Pēdējais vardarbības uzliesmojums sākās 25. augustā, kad tā sauktās "Arakānas rohindžu glābšanas armijas" (ARSA) kaujinieki veica uzbrukumu vairākiem pierobežas un policijas posteņiem. Atbildot uz ARSA darbībām, tika sarīkota armijas soda operācija. Tagad rohindžu masas cenšas šķērsot robežu ar Bangladešu. Bēgļu skaits sasniedz 90 tūkstošus. Sadursmju rezultātā bojā gājuši jau apmēram 400 cilvēki.

Nepilsoņi

Parasti, kad raksta par rohindžu problēmu, piemin arī citas Mjanmas separātistu kustības. Taču lieta ir tāda, ka centrālajai varai visi pārējie separātisti - ir savējie pilsoņi, ar kuriem var un vajag vest sarunas. Rohindža ir pavisam cits gadījums. Absolūtam mjanmiešu vairākumam runa ir par nelegālajiem migrantiem no ārzemēm. Bet pēdējā laikā, kad rohindžu kaujinieku grupas ir sākušas uzbrukt militārajiem un civilajiem objektiem, pat par ārzemju teroristu militāru iebrukumu.

Rohindža patiešām ir Mjanmas nepilsoņi. Vēl vairāk, pašnosaukums "rohindža" mjanmiešu varas pārstāvju acīs ir nelikumīgs, jo pēc savas valodas, parašām, kultūras un ārējā izskata šie cilvēki praktiski ne ar ko neatšķiras no Čitagongas bengāļiem, kas dzīvo Bangladešas dienvidaustrumos.

Ja lietas būtu tādas, kā paši rohindžas raksta (viņu senči te esot jau dzīvojuši koloniālisma laikmetā), tad viņi mierīgi varēja dabūt pilsonību. Britu laikā cilvēku uzskaites sistēma bija labi organizēta un pierādīt, ka tāda vai cita Mjanmas iedzīvotāja senči ir dzīvojuši šajā teritorijā, ir visai vienkārši. Šī prasība, kā arī piederība vienai no Mjanmas 135 nacionālajām grupām - ir divi galvenie kritēriji, lai iegūtu pilsonību pēc 1982. gada likuma. Tādi cilvēki, kuri uzskata sevi par rohindžiem, ir. Viņiem pietiek iesniegt vajadzīgos dokumentus un nosaukt sevi, nevis par rohindžām, bet par bengāļiem - un tūlīt viņi iegūst pilsonību. Taču dotajā situācijā šie cilvēki lieliski saprot, ka, iesniedzot šādus dokumentus, viņi būs spiesti aizbraukt uz citu Mjanmas daļu - tāpēc, ka jau ir bijuši fiziskas izrēķināšanās gadījumi pret šādiem cilvēkiem no to puses, kuri fanātiski pieprasa saukt sevi par rohindžām.

Rohindžu pamatdaļa tieši ir nelegālie migranti no Bangladešas un viņu tiešie pēcnācēji, reizēm pat trešajā vai ceturtajā paaudzē. Daži ir aizbēguši uz kaimiņvalsti ekonomisku apstākļu dēļ - Bangladešā viņiem vienkārši nebija vietas, bet zināmos periodos Birmas centrālā vara bija pārāk vāja un faktiski nekontrolēja robežas. Taču bija arī tādi cilvēki, kuri savā zemē konfliktēja ar likumu - bandīti, slepkavas, radikālu ideju sludinātāji, politiskie disidenti.

Birmas-Mjanmas valdība centās izdot viņus atpakaļ Bangladešai, nedot viņiem pilsonību, bet pēc tam vienkārši ieslēdza galveno masu anklāvos. Minētā "iesaldēšana" arī kļuva par vienu no galvenajiem iemesliem pašreizējais situācijai. Šajā ziņā Mjanmas valdībai ir ko pārmest. Pirmkārt, varai viņi bija "nepilsoņi", tātad viņiem neparedzēja pat skolas skolotāju, kuru vietu uz desmitgadēm tūlīt ieņēma radikālie sludinātāji. Otrkārt, anklāvi nebija no gumijas, bet iedzīvotāju skaits nemitīgi auga (rohindžu ģimenēs parasti ir daudz bērnu), tāpēc drīz vien tur izveidojās tāda kā "mini-Bangladeša" ar neizbēgamu ekspansiju uz āru. Bet jaunatne, kurai nebija ar ko nodarboties, vienmēr bija auglīga augsne kaujinieku vervēšanai. Turklāt vēl no Otrā pasaules kara laikiem rohindžiem bija saspīlētas attiecības ar kaimiņiem-rakhainiešiem, kuri patiesi baidījās no šīs tautas ekspansijas viņu zemē.

Kaujinieki

Rezultātā pirms pieciem gadiem situācija pārvērtās cietsirdīgā konfliktā - turklāt izcēlās abas puses. Paņemiet kaut vai starptautisko ekspertu dotos skaitļus par sagrautām un sadedzinātām mājām - tā ir apmēram vienāda abās pusēs.

Indiešu un bangladešiešu specdienesti ne tik sen ziņoja, ka nesen ticis izveidots pietiekami vērienīgs rohindžu-kaujinieku apmācības process Pakistānā. Savukārt Mjanmas augstākie ierēdņi paziņoja par to, ka rohindžu kaujinieku darbību aktīvi sponsorē dažas Persijas līča monarhijas. Mjanmas un Bangladešas MIL periodiski parādās ziņas par rohindžu kaujinieku treniņu bāzu atklāšanu abās robežas pusēs. Vēl vairāk, kaujinieki likvidē tos svešiniekus, kuri šādas nometnes atklāj.

Maniem sarunu biedriem Mjanmā ir radies iespaids, ka tagad rohindžu kopienās eksistē savdabīga paaudžu šķelšanās: vecāko iedzīvotāju grupas saprot to, ka "slikts miers ir labāks par labu karu", un ir noskaņoti uz vairāk vai mazāk miermīlīgu eksistēšanu Mjanmā. Taču pēdējā laikā ir izaugusi jauna jauniešu paaudze, ar kuriem aktīvi sākuši strādāt no ārzemēm (vispirms no Pakistānas) ieradušies ļaudis.

Daudzi rohindžas vēl PSRS un Afganistānas kara laikā bija aktīvi kauju dalībnieki. Šodien Indijas specdienesti izsaka bažas, ka apbruņotie rohindžu karavīri atrodas Pakistānas teritorijā pie tās robežām. Galvenā problēma šiem cilvēkiem ir tā, lai radītu tādu kā tīkla struktūru, kas varētu koordinēt jauno atsaldēto bruņoto vienību darbību. Tāda struktūra šodien ir - tā ir ARSA. To vada Pakistānas Karači iedzīvotājs vārdā Ata Ulla. Agresīvie jaunie cilvēki un viņu līderi šodien ir kļuvuši par reālu varu, kurai šodien visiem ir jāklausa un bez ierunām jāpakļaujas.

Nav jābrīnās, ka izskalotās smadzenes, bet galvenais - bailes un padevība kaujiniekiem spiež uztvert rohindžas Mjanmas karavīrus kā draudus viņu mierīgai eksistēšanai. Skaidrs, ka karavīri meklēs kaujiniekus un iespējams, ka viss beigsies ar apšaudēm. No otras puses, starptautiskā komisija, ko vada bijušais ANO ģenerālsekretārs Kofi Annans, kas tikko ir iesniegusi atskaiti, ir atzinusi, ka daudzi gadījumi, kad dedzināti ciemati, par ko vainoja spēka struktūras, ir pašu rohindžu roku darbs. Vispirms kaujinieki tā cenšas izprovocēt galveno iedzīvotāju masu uz agresiju pret spēka struktūrām. Tāpēc vēl ir liels jautājums, kāpēc rohindžas bēg uz Bangladešu: vai viņi baidās no spēka struktūru ierašanās, vai arī negrib dzīvot ciematos, kur faktiski valda varas apskurbinātie jaunie atsaldētie un no viņu pašu vidus.

Bailes un bezizeja

Bailes un bezizeja – lūk, galvenais raksturojums stāvoklim, kurā šodien atrodas šie cilvēki, kad no abiem variantiem, kas ir viņu rīcībā, „abi ir slikti”. Turklāt pievērsiet uzmanību galvenajai bēgļu masai fotogrāfijās, kas klejo internetā – tur galvenokārt ir vecāki cilvēki, sievietes un bērni. Jaunu un spēcīgu vīriešu bēgļu vidū ir ļoti maz. Vēl vairāk, kā raksta mjanmiešu MIL, ar cilvēkiem rohindžu anklāvos aktīvi strādā. Tajā pašā laikā izdalot viņiem ceļā ārzemju misiju plakātus ar tekstu, ko viņi paši analfabētisma dēļ nekad nespētu uzrakstīt. Kā arī, izplatot baumas, ka tos, kuri ir cietuši konflikta rezultātā, pārcels uz citu, daudz draudzīgāku viņiem valsti. No šejienes – reģistrēti „piekaušanas gadījumi” cilvēkam, kurš īstenībā ir - nokritis pa kāpnēm, vai daudz „izvarošanas faktu”. Piemēram, vietējā avīzē publicēts kādas rohindžu meitenes stāsts, kura pāris dienu laikā trīs reizes ir mainījusi savas liecības par to, ka ir karavīru izvarota vai nav izvarota, līdz beidzot atzinās, ka viņai ir apsolīts, ja viņa ziņos par izvarošanu, tad viņu aizvedīs dzīvot uz vienu no musulmaņu valstīm.

Domāju, ka tagad ir skaidrs, kāpēc Bangladeša nesteidzas palīdzēt rohindžām, bet tos, kuri šajā valstī tomēr ir nokļuvuši, grasās nometināt uz neapdzīvotas salas. Arī Malaizija un Indonēzija palīdz viņiem ļoti dozētās devās, izvietojot viņus, kā likums, filtrācijas nometnēs un ierobežojot viņu kontaktus ar vietējiem iedzīvotājiem.

Es nemaz netaisos teikt, ka mjanmiešu armijnieki ir eņģeļi. Daudzi konflikti, ņemot vērā agresīvi noskaņotos, apbruņotos vietējos iedzīvotājus, bija neizbēgami. Es absolūti piekrītu, ka no regulārās armijas par līdzīgiem piekaušanas un ņirgāšanās gadījumiem pret šiem cilvēkiem (vispirms, pret sievietēm un bērniem) ir jāprasa īpaša atbildība. Taču lielākā daļa no internetā klejojošiem „pierādījumiem” par rohindžu vajāšanām ir – atklāti viltojumi, turklāt viņu izplatīšanā ir iesaistīti ne vien īpaši radīti boti speciālās mājaslapās, bet arī dažu valstu augstākie ierēdņi.

Šos viltus foto regulāri atmasko Mjanmas MIL, taču – kurš tos lasa...

Par vienīgo, pilnīgi ticamo epizodi var uzskatīt mjanmiešu karavīra uzņemto un dižojoties Facebook ievietoto video, kur viņš ar kolēģiem sadzen ciemata iedzīvotājus centrālā laukumā. Kad šis video parādījās sociālajos tīklos, viņa nofilmētie armijnieki tika operatīvi atpazīti un sodīti. Taču no tā laika, cik es zinu, nekādu video ar valsts armijas piedalīšanos konkrētās misijās Rakhainas štatā netika iesniegti, ja neskaita atklātus viltojumus.

Mierīga līdzāspastāvēšana

Mjanmas Musulmaņu umma ir ļoti miermīlīga un toleranta. Tas ir tāpat kā ar krieviem un tatāriem Krievijā – visi jautājumi to vidū ir noskaidroti pirms vairākām paaudzēm un tagad dažādu reliģiju pārstāvji dzīvo blakus (kaut arī neiztiek bez problēmām). Neviens netraucē muedziniem saukt no minaretiem tautu uz lūgšanām, daudzi budisti aizrāda saviem ticības brāļiem, ja viņi publiski kaut ko ēd musulmaņu kvartālos dienas laikā, kad ir Ramadans (es to pats pāris reizes esmu novērojis). Budistu mūkam nav problēmu vērsties pie musulmaņa, kurš sēž uz ielas ar šujmašīnu, ja viņa somai kas ir saplīsis, un gadās, ka musulmanis cieņā pret otras reliģijas pārstāvi izdarīs darbu bez maksas. Musulmaņiem neviens neaizliedz valkāt viņu tradicionālo apģērbu un veikt reliģiskus rituālus. Musulmaņi dien Mjanmas bruņotajos spēkos – kaut arī līdz šim nav ieguvuši augstāku dienesta pakāpi par pulkvedi.

Absolūts vairākums no budistiem vēlas reliģiju un kultūru mierīgu līdzāspastāvēšanu. Vēl vairāk, valsts cenšas nepieļaut ekstrēmismu jebkādās tā izpausmēs, valstī nav likumu par „budisma aizskaršanu”, toties ir pants par „ticības aizskaršanu”. Tas ir, cilvēks vienādi tiks sodīts, ja viņš necienīgi uzvedīsies pagodā, gan kristiešu baznīcā, gan mošejā. Piemēri un precedenti ir.

Ekstrēmisti atrodas jebkurā sabiedrībā, tāpat kā sadzīves nacionālisma gadījumi. Taču pašreizējais budistu ekstrēmisma uzliesmojums Mjanmā ir noticis tieši pēc 2012. gada notikumiem Rakhainas štatā. Tas ir, daži budisti, skatoties uz saviem draugiem musulmaņiem, ir sākuši šaubīties, vai tikai viņi nav ekstrēmisti, kādi liekas viņu ticības brāļu – rohindžas (tieši tāpat kā pēc Krievijā aizliegtās ISIS darbiem, dažos cilvēkos parādījās islāmofobija). Taču budistu gadījumā tās ir marginālas grupas (neskatoties uz ārzemēs izplatīto viedokli). Valdība pietiekoši asi vēršas pret to darbību, ja tā pārkāpj likuma robežas.

Vēl viens faktors, kas veicina ekstrēmisma pieaugumu budistu vidū, ir tas, ka aiz robežām runā praktiski tikai par to, ka rohindžas ir „pati apspiestākā tauta pasaulē”. Neviens nepiemin apmēram tikpat lielu Mjanmas pilsoņu – citu nacionalitāšu un ticības pārstāvju - skaitu, kuri krituši no rohindžu kaujinieku rokām. Aiz kliegšanas par „rohindžu ciešanām” un demokrātisku solidarizēšanos ar viņiem neviens nepamana Mjanmas MIL ziņojumus, ka valdība ir evakuējusi vairāk par 12 tūkstošiem cilvēku no karadarbības zonas. Tie ir rakhainieši, indusi, birmieši un citu tautu pārstāvji, kuriem rohindžu kaujinieki ir sadedzinājuši ciematus, nogalinājuši viņu tuviniekus, bet pašus turējuši kā ķīlniekus. Viņus intervē, publicē nodedzināto māju attēlus. Fotoattēlos – tādi paši nelaimīgi cilvēki, viņu sejas, kā tiem, kuru attēli tagad klejo pa internetu ar stāstiem par rohindžu apspiešanu. Toties lasītāji Mjanmā izdara secinājumus, ka tagadējais vardarbības uzliesmojums rohindžiem bija vajadzīgs, lai atbrīvotu no iepriekšējiem iedzīvotājiem jaunas zonas, kur varētu dzīvot. Ko viņiem nākas pēc tam domāt, piemēram, par mītiņiem rohindžu atbalstam visā pasaulē?

Rakhaimas štatā, neskaitot rohindžas, dzīvo musulmaņu kopienas, kas sastāv no birmiešiem, pantejiem (ķīniešu musulmaņiem), kamaniem-loka šāvējiem (šo teritoriju bijušo valdnieku algotņiem), mjeidu (budistu tempļu kalpu un vergu pēctečiem) un beidzot, „vecajiem bengāļiem”, tas ir tiem, kuriem pietika drosmes naturalizēties un iegūt pilsonību, atsakoties no pašnosaukuma „rohindža”. Visas šīs musulmaņu kopienas pilnīgi mierīgi dzīvo blakus kaimiņiem – budistiem. Tikai ar rohindžām štatā nemitīgi notiek konflikti. Tas lieku reizi pierāda, ka īstais konflikta iemesls nav reliģija. Vēl vairāk, Mjanmas tradicionālā musulmaņu umma ar lielām aizdomām izturas pret rohindžām, viņos redzot tikai iespējamu nelaimju avotu un viņu ekstrēmisma dēļ pat neuzskata viņus īsti par savējiem.

Strupceļš

Vai šai problēmai ir risinājums? Mjanmas varas iestādes uzskata, ja viņas nodrebēs un ārējā spiediena rezultātā kaut kur piekāpsies, stāvoklis kļūs tikai sliktāks. Mjanmas armijas pārstāvji jau tā uzskata, ka Aun San Su Čži civilā valdība ir aizgājusi par tālu, iznesot šo jautājumu starptautiskā līmenī, uzaicinot rekomendāciju izstrādāšanai bijušo ANO ģenerālsekretāru Kofi Ananu. Pēc viņu domām, tieši tas iedvesmoja teroristus un noveda pie šodienas asiņainajiem notikumiem.

Situāciju sarežģī vēl arī tas, ka ar rohindžu pusi nav ar ko vest pārrunas. Tie aktīvisti, kuri runā no rohindžu pozīcijām Bangladešā vai pat Eiropā, netiek uzskatīti, kā cilvēki, kurus kāds klausīs, vai kuri kaut ko spēs lemt Mjanmā. Kamēr pašā Mjanmā nav nekādas vertikāles, kas atrodas virs kaujiniekiem – tur ir „tīkla” struktūra. Vienīgā „vertikāle” – ir kaut kas līdzīgs koordinētai darbībai pret valdības karaspēku, ko ar ARSA izkārtni veic cilvēki, kas apmācīti Pakistānā, un, kurus vada pakistānietis. Saprotams, ka tādi cilvēki pēc definīcijas nevar būt partneri Mjanmas valdībai sarunās.

Tāpēc nākas spēka struktūrām veikt pārrunas katra atsevišķa ciemata līmenī un armijnieki neslēpj, ka sarunas nākas vadīt no spēka pozīcijām, „piespiežot uz mieru”. Tajos rohindžu ciematos, kas ir parakstījuši kaut ko līdzīgu miera paktam, šodien ieved pārtiku un sniedz palīdzību sagrauto māju atjaunošanā. Tagad tiek izvirzīta ideja, ka pie Maundo, kur atrodas lielākais rohindžu anklāvu skaits, varētu radīt brīvo, ekonomisko zonu, lai veicinātu investīcijas no musulmaņu valstīm, rezultātā jaunieši-bezdarbnieki iegūtu iespēju strādāt un aizmirstu par ieročiem. Taču katram dialogam, kā minimums, ir vajadzīgas divas puses. No rohindžu kaujinieku puses tāda gatavība runāt par konflikta noregulēšanu nav, tas nozīmē, ka stāvokļa normalizēšanā viņi nav ieinteresēti.

Mjanmas varas iestāžu nelaime ir tā, tās nemāk pretoties ārzemju masveida propagandai. Lieta nav pat apstāklī, ka budistiem nav savas „Al-Jazeera” un, ka viņi ir visai neviendabīgi un izplūduši (tas pats dalailama ir nosodījis budistu darbību Rakhainas štatā, bet Krievijas budisti nesteidzas izteikt solidaritāti ar savu ticības brāļu darbību Mjanmā). Runa ir par mūsdienu Mjanmas „demokrātiskās” valdības propagandas aparāta elementāru nekompetenci, tās nemācēšanu nodot un virzīt informāciju. Mjanmas Informācijas ministrijas un Informācijas komitejas lapās regulāri tiek publicēti ziņojumi par situāciju Rakhainas štatā, kas ilustrēti ar fotogrāfijām. Taču pasniegts tas tiek tik nemākulīgi un apraksti ir tik nebaudāmi, ka jebkura rajona avīze uz tā fona liksies kā žurnālistikas šedevrs.

Es vienmēr ar cieņu esmu izturējies pret cilvēkiem, kuri nav vienaldzīgi pret citu nelaimi, un ir gatavi aizsargāt savus ticības brāļus. Taču, pēc manām domām, līdzcietību šajā gadījumā - ir jāizrāda pret upuriem no abām pusēm – vienādā mērā. Patiesība ir apstāklī, ka konflikta sākšanā, kā likums, vainīgas ir abas puses – tā tas ir arī ar notikumiem Rakhainas štatā. Bet nostāšanās tikai vienas konfliktējošas puses pusē parasti noved tikai pie jaunas konflikta eskalācijas.

Un pēdējais. Pie manis vērsās vairāki Krievijas MIL ar lūgumu dot komentārus. Es pajautāju žurnālistiem – vai tad Krievijā vairs nav cilvēku, kuri profesionāli nodarbojas ar Mjanmu? Man atbildēja, ka viņi visi ir nogājuši dziļā pagrīdē. Es pajautāju vienam no viņiem, kāpēc viņš nedod komentārus, viņš taču zina, kas Rakhainas štatā īstenībā notiek. Atbilde bija vienkārša: „Es dzīvoju Krievijā un man šeit ir ģimene”. Tas ir, cilvēks baidās teikt taisnību, kas atšķiras no tās, kas iezīmējusies kādās smadzenēs. Turklāt viņš baidās nevis no kaut kādiem „nikniem, asiņainiem budistiem”, bet no - pavisam citiem cilvēkiem...

Raksts no „Sekretnije materiāli XX veka”, 2017. gada 21. numura.