Nebijusī histērija ap iemīlējušiem asinssūcējiem var radīt viedokli, ka “Krēsla” ir “romantiskās fantāzijas” kanons. Tomēr, šim kino žanram ir bagāta vēsture, ar kādu nevar lepoties viņa vecākie līdzgaitnieki.
Eiropas luteklis Orfejs.
Diezgan grūti ir spriest, ko uzskatīt par romantiskās fantāzijas pirmsākumu kinematogrāfā. Praktiski katra filma, kas domāta plašai publikai, neiztiek bez mīlestības līnijas un fantastika te nav izņēmums. Tomēr, mēs par romantisko fantāziju uzskatīsim tikai tās filmas, kur mīlestības līnija ir centrālā un tās dēļ filma ir uzņemta. Tāpēc pat tādus, it kā košus paraugus, kā Harolda Remisa “Murkšķa dienu” vai Gerija Rosa “Plezantvilu”, pie romantiskās fantāzijas, ja arī pieskaita, tad visai nosacīti.
Nevar precīzi pateikt, kad parādījās šis specifiskais žanrs. Taču var droši teikt, ka varenu grūdienu tā attīstībai deva... Otrais pasaules karš. Kaut arī, ja padomā, tad nekā brīnumaina tur nav. Protams, līdzīgas filmas ir tikušas uzņemtas arī agrāk. Taču tieši pēc paša lielākā kara Eiropas un Amerikas vēsturē cilvēki vēlējās izbaudīt augstākas jūtas, kā simbolu dzīves uzvarai. Taču uzdosim asu jautājumu: “Vai pēc Osvencimas vēl vispār bija iespējama poēzija?” - māksla viennozīmīgi atbildēja - “jā”. Tūlīt pat vairāku valstu kino fabrikas izlaida uz ekrāniem skaistas pasakas par mīlestību. Simboliski, ka mīlestība šeit gandrīz visos gadījumos tika nostatīta pretī ļaunumam un nāvei.
Mēģinājumi bija pat kara laikā. 1942. gadā, vācu okupācijas laikā franču režisors Marsels Karnē uzņēma filmu “Vakara apmeklētāji”, kas pazīstama arī ar nosaukumu “Sātana sūtņi”. Par pamatu tika paņemta Viduslaiku leģenda. Vīrietis un sieviete – bijušie mīļākie, kas pārdevuši velnam savas dvēseles, tiek sūtīti, lai sētu nemieru uz zemes. Cilvēces ienaidnieka kalpi menestreļu izskatā nokļūst kādā pilī, taču vīrietis negaidot patiesi iemīlas tās īpašnieka pilī. Iejaucas pats sātans, taču izskatās, ka arī viņš nespēj pretoties meitenei. Izdarīt kaut ko ar iemīlējušos pārīti sātans nav spējīgs, pat pārvēršot viņus akmenī. Metafora par pretošanos fašismam šeit ir visai sajūtama, bet Karnē “poētiskais reālisms” pārceļ sižetu ārpus laika dimensijā.
1946. gadā, jau pēc atbrīvošanas no hitleriešiem Francijā rāda Žana Kokto lenti “Skaistule un briesmonis”. Lai uzņemtu filmu, aktieris Žans Marē pat bija uz laiku atsaukts no frontes, kur dienēja par benzīna vedēja šoferi. Klasiskais stāsts joprojām pārsteidz ar neaizmirstamu protagonista grimu, groteski baigu un tajā pašā laikā aizkustinošu sava “kaķveidīgā” izskata dēļ. Marē filmā tēlo uzreiz trīs lomas: briesmoni divos veidolos – zvēru un princi, kā arī viņa pretinieku cīņā par Skaistules Avenanas roku un sirdi. Tādā veidā Kokto izteica filmas galveno domu: mīlestība var pārvērst briesmoni cilvēkā un otrādi.
Vēl pirms kara Kokto sāka filmēt triloģiju par Orfeju. Pati pazīstamākā kļuva otrā triloģijas daļa “Orfejs” (1950). Režisors antīko mītu pārnesa uz viņam pazīstamākās Parīzes tā laika reālijām. Te dzejniekā-avangardistā Orfejā, kuru tēlo tas pats Marē, iemīlas pati Nāve. Viņa nav nekāda vecene (kā, piemēram, vēlīnajā Alena Delona filmā “Pāreja”), bet efektīga Princese, savdabīgas liktenīgās brunetes lomā. Savas mīlestības dēļ Nāve ir gatava paņemt dzejnieka sievu – grūtnieci Eiridīki. Taču pret Eiridīki sāk just dziļas jūtas Nāves kalps Ertebizs, kas tēlo Hārons lomu, tikai laivas vietā viņam ir luksus auto “rolsroiss”. Tā rodas neparasts mīlas četrstūris. Aizkapa valstība, uz kuru jādodas Orfejam, atgādina diktatorisku režīmu, bet Nāves impulsīvā rīcība, sākumā nolaupot Eiridīki, bet pēc tam ziedojot sevi, lai atgrieztu dzejnieku un viņa sievu dzīvē, izpaužas kā pretošanās akts.
Interesanti, ka 1985. gadā Francijā tika uzņemts “Orfeja” rimeiks mūzikla žanrā, režisors Žaks Demī. Lentē ar nosaukumu “Stāvvieta” atkal tēloja jau novecojušais Žans Marē, šoreiz – Aīda lomā.
Protams, nepalika malā arī “sapņu fabrika”, 1946. gadā izlaižot līdzīgu, apburošu stāstu par mīlestību un nāvi. Runa ir par angļu-amerikāņu, Maikla Pauela un Emerika Bresbergera filmu “Kāpnes debesīs”. Interesanti, ka šī smeldzīgā un optimistiskā pasaka ieraudzīja dienas gaismu kā valsts pasūtījums. Pēc Otrā pasaules kara Anglijas un ASV attiecības bija sarežģītas. Viens no soļiem, lai tuvinātu abas puses, bija kopējas kinofilmas uzņemšana – bet kas uz ekrāna var satuvināt vairāk, kā mīlestība?
Filmas darbība sākas 1945. gada 2. maijā. Bumbvedēja apkalpes komandieris, divdesmit septiņus gadus vecais skaistulis-oficieris krīt kopā ar degošo lidmašīnu jūrā bez cerībām izglābties. Savas dzīves pēdējās minūtēs viņam izdodas sazināties ar amerikāņu zemes dienesta radisti un atzīties viņai mīlestībā. Taču iejaucas Anglijas migla, Debesu sūtnis, kuram vajadzēja sagaidīt mirušo, pazaudē viņu šajā smogā. Rezultātā, lidotājs neiedomājamā veidā izdzīvo, uz zemes iepazīstas ar radisti un brīdī, kad viņpasaules vēstnesis viņu beidzot atrod, starp abiem cilvēkiem jau ir izveidojušās mīlas jūtas.
Eņģelis, kas izrādās francūzis, nokļūst grūtā situācijā. Viņam ir jāved “nomaldījusies dvēsele” uz debesīm, taču kā īsts galls, viņš simpatizē mīļotajiem. Tad debesīs notiek zvērināto tiesa, lai izspriestu šo samudžināto “lietu par dzīvību un nāvi”.
Režisoru duets Pauels – Bresbergers izveidoja pārsteidzošu fantastikas, melodrāmas, komēdijas un tiesas filmas sakausējumu. Skatītājs līdz pašām beigām tā arī nezina, vai tas viss notiek pa īstam, vai arī tas ir tikai ievainotā lidotāja fantāzijas auglis. Filmu izceļ priekš 1946. gada meistarīgi izveidoti specefekti un iespaidīgās dekorācijas. Zīmīgi, ka aktrise Kima Hantere, kas spēlēja apburošo amerikāņu radisti, vēlāk atzīmējās kino fantastikā nevis cilvēka, bet gan “cilvēkveidīgās” - šimpanzes lomā, tēlojot doktori Zīru slavenajā “Pērtiķu planētā” un tās divos turpinājumos.
Tajā pašā 1946. gadā gaismu ierauga arī amerikāņu mīļākā Ziemassvētku filma “Brīnišķīgā dzīve”, ko uzņem Frenks Kapra un... saņem sesto un savā dzīvē pēdējo Oskara nomināciju par režiju (pavisam režisors ir ieguvis trīs Oskarus). Kapra filma ir amerikāņu “Likteņa ironija...”, to nacionālā televīzija rāda katru gadu Ziemassvētku laikā. Stāstā par to, ka eņģelis izglābj no pašnāvības mēģinājuma izmisušo ģimenes galvu, parādot pasauli, kurā viņa nekad nav bijis, romantiskā līnija nav pati galvenā. Tomēr, amerikāņu Kino mākslas institūts filmu ierindo astotajā vietā starp labākajām nacionālajām lentēm par mīlestību un trešajā – labāko fantāzijas filmu vidū.
Beidzot, 1947. gadā uz ekrāniem iznāk vēl viens romantiskās fantāzijas paraugs, šoreiz muzikālo filmu žanrā. Runa ir par Aleksandra Holla filmu “No debesīm uz Zemi”, viņa paša komēdijas “Lūk, arī misters Džordans” brīvu turpinājumu, kas izpelnās divus rimeikus. Dramaturgs sacer mūziklu par to, kā divi kara lidotāji cieš avāriju uz Olimpa kalna un iekaro turienes iemītnieču sirdis. Tajā pašā laikā īstā Terpsihora, sadusmota par vieglprātīgo ludziņu par mūzām, pierunā debesu kancelejas vadītāju palaist viņu uz Zemi, lai pārmācītu “nekauņu”. Protams, viss sākas ar lugu, bet beidzas ar romānu. Terpsihoru tēloja kino dieviete Rita Heivorte.
Mazliet vēlāk šajā kopējā vilnī ielīst arī no fašisma cietusī Austrumeiropa. 1952. gadā čehu režisors Borživojs Zēmans uzņem muzikālu kino pasaku “Lepnā princese”. Krievijā šī režisora filma nav tik pazīstama, kā daudz vēlāk uzņemtā komēdija “Morisvilas pils spoks”. Taču ar “Lepno princesi” Čehoslovākija uz gadu desmitiem kļūst gandrīz par galveno “fabriku”, kas ražo veselu rindu, romantisku, austrumeiropiešu pasaku, kas tiek filmētas galvenokārt jaunajiem skatītājiem, taču ir interesantas arī pieaugušajiem. Šādas filmas tur tiek uzņemtas vēl joprojām.
Īpaši savā laikā, šajā žanrā ražīgi ir darbojies režisors Vāclavs Vorličeks. Kurš no padomju skolniekiem nav redzējis viņa “Trīs riekstus Pelnrušķītei” vai arī daudzsēriju “Arabellu”, kas ir, mūsdienu valodā runājot, izpelnījusies sikvelu un spinofu? Zīmīgi, ka tajā pašā spinofā, ko sauc “Rumburaks”, Vorličeks savas telesāgas galveno ļaundari padara par romantiska stāsta varoni. Ja tajā laikā eksistētu internets un darbotos mūsdienu masu mēdiju mašinērija, tad čehu aktieri no no viņa kino pasaku rindas Libuše Šafrankova un Pāvels Travničeks socvalstīs kļūtu vismaz tikpat populāri kā tagad Kristīne Stjuarte un Roberts Patinsons.
Šajā ČSSR lentu garajā rindā izceļas režisora Juraja Herca savdabīgais “Skaistules un Briesmoņa” traktējums. Te pieļauta paliela gotikas deva, vēl spēcīgāka, nekā Kokto. Drūmā atmosfēra un dekorācijas pilij bez cilvēkiem, liek atcerēties vēlākās Tima Bārtona filmas, bet Briesmoņa grims (Hercs pilnībā atteicās no asociācijām ar kaķi) un operatora paņēmieni spēj nobaidīt ne sliktāk par septiņdesmito gadu itāļu un amerikāņu šausmu filmām.