1905. gadā viņš publicē savu pirmo noveļu krājumu „Spoki un marionetes” ar pseidonīmu Vensāns Sen-Vensāns. Rakstnieka pirmais romāns „Doktors Lerns, pusdievs”, īpašus panākumus pie lasītājiem negūst, taču izsauc lielu kritikas interesi. Autors savu romānu velta Herbertam Velsam. Renāra mākslinieciskais stils raksturīgs ar sarežģītiem notikumu un sižeta līniju samudžinājumiem, kas ved uz īsu bet ļoti iespaidīgu fināla efektu. Romānā, kas saņem sajūsminātas Gijoma Apolinēra atsauksmes, tiek attīstīta metempsihozes tēma un neparasti atklājas XX gadsimtā par masveida parādību kļuvušais „trakā zinātnieka” tēls. Renāra tālākie romāni un noveles sagādā viņam fantastiska vēstījuma meistara reputāciju, ko saista ar Anrī de Renjē un Žana Lorēna tradīcijām.
1910. gadā Renārs pilnībā pārceļas uz Parīzi, kur uzņem viesus un uztur saraksti ar literārās pasaules pazīstamākajiem pārstāvjiem: Pjēru Benuā, Pjēru Makorlānu, Klodu fareru, Anrī de Monterlānu. 1914.-1918. gadā viņš piedalās karā kavalērijas virsnieka rangā. No 1919. gada pelna iztiku ar literāru darbu. 1921. gadā dienasgaismu ierauga viņa romāns „konstruētais cilvēks”, kas vēsta par jaunu cilvēku, kurš atgriezies no gūsta, kur ticis pakļauts noslēpumaina doktora Prozopa šausmīgiem, redzes atgūšanas eksperimentiem. No 1924. gada viņš vasaras pavada Oleronas salā; tieši te risinās darbība viņa, daļēji autobiogrāfiskajā romānā „Meitene no jahtas” (1930), kam ir lieli komerciāli panākumi. Romānā-līdzībā „Cilvēks starp mikrobiem” (1928) vēl kopš Svifta „Gulivera ceļojumiem” labi zināmais, klasiskais motīvs apvienots ar antiutopijas elementiem; Renārs te daļēji ir kā priekštecis Hakslija „Brīnišķajai, jaunajai pasaulei”, daļēji XX gadsimta kinofantastikas populārajam sižetam par „neticami samazināta cilvēka” tēmu.
Pēc smaga šķiršanās procesa ar sievu 1930. gadā Renārs, neskatoties uz „Meitenes no jahtas” panākumiem, gandrīz vairs neraksta fantastikas darbus, tikai dažreiz publicē atsevišķus stāstus un daudzsēriju aprakstus, lielā mērā nodarbojoties ar literāru haltūru. Grāmata „Gaismas pavēlnieks” (1933) ir unikāla pieredze Renāra daiļradē, radot vēsturisku romānu ar detektīva un fantastikas elementiem; Renārs paredz vēlāko Boba Šova oriģinālo koncepciju par „lēno stiklu”, caur kuru var ieraudzīt pagātni. Šova stāsts „Bijušā gaisma” ir ļoti populārs angļu literatūrā.
Rakstnieks mirst 1939. gadā Rošforā no sarežģījumiem pēc prostatas operācijas. Apglabāts viņš ir Oleronas salā.
Pazīstamākie romāni.
Romāns „Zilie draudi” (1912) ir agrīns paraugs vēstījuma par problēmām, kas var izcelties kontaktā ar ārpuszemes civilizācijām. Grāmatā ir jūtama Velsa un Ronī-vecākā ietekme. Romāns pirmkārt ir mērķēts, lai noraidītu jaunās Eiropas kultūrai raksturīgo antropocentrismu (tajā skaitā, tāpēc citplanētiešu izskats nav līdzīgs cilvēkiem) un apvieno sevī zinātniski-fantastisko intrigu ar detektīva elementiem, līdz par atklātai Konana Doila parodēšanai (pats Konans Doils nepaliek parādā un 1913. gadā saraksta stāstu „Šausmas no augstuma”, kas idejiski sasaucas ar Renāra grāmatu). Ir pamats uzskatīt, ka „Zilajos draudos” daļēji ir paredzēta „zooparka hipotēze”, taču Renāra atnācēji neaprobežojas vienkāršu Zemes cilvēku vērošanu. Nosaukums „Zilie draudi” iespējams, radies Renāra laikā esošās teorijas par „dzeltenajām briesmām” rezultātā.
Romāna „Orlaka rokas” iecere radās 1911-1912. gados, taču Pirmais pasaules karš tā realizēšanu atlika. Romānu publicē kā feļetonu avīzes «L’Intransigeant» lapaspusēs no 1920. gada maija līdz jūlijam, atsevišķā grāmatā tas iznāk 1921. gadā. Pēc franču pātnieka Kl. Demeoka domām, grāmata ir „mīlestības, detektīva, fantastikas, zinātniskās fantastikas un okultā romāna sajaukums”. Sižeta centrā ir cilvēka orgānu transplantācijas tēma. Šo sižetu daļēji ietekmējuši rakstnieka karā piedzīvotais, daļēji – literārā tradīcija: Mērijas Šellijas „Frankenšteins”, Velsa „Doktora Moro sala”, Reimona Rusela „Locus Solus”. Bez tā, grāmatā ir spēcīga Stīvensona garstāsta „Dīvainais stāsts par doktoru Džekilu un misteru Haidu” ietekme (cilvēka personības dubultošanās tēma). Romāns daudzreiz ir ekranizēts, pateicoties tam ir palicis par vienu no pašiem pazīstamākajiem rakstnieka darbiem; visvairāk pazīstama pati pirmā no ekranizācijām, ko veica Roberts Vinē 1925. gadā.
Atsevišķu Renāra darbu ietekme ir jūtama padomju fantasta Aleksandra Beļajeva darbos (1920. gados autora romānus tulkoja un izdeva krievu valodā): Renāra romāns „Konstruētais cilvēks” sasaucas ar beļajeva stāstu „Neredzamā gaisma” (1938), bet romāns „Doktors Lerns, pusdievs” spiež atcerēties garstāstu „Profesora Dovela galva” un stāstu „Hoiti-Toiti”. Turklāt Dovela baiso mācekli Beļajevam sauc Kerns.
Brāļu Strugacku garstāstā „Pirmdiena sākas sestdienā” tiek minēts „Rišāra Segīra aparāts” (tā sauc varoni Renāra romānā „Pērtiķis”).
Rakstnieka īsa bibliogrāfija.
„Spoki un marionetes” (Fantômes et fantoches, 1905), krājums
„Doktors Lerns, pusdievs” (Le Docteur Lerne, sous-dieu, 1908), romāns
„Nekustīgais ceļojums” (Le Voyage immobile, 1909) krājums (daļēji tulkots krievu valodā jau 1912. gadā)
„Zilie draudi” (Le Péril bleu, 1912), romāns
„Viņsaules kungs un citi neparasti stāsti” (Monsieur d’Outremort et autres histoires singulières, 1913), krājums
„Orlaka rokas” (Les Mains d’Orlac, 1920), romāns
„Konstruētais cilvēks” (L’Homme truqué, 1921), romāns
„Pērtiķis” (Le Singe, 1924, līdzautors Albērs Žans), romāns
„Uzaicinājums uz šausmām” (L’Invitation à la peur, 1926), krājums
„Viņš?”(Lui?, 1926), romāns
„Cilvēks starp mikrobiem” (Un homme chez les microbes, 1928), romāns
„Noslēpumu karnevāls” (Le Carnaval du mystère, 1929), krājums
„Meitene no jahtas” (La Jeune Fille du yacht, 1930), romāns
„Gaismas valdnieks” (Le Maître de la lumière, 1933), romāns
Mūsu dienās stīmpanks ir atdzīvinājis interesi par retrofantastiku, tāpēc (vismaz krievu valodā) atkal iznāk minētā rakstnieka darbu tulkojumi.
Raksts no:
https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A0%D0%B5%D0%BD%D0%B0%D1%80,_%D0%9C%D0%BE%D1%80%D0%B8%D1%81