1901. gads pēc Kristus dzimšanas Naģeždai Bučinskai, meitas uzvārdā Lohvickai, bija laimīgs un labvēlīgs – žurnāls “Sever” nodrukāja viņas dzejoli “Man sapnis rādījās, tik neprātīgs un brīnišķīgs...” Jauna, skaista, 23 gadus veca viņa iegāja krievu literatūrā. Taču kļūt par dzejnieci viņai nebija lemts. Par dzejnieci kļuva viņas, agri no dzīves aizgājusī māsa, “krievu Safo”, Mirra Lohvicka. Nadežda pārgāja uz prozu un sava talanta dēļ – uz humoristisko prozu, ap 1910. gadu viņu jau zināja visa Krievija. Taču, nevis kā Nadeždu Bučinsku, bet gan kā Nadeždu Tefī. Tā viņa 1907. gadā parakstīja savu nelielo lugu “Sieviešu jautājums”, lai ar neparasto vārdu pievērstu sev teātra direktora uzmanību. Direktors uzmanību pievērsa un drīz vien “Sieviešu jautājums” tika uzvests uz Mazā teātra skatuves. Pseidonīms kļuva par vārdu, vārds – par likteni.
Savu “sieviešu jautājumu” viņa atrisināja diezgan ātri. Pēc ģimnāzijas beigšanas iemīlējās Sanktpēterburgas universitātes Juridiskās fakultātes absolventā Vladislavā Bučinskī. Galantais polis bija gudrs un valdzinošs, un bez lielām pūlēm iekaroja viņas nepieredzējušo, meitenes sirdi. Viņi apprecējās un aizbrauca uz Tihvinu, kur vīrs dabūja tiesneša vietu. Taču pēc tam, kad pasaulē nāca divas meitas un dēls, ģimenes dzīve sāka ļodzīties. Viņai gribējās rakstīt, bet nācās rauties uz pusēm starp bērniem, vīru un daiļradi. Vajadzēja izdarīt izvēli un viņa to izdarīja – 1900. gadā no sakārtotās ģimenes dzīves spēra soli nemierīgajā literatūras dzīvē, atstājot Valēriju, Jeļenu un Janeku Vladislava un guvernantes pieskatīšanā.
Viņa ātri saprata, ka pasaule ir tāla no pilnības. Ka tajā vairāk ir bēdu un skumju, nekā prieka un jautrības. Tādu iekārtojumu izmainīt viņa nespēja, viņa varēja ienest tajā tikai savu labestības daļu, iekrāsot cilvēka smago eksistenci ar smaidu, joku, ironisku attieksmi uz pasauli un pašai pret sevi. Viņas varoņi ir ģimnāzisti un telegrāfisti, žurnālisti un ierēdņi, dīvaiņi un nepraši, kas dzīvo parasta cilvēka dzīvi, vairāk satraukti par savu paša likteni, nekā par milzīgās un bieži nesaprotamās pasaules likteni. Lasītāji atpazina sevi viņas grāmatās, paši arī par sevi pasmējās. Viņa jau drīzāk par viņiem nesmējās – drīzāk pajokoja. Nemācīja un nesprieda tiesu, vēl vairāk – nenosodīja, taču tajā pašā laikā arī viņiem neglaimoja. Varbūt tāpēc viņu mīlēja visos Krievijas sabiedrības slāņos – no sīkiem kantora darbiniekiem, līdz pašam valdniekam – imperatoram.
Kad pienākot Romanovu valdīšanas 300 gadu jubilejai Nikolajam II jautāja, kādu no krievu rakstniekiem viņš gribētu redzēt jubilejas krājumā, ne minūti nedomājot, valdnieks atteica: “Vienu pašu Tefī!”
Viņas talantu cienīja Kerenskis, bet Rasputins mēģināja padarīt viņu par savu mīļāko, taču viņam nekas nesanāca. Bija viņai vēl viens pazīstams pielūdzējs, cilvēks, kuram bija lemts apgriezt ar kājām gaisā visu Krieviju. Ar viņu viņa sadūrās 1905. gada revolucionāro notikumu laikā, kad strādāja avīzē “Novaja žizņ” (“Jaunā dzīve”). Boļševiki, atnākuši uz savu orgānu, slēpās pa stūriem un par kaut ko slepus sačukstējās. Bija garlaicīgi, parunāt ar viņiem nebija ne par ko. Kad “Jaunajā dzīvē” parādījās Ļeņins, viņš draudēja, ne tikai laupīt, bet arī slepkavot. Viņai negribējās darīt, ne vienu, ne otru, un reiz viņa pagriezās un aizgāja pie Arkādija Averčenko uz “Satirikonu”.
17. gada februāri viņa saprata, 17. gada oktobri – atraidīja. Pēc tam, kad boļševiki bija sagrābuši varu, viņa rakstīja: “Tautu dzīvē atgadās dzēruma dienas. Tās ir jāpārdzīvo. Dzīvot tajās nav iespējams.”
Bēgšana.
Taču viņa tomēr centās. Dzīve bija auksta, bada pilna, nebija no kā dzīvot. Jaunie dzīves saimnieki ātri aizvēra ciet vecās avīzes, žurnālus un izdevniecības, tajās, kuras atvērās, viņas skats uz dzīvi un viņa pati nebija vajadzīga. Un varbūt pirmo reizi dzīvē viņa nezināja, ko darīt – bija pazudusi perspektīva. Taču drīz parādījās. Odesieša – antreprenera Gusjkina personā. Stādījies priekšā, viņš paskaidroja, ka Gusjkins ir pseidonīms, jo viņa uzvārds esot grūti izrunājams. “Pseidonīms” piedāvāja viņai sarīkot literatūras vakarus Odesā. Solīja 60 procentus no ienākumiem, labāko numuru Londonas viesnīcā, liellopu gaļu, sviestu, kafiju, karstu sauli un siltu jūru. Tas viss likās kā spokains sapnis, poētiska fantāzija, nepiepildāmas ilgas. Viņa šaubījās, taču šaubas stingri pārsvītroja Averčenko. Viņu vajadzēja vest uzstāties citam “pseidonīmam”. Padomāja un nolēma, ka kopā braukt būs jautrāk.
Gusjkins sadabūja visus vajadzīgos papīrus, ieguva atļauju aizbraukšanai, bet tajā laikā no Pēterburgas [tagad jau Petrogradas – t.p.] pienāca vēsts, ka vienu aktrisi esot arestējusi Čeka par to, ka viņa ir lasījusi Tefī stāstus. Taču viss beigās iznāca laibi – kad nelaimīgo, iespiestu starp diviem konvoja zaldātiem ar kailiem durkļiem, piespieda atkārtot monologu tiesnešu priekšā, lai pārliecinātu viņus par tā pretpadomju dabu, viena tiesneša seja izplūda smaidā. Izrādījās, ka viņš bija dzirdējis minēto stāstu tikšanās laikā pie paša biedra Ļeņina. Čeka bija pārcentusies, kļūdu izlaboja, arestēto atlaida, taču notikušais spieda paātrināt došanos ceļā – nākošajā reizē varēja atnākt arī pēc autora. Sēdēt pie boļševikiem negribējās. Sēdēt vispār negribējās. Gribējās dzīvot, mīlēt un strādāt. Un tāpēc bija laiks ņemt kājas pār pleciem. Kaut vai uz Ukrainu.
Līdz Kijevai viņi aizkļuva visai ātri. Pilsētā bija karnevāls, ļaužu, tipu, masku pūlis – balerīna no Rostovas, zemietis no Maskavas, bijušais galminieks ar provinciālu reportieri, mākslinieks no Pēterburgas ar divām vecākām freilenēm... Kreščatiks bija ļaužu pilns, cilvēki steidzās no veikala un veikalu, baudīja konditorejās jau vairākus gadus nebaudītas kūciņas...
Gusjkins uzreiz piedāvāja sarīkot vakariņas, viņa atteicās, atgādināja par Odesu, viņš nosmīnēja, padomā tik – Odesa, pasmaidīja un pazuda. Viņas šaubas attaisnojās, viņa lauza kontraktu un aizgāja strādāt uz “Kijevskuju misļ”.
Kijevu pēc kārtas ieņēma, te boļševiki, te petļurovieši, gan vieni, gan otri bija bandīti – arestēja, dedzināja, lika pie sienas. Viņai tas viss ātri apnika, aizgāja, atvadījās no lavras, vēlu vakarā iesēdās vilcienā un aizbrauca uz apsolīto zemi – Odesu, tuvāk saulei un jūrai.
Odes bija pārsēšanās punkts. Uz pilsētu bēga no Maskavas, Kijevas un Pēterburgas – no pilsētas bēga uz Stambulu, Bukaresti, Parīzi. Viņa bēgt nedomāja, nolēma palikt, lai gan visi paziņas kā viens centās pārliecināt, kad Odesu ieņems boļševiki, viņu noteikti pakārs. No nāves viņa nebaidījās. Baidījās no satrakotiem komisāriem ādas vestēs, baidījās no viņu trulā, idiotiskā niknuma un ticības, ka vardarbīgā ceļā var pārveidot pasauli, baidījās no ielaušanās viņas mājā bez ceremonijām un luktura gaismas slapjā pagrabā. Viņa negribēja vairāk dzirdēt vīriešu un sieviešu kliedzienus, bērnu raudas, negribēja ciest zagšanas un laupīšanas, negribēja pastāvīgi redzēt citu cilvēku nāvi. Viņa nevarēja vairs tā dzīvot. Un, piekususi no tādas dzīves, atmeta visam ar roku un devās uz Novorosijsku. Tur iesēdās tvaikonī, kas kuģoja uz Konstantinopoli, liekot sev apzvērēt, ka neatskatīsies, kad kuģa tauvas vairs nebūs piesaistītas pie mola, taču neizturēja, atskatījās un sastinga kā Lota sieva, kad ieraudzīja, kā pakāpeniski sārtā dūmakā izgaist zeme. Viņas zeme. Padomāja, ka pavasarī atgriezīsies. Taču neatgriezās, ne pavasarī, ne vasarā, ne pēc gada, ne pēc desmit. Atgriezās 20 gadus pēc savas nāves – savās grāmatās.