Ne tikai daiļliteratūra var būt izcila.

Nedaudz tā, ko varētu uzskatīt par politiku, varu. Vienā darbā.

Domāju, ka daudzi atceras teicienu "Krieviju ar prātu nesaprast...", varbūt mazāk atceras tās autoru - Fjodoru Tjutčevu. Taču, varbūt pat netieši to ir sapratis franču vēsturnieks Klaudio Ingerfloms, kuram ir bijuši cieši sakari ar Krieviju, PSRS un kurš ir izpētījis krievu viltvāržu jautājumu no senākiem laikiem līdz mūsu dienām, varbūt, ne jaunākos faktus, taču tik rūpīgs pētījums šajā jautājumā vēl nav bijis. Viltvārži ir sastopami, var teikt, gandrīz visās valstīs. Taču nekur tik daudz, kā Krievijā. Vēsturnieks arī izpētījis, kāpēc? Ja Rietumos kāds politiķis vai valdnieks paziņotu, ka viņām ir jābūt pie varas tāpēc, ka viņš ir Dieva izredzēts valdīt, tas visdrīzāk nozīmētu viņa karjeras beigas. Taču Krievijā viss ir tieši otrādi. Krievijas vadītāji ir saglabājuši varu vai to ieguvuši tieši tāpēc, ka tautai ir pierādījuši, ka tiešām tādi ir. Dieva izredzētie. Un te nav svarīgi, vai valsts iekārta ir monarhija, kapitālisms vai sociālisms. Tieši tāpēc Krievijas tauta par saviem vismīļākajiem valdniekiem sauc savus visasiņainākos tirānus: Pēteri Pirmo, Staļinu, jo savā būtībā ticēja, ka tie ir Dieva izredzētie. Šadai ticībai gan pastāv būtiska problēma, ja tauta pārstāj ticēt viņu izredzētībai, notiek sacelšanās, revolūcijas... jo tauta sāk meklēt, nē, nevis labāku vadoni, bet jaunu izredzēto, jaunu valdnieku, kurš gan biežāk netiek pie varas, vai ilgi nenoturas, kā Viltusdimitrijs I. Ja tiešām izrādās viltuspravietis. Vara jau parasti nav tik vāja, kāda izrādījās Krievijas monarhija 1917. gadā.

https://www.cairn.info/le-tsar-c-est-moi--9782130652182.htm

Grāmata tulkota arī krievu valodā.

https://www.nlobooks.ru/books/chto_takoe_rossiya/22832/