Vai tēvs ir bijis stulbs? Vai sala, kur viņi dodas, nav nožēlojama? Vai katamaltānieši visi uzsprāgtu, ja viņš dusmotos pietiekami stipri?, tad viņš sitās ar galvu pret laivas malu. Aiedra no sākuma mēģināja viņu nomierināt ar maigumu, apskaut, noglāstīt, bet tas nedeva panākumus, kā tikai lielu sasitumu uz pleca, ko viņa ieguva cenšoties noturēt brāli, kas metās jūrā. Tagad vecākie brāļi viņu uzmanīja. Aioa sēdēja laivas pakaļgalā un nekustējās. Melisa likās daudz maz saprātīgāka, lai gan bieži un daudz raudāja, kā arī mēdza pēkšņi palikt kā lēmēta, ka neko nesaprata no tā, ko viņai saka. Vecākie brāļi it kā turējās, bet nervi viņiem bija nospriegoti līdz pēdējam un laikam tikai laivas vadīšana palīdzēja daudz maz noturēties pie sajēgas. Aiedra mēģināja līgot, kā viņai bija mācījusi māte, un atskārta, ka tas ļoti palīdz. Viņa klusu sēdēja, kamēr gars lidinājās pilnīgi citās tālēs. Vienīgi tagad vajadzēja klusumu un mieru, lielu koncentrēšanos, lai varētu sevi pacelt virs parastā līmeņa. Tamaīds dusmojās, kad Aiedra tā darīja un teica, ka tās esot muļķības, ko samācījusi vājprātīgā māte, lai māsa nepievērstu uzmanību savam mirstošajam brālītim, bet Aiedra lika brāļiem viņu apklusināt un kaut kā tas izdevās.
Pamazām viņai izdevās pacelties augstāk par ierasto līmeni, un viņa peldēja zeltainā miglā. Domas sāka atkāpties un kad to nebija, varētu vai noticēt, ka viss ir tā, kā agrāk. Aiedra sāka pētīt jauno stāvokli. Bez domām viņa taustījās savā prātā un sajūtās, un atklāja, ka nav nemaz tik neiespējami atrast pazaudēto. Ja viņa domāja bez vārdiem, tad iekšējā haosa nebija. Pati no sevis atvērusi acis Aiedra ieraudzīja divus delfīnus peldam pa priekšu laivai. Viņi izskatījās tik priecīgi, it kā pasaule nebūtu sabrukusi. Aiedra nekad nebija redzējusi gudros jūras dzīvniekus tik tuvu. Viņa piegāja pie laivas priekšgala un skatījās, kā tie virpuļoja un vijās, kā lec ārā no ūdens. Māte bija stāstījusi, ka vienīgi delfīni un daudzas no nepazīstamajām sugām esot spējīgi tā pa īstam likt cilvēkam sevi saprast. Daudzi dzīvnieki saprotot cilvēkus, arī kaķi un suņi, govis un kazas, zirgi, bet cilvēks nesaprotot viņus, ja vien speciāli nemācoties. Bet delfīni mākot pateikt cilvēkam tā, lai viņš saprot. Vajagot tikai mazliet mīļuma sirdī, tad viņi mākot runāt. Aiedra nešaubījās, ka mīļuma viņai pietiek. Viņa uzrunāja delfīnus: jaukie jūras radījumi... bet tālāk viņa nezināja, ko teikt. Taču ar to pietika. Delfīni izlēca no ūdens un smalkās, ātrās balsīs kaut ko teica. Viņu purniņi likās tik smaidīgi un jauki, ka Aiedra iesmējās, lai gan neko nesaprata. Bet tomēr... Vai gan viņi nebija vienkārši sasveicinājušies? Aiedra bija uzsākusi sarunu, un viņi atbildēja kaut ko tik pat neskaidru, kā viņa. Vienkārši pateica – jā, mēs dzirdam tevi. Tad jau bija vien jāpiekrīt, ka viņi runāja. Aiedrai ienāca prātā pajautāt, vai viņi negrib kaut ko pateikt. Bet delfīni aizpeldēja laivai aizmugurē un atgriezās tikai pēc brīža. Laikam jau nē. Viņa jau bija tā, kas gribēja runāties, kāpēc lai delfīni kaut ko gribētu teikt? Tomēr viņi pēc brīža atkal izlēca no ūdens un Aiedra sajuta neskaidru mājienu, tomēr iekšā, savās domās. Ak tad tā jūs runājat! Aiedra iesmējās un mēģināja apturēt prāta mūžīgo sarunu pašam ar sevi. Tas izdevās ļoti viegli un Aiedra neskaidri, bet nojaušami sajuta vieglu sveicienu. Tam sekoja virkne iespaidu, kas būtu nosaucami par laba vēlējumiem un laba pareģojumiem, un tad ieteikums nepazaudēt pazaudēto pavisam. Delfīni vēl reizi izlēca virs ūdens, novidžinādami savu jauko dziesmiņu un aizpeldēja. Aiedra domīgi skatījās un nelikās pat svarīgi, kā saprast nepazaudēt pazaudēto. Viss pirms tam likās daudz vērtīgāk. Sarunāties ar citādu būtni bija ļoti patīkami un delfīni likās tik pilni gaismas un prieka, ka Aiedra vēlējās par to pastāstīt pārējiem. Viņi klausījās, bet Aiedra pati juta, ka runā kaut kā nepareizi, kā neveikli. Viņa mēģināja atgriezties skaistajā stāvoklī, kāds bija pirms delfīnu aiziešanas, un tas mazliet palīdzēja. Likās, ka savus atklājumus izdevies nodot tālāk un vismaz Aidris likās saprotam, par ko ir runa. Viņš arī bija mēģinājis līgot, lai gan iepriekš bija maz pievērsis uzmanību šai mātes mācību pusei. Viņam labāk patika pasapņot ar tēliem un domām. Bet atbrīvoties no ikdienas viņš mācēja. Pārējie īsti nesaprata, kas tas ir, bet piekrita, ka domāt un just kļuvis grūtāk, it kā kaut kā ļoti trūktu. Melisa piebilda, ka tas esot kā šļūkt ar kājām pa ledu bez slēpēm. Slīd jau mazliet, bet grūti. To atzina pat nelīdzsvarotais Tamaīds, lai gan šo atziņu pavadīja drīzas nāves pareģojumi. Aiedra gribēja ierosināt kādu mātes ieteiktu paņēmienu, kā savienot domas, bet likās, ka tas nesanāks un viņa brīdi minstinājusies nolēma to nedarīt. Tomēr tad viņai ienāca prātā, ka varbūt tas mazliet palīdzētu Tamaīdam, jo viņš savā bērna prātiņā likās pārāk sajucis, lai vispār spētu normāli uzvesties. Viņš kustējās raustīgām kustībām, necieta, ka viņam pieskaras, lai gan senāk bija pa rokām vien dzīvojis, un visu laiku runāja par nāvi. Aiedrai tas likās tik briesmīgi – nevienam bērnam nebūtu jādomā par nāvi... Tāpēc viņa ierosināja kopīgi palīgot. To viņi bija jau dažas reizes darījuši kādos īpašos svētkos, ko neviens cits nesvinēja. Tie bija īsi pirms Veļu vārtu slēgšanas svētkiem, kādas desmit dienas. Un tos likās, ka svinēja tikai priesteri, bet Megdra bija ierādījusi arī saimei, kā tie svinami. Viņi visi nojauta, ka tam ir kāds sakars ar Aiedru, jo viņi tos sāka svinēt tikai pēc viņas jaunajām kristībām, kad viņa no Agretas kļuva par Aiedru. Visi negribīgi paklausīja, jo apātija bija tik ļoti pārņēmusi visus laivas pasažierus, ka viņi vairāk neko negribēja darīt, vienīgi gaidīja laiku, kad šajā vārgajā vējā tiks līdz Hio un baidījās no tā, ko tur satiks un uzzinās, bet viņi paklausīja. Tomēr Tamaīds sagādāja lielas problēmas. Uzzinājis, ko visi nodomājuši darīt, viņš sadumpojās un sāka kliegt, ka tā tik vēl trūka kā viņa trakās mātes iedomas tagad piepildīt, kad viņi ir tālu jūrā un nekad varbūt netiks ārā no tās. Viņš sakoda Viodro roku, iesita Aioai pa seju un metās ar galvu pret laivas malu, sasitot to līdz asinīm. Viņu nācās ietīt segā, lai varētu brūci apkopt, jo viņš spārdījās un kliedza, pat mēģināja vēl kost. Sāpju laikam viņš nejuta, jo brūce bija dziļa un nejauka, viņš bija trāpījis uz kāda asa izciļņa, ko tēvs kādreiz bija nejauši izcirtis. Aiedra uzstāja, ka tieši tāpēc viņiem jāmēģina saskaņoties, kaut pret brāļa gribu, jo viņš ejot postā un visi paliekot nervozi. Megdra vienmēr atkārtojusi, ka var strīdēties, var darīt pa savam kamēr viss ir labi. Kad ir klāt nelaime, tad tas viss ir jāaizmirst un jādarbojas kopā. Labāk jau esot visu laiku, bet ja nevar, tad vismaz grūtā brīdī jāatceras darboties kopā. Tamaīdu viss notikušais esot tā traumējis, ka noteikti vajagot mēģināt savienot visu cilvēku gaismu. Viņai izdevās pārliecināt nelaimes biedrus un viņi sasēdās apkārt sasietajam Tamaīdam. Aiedra skaidroja, ka galvenais esot atbrīvoties no domu sarunām. Tad viņi jutīšot, ka viss ir tā, kā agrāk. Kamēr visi sēdēja un centās atrast sevī gaismu, pie pamales garām paslīdēja Margrietiņu sala. Mīlestības un jaunības prieka mājvieta. Ja viņiem būtu tālskatis, viņi pamanītu, ka no Dzindas puses salai netuvojas nekas, bet no otras uz salu peld piecas laivas.
Aizliegtā dziesma
Grieta sēdēja uz akmens jūras malā un sukāja savus zeltainos matus. Kuru katru brīdi varēja parādīties baltas buras un tas nozīmētu, ka svētki ir sākušies. Daži vecie gan pukojās, kāpēc tiem lemts bijis piedzimt šajā salā, viens vienīgs nemiers, neesot iespējams strādāt veselu nedēļu. Bet kurš tad par to pārāk satraucās! Svētkus jau svinēja visur, ne tikai Margrietiņu salā. Šeit sabrauca vienīgi jaunieši, kas vēl nebija apprecējušies, bet kas bija jau tajā vecumā, kad sāk par to domāt. Daži jau bija sameklējuši sev pāri, bet vēl nogaidīja, tad viņi šeit satikās. Citi bija vienīgi noskatījuši kādu patīkama izskata būtni, lai mēģinātu to uzmeklēt nākamajā gadā. Citi brauca tikai ar cerībām un sapņiem. Bet Grieta bija salas pastāvīgā iemītniece, viena no daudzajām Grietām un Margrietām, kas šeit dzīvoja. Viņa runāja Dzindas mēles izloksnē, ko pazina vienīgi šeit. Bet sirdī viņa nesa vēlmi pārcelties uz vislielāko salu, jo pagājušajos svētkos viņu bija noskatījis kāds tumšmatains katamaltānietis. Tad vēl viņai bija tikai 15 gadu, un viņa bija tikusi uz svētkiem vienīgi tāpēc, ka bija vietējā, jo nevienu jaunieti nelaida šeit uz svētkiem pirms divreiz astoņiem gadiem, kam vajadzēja dot jau pirmo saprātu par pieaugušo dzīves lietām, un zināmu izvēles stabilitāti. Bet Grieta bija Margrietiņu salas iedzīvotāja un nebija iespējams izsekot, kura ir un kura nav 16 gadus veca. No mājām viņa bija aizbēgusi un iejukusi pūlī, kurā skanēja tik līdzīgās dzindiešu, katamaltāniešu un mazliet atšķirīgā himnuriešu valoda. Māte bija viņu pēc tam nopērusi kā sīku skuķi tikai tāpēc, lai jo brašāk izprašņātu, vai viņa nav kādu satikusi. Grieta bija pastāstījusi, ka mazliet parunājusies ar podnieka dēlu Hero. Māte bija mierā ar visu – viņš bija mazliet vecāks, jau 18 gadus vecs, katamaltānieši bija saprotami cilvēki, lai gan māte bija vēlējusies tomēr, lai meita apprecētu tautieti, tomēr labi vien, ka ne Himnurietis, viņi tomēr bija mazliet citādi un arī viņu šaurās, slīpās acis vecajai Margrietai likās neuzticamas. Podniecība bija labs, ienesīgs amats, un likās, ka pienākot laikam viņam iet armijā, puisis tomēr paliks pie sava amata un nepaliks pavisam par kareivi vai spiegu, kā tas mēdz notikt ar katamaltāniešiem. Ja vēl viņam būs Grieta, gan jau viss būs kārtībā. Māte gan bāra meitu, tomēr noklusēja, ka būdama spēcīga, liela auguma meita, pati uz svētkiem bija aizbēgusi jau 14 gadu vecumā. Toreiz gan izgāja nelāgi un kāds pārmēru karstasinīgs Himnurietis bija gribējis izbaudīt deju un mīlas svētkus mazliet personīgāk. Margrieta sākusi kliegt, uz to saskrējuši visu tautību puiši un redzot, ka meitenei izrauti mati un puisim saskrāpēta seja nav gaidījuši izpildīt savu pienākumu – sodīt svētku likumu pārkāpēju ar visbargāko sodu. Šobrīd viņš apkaunots droši vien slauka ielas un sapņo par to, ka kādreiz tam varētu būt bijusi sieva un bērniņi... Margrieta smaidīja un meita nojauta, ka māte arī sapņo par laiku, kad svētku pēdējā dienā pirms daudziem gadiem viņa bija satikusi tēvu. Tas bija pašu salas puisis, vienīgi dzīvoja ļoti attālā ciematā. Tomēr uz tik mazas salas kā šī, kur bija viena maza pilsētiņa un tikai 7 ciemati visi visus pazina vismaz pēc vārda, kur nu lai vēl jauna meita nezinātu kādu jaunu puisi. Bet runājuši viņi nebija un tad, kad visi jau vāca kopā teltis, lai dotos atpakaļ uz savām mājām, māte bija satikusi tēvu. Viņi apprecējās tajā pašā gadā, tieši pēc Briestošo augļu svētkiem, tajās deviņās dienās, kad precas lielākā daļa to cilvēku, kas sapazinušies Deju svētkos.
Grieta gaidīja pirmās buras. Viņa sēdēja tajā salas pusē, kas bija diezgan patālu no mājām, bet tieši šajā ostā vajadzēja pienākt laivām no Katamaltānas. Bija mazliet dīvaini, ka vēl neviens nebija ieradies, bet Grieta sprieda, ka tas visai lēnā vēja dēļ, kas citus gadus bija spēcīgāks. Tomēr tad jau viņiem vajadzēja izbraukt dienu ātrāk... Parasti ceļā pagāja divas dienas no salas tuvākā krasta...
Grieta pasauca kādu himnurieti, kas gāja garām, un jautāja, vai no viņu puses kāds ir ieradies. Viņš apstiprināja, ka piebraukušas jau piecas liellaivas. Grieta kļuva nemierīga. Arī sapņi viņai un draudzenēm bija slikti pēdējā laikā...
Bet tad viņa tomēr pamanīja buru un pēc tās vēl vienu. Viņi būs vienkārši aizkavējušies vēja dēļ. Grieta piecēlās kājās un sāka dziedāt dziesmu par meiteni, kas gaida savu mīļoto. Viņai bija ļoti varena, daiļa balss, un dziesmas skaņas gāja tālu. Ciemata ļaudis apstājās paklausīties daiļajā balsī. Grieta nebija pārmēru skaista, lai gan tomēr glīta meitene, bet vienmēr tika pamanīta, kad sāka dziedāt. Viņas balss skanēja krūtīs kā bišu sanoņa, kad tās vāc zeltaino medu, un skrēja līdzi putniem, kad tie lido pretim saullēktam. Viņa nemācēja izlocīt balsi tik smalki, kā Himnuriešu dziedātājas, bet viņas dziesma bija vienkārša un maiga. Tā saskanēja ar mierīgo jūru un jaunības svētku gaidām. Nu jau viņai bija 16 gadi un viņa drīkstēja dziedāt par mīļoto, kuru gaida. Protams, viņa nebija tik droša, ka Hero būs viņu gaidījis, jo Katamaltāna bija liela, jaunu sieviešu tur bija daudz un viņi bija pazīstami tikai vienu dienu. Bet viņš bija solījis atgriezties nākošgad, kad Grieta būs pilngadīga, un viņa neticēja, bet tomēr cerēja.
Tuvākā laiva jau bija gluži tuvu un Grieta pamanīja, ka nav vienīgā gaidītāja. Ostas ciemā bija salasījušies jau daudz jauniešu, kas klausījās viņas dziesmā un gaidīja laivas piebraucam. Viņiem rokās bija margrietiņas un visi smaidīja, kaut arī dažu acīs varēja lasīt rūpes. Vai viņš atbrauks? Vai viņa nebūs aizmirsusi?
Laivai jau esot pie steķiem visi mulsi saskatījās. Tur bija tikai vīrieši! Ne visi bija jauni. Varbūt izdomājuši braukt kopā ar kādiem tirgoņiem? Laiva tradicionāli bija rotāta ar margrietiņām un zaļām meijām, bet iekšā sēdošie likās nopietni. Viņi kāpa ārā kā uz bērēm, stingām sejām. Pateicās gan par dāvātajiem ziediem, bet likās tādi svešādi. Grieta ar acīm meklēja Hero, un patiešām – tur jau viņš bija. Grieta gribēja sadūšoties pieiet viņam klāt un uzdāvināt puķes, bet saminstinājās, un viņš ieraudzījis Grietu tā kā pasmaidīja, tā kā pamāja, un tad papurināja galvu. Viņa neizpratnē nolieca galvu un pa sārto vaigu noritēja asara. Hero nelikās to redzam un aizgāja kopā ar citiem projām pa puķēm rotāto ceļu. Otrajā laivā jau bija dažas jaunas sievietes un viss likās ejam savu gaitu, bet Grieta aizskrējusi baltā bērzu birzē netālu no ciemata un nokrita zemē. Ne jau Hero atraidījums viņu tā sāpināja. Viņa nebija tik naiva lai paļautos uz jauna puiša solījumiem. Bet pasaule likās kļuvusi auksta. Svētki vairs nelikās jautri. Grieta jutās kā ledū sasalusi. Aiz sāpēm un dusmām kārtīgi izraudājusies Grieta devās atpakaļ uz ciematu. Naktī viņa sapņoja kā vanags nokauj skaistu, zilu, nekur neredzētu putniņu, kas iepriekš bija tik skaisti dziedājis.
Kad zūd māņi.
Grieta nespēja palikt mājās. Bija sagaidītas visas laivas. Svētki gatavojās ar pilnu sparu. Tika celtas ziediem rotātas teltis, cilvēki dziedāja un dejoja, skanēja mūzika, kā jau vienmēr. Bet Grieta juta, cik tas viss ir mānīgs. Līdz ar pirmo laivu starp viņiem bija ieradusies nāve. Meitene iegāja bērzu birzī, kur pirms tam bija raudājusi un mulsi skatījās uz baltajiem kokiem. Ne ar acīm, bet dziļi sirdī viņa juta, kā svētku sajūta novirmo kā garaiņi, kā tveice uz ceļa, kad ir ļoti karsts. Tu ej uz priekšu, un liekas, it kā tikko būtu bijis lietus un uz ceļa būtu peļķes, bet virs tām virmo sakarsušais gaiss. Pienākot tuvāk ir tikai versme virs akmeņiem. Bērzi likās pārāk balti, pārāk taisni... Vienu brīdi Grieta nespēja vairs saprast, vai tur nevirmo visa pasaule. Viņa paslēpa seju plaukstās un centās nomierināties. Paskatoties atkal uz kokiem tie brīdi likās normāli, bet tad atkal parādījās nereālā sajūta. Viņai izlikās, it kā kāds stāvētu aiz kokiem. Grieta grozījās no vienas puses uz otru, nespēdama saprast, vai viņu kāds cenšas izmuļķot, vai arī tie ir vakara māži. Bet prom iet arī viņa negribēja. Varbūt tieši labāk būtu, ja tā nebūtu taisnība... Varbūt patiesībā Grieta ir sajukusi prātā un tikai iedomājusies savās bailēs, ka Hero papurina galvu... Viņš taču no sākuma pamāja! Pasmaidīja... Bet pēc tam noraidoši papurināja galvu. Ēnas aiz kokiem pieņēmās spēkā. Nu jau Grieta redzēja tumšus tēlus, kas bija visapkārt. Tie klusēja, bet meitene juta viņu dusmas un sāpes. Lai gan viņi tikai vijās un mirgoja, Grietai likās, ka tie mirst. It kā veselas pasaules aizietu bojā viņas acu priekšā. Viņa noslīga uz ceļiem un raudāja. No tālienes šurp atskanēja dziesma par mīlestību, bet Grietai tā skanēja kā bēru melodija par tūkstošiem nonāvētu sapņu un cerību. Viņai vairs nebija bail no tēliem, likās, ka tie nāk tuvāk. Kaut kur sirds dziļumos viņa juta, ka tas ir kas daudz lielāks par vienas pieviltas meitenes sirdssāpēm. Tas bija kas pārāk liels... Atpestījiet... Grieta skatījās uz ēnām un tās pārvērtās tēlos. Tie bija Margrietiņu salas cilvēki, viņas māte, tēvs, māsa... Viņi visi pazuda uguns jūrā. Uguns nolija no debesīm un sadedzināja viņus. Viena ēna kļuva par Hero, bet viņš smaidīja un skatījās. Grieta iekliedzās un skrēja projām, pēkšņi viņai bija ļoti bail no ēnām un tās vairs nelikās nekaitīgi tēli, kas nevar viņu skart. Viņa nejuta to pieskārienus, bet likās, ka viņi var pieskarties dvēselei. Ēnas lasījās arvien ciešākā aplī ap meiteni un viņa juta, ka izbēgt nespēs, ka tās ietvers viņu savā lokā un tad viņa būs pazudusi.
-Palīdziet!- viņa čukstēja. -Es gribu dzīvot... Gribu mīlēt...- Viņa nokrita zemē un saritinājās kamoliņā, lai neredzētu ēnas, kas nāca arvien tuvāk. Bet pēkšņi viņa aiz plakstiņiem ieraudzīja spožu gaismu. Viņa atvēra acis un ieraudzīja baltu vilku stāvam savā priekšā. Viņa piecēlās sēdus un skatījās uz spožo stāvu, kas pamazām pieņēma tumšmatainas, skaistas, pusmūža sievietes izskatu. Viņa bija spokaini balta, spoža un negantām acīm.
-Viņi tevi vairs nebiedēs, meitenīt!- viņa teica.
- Kas tu esi?- Grieta jautāja.
Sieviete pasmaidīja siltu smaidu, acīm paliekot tikpat mežonīgām kā iepriekš.
-Es esmu pazaudējusi savu vārdu, un vēl neesmu atradusi savu dvēseli. Es nevaru pateikt, kas es esmu. Bet es varu tev palīdzēt. Ēnas no tevis vairs neatstāsies. Tu esi iegājusi viņu pasaulē. Tu redzi to, kam vēl tikai jānotiek, bet tas dārgi maksā. Šobrīd nekas vairs nav tā, kā agrāk.-
Grieta pamāja, viņa to juta. Sieviete atkal pasmaidīja un turpināja: -Es varu tev dāvināt labāku dzīvi. Tādu, kurā nekad nepiepildās tas, ko tu redzēji. Tur tu būsi brīva no ēnām. Bet tev man jādod kaut kas pretim.-
Grieta jautājoši skatījās skaistajā sievietē. Viņa saņēma Grietas roku ar vēsu, nedzīvu tvērienu.
-Tev man jādod savi māņi, savas kļūdas un savs aklums.-
Grieta pamāja. To taču nebija grūti dot!
-Ņem, vilku sieva, tās man nav vajadzīgas. Tikai dod man tikt brīvai no šīm ēnām!-
- Tu būsi brīva!- viņa skumji teica un ar asarām acīs pieskārās meitenes pierei. Grietas skatiens piešķīda sarkanas miglas. Kad viņa atkal spēja atvērt acis, bija nozudusi gan sieviete, gan ēnas. Birze bija tikpat klusa un mierīga, kā vienmēr. Viņa piecēlās un devās uz vakara saules pavadīšanu. Kājas likās vieglas, galva pavisam skaidra. Tātad tāda ir sajūta, kad vairs nav māņu! Bija labi. Mežs likās skaistāks kā jebkad agrāk. Vakara putni dziedāja daudz košāk kā parasti. Margrietiņu vainadziņš Grietas galvā smaržoja un viņa nekad nebija jutusi, ka margrietiņas tā varētu smaržot. Bet saules rietam veltītā dziesma, kas pēkšņi atskanēja Grietai lika sastingt šausmās. Viņa dzirdēja vārdus par rietošo sauli un mīlestību, kas dzīvo katrā sirdī, bet jēga dziesmai bija pavisam cita. Viņa sadzirdēja daudz skaidrāku vēstījumu par asinīm, nodzēstām zvaigznēm un karu. Grieta metās skriešus. Tā bija taisnība! Pasaule bija mainījusies un viņa – cilvēks bez māņiem spēja to sajust. Nāk karš! Nāk nāve un sāpes! Viņai jābrīdina cilvēki! Viņa metās uz jūras pusi, kur jaunie cilvēki, kuriem vēl bija cerība, dziedāja rietošajai saulei. Grieta pieskrēja viņiem no mugurpuses un redzēja ka viņu vidū jau ir karš un nāve. Ikviens katamaltānietis sev līdzi nesa nāvi un sāpes. Viņa redzēja viņu nodomus. Viņi gribēja pakļaut visu Miglas jūru, viņi gribēja atņemt cilvēkiem brīvību! Grieta metās viņu vidū un sizdama un sperdama izcīnīja sev ceļu. Visi bailēs atkāpās un ieplestām acīm skatījās uz meiteni kā uz neredzētu nezvēru. Viņa norādīja uz katamaltāniešiem un it kā savādos skatienus un bailes neredzēdama stāstīja par viņu nodomiem.
-Grūdiet viņus jūrā! Viņi ir iekarotāji! Mežoņi! Viņi grib jūs visus nogalināt! Viņi visi ir ārprātīgi slepkavas!- Grieta kliedza, bet cilvēki atkāpās kā no spitālīgās. Vienīgi Hero panācās uz priekšu un mēģināja runāt ar Grietu: -Nomierinies, Grietiņ, kas tev to nodarījis? Vai kāds katamaltānietis to izdarīja? Mēs viņu atradīsim! Tikai nomierinies! Tūliņ pasauksim ārstu, viņš tev palīdzēs! Nāc!-
Viņš pastiepa roku. Bet Grieta atkāpās.
-Kas tev nāk prātā? Par ko tu runā?- viņa nesaprata.
-Grieta, bet tavas acis!- viņš asarām noplūdušu seju teica. -Kurš to izdarīja? Kāpēc tu neļauj man tev palīdzēt? Es taču atbraucu, lai vestu tevi prom! Es negribēju, ka mans brālis tevi redz pirms laika. Viņš ir mazliet garā vājš un varētu tevi izbiedēt. Tāpēc es gribēju tevi satikt vēlāk, bet nevarēju atrast. Nāc, iesim pie ārsta! Tu esi nobijusies un ciet sāpes, nav brīnums, ka tev uznākušas dusmas uz mums visiem.-
Grieta nesaprata neko no tā, ko viņš stāstīja. Viņa paskatījās uz savām rokām un šausmās ieraudzīja, ka tās mirkst vienās asinīs. Pēkšņi viņa ieraudzīja sevi no malas. Māņi bija zuduši. Viņa stāvēja uz ceļa vienās asinīs, saplēstu kreklu, pinkainiem, asiņainiem matiem, galvā asiņains margrietiņu vainags, un viņai vairs nebija acu. To vietā bija tikai sarkani dobuļi, no kuriem plūda asinis, un viņa ar rokām tās bija iztriepusi pa visu seju, matiem, drēbēm... Viņa aizklāja ar rokām asiņainos caurumus.
-Manas acis... Mana seja! Man vairs nav sejas!- viņa sāka smieties. Māņu vairs nebija. Viņa redzēja visu tā, kā bija. Māņi bija atņemti. Neskaties ar acīm, skaties ar sirdi – tā teica tautas gudrība. Viņa skatījās ar sirdi. Cilvēki atkāpās no viņas kā no vājprātīgās. Viņa smējās un raudāja neesošas asaras. Hero gribēja viņu paņemt aiz rokas, bet viņa atrāvās. Ar neredzīgajām acīm viņa skatījās viņam sejā. Jā, tu gribēji vest mani prom. Bet tu mani vairs nemīlēsi, kad esmu krople. Katamaltāna iekaros visu Miglas jūru, bet es būšu tur, kur spīd zvaigznes. Viņa pagriezās un smiedamās ieskrēja jūrā. Iebridusi līdz viducim viņa pakrita un vairs nepiecēlās. Hero pieskrēja viņai klāt un pacēla virs ūdens, bet viņa jau bija noslāpusi. Viļņi noskaloja viņai no galvas vainadziņu un tas aizpeldēja jūrā. Cilvēki pūlī raudāja, bet Grieta sēdēja zaļā pļaviņā un pina margrietiņu vainadziņu vilku sievietei.
Pagātnes rēgi un nākotnes draudi.
Hero neskuma tieši par Grietu. Viņš gan būtu labprāt iepazinies ar meiteni tuvāk, kopā svinot svētkus, bet tik pārliecināts pēc gada neredzēšanās viņš nemaz nebija, ka ņemtu viņu līdzi. Meitene likās jauka, saprātīga, glīta pēc izskata, un Hero nebija laimējies atrast paša mājās piemērotu dzīvesbiedri. Tāpēc pagājušajā gadā viņš bija pirmo reizi atbraucis uz svētkiem. Grieta viņam iepatikās uzreiz. Viņa mazliet runāja katamaltāniešu valodā, tāpat kā Hero runāja dzindiešu mēlē, viņi sapratās ļoti labi, abi gribēja mierīgu dzīvi, mazliet zemes Hero bija, viss varētu būt bijis tik jauki! Bet tagad viņu vajāja Grietas rēgs, asinīm noplūdis, tukšiem acu dobumiem... Viņas vājprāts bija sabojājis svētkus visiem. Kurš gan spētu paredzēt, ka tik maigajā, vienkāršajā meitenē dzīvoja tāds nezvērs? Noteikti, ka kāds katamaltānietis bija viņai izdūris acis, un viņa, naidā kūsājot kaut kā atkūlusies uz ostu. No sāpēm un dusmām katrs varētu zaudēt prātu, pie tam zinot, ka visu dzīvi nāksies pavadīt tumsā. Bet viņa nemaz nebija tā izskatījusies! Viņa gāja droši, pavērsa seju tieši pareizajā virzienā, atrāvās tieši tad, kad viņš pastiepa roku! Akli cilvēki gan ieguva spēju sajust, kas notiek apkārt, bet ne jau tik ātri! Grieta likās kā tēls no šausmīgām bērnu pasakām. Kā viņa kliedza, ka katamaltānieši visus nogalinās! Kā ieskrēja jūrā, lai noslīktu seklumā! Tas viss likās tik neizprotami... Vēl pirms gada viņš bija meitenei solījis atgriezties, šobrīd viņš nožēloja, ka nebija palicis ar jauno draudzeni no kaimiņu ciema. Tā bija maza, kalsna tumšmate ar spalgu balsi, pilnīgs pretstats Grietas maigajam, pilnīgajam augumam un skaistajai balsij. Tieši šī balss lika Hero atteikt Fezdai un doties uz svētkiem. Un tagad visi svētku viesi runāja par ļaunu zīmi un nelaimīgām priekšnojautām. Viņi vienkārši bija izbijušies no Grietas briesmīguma, no viņas vājprāta. Labi, ka neviens vismaz neticēja viņas vēstījumam. Lai Katamaltāna uzbruktu visai Migas jūrai? Kaut kas vēl absurdāks nebija dzirdēts! Ja tā padomā, tas būtu iespējams, jo Dzindai nebija nekā, ko likt pretim, tā bija mierīga sala ar maz iedzīvotājiem, Himnuras arhipelāgs bija mazliet cietāks rieksts. Viņi pieprata bīstamas mākas, bet salas bija izkaisītas, pie tam tauta diezgan maza un nesaliedēta. Viņiem bija daudz mazu novadiņu, daudz atšķirīgu dialektu un parašu. Taču tā tas bija tikai domās, kāpēc lai Katamaltāna uzbruktu pārējām brāļu tautām? Viņi taču vienmēr turēja savu godu – Miglas jūras godu – pretim Plašo ūdeņu spiedienam, ka viņi būtu dīvaini atkritēji. Katamaltānas jaunatne gan mazliet skuma pēc senajām dienām, kad tika sacerētas varoņteikas par nemirstīgām uzvarām, cīņas godu un nebeidzamām bagātībām, kas piederējušas Katamaltānai, kad tā bijusi dižena karaļvalsts. Taču Dzinda un Himnura nekādā ziņā nebija ienaidnieki. Viņi nekad nebija karojuši! Tās bija un palika brāļu tautas, ar ko viņus vienoja tirdzniecības un kultūras saites. Ja Katamaltānas karalis iedomātos, ka vēlas atgriezt senos karabraucienu laikus, tad taču izvēlētos kādu citu pretinieku. Kaut vai Sirpja arhipelāgu, kas senāk bija uzsvēris savu piederību Miglas jūrai, bet tagad pilnīgi novērsies no tās un nopircis sev iespēju būt atzītiem no Zundaras karaļa puses ar savām kažokādām. Šis arhipelāgs atradās uz robežas ar Miglas jūru, tas atdalīja jūras ūdeņus no Plašajiem ūdeņiem. Tuvumā nebija citu valstu, ģeogrāfiski šī zeme piederēja Miglas jūrai, bet tā kā vienu tās pusi apskaloja plašie ūdeņi, Sirpja salu ļaudis kuģoja tālu jo tālu, lai tirgotos ar vienalga ko, tikai ne Miglas jūru. Katamaltāna varētu droši uzbrukt tiem, būtu gan iemesls, gan arī Plašo ūdeņu karalis iespējams pievērtu acis uz labi noformulētu pārņemšanu par savu provinci. Sirpis bija negoda un kauna traips ar savu pārdošanos. Šie cilvēki bija izslavēti kā glaimotāji un krāpnieki. Viņi piedāvāja labas kažokādas, jo mācēja audzēt zvērus kā lopus aplokos. Neviens cits nespēja saprast, kā viņi to panāk, ka meža zvēri nenobeidzas un pat laiž pasaulē mazuļus. Bet tas arī bija viss, un Zundaras tagadējais valdnieks necieta ne acu galā priekšteča lēmumu piešķirt visas tiesības šim arhipelāgam, kā arī noslēgt daudzas vienošanās, kas bija grūti laužamas. Arhipelāgs bija tālu prom no visiem jūras ceļiem, bet prasīja daudz. Viņam nevarētu būt iebildumi pret tā pievienošanu Miglas jūrai, klapatu būtu daudz mazāk. Hero nespēja saprast, kāpēc tik daudz vērības velta šīm Grietas vājprāta runām. Tomēr... Viņam meitene bija patikusi... Varbūt... varbūt viņš tiešām būtu ņēmis to līdzi...
Viņš tā domādams bija ieklīdis kādā birztalā. Pārsteigts viņš skatījās, cik bērzi balti, cik to lapas zaļas, cik debesis starp galotnēm izskatās zilas... Pat saule likās dzidrāku gaismu... Viņš atcerējās kādu dziesmu, ko Grieta bija dziedājusi. Viņš precīzi neatcerējās vārdus, bet dziesmā tika stāstīts, ka Dzindas puķes ir sārtākas, Dzindas meitenes daiļākas, zāle zaļāka un jūra zilāka, kā jebkur citur. Viņam tā bija likusies tāda pati dziesma, kā Katamaltāniešu dziesmas, kas apdziedāja tēvzemes jaukumu, bet šajā birzī Hero juta, ka tā varētu būt bijusi tiesa. Klusām viņš dungoja dziesmiņas melodiju un skatījās starp lapām vīdošajā saulē. Uzpūta maiga vēsma. Hero nopūtās un gribēja iet tālāk, noslaucījis asaras, ko bija lējis domādams par Grietu, bet vēsma kļuva par saltu vējpūtu. Saule likās satumstam, lai gan Hero redzēja to spīdam, tomēr likās, ka kļuvis tumšs un auksts kā kapā. Viņš sarāvies mēģināja tikt ārā no savādās birzs, bet pēc brīža juta, ka iet pa apli. Sapratis, ka piesities vadātājs, un ka tā parasti ir aizsaules spēku klātbūtnes pazīme, viņš nometās ceļos un lūdza Grietai piedošanu. Viņš piesauca veļu māti, visas mazākās nāves un aizsaules dievības, lūdza Visvareno Gaismu, lai atbrīvo viņu no parādībām un palīdz droši nostāties šaisaulē. Baiļu viņš nejuta, vienīgi sirdsapziņas pārmetumus, it kā Grietas gars viņu kauninātu par visiem viņa grēkiem. To nebija pārāk daudz, bet viņš juta Grietu kā aizsaules tiesnesi sev blakām, un lūdza vēl sirsnīgāk. Pēkšņi viņš izdzirdēja smieklus. Tā noteikti bija viņa, tā viņa bija smējusies, kad ieskrēja jūrā. Pacēlis galvu viņš Grietu ieraudzīja. Savu bezacu seju pavērsusi pret Hero viņa kā rēgains tēls lidoja uz viņu. Hero aizsedza acis, un juta kaut ko paslīdam garām. Rēgs bija viņam aiz muguras. Pārbīlī sastindzis Hero gribēja ko teikt, bet Grietas rēgs viņu pārtrauca: -Es zinu, ko tu teiksi! Tu runāsi sev par labu jebko, melosi, cik vajadzīgs, lai tikai izbēgtu no pieviltas meitenes atriebības!- Viņa atkal smējās.
-Nē, tu netiksi tik viegli vaļā! Es tevi gabalos saplosīšu!- rēgs kliedza. Hero aiz bailēm vai prātu zaudējis nokrita zemē un raudāja, tik ļoti sāpīgi tas izklausījās, it kā viņš būtu Grietu piesmējis un pametis un pēc tam nogalinājis tās bērnu. Šī doma lika viņam apdomāties skaidrāk. Viņš taču neko nebija izdarījis! Tā bija tikai viņa nedrošība, kas lika sevi vainot. Viņš taču nekā nebija izdarījis, Grieta pati bija ieskrējusi ūdenī. Viņš nepacēlis galvu teica rēgam: -Liec mani mierā, nešķīstais gars! Ne tu esi Grieta, ne arī es vainīgais. Atstājies no manis, Joda vecomāt, ne tev mani biedēt.- Viņš sāka celties kājās, un kad beidzot sadūšojās pacelt galvu un paskatīties, neviena tur vairs nebija. Viņš ātri devās prom no birzes un nākamajā rītā atstāja Margrietiņu salu. Svētki ritēja skumīgāki un klusāki, kā ierasts, jo visi jau bija dzirdējuši par briesmīgo atgadījumu. Prieka nebija nekāda, šeit spokojās Grietas sāpes, svētki bija izbojāti, nebija neviena iemesla palikt, bet atgriezties Katamaltānā arī viņam negribējās. Pēc ilgām pārdomām Hero nolēma braukt uz Hio, tā bija viņa vecāsmātes sala, kuru viņš vēl nebija redzējis. Tur viņu jau kuro gadu gaidīja prāva lāde ar naudu, kuru gan vajadzēja dalīt ar trim brālēniem, bet tomēr – viņš nolēma tieši šovakar braukt uz Hio. Margrietiņu sala bija tuvu šai Himnuras tautas salai, kas atradās ļoti attālu no galvenā arhipelāga. Tur viņš paņems naudu, ko atstājusi vecāmāte, un nomierinās nervus. Hio bija izslavēta ar savu alu un lētajām meitenēm. Kā jau pirmā sala, kas bija pa ceļam kuģotājiem no Plašajiem ūdeņiem, kad tie izbrauca cauri Sirpja salām, šī sala ar tās lielo pilsētu centās piedāvāt visu, ko vien iespējams, lai nogurušie ceļotāji varētu atpūsties un priecēt sevi ar visām baudām. Viņš nolēma, ka tā būs īstā vieta, kur ārstēt salauztu sirdi.
Vadzvaigzne.
Hio ir ļoti nomaļa sala, kas citādi nespētu pati sevi uzturēt, ja vien nebūtu pirmā osta tālbraucējiem, kas kuģo no Plašajiem ūdeņiem tieši gar Austrumu nagu. Tā bija maza, klinšaina sala, kuras skaistumu nomāca pašā salas vidū esošs indīgs ezers. Ap to bija daudz karsto avotu, ūdens stabu, kas ik pa brīdim cēlās gaisā, un arī ūdens akās bija riebīgu piegaršu. No tām varēja ņemt ūdeni tikai laistīšanai, un dzeramais ūdens bija tikai dažos piekrastei tuvos avotos. Tāpēc Hio kā maksu par ostas izmantošanu pieprasīja kuģu līdzi ņemtos ūdens krājumus, kas bija palikuši pāri. Vietā viņi deva pārtiku, dažādas preces, kā arī izpriecas. Lauksaimniecība Hio bija ļoti maz attīstīta vietas trūkuma pēc, kā arī sliktās ūdens kvalitātes dēļ tajos pašos mazajos lauciņos raža bija maza. Tāpēc uz salas bija tikai viena pilsēta, un tajā arī dzīvoja ļoti maz cilvēku. Liela bija kuģotāju kāre pēc lēta vīna un alus, kā arī lētām sievietēm, bet tā nebija neizsmeļama, tāpēc Hio nekad nebija daudz iedzīvotāju, pat tajos laikos, kad Miglas jūra aktīvi tirgojās ar Sirpja arhipelāgu un Plašajiem ūdeņiem.
Hero šī vieta likās ļoti piemērota, kur remdēt savas bēdas. Viņš ātri nokārtoja mantojuma darīšanas ar vecmāmiņas brāli, kā arī atvairīja viņa runas plūdus, kas nāca pār jaunsatiktā radinieka galvu. Viņš par varītēm gribēja stāstīt, cik viņa māsa bijusi braša sieviete un cik labi apgādājusi ģimeni. Hero tas likās pretīgi un viņš ātrāk taisījās prom ar naudu. Nogādājis to kādā viesnīciņā, viņš devās apskatīt pilsētu. Vietām tai nebija ne vainas – tieši pie ostas, kā arī dažās galvenajās ielās, uz palodzēm ziedēja puķes, mājas bija skaisti krāsotas, cilvēki bija jautri un priecīgi, lai arī lielāka daļa viņu likās iereibuši. Himnurietes nebija pārāk uzmācīgas, un tam bija savs iemesls – ostā stāvēja divi ļoti lieli tirdzniecības kuģi un kāds mazāks kuģis ar Zundaras karogu, kā arī daži mazi kuģīši un daudzas laivas. Bet paskatoties tālāk, mazākās ieliņās, atklājās neciešama netīrība un nabadzība. Viņš atgriezās uz pilsētas galvenās ielas, un iegriezās kādā smalka izskata krodziņā. Nauda viņam bija, bija arī vēlēšanās izpriecāties. Tikko kā viņš iegāja, pie viņa jau steidzās trīs krogus meitas, kas laipni aicināja nākt bariņā, pieveda pie kāda galdiņa, piedāvāja dzērienus, un viņš lika atnest kausu stipra alus. Meitenes bija skaistas, lai gan himnuriešu izskats vienmēr bija mulsinājis Hero, kopš viņš pirmo reizi bija Margrietiņu salas svētkos. Viņas bija ļoti tievas, melniem matiem, tumsnēju ādu, šaurām, ieslīpām, brūnām acīm, gandrīz nemanāmām uzacīm. Viņu skatiens vienmēr likās viltīgs, lai gan Hero saprata, ka tas šauro, it kā piemiegto acu dēļ. Arī kauli viņām likās pārāk smalki, kā no kārklu maikstēm veidoti. Neglītas jau viņas nebija, tomēr pārāk atšķirīgas no Katamaltānas vai Dzindas daiļavām, kuras varēja citu no citas atšķirt vienīgi pēc uzvešanās un arī tad ne vienmēr. Gadījās arī bravūrīgas dzindietes vai klusas katamaltānietes, bet Himnurietes vienmēr bija tādas, kā uz to brīdi vajadzēja. Laipnas, ja kaut ko pārdeva, vai negantas, ja viņām ko atņēma. Viņš sagrozījās un nevilšus skatījās apkārt. Katrā pusē viņam bija nosēdusies himnuriete un viņš centās saprast, ko tās runā. Likās gan, ka tas nav pārāk svarīgi. Viņu pie sava galda aicināja kāds bariņš jūrnieku, kas kā šķita bija atbraukuši no Plašajiem ūdeņiem. Viņi runāja lauzītā katamaltāniešu valodā un Hero pievienojās viņu pulkam. Izrādījās, ka viņi ir no mazā Zundaras kuģa, kas bija ceļā uz Katamaltānu. Viņi piederēja pie maza uzņēmuma, kas tirgojās ar Sirpi un Miglas jūru. Tādu gan nebija daudz, tāpēc viņiem iespēju netrūka un likās, ka viņi sarunājas kaut kādā valodu sajaukumā, kurā ieskanējās daudzu valodu vārdi. Pamatā viņi runāja Zundaras valodā, ko vairāk vai mazāk saprata visur, bet Hero dzirdēja ieskanamies gan himnuriešu stieptās, asās skaņas, gan savu valodu, gan Dzindas dzidro mēli. Viņi bija stipri iesiluši, tāpēc daudz nejautāja un viegli uzņēma savā barā Katamaltānas tirgotāju, kā Hero sevi sauca, nevēlēdamies stāstīt par mantojumu. Viņam bija jautri, tomēr troksnis sāka nogurdināt. Hero laipni atvadījās, noraidīdams aicinājumus palikt pulkā. Viņam nācās pat pasūtīt pa alus kausam visiem pie galda sēdošajiem, jo viņi sāka savā raibumā kļūt agresīvi, teikdami, ka šis jaunais katamaltāniešu tirgotājs ir par lepnu, lai sēdētu pie viena galda ar parastiem jūrniekiem. Kad viņi saņēma pa alus kausam, sāka citu dziesmiņu, ka katamaltānieši vienmēr esot bijuši dāsna un krietna tauta, un ka nav saprotams, kāpēc viņi jau nav iekarojuši visu Miglas jūru. Hero riebās to dzirdēt, jo tas uzjundīja nelāgas atmiņas. Viņš tikai pavīpsnāja par dzērāju iedomām, ka krietniem un labsirdīgiem cilvēkiem būtu tāpēc jāiekaro visa jūra. Tas taču bija tik absurdi. Viņiem bija sava zeme, savs karalis, viņiem bija viss, ko krietni un labi cilvēki ir pelnījuši. Hero izgāja ārā. Jau sāka satumst un ielas bija pilnas izkrāsojušos sieviešu. Viņš jutās nelāgi, bet nezināja, ko citu lai pasāk, un sāka lūkoties pēc kādas baltādainās sievietes. Himnurietes viņu biedēja. Kādā mazākā ieliņā viņš pamanīja glītu dzindieti vai katamaltānieti, kas stāvēja puskrēslā un brīdi vilcinājies gāja tai klāt. Sieviete mulsi pamīņājās no vienas kājas uz otru, un mēģināja valšķīgi pasmaidīt, tomēr viņas seju izķēmoja tikai riebuma pilna grimase. Hero nezināja, ko lai pasāk, bet tā kā acīmredzami bija gājis pie viņas, tad apstāties negribēja, lai neizskatītos pēc galīga muļķa. Sieviete bija skaista, mazliet apaļa, grezniem, medainiem matiem, kas ļoti atgādināja Grietas matus. Viņa uzrunāja Hero mazliet trīcošā, bet spītīgā balsī: -Varbūt kungs vēlētos ienākt krodziņā iedzert? Tepat blakus ir ļoti jauka vietiņa, kur kungs dabūs padzert labu, bet lētu vīnu.-
Viņas balss pie vārda ‘’lēts’’ nodrebēja vēl vairāk. Tuvāk ieskatījies Hero pamanīja, ka sieviete nav tik jauna, kā bija pustumsā izskatījies. Viņa neapšaubāmi bija daiļa, tomēr vismaz 30 vai pat 35 gadus veca.
-Kā tevi sauc?- Hero pēkšņi jautāja, jo nezināja, ko teikt. Viņš nebija radis darīt to, ko darīja. Vienmēr vīrieši bija stāstījuši par īstu vīru dzīvi, alu un ielasmeitām, izkaušanos, kā par vislabāko atpūtu, bet Hero pēkšņi sajutās tik muļķīgs.
-Vālodze,- sieviete izgrūda, bet Hero juta, ka viņa šo vārdu tikko kā izdomājusi, paņemot visparastāko vārdu, ko vien varēja iedomāties. Pēkšņi viņa sāka raudāt. Hero apmulsis stāvēja blakus un nesaprata, ko darīt. Ielasmeitai ar tik lielu stāžu taču vajadzēja būt mazliet saprātīgākai. Droši vien viņai šeit kaut kur ir vīrs un bērni, kas jāuztur. Hio galvenās pelnītājas vienmēr bija sievietes. Hero acis uz brīdi aizklāja balta migla, kurā viņš nojauta kaut ko maigu un siltu, un spējas vēlmes vadīts viņš apskāva raudošo sievieti. Viņa gribēja izrauties, bet Hero teica: -Ne jau tā... Es tev neko nedarīšu! Nāc, aiziesim šeit uz soliņa!-
Viņa raudādama nāca līdzi. Hero apsēdināja viņu sev blakus uz sola un atrāvās mazliet tālāk.
-Tu neesi šejieniete, vai ne?- viņš jautāja. Sieviete nicīgi papurināja galvu.
-Es esmu... kārtīga sieviete. Es gribēju tikt prom no šejienes...-
Viņa jau atkal raudāja.
-Grieta... tas ir, Vālodze... Vai kā tevi patiesībā sauc?-
Sieviete nedroši paskatījās viņam sejā.
-Kāpēc tu mani no sākuma sauci par Grietu?- viņa jautāja.
-Es reiz pazinu meiteni Grietu...- Hero teica. -Viņai bija tādi mati, kā tev.-
Sieviete izbrīnīta skatījās uz viņu un kā pēkšņi izlēmusi uzticēties teica: - Aioa. Mani sauc Aioa.-
Sudraba lietus.
Hero pats nesaprata, kā tas gadījās, bet nu viņš stāvēja pie rotkaļa veikala ar skaidru mērķi pirkt gredzenu. Bija pagājusi tikai nedēļa, kopš viņš satika Aiou, kurai kā viņš bija uzzinājis nebija vis 30 vai 35 gadi, bet gan 42, kā arī viņš bija uzzinājis, ka Katamaltāna tiešām ir iebrukusi Dzindas zemē. Grieta bija runājusi patiesību. Tas bija ticis zināms jau arī Hio, kuras ļaudis gan vis pārāk nesatraucās, jo cik bija zināms, katamaltānieši neko daudz nepostīja, ja viņiem nepretojās. Hio nenāca ne prātā pretoties un tās cilvēkiem bija acīmredzami vienalga, kur atrodas tās valsts galvaspilsēta. Tā tikpat labi varēja būt lielā, brīnišķīgi skaistā Dziandiara galvenajā Himnuras arhipelāgā, vai arī tikpat labi majestātiskā Skodo Katamaltānā. Viņiem bija vienalga tas, kā arī gandrīz jebkas cits, vismaz tā likās Hero. Bet viņam gan nebija vienalga. Ar šausmām viņš bija klausījies Aioas stāstā par bēgšanu no Dzindas. Nabaga bērni, kas bija ar viņu! Pieci neaizsargāti bāreņi tagad klīda kaut kur tālu jūrā, arī Aioas meitiņa Melisa. Asarām acīs skaistā sieviete stāstīja, kā viņi jau gandrīz sasnieguši Hio, kad viņiem uzbrukuši laupītāji, kas mazā kuģī braukuši no Sirpja uz Katamaltānu. Viņi esot padzirdējuši par karu un kā mušas skrēja uz apdraudētām vietām, meklējot lētu laupījumu. Pēc slaktiņa Margrietiņu salā jūrā bija devušies ļoti daudz bēgļu. Aioas pulciņam bija paveicies, ka viņiem gandrīz nemaz nebija naudas, un laivā nebija neviena pieauguša vīra, tāpēc pirāti bija viņus pataupījuši, līdzi paņemot tikai Aiou. Šķita, ka viņus saistīja kaut kāds ētikas kodekss, kas liedza jebko ņemt bez pretošanās. Viņiem viss bija jāizcīna smagā kaujā. Ja viņiem deva bez cīņas, viņi drīkstēja paņemt tikai kaut ko gandrīz vai kā sāpju remdēšanai, ka nav izdevies izkauties un liet asinis. Viņi bija paņēmuši Aiou, bet viņai bija izdevies sadraudzēties ar vienu no pirātiem, un tas viņu bija palaidis vaļā Hio salā, samaksājot izpirkumu. Sievietei nebija ne mazākās jausmas, uz kurieni tagad aizbraukuši viņas biedri un meitiņa, jo viņu mērķis arī bija Hio, bet nu jau ļoti ilgi viņi te nebija ieradušies, un Aioa jau zaudējusi cerības, ka viņi varētu šeit iegriezties. Droši vien notikusi kāda nelaime, vai arī viņi kāda iemesla pēc pārdomājuši un izlēmuši braukt citur. Viņi jau nevarēja zināt, ka Aioa ir Hio, viņi domāja, ka viņa aizvesta uz Katamaltānu. Viņa nav zinājusi, ko darīt, vienīgi cerējusi, ka Hio varēs nopelnīt naudu, lai dotos vai nu meklēt meitu, vai vismaz aizbrauktu kaut kur mēģināt iekārtoties uz dzīvi. Bet Aioa bija zemniece, un tādas šeit nevajadzēja. Viņa gan mācēja gatavot, bet ne tik smalkus ēdienus, kā vajadzēja viesnīcām. Arī šūt viņa varēja tikai vienkāršās dzindiešu drēbes, nevis smalkos himnuriešu ģērbus. Viņa bija pastrādājusi mazliet par krogus meitu, bet sapratusi, ka tāds darbs Hio daudz neatšķiras no ielasmeitas darba, jo pienākumi bija gandrīz vai tādi paši, bet nopelnīt varēja daudz mazāk. Viņa bija aizgājusi no kroga un nezinādama, kur iet, apsēdusies uz sola un raudājusi. Viņai pienākušas dažas Hio pierastā aroda pratējas un līdzjūtīgi vaicājušas, vai kāds klients atņēmis naudu vai nesamaksājis. Viņa izstāstījusi laipnajām sievietēm savu bēdu stāstu un atradusi ļoti jaukas biedrenes, kas vai acis izraudājušas klausoties Aioas stāstā. Viņas nekavējoties sākušas vākt naudu priekš Aioas, bet jau iepriekš stāstījušas, ka tik skaista sieviete šeit varētu labi nopelnīt, it sevišķi ārzemnieces šeit esot pieprasītas. Viņu pieņēmusi kāda bagātāka ģimene, devusi viņai dzīvesvietu, pārējās sametušas ēdienam, bet nauda priekš aizbraukšanas bijusi liela, jo uz Margrietiņu salu, kas vienīgā bija tuvumā Aioa nav gribējusi braukt. Viņai palicis kauns, ka sievietes strādājot savu netīro darbu vēl mēģina sakrāt vajadzīgo naudiņu, tāpēc viņa nolēmusi mest kaunu pie malas un mēģināt pieņemt to, ka šeit tas nav nekāds kauns, bet gan visienesīgākā nodarbe, un gājusi uz ielas. Bet, kad Hero pienācis klāt, visa apņemšanās izkūpējusi, un viņa vairs nav spējusi valdīt asaras.
Tagad Hero jau bija pārliecināts, ka tas bijis liktenis, kas viņu atsūtījis uz Hio. Viņu mulsināja tas, cik ātri viņš bija sapratis, ka bez Aioas vairs negrib dzīvot, kā arī tas, ka viņš bija aizbraucis no Katamaltānas tik agri, ka vēl nezināja, ko Katamaltāna nolēmusi darīt, un nebija skaidrs, vai tagad vest mājās Dzindas sievieti būtu prātīgi. Viņu lielā gadu starpība gan viņam raizes nedarīja. Aioa bija neparasti skaista sieviete, izskatījās ļoti jauna, viņš varēja pateikt, ka viņai ir, teiksim, 28 gadi. Tad viņu uzskatītu par mazliet agri novecojušu, bet ticēt ticētu. Tie vienalga bija 10 gadi, bet tas nekas. Lai citi runā, ko runādami. Viņš bija nolēmis precēt Aiou, un tas viņam deva jaunu iedvesmu dzīvei pēc Grietas nāves. Pie tam tas būs arī vienkārši labs darbs. Pat tad, ja sieviete sagādātu sev naudu, viņai īsti nebija, kur iet. Protams, viņa varēja atgriezties dzimtenē, ko gan viņa stingri noliedza, vai arī braukt uz Himnuru, vai kaut vai izmēģināt laimi mēģinot iekārtoties plašajos ūdeņos. Bet tas viss likās par smagu un nedrošu sievietei, kas tikko zaudējusi mājas, vīru un meitu. Hero īpašā veidā juta, ka ir atbildīgs par šo likteņa sūtīto dāvanu. Pārsteigts viņš atskatījās pagātnē, un nesaprata, kā gan ir spējis tā mainīties. Viņš nebija pārāk atbildīgs cilvēks, ne pārāk ievēroja senču mācību par to, kā vajag uzticēties Laimei, kā jāpieņem viņas sūtītās balvas, kā jāmeklē ceļš, kas ved pie laimes... Bet tagad viņš vienkārši juta, ka par viņu cenšas parūpēties, tāpat kā par Aiou. Viņi viens otram bija vajadzīgi.
Hero devās pie rotkaļa un iegādājās skaistu zelta gredzentiņu. Viņš izvēlējās lētāko, bet arī tas bija jauks. Naudas tagad viņam netrūka. Vecmāmiņa bija bijusi īsta sīkstule. Sakrājusi ļoti daudz, bet nevienam nedevusi, taupījusi nebaltai dienai un mazbērniem. Varbūt tā viņa centās nodrošināt, ka viņu pēc nāves neaizmirst. Hero apņēmās pieminēt vecmāmiņu katru dienu. Viņa bijusi ne pārāk labs cilvēks, to viņš zināja, bet tomēr viņai varēja pateikties, ka abiem nelaimes kopā savestajiem būs iespēja uzsākt skaistu, labāku dzīvi.
Hero devās uz viesnīciņu, kur satraukts bija nodomājis lūgt Aiou kļūt par viņa sievu. Viņš ilgi mīņājās aiz durvīm, kur dzirdēja nākamo sievu – tā vismaz viņš cerēja – dziedam kādu skumju dziesmiņu par zaudētu bērnu. Pēdīgi viņš atvēra durvis un sastapās ar sievas smaidošo skatienu.
-Jā,- viņa teica. Hero sastinga.
Viņa pasmaidīja un turpināja: -Es trīs dienas pirms tevi sastapu redzēju sapni, kurā bija maza meitenīte zeltainiem matiņiem. Viņa sēdēja skaistā, zaļā pļavā un pina vainagu no margrietiņām. Viņa paskatījās uz mani, pasmaidīja, un teica, ka viņu saucot Grieta, un ka pavisam drīz man nākšot kāds likteņa pavērsiens, kas mani ievedīšot tur, kur ir mīlestība. Un vēl viņa teica, ka esot kāds, kas vienmēr par mani rūpēsies. Kad tu mani nosauci par Grietu pirmajā vakarā, es atcerējos šo sapni un jau kopš tā brīža es jutu, ka mīļoju tevi, it kā tu patiešām būtu man likteņa balva.-
Hero skatījās viņā ar izbrīnu, un Aioa piebilda: -Ko tad citu var vēl gaidīt, ja istabā ienāk puisis, kam pirkstā jauns zelta gredzens!-
Viņa iesmējās, kad Hero mulsi paskatījās uz savu roku un pamanīja, ka nevilšus tiešām ir uzvilcis gredzenu mazajā pirkstiņā. Viņš pasmaidīja un neveikli deva to Aioai. Viņa piecēlās un ilgi skatījās viņam acīs, tad pastiepa roku, kur Hero uzvilka gredzenu.
Nākamajā naktī viņa redzēja sapni par diviem kokiem, kuri aug blakus. Blakus tiem stāvēja Megdra, kas iesēja sarkanā aukliņā mezglu, skaitīdama senus vārdus, kas nes svētību. Netālu no viņas sēdēja Grieta un turēja rokās skaistas, neredzētas, baltas puķes ar divām lielām ziedlapiņām.