vairāk manīt. “Nemelošu – kļūst arvien smagāk. Katra nākamā diena ir grūtāka,” Fokss atzina kādā intervijā pirms diviem gadiem. Patlaban viņam ir 63 gadi, taču Maikls nepadodas un turpina cīnīties, rādot piemēru citiem Pārkinsona slimniekiem. Pērn, piemēram, kopā ar grupu Coldplay uzstājās Glastonberijas festivālā, spēlējot ģitāru divās dziesmās. Bet Coldplay līderis Kriss Mārtins paziņoja, ka filma Atpakaļ nākotnē savulaik esot bijusi galvenais iemesls, kādēļ grupas dalībnieki vispār savākušies kopā un sākuši spēlēt. Izrādījās, arī tā var citus motivēt.