Dzindā nekas tāds nenotika. Ja tomēr parādījās kāds huligāns, tad vietējā padome vienkārši nosprieda tam sodu un ietetovēja zīmi uz pleca. Slepkavām to tetovēja uz pieres, lai nebūtu iespējams aizbēgt un palikt neatpazītam. Tiesu sistēmas nebija, visu izlēma tauta pati. Ne jau vienmēr taisnīgi, bet bija kādi, kas spēja palīdzēt gan vienkārši pie tiesas, gan arī kas varēja atcelt spriedumu, un pie kā griezties, ja tas neapmierina. Tie bija priesteri. Megdra vienmēr teica, ka kamēr Dzindā atšķirībā no citām salām pastāvēs teokrātiska demokrātija, tikmēr visam vajadzētu būt labi. Priesteriem uzticējās, jo viņi spēja ieskatīties lietu būtībā. Vienreiz tas pat bija ieinteresējis karaļa cilvēkus, un tie bija atsūtījuši komisiju izvērtēt, kas salā valda par reliģiju, ka visi tic saviem mācītājiem, bet viņi aizbrauca tikpat gudri, kā atbrauca, jo priesteri nebija spējuši rādīt brīnumus, nebija runājuši gudrus vārdus, viņi neko nevarēja no tā, ko spēja varenie burvji. Tāpat arī viņi saucās dīvainos dabas spēku un būtņu vārdos, un likās, ka pakļaujas tikai tiem. Bet kāds reāli ir ieguvums no tā, neviens nespēja pateikt. Viņi nosprieda, ka Dzindas tauta vienkārši ir pārāk vientiesīga, lai saprastu, ka to krāpj jau tūkstošos paaudžu, tomēr ja jau viņi gribēja tikt apkrāpti, lai jau tā bija. Dzinda nebija tā vērta, lai tur cīnītos par saprātu un taisnību.

Aiedru gan interesēja priesteri. Viņa bija satikusies ar trim no tiem: ar Naktsvijoļu priesteri, un ar savu vārdamāsu Pusnakts dziesmas priesterieni un Nakts Miglas priesteri, kas bija viņas kristībās. Ne jau vienmēr par bērnu izrādīja tādu interesi. Viņa jau tagad varēja būt droša, ka kādreiz, kad viņa būs vecāka, ieradīsies kāds no priesteriem ar uzaicinājumu nākt mācībā. Viņa vēl nebija droša, vai to vēlas. Laikam skatīsies, kas tas būs par priesteri. Un arī tad, ja viņa ietu, tad varētu mācības pārtraukt un atgriezties mājās.

Tā domādama Aiedra bija nonākusi jau līdz ciemata Drūdas laukiem. No attālā meža, kas zilgans gulēja pamalē šurp bija atlidojušas žubītes. Mazā kārklu skupsniņā salaidušās tās čivināja priecīgās balstiņās. Nekad vēl Aiedra nebija redzējusi tik daudz žubīšu bariņā. Viņa smaidīja un nodziedāja žubītēm mazu, pašsacerētu dziesmiņu.

Tālāk bija liela vītolu audze. Tur bija lielākoties sudrabvītoli un sēru vītoli. Bet Aiedru pārsteidza koku milzīgais augums. Viņa bija redzējusi tik lielus vītolus, bet atsevišķi. Toties te bija vesels milzīgu vītolu mežs. Bija arī mazāki koki, bet lielie slējās debesīs kā savītas sudraba virves. Vītoli vienmēr likās kā pa spirāli augoši, kā mazliet sagriezušies paši ap sevi, kā izpildīdami kādu gadiem ilgu deju. Arī zari neslējās vis taisni, bet gan mazliet izvīti, ne tā, kā citiem kokiem. Un lapas likās kā sudraba zvaniņi, kas tūliņ sāks šķindēt. Aiedrai ļoti iepatikās šis mazais vītolu mežiņš, kurā smaržoja puķes, un Aiedra ievēroja, ka tās visas bija baltas. Visvairāk bija balto madaru. Veseliem klājieniem tās baltoja meža tumsā. Aiedra ieelpoja svaigo smaržu un baltumu. Mirkli aizvērusi acis, izbaudot noskaņu un smaržu, viņa sajuta neparastu satraukumu, tāpat kā pamodusies pirms ieraudzīja balto sievieti dziedam baltajā templī. Viņa satraukti skatījās apkārt, un mēģināja saprast, vai tā tiešām ir priekšnojauta, vai tomēr tikai vienatnes iedomas. Likās, ka nekā nav. Aiedra tomēr gribēja pārliecināties un devās uz vietu, kur madaras baltoja visspožāk, jo parādībām patīk skaistas vietas. Ejot starp diviem vītoliem, kas veidoja velvi, meitenei izlikās, ka kaut kas mainās. It kā viss bija tāpat, bet it kā viņa būtu sapņojusi, ka guļ gultā, un tad pamostoties aina būtu tieši tāda pati, atšķirtos vienīgi stāvokļi. Tomēr tam bija nozīme. Baltums priekšā sāka likties pārāk viendabīgs un Aiedra nesaprata, vai tās tiešām ir tik biezi saaugušas madaras, vai tomēr kas cits. Piegājusi pavisam tuvu, viņa redzēja, tā ir kāda balta masa, tāds kā akmens apaudzis ar ļoti baltu sūnu. Bija tiešām tumšs, un Aiedra piegāja pie šķietamā akmens un pieskārās tam. Tas bija ļoti liels, bet šādi svētakmeņi nebija retums, it īpaši tik skaistās un īpašās vietās kā milzīgu vītolu audze. Akmens tas tomēr nebija. Tas bija kaut kas pārāk līdzīgs miesai... Aiedra atsprāga vairākus metrus atpakaļ un šausmās sastingusi vērās, kā baltā būtne izpleta milzīgus, baltus plēvspārnus un pavērsa pret viņu savas zilās acis. Tā bija no nenosauktajām būtnēm. Mazliet līdzīga baltam, spārnotam kaķim, skaistām zilām acīm, tā apgriezās ap savu asi un tagad stāvēja tieši pret Aiedru. Viņas galva atradās būtnei tieši zem pleca augstuma. Zvēra ķermeni klāja gluds kažoks, kas vietām mazliet tomēr pūkojās, uz purna, ausīm, ķepām un  kuplās astes tas bija mazliet sudrabains un pavisam mazliet svītrains. Spārni bija kā sikspārnim, balti jo balti un milzīgi. Milzīgais dzīvnieks pagājās uz no bailēm sastingušo Aiedru un nostājās ar purnu tai pret seju, pieliekdams skaisto, galvu tas skatījās Aiedrai acīs mazliet saraucis degunu, kā kaķis, kas šņāc. Tad tas pagriezās un pazuda starp kokiem. Pārāk ātri tas pagaisa skatienam, lai būtu tikai aizgājis aiz kokiem. Likās, ka pagriežoties spārnotajam kaķim pasaule ieslīdēja atkal sapnī. Vai pamodās no sapņa. No kuras puses skatās.

Mākoņi, kas nes akmens lietu

Megdra izskrēja ārā, lietū un vētrā. Lietus bija viņas acīs un vētra viņas dvēselē. Nakts bija pilnīgi mierīga. Viņa raudzījās mēnesī, kas bija izdilis līdz trim dienām pirms tukša mēness. Kā ass zobens tas vīdēja debesīs. Tas vēl nav pienācis, tas pat vēl nav neredzams sācies, bet ko tas gan dod, ja to nekas un neviens nespēj apturēt. Megdra klusi dziedāja zaudējuma dziesmu, kas pārgāja mežonīgā sāpju un dusmu dziesmā. Viņa metās mežā un skrēja līdz nonāca pie milzīga akmens. Tas bija augstāks par viņu pašu, bet dziļi iegrimis zemē, tāpēc citiem sniedzās tikai līdz ceļgaliem. Kad pie tā mežonīgā skrējienā metās Megdra, tad tikai acīgākie būtu manījuši vieglu, sudrabaini baltu mirgojumu, kas uz mirkli apņēma akmeni, un kad sieviete ieskrēja klajumiņā pie tā, tas jau bija pilnā augumā izcēlies no zemes, bet zemzemes daļa bija sūnām noaugusi, nevis kā svaigi izrakta. Nekas neliecināja, ka akmens būtu atradies citādākā stāvoklī jau tūkstošiem gadu. Megdra spēji apstājās un piespieda rokas pie krūtīm. Sirds draudēja vai apstāties no kliedzieniem dvēselē un balsī, kā arī skrējiena domās un tumšajā nakts mežā. Lēnām, bet saspringusi kā novilkta loka stiegra viņa piegāja pie dižakmens un nolieca galvu. Akmens atbildēja ar zemu, dobju, bet skanīgu dunoņu. Tomēr ne kukainītis neizkustējās no vietas, it kā neviens nedzirdētu skaņas, kas nāca no akmens milža. Kad tu zini par nelaimi jau tūkstošiem gadu, tad tas vēl nenozīmē, ka to ir vieglāk pieņemt... Megdra piespiedās pie akmens un raudāja. Un tam jānotiek tieši tad, kad mana meita ir prom! Bet mums vēl būs laiks. Mums vēl būs dažas dienas. Vismaz to es vēl spēju dot saviem bērniem - Pēdējo brīdinājumu. Un man pat nav jāsagaida klusums pirms vētras, es to jūtu jau tad, kad vēl pasauli apskalo pēdējie mierīgie lieti, kad debesis vēl pēdējo brīdi ir zilas un mierīgas, kad vējš vēl ir rāms un atvēsinošs, nevis auksts un nežēlīgs kā svešu zemju ļaudis. Megdra nostāvēja pie akmens vairākas stundas. Likās, ka viņas nemaz tur nav, un varbūt tik daudz viņas nemaz tur nebija. Vienīgi maza, nobijusies sieviete meklēja mierinājumu pie milzīga akmens, kas bija tik drošs un mūžīgs, tāpat kā saules mūžs. Bet saule nespīdēja šajā brīdī ar savu nemainīgo gaismu. Pie debesīm bija tikai nazim līdzīgs, salts mēness. Vecs un iztrunējis kā pēdējo laiku cilvēki. Bet tas mainīsies - pēc trim dienām tur būs tikai melna tumsa. Kādu pasauli apspīdēs nākamais jaunmēness, to nezināja pat Megdra. Pēdīgi viņa atrāvās no akmens un noklusa tā vibrējošā dziesma. Grīļīgā un nedrošā gaitā viņa devās prom. Notraipījusi drēbes, ādu un sirdi ar dubļiem un mežonīgām bailēm.

Uz sliekšņa viņu sagaidīja vīrs un pārmetoši jautājumi. Viņa ieradās mājās pārbiedētām acīm, netīra un saskrambājusies, saplēsusi savu balto naktskreklu, vāja... Kalējs uzdeva daudz jautājumu. Megdrai negribējās atbildēt. Kalējs šoreiz nebija tā ar mieru. Viņš pierunāja, draudēja un pēdīgi sita, bailēs no sievas šausmām. Viņa nekad nebaidījās, viņa vienmēr bija droša un viņš dziļi sirdī bija pārliecināts, ka viņa zina visu. Kas bija, kas ir, un vismaz par tuvāko laiku to, kas būs, un nu viņa atkal zināja. Viņš bija pārbijies. Pamats zuda zem kājām, un viņam vajadzēja zināt, kas notiek. Viņš sita un sita, un kad tas nelīdzēja, izmēģināja pēdējo līdzekli. Tajā naktī sevi pieteica ceturtais dēls. Bet no rīta Megdra smaidīja savu parasto smaidu nebildusi ne vārda. Bet viņas acīs bija lasāms, ka šoreiz tas tāpat vien nebeigsies.

Miers pirms klusuma

Saulīte ripoja pa zemes virsu visu laiku, kamēr Aiedra gāja uz mājām. Atgadījumu ar skaisto, balto dzīvnieku viņa bija uztvērusi kā zīmi, kas liek doties atpakaļ. Viņa bija gājusi visu spožo un zeltaino dienu, un tagad, saulei pazūdot aiz pamales, atgriezās mājās. Pagalms bija kluss un tukšs, visi jau gulēja, jo vasarā saule noriet ļoti vēlu. Ieejot mierīgajā, koku ieskautajā pagalmiņā, uzlūkojot māju un saimniecības ēkas, dzirdot lopus mazliet darbojamies pa kūti, varbūt kāds strīdiņš bija tos sarosījis, Aiedrai pēkšņi iesāpējās dvēsele. Viņa pielika roku pie krūtīm un juta, cik ļoti viņai sāp šis miers un klusais skaistums. Noslīgusi uz ceļiem viņa pagrāba saujā smiltis un sīkus zāles stiebriņus un iebēra kabatā. Pati sev viņa to attaisnoja kā pirmā ceļojuma prieku atgriezties mājās, lai gan ceļā viņa bija tik neilgu laiku. Sāpes pazuda, atstājot tikai trulu pēcgaršu. Aiedra devās iekšā, iepriekš aicinot māti iznākt priekštelpā. Viņa bieži dzirdēja šo saucienu. Bet Aiedrai ienākot māte jau tur sēdēja. Bija ļoti tumšs, bet viņa vairāk nojauta, kā redzēja tumšas pēdas mātes sejā, bet nepaguva pajautāt, kad māte jau teica: -Pirmais ceļojums ir jāieaijā īstenībā un mājās. Ej gulēt, meitiņ, nejautā man neko un nestāsti, rīt vakarā mēs par to parunāsim. Pa rītdienu visam tevī ir jāieiet savās vietās, lai varētu izdarīt secinājumus nevis emociju virpulī, bet no tīras sirds. Ej gulēt un dusi saldi, manu bērniņ.- Viņa apskāva Aiedru un aizgāja, atstādama asaru pēdas uz meitas vaiga. Aiedra klausīja mātei, lai gan juta, ka tās nav prieka vai kāda sīka sarūgtinājuma asaras, ko lēja māte. Viņa mēdza raudāt, pat samērā bieži, dažreiz no skaistuma, dažkārt no kādām tikai sev zināmām pārdomām, dažkārt viņa raudāja kā mazs bērns, kad sagrieza pirkstu. Par tādiem sīkumiem pat Aiedra neraudāja jau pāris gadus. Bet māte gan smējās, gan raudāja vairāk par citiem cilvēkiem. Viņas sejai bija tūkstošiem izteiksmju un balsij miljoniem krāsu. Šajā naktī viņas sejā bija zaudējums, aizvainojums un priekšnojautas. Aiedra nejautāja, māte pastāstīs, ja gribēs.

Viņa devās pie miera un jutās jau pieradusi gulēt uz zemes, tāpēc gulta likās dīvaini mīksta un savāda, arī karsti bija, un Aiedra paņēma segas vietā lakatu. Tomēr kaut kur dvēseles kaktiņā viņai likās, ka izmēģinot gulēt uz zemes viņa ir pieskārusies kaut kam sevī, kam lemts palikt uz mūžu. Kā vienkāršas fiziskas sajūtas teiktu priekšā, ka nāksies to atkārtot ne vienu reizi vien. Aiedra ātri iemiga un sapņoja par tāltālām zemēm aiz trejdeviņām jūrām.

Nākamā diena pagāja kā sapnī. Māte bija sarīkojusi pēkšņus svētkus viņai un brāļiem. Divi lielie gan no sākuma pūcējās, ko māte gan gribot un kāpēc viņiem ir jāpiedalās tādās muļķībās, bet tēvs šoreiz likās pilnīgi mātes pusē, un visi diemžēl redzēja kāpēc. Mātes seja bija sadauzīta zili melna un viņa turēja vienu roku vārīgi piespiestu pie sāniem, un nemaz nekustināja pleca locītavu. Likās, ka viņai sāp arī kaut kur krūtīs, jo viņa bieži spēji vilka gaisu, kas tomēr sagādāja viņai lielas sāpes. Bet viņa mācēja dziedināt teju visu, tāpēc brūces nebija sastrutojušas, sasitumi likās pēc izskata briesmīgāki, nekā rādīja mātes seja, kas neliedza smaidu, un arī ribu šķiet viņa bija jau ieriktējusi pareizajā vietā. Aiedra kļuva nikna un skumja, kad ieraudzīja kārtējā strīda sekas, kas bija smagākās no tām, ko viņa atcerējās, un viņu tas ļoti pārsteidza, jo nekas tāds nebija noticis jau ļoti, ļoti sen. Īstenībā, kopš piedzima mazais brālītis tāda piekaušana nebija bijusi, izņemot vienu gadījumu, kas atstāja tikai zilu aci. Bet vārīdamās dusmās un sāpēs Aiedra tomēr zināja, ka nedrīkst neko ne jautāt, ne tēvam aizrādīt. Māte to bija jau simtām reižu atgādinājusi un lūgusi viņai un brāļiem. To jau pat zināja mazais brālis, viņš vienīgi visu dienu ik pa laikam raudāja. Bet visi izlikās, it kā nekas nebūtu. Ko citu bija darīt? Arī brāļi zināja, ka tēvs nelabosies un ka māte nebūs piespiežama pakļauties ne mazākajā mērā. Tā bija viņu ģimenes dzīves realitāte, ar ko māte samierinājās, tāpēc nācās samierināties visiem. Vienīgo reizi, kad vecākais brālis nebija spējis novaldīties un pateicis krietni stipru vārdu tēvam, viņš bija palicis bez viena zoba. Tēvs valdīja ar dūri. Un arī tur nekas nebija maināms.

Mātes svētki tika rīkoti par godu tam, ka viņi dzīvo tik labi. Visu dienu viņi ēda garšīgus ēdienus un spēlēja senas spēles, ko bija spēlējuši bērnībā. Māte spēja tā apburt, ka pat vecākie brāļi spēja aizmirsties taisot jau sen aizmirstās tāšu laiviņas, jo mazais brālis tikko apguva šo māku un rīkojās tik nevarīgi, ka brāļi to nespēja skatīties un ņēma vadību savās rokās, pat sacenšoties, kurš spēs izveidot labāku. Viņi mācīja mazajam celt smilšu kūkas, un uzcēla lielu, lielu smilšu pili, pašā galā uzspraužot mātes šūtu karodziņu. Pēc tam, saulei norietot viņi stāstīja senus stāstus un dziedāja senās dziesmas. Brāļi likās vēl arvien kaunīgi, bet prieka pilni atcerēties vecos laikus, kad bija vēl bērni, un mazais priecājās no visas sirds, ka dabūja izspēlēties ar visiem, un beidzot visi darīja to, ko viņš gribētu darīt visu dienu – spēlējās un priecājās, ēzdami kūkas un pīrādziņus. Tēvs lika dēliem piedalīties, ko māte dara un izlikās strādājam smēdē, tomēr ik pa laikam varēja viņu ieraudzīt logā vērojam, un vakarā, kad visi sapulcējās dziedāt un stāstīt, viņš kluss apsēdās stūrī, un Aiedra vienu brīdi dzirdēja viņu piebalsojam dziesmai un redzēja asaras viņa acīs.

Kad visi bija pēdīgi apklusuši, māte spēji piecēlās kājās un strauji ievilkusi gaisu teica: -Nekad vairs nebūs tā, kā bija. Šo dienu es veltu jums, lai jūs svešumā atcerētos, ko nozīmē mājas.- Visi apstulbuši skatījās uz viņu. Un viņa asarainā balsī, tomēr mierīgi un saspringti turpināja: -Jums ir divas dienas, lai savāktu to, ko spējat paņemt līdzi. Jau parīt vakarā jums ir jādodas prom no šīs salas, un jūs nedrīkstat braukt uz Katamaltānu. Jums jābrauc prom no Miglas jūras, piestāt krastā jūs drīkstat tikai uz brīdi, lai uzņemtu pārtiku, un arī tikai mazajās salās, kas atrodas aiz Dzindas uz Miglas jūras izejas. Laiva jums būs. Uz kurieni jūs brauksiet, tas ir jūsu ziņā. Es nejūtos tiesīga to izlemt jūsu vietā. Jūs drīkstat stāstīt šo tikai cilvēkiem, kas jums ticēs, bet es ieteiktu nebrīdināt nevienu, kas var izpļāpāties, jo iebrukums var notikt tad vēl ātrāk, ja spiegi uzzinās, ka kāds ir Dzindu brīdinājis. Es būtu jums to pateikusi ātrāk, bet Aiedra bija prom un šo dienu es vēl gribēju atstāt jūsu atmiņā kā dzimtenes saulaināko un ģimeniskāko dienu. Lai jūs vienmēr atcerētos, kāda sajūta ir tad, kad ir mājas.- Viņa smagi apsēdās uz sola un klusi piebilda: -Jūs drīkstat man jautāt, bet ne pārāk ilgi, es esmu ļoti nogurusi un vēlos doties pie miera.-

Pirmajā brīdī valdīja klusums. Tad vecākais brālis ātri jautāja: -Kas mums uzbruks?-

Māte atbildēja ar savādu, skumju smaidu: -Katamaltāna.-

Sacēlās neiedomājams juceklis. Tēvs kliedza, ka tas nevar būt, brāļi jautāja, kāpēc jābēg un kāpēc nevar cīnīties, mazais brēca, ka būs karš un ka viņš negrib bēgt, jo mājās paliks šeit, bet Aiedra juta, kā sirdī saraujas kāda nojauta, kā smags krampis, ko nevar izmasēt. Jūs. Jums. Tā visu laiku runāja māte. Neviens to šķiet nebija ievērojis. Viņa pēkšņā jūtu uzplūdā iesita pa seju vidējajam brālim, iežmiedza padusē jaunāko un uzkliedza tēvam un vecākajam brālim, ka viņi ir ķildīgi muļķi, un iestājās klusums. Visi histēriskā pārsteigumā blenza uz Aiedru, vienīgi māte mazliet pasmaidīja un papurināja galvu. Skaidrs, par to nevajag atgādināt. Skaļi viņa teica: -Nomierinieties visi, es vēlos ar katru no jums parunāt divatā.- Viņa paņēma Aiedru aiz rokas un ieveda blakus telpā. Tur viņas apsēdās un Megdra ar jūsmīgi ieinteresētu skatienu sāka izprašņāt Aiedru par pārgājienu un cēloņiem, kas viņu tik agri atveda atpakaļ. Viņa nesaprata, kā māte var tagad par to runāt un prasīt izstāstīt visus sīkumus, kad paziņojusi tādu šausmu vēsti, bet viņa tikai smaidīja un teica, ka katram cilvēkam, kas izvēlējies doties ceļā, ir svarīgi, kāds ir pirmais gājiens un ko tas ir mācījis un pareģojis par tālāko dzīvi. Tas taču esot ļoti svarīgi, un Aiedrai esot jāizstāsta mātei viss visos sīkumos, kā to jau darījuši abi vecākie brāļi. Izņemot, protams, to, ko viņa uzskata par slepenu. Aiedra vēl gribēja aizrādīt, ka vēl priekšā trīs brāļi un tēvs, un ka tad paies visa nakts ar viņiem runājot, bet māte izskatījās pēc maza bērna, kas gaida, kad tam pasniegs dāvanu, un skatoties šajā bērnišķīgajā priekā, kas atspoguļojās pusmūža sievietes zilumiem un brūcēm klātajā sejā, nebija iespējams nestāstīt. Aiedra izstāstīja visu visos sīkumos, arvien vairāk aizmirsdamās un stāstīdama arvien skaļāk un aizrautīgāk. Mātes seja mainījās katru brīdi, atspoguļojot aizvien lielāku prieku. Kad Aiedra stāstīja par balto sievieti, viņa māja ar galvu un klusi smējās, bet kad pieminēja kartes, mātei nobira asara. Aiedrai šķita, ka viņa saprot – māte taču lika viņiem doties svešumā nedrošā laiviņā, bez mērķa, kur nonākt. Kad viņa stāstīja par balto dzīvnieku, māte pirmo reizi pārtrauca, sakot, ka to viņa tiešām zina, kad nāks tumšie laiki, tad nāks sargātājs katram viņas bērnam. Tieši tad viņa sapratusi, ka tādi laiki tiešām pienākusi un ka būs vajadzīga īpaša aizsardzība. Aiedra klusi skatījās, kā māte stāsta, un beidzot atļāvās pateikt skaļi to, ko jau sen bija domājusi, bet ko nebija uzskatījusi par vajadzīgu pieminēt, tik pašsaprotami tas likās: -Tu neesi tāda, kā citi cilvēki. Tu esi vairāk līdzīga baltajai sievietei.-

Megdra domīgi pamāja, tad papurināja galvu, un beidzot noteica: -Jā, lai gan tomēr nē. Es šobrīd esmu pa vidu.-

Tad viņa uzlūkoja meitu un kā pārvarot barjeru beidzot pastāstīja mazu daļiņu no sava noslēpuma, ko nekad nebija pieminējusi skaļi: -Aiedra, es tev nevaru pastāstīt visu. Tu nevari tagad to ne saprast, ne pieņemt. Bet zem šīs pasaules ir vēl cita pasaule. Šī pasaule it kā balstās uz tās pasaules. Arī tur dzīvo cilvēki. Tagad es mazliet vairāk atceros. Un ir vietas, kur tā pasaule ir tuvāk šai pasaulei. Un tajā vietā, kur tās pat mazliet saplūst, tur vienmēr tiek pasniegta dāvana no tās pasaules šai – tas ir viens bērns, kam uzdots dzīvot šīs pasaules dzīvi. Tas piedzimst kā visi citi bērni, bet tad viņš pamazām sāk atcerēties, ka viņam ir kāds īpašs uzdevums. Es vienmēr tev esmu teikusi, ka Dzinda ir īpaša vieta. Un tagad es tev teikšu, ka tā ir vistuvāk šai – otrai pasaulei. Šeit tās pat ir mazliet kopā, tik ļoti tuvu, ka ieplūst viena otrā. Bet ir brīži, kad šī – mūsu pasaule, sāk iet prom no tās pasaules. Tad tas viens cilvēks mēģina turēt tās kopā. Tūkstošiem gadu tā pasaule nelaiž vaļā šo pasauli, jo tā grib aizlidot projām no sava balsta, no pasaules – mātes. Un katram līdzsvara sargātājam jau tūkstoš gadu kļūst arvien grūtāk noturēt pasaules kopā. Vienā brīdī tas vairs neizdodas. Es esmu turējusi visu šo pasauli cik ilgi es spēju. Bet tā pēc divām dienām izrausies man no rokām. Aiedra, tu mani saproti? Es tev gribu teikt to, es esmu tava māte, kalēja sieva Megdra, es esmu cilvēks kā visi cilvēki, ne mazāk, ne vairāk. Bet es esmu dvēsele no citurienes, un tikai šeit – Dzindā, vēl divas dienas es varu dzīvot starp cilvēkiem. Bet pēc divām pēdējām dienām manas sirds un dvēseles pasaule atrausies no manas miesas pasaules pavisam. Aiedra, tu zini, kas notiek, kad dvēsele atraujas no miesas?-

Māte skatījās uz meitu tik nopietni un skumji, ka viņa nespēja neticēt fantastiskajam stāstam, jo īstenībā viņa un tāpat visi citi uz Dzindas zemes zināja, ka kalēja sieva Megdra nav no parastā ļaužu dzimuma. Bet Dzindā viss bija vienkārši tā, kā bija. Viņas tauta nemēdza uzdot pārāk daudz jautājumu. Megdra bija laba -  kur viņa gāja, tur plauka puķes un viss veicās. Būtu bijis otrādi, viņu nogalinātu kā velna vecomāti, bet viņa nesa svētību visai salai, tāpēc cilvēki ļāva viņai dzīvot tā, kā viņa to vēlējās. Klusi un mierīgi, neredzamai palīdzot visiem, pie kā vien apstājās viņas brūno acu skatiens. Megdra bija pāri visiem priesteriem, tāpēc viņai neko nelūdza, viņa visu darīja kad un kur vien gribēja. Kopš viņas piedzimšanas Dzindā nebija bijusi neviena vētra, neviens sausums vai plūdi, neviena bada gada, un visi zināja, ka viņas piedzimšanas un bagāto gadu sākšanās sakritība nebija nejauša. Vienīgi neviens par viņu nerunāja un turēja šo gudrību pie sevis. Varbūt, lai citi nesmietos, varbūt tāpēc, ka dievišķās klātbūtnes sajūta bija pārāk personiska, vai varbūt vienkārši tāpēc, ka Megdra negribēja, lai par viņu runā. Un cilvēki zināja, ka ir tieši tā kā teikts senā dziesmā:

Mājās par tevi vienmēr kāds ir nomodā,

Mājās tevi ieaijā miegā pat vējš.

Kad tu esi mājās, uz Dzindas zemes,

Vienmēr pār tevi spīdēs svētums šķīsts.

Zvaigznes viņas acis, elpa – austrumvējš,

Ieskaties rudens miglā – viņa pamāt spēs

Mājās vienmēr ir kāds, kas glāsta zemi,

Lai tev būtu maigāk un mīļāk tur iet,

Cauri nāvei un Rītausmas vārtiem,

Vienmēr kāds iet pa priekšu tīrs.

Zvaigznes viņas acis, elpa – austrumvējš,

Ieskaties rudens miglā – viņa pamāt spēs!

Aiedra piekļāvās mātei un negribēja atbildēt, kas notiek tad, kad dvēsele atraujas no miesas. Viņa negribēja meklēt māti tikai rudens miglā, viņa gribēja to sev blakus. Viņa negribēja sekot mātei pa rītausmas vārtiem, bet gan iet tai blakus. Vienalga, kas viņa bija citiem cilvēkiem, bet Aiedrai viņa bija māte, un māte nemaz nedrīkst aiziet.

-Bet cik briesmīgs būs karš? Aiedra jautāja. -Vai tik briesmīgs, ka mēs nekādi nevaram te palikt, pie tevis?-

Bet māte skumji purināja galvu: -Karš nebūs tik briesmīgs, jūs varētu paslēpties un pēc tam turpināt dzīvi pavisam normāli. Bet Dzinda vairs nebūs tāda, kā viņa ir. Priesteriem nebūs vairs nekādu iespēju jums palīdzēt. Viņi vēl arvien zinās zālīšu un maģijas likumus, bet kurš prasts burvis gan tos nezin? Bet viņi vairs nevarēs pilnīgi droši pateikt neko. Viņi gadīsies ceļā tad, kad nevajag, un nebūs tad, kad vajag. Megdra paslēpa seju rokās. Viņi spēs darīt ļaunu ar savām spējām. Tu taču zini vecos likumus? Priesteris nekad nedara ļaunu. Priesteris atnāk tad, kad viņu vajag, un viņš neatnāks tad, kad tev liekas, ka vajag. Priesteris vai nu neteiks neko, vai teiks patiesību. Priestera rīcība vienmēr būs pareizākā, arī tad, ja tev liekas, ka tā nav. Kad tu iziesi pa Rītausmas vārtiem, tu būsi tāds pats, kādi viņi tagad ir, tāpēc viņi nav labāki. Tu drīksti atraidīt priesteri, bet zini, ka tas nekad nenāks tev par labu. Tu zini visus šos likumus, un tu zini, ka ir cilvēki, kas netic tam, bet viņi vienmēr pārliecinās par to, ka tā ir taisnība. Bet tas viss mainīsies. Viņi spēku rod paši sevī, bet svētība viņiem nāk no otras pasaules. Bija laiks, kas abas pasaules bija pilnīgi kopā. Bet tagad – vai tu zini, kāpēc ir tik daudz leģendu par nogrimušām pilīm un tempļiem? Jo tā pasaule ir nogrimusi, vai pareizāk – mūsējā ir pacēlusies uz savu iegribu spārniem, prom no savām saknēm, no sava pamata.-

Viņas norunāja visu nakti, līdz pat tumšākajam brīdim pirms rītausmas. Aiedra uzzināja daudz par pasaulēm, par zīmēm, par dziesmām un ticējumiem. Tas šoreiz dīvaini nogurdināja māti, jo parasti viņa varēja runāt un runāt visu nakti un vēl nākamo dienu. Bet šoreiz viņa ieveda Aiedru atpakaļ lielajā istabā, kur vēl arvien sēdēja visi pārējie, un viņa apsēdusies ievēroja vieglu ņirbēšanu gaisā. Tad pēkšņi viņa ievēroja, ka tēvam uz sejas ir liela, kā kosta brūce, kas ļoti asiņoja un pirmais viņai ienāca prātā, ka kāpēc tēvs nav to apsaitējis. Visi šķiet tikai tagad to ievēroja, un gribēja kaut kā palīdzēt, bet tēvs kaut ko rupju norūcis pazuda mazajā kambarī pie durvīm. Un Aiedra ar šausmām pamanīja, ka māte slepus noslauka asinis no zoda. Tad viņa pavēlēja visiem iet gulēt, izgulēties labi, un tad vēlā rītā celties augšā un sākt kravāt mantas. Aiedrai tas viss likās šausmīgi, viņa nespēja aizmirst asinis uz mātes lūpām un tas viņu biedēja, arī acis mātei bija kā plēsīgam dzīvniekam. Tikko kā apgūlusies viņa iegrima ciešā miegā un pamodās tikai no brāļu skaļajām sarunām ārā, kad jau sen bija uzlēkusi saule. Sapņus viņa neredzēja.

Klusums pirms nāves

Aiedra izlīda no gultas kā salauzta. Viss notikušais viņai likās pārāk nereāls, lai spētu domāt. Apkārt rosījās brāļi un tēvs, skaļās balsīs sasaukdamies, strīdēdamies par sīkumiem un nespēdami samierināties ar to, ka jāaizbrauc. Tēvam seja bija nosaitēta, tomēr gar malām vēl arvien sūcās asinis. Tā laikam bija ļoti nejauka, plēsta brūce, ka nemaz nedzija. Aiedra noskurinājās. Tas bija pārāk šausmīgi. Galīgi aizmiegojusies Aiedra pārsteigta skatījās uz mantu kaudzi. Pa kuru laiku tad viņi bija to savākuši, ja saule vēl tikai ausa? Māte gan bija teikusi labi izgulēties, un Aiedra nebrīnījās, ka nav izgulējusies, ja gulējusi tikai pāris stundas. Viņa sāka pārdomāt, ko vajag paņemt no savām mantām, kad tēvs viņai uzkliedza: -Taisies ātrāk, guļava, mēs izbraucam jau rīt no rīta, šovakar viss jānogādā krastā uz laivu!-

Jau no rīta? Aiedra pārsteigta paskatījās uz Austrumiem, un tur nekādas rīta blāzmas nebija, kā viņa bija iedomājusies, toties Rietumi sārtojās varenā, spožā gaismā. Bija vakars un viņa bija nogulējusi visu dienu. Ātri sākot savākt savu niecīgo mantību, Aiedra sāka beidzot saprast, kas notiek. Viņi brauca prom un nebija skaidrs, vai vispār spēs atgriezties. Un māte... Viņa paliks tepat. Viņa nevar aizbraukt prom. Tas viss bija murgaini un neticami.

Ārā bija pārsteidzoši kluss, nedziedāja vakara putni, nepūta ne vēja brāzmiņa. Aiedra zināja, ka tas viss nav iedomas, ka pēc tāda klusuma var nākt tikai varena vētra. Viņa piegāja pie savas mantu lādes. Tur bija daudz dažādu sīkumu, piemiņas lietiņas no visiem nostūriem. Viņa nejauši ielika roku kabatā un sataustīja sauju smilšu. Lai vieglas smiltis... Lai vieglas smiltis mieram... Lai vieglas smiltis putnu dziesmām... Lai vieglas smiltis dzimtenes brīvībai... Vakar viņa bija šo sauju smilšu neviļus iebērusi kabatā. Tagad viņa paņēma mazu vilnas maisiņu. To māte viņai bija dāvinājusi kādā dienā, kad bija raudājusi. Tā esot vilku aitas vilna kā mūžīgs atgādinājums par pildīto pienākumu. Tajā Aiedra iebēra zemi no pagalma, kopā ar skujām un maziem, ziliem ziediņiem, kas bija tur gadījušies. Veronikas. Gudrības puķītes. Aizturējusi asaras Aiedra sāka vākt kopā pārējās mantas. To nebija daudz. Maisiņš ar piemiņas lietiņām, daži naži, mazliet izšūšanas piederumu un pāris darbiņi, dažas drēbes, apavi, un vislielākais dārgums – dūdas. Parasti meitenes nespēlēja šo instrumentu, bet viņa bija tās paņēmusi no tēva un klusiņām iemēģinājusi, par ko dabūja pa kaklu, bet viņas tieksme nebija apturama. Tēvs gan viņu izsmēja, ka laikam jau viņa pat kokli gribēšot, un pēc tam jau vilkšot bikses kājās un iešot art zemi, bet Aiedrai reiz bija kas iedzimis no mātes. Ja viņa gribēja ko racionālu un vajadzīgu, tad varēja bez tā iztikt, bet ja gribēja kaut ko tāpēc, ka gribēja, tad viņa to dabūja. Brālis reiz desmit gadu vecumā bija atvedis dūdas un viņa pa trim gadiem bija tās iemācījusies spēlēt tā, ka pat pārsita tēva prasmi, kas gan arī aprobežojās ar pāris krogus dziesmām un dažiem paša skaņdarbiem. Viņa jau iepriekš apņēmās drīzāk palikt uz salas pret mātes gribu, ja tēvs neļaus ņemt instrumentu kā lieku smagumu. Bet viņš neiebilda, kad Aiedra nesa savas mantas uz pagalma vidu, kur bija savākta visa iedzīve.

Mātes sagādātā laiva izrādījās gana liela, drīzāk pat mazs kuģītis. Neviens nejautāja, kur viņa to ieguvusi. Visi sapulcējās aiz mājās, jūras malā. Kamēr notika kravāšanās visu vēl varēja paciest, sāpes un bailes noslēpt zem rūpēm un rosības, bet atskatoties uz upīti Irvu, mātes žuburoto Ievu, skaistajām klintīm, kuru pašā augšā koks auga, bija neizturami. Nekādu skumju, vienkārši nesamierināšanās. Tas vēl arvien tā nevarēja būt. Aiedra juta, ka skumjas un sāpes nāks pēc tam, pat iespējams mēnešiem pēc tam. Jo savādāk bija tā, kā vienmēr. Viņi stāvēja jūras malā. Visi kopā. Varbūt viņi pirmo reizi dosies jūras ceļojumā uz kādu mazo saliņu, sastapsies ar to ļaudīm, palīksmos, un tad... Tajā brīdī, kad ceļojumam būtu jābeidzas un visiem jāatgriežas mājās pie mātes, viņi sapratīs, ka tā nebūs. Ka varbūt nekad tas vairs nepienāks. Aiedra mierīgi pagriezās un devās uz mājām vēl pēdējo reizi tur pavadīt nakti. Sāpes būs pēc tam. Tikai pēc tam.

Aiziešana

Aiedra šoreiz negāja viena. Viņa klusi pamodināja divus vecākos brāļus. Mātes nebija mājās un viņa juta bailes, ko pat baidījās saukt vārdā, pat mēģināt saprast. Viņi nāca līdzi, jo sajūta nebija spējusi viņus pamodināt, bet nomodā tā bija sajūtama. It kā kaut kas nāktu nezināms. It kā mātes prombūtnei būtu sakars ar kaut ko, ko viņa nezināja. Vienkārši likās, ka viņai ir jābūt mājās, un tas, ka viņas nav, ir ļoti, ļoti nepareizi. Aiedra sekoja savām nojautām un devās uz Rietumiem, pretim jūrai, uz krauju. Brāļi nevaicāja. Tieši tas pēkšņi lika viņai saprast, ka viņi skatās uz māsu tāpat kā uz māti. Citā reizē viņa būtu sākusi domāt, vai tiešām tam ir pamats, vai tomēr tā nav, un cik lielā mērā. Būtu mazliet lepnuma, bet šoreiz viņai stinga domas kā ziemā stinga rokas. Mēness nebija, lai gan debesis bija biedējoši skaidras. Tajās mirdzēja visspilgtākās un baltākās zvaigznes, kādas var iedomāties. Lepnā kaķa ceļš bija redzams kā uzzīmēts. Tur jau viņa bija – balta, mirdzoša kupena, kas turpināja zvaigžņu baltumu uz zemes. Un tad tā krita. Bez skaņas un bez vēja. Vasaras vidū Ieva bija uzziedējusi vēlreiz. Aiedra mulsi piegāja pie klints malas un neskatījās zemē, kad dzirdēja brāļus kliedzam. Viņa skatījās pāri jūrai, kur gaisā cēlās balta gaisma. Viņa norādīja uz to brāļiem un viņi apklusa savās bēdās. Baltums sadalījās trīs baltās formās. Tur bija sieviete, koks un neskaidra, maza nojausma. Megdra pamāja bērniem un paņēmusi mazo gaismiņu uz rokām, piekļāvusies kokam rādīja uz Dienvidiem. Viņa izskatījās ļoti mierīga un ļoti brīdinoša. Tad pavērsusi acis uz austrumiem, uz Dzindas sirdi, izgaisa eksplozijā, kas apskaloja ar gaismu visu salu, padarot bērnus uz mirkli aklus. Kad Aiedra spēja pacelt galvu un atvērt acis, viņa gulēja zemē šķiet jau ilgu laiku un brāļi viņu modināja. Viņa vēl gluži apdullusi aizrāpoja līdz kraujai un paskatījās lejā. Tur viņas gulēja, balts koks un balta sieviete, pa pusei Irvas ūdeņos, pa pusei zaļā zālē. Mātes roka bija apskāvusi Ievas stumbru, koks apsedzis viņas pieri ar baltajiem ziediem, bet ūdens krāsojās tumšs. Aiedra iekodās zālē un kliedza. Ilgi kliegt viņai nebija lemts, jo no Dienvidiem atskanēja klaigāšana un raga pūtiens. Brāļi viņu uzrāva kājās un viņi skrēja. Pie mājas viņi satika tēvu, kas izbailēs bija saķēris mazo Tamaīdu un ieplestām acīm raudzījās uz Dienvidu klinšaino apgabalu. Tas viss bija pielijis tumšu ēnu. Kalpu ģimene izskrēja no savas puses un viņi stāvēja kopā, skatīdamies, kā ēnas pamazām izgaismojas no iedegtajām lāpām. Ķiveres mirdzēja uguns atblāzmā un tikko lēcošās saules gaismā. Acis zvēroja priekā par vieglo laupījumu – pirmo Dzindiešu sētu, ko varēs izpostīt un izlaupīt, kur varēs dzīrot un izvarot. Pasaule likās sastingusi. Kalpa sieva apskāva meitu Melisu un satvēra vīra roku. Aiedra skatījās uz šo silto, neapzināto tvērienu, un saucienu pēc glābiņa. Viņa cieši ieskatījās acīs Melisas mātei, paskatījās uz savu draudzeni, un izvilka nazi. Redzot viņu to darām, arī vīrieši attapās no sastinguma un ieskrēja mājā pēc kādiem ieročiem, kaut gan bija skaidrs, ka tas ir bezjēdzīgi, pretinieku bija vismaz 30. Kalps iespieda rokā sievai grābekli un meitai sirpi, pirmos, kas bija gadījušies pa rokai. Brāļi sagrāba lielos briežu dīrājamos nažus un tēvs nez kur radušos zobenu. Mazo brāli viņš bija paslēpis iekšā. Ciešā ierindā šādi apbruņojušies viņi stāvēja un klusi raudzījās, kā katamaltānieši tuvojās. Aiedra nespēja atcerēties nevienus aizsardzības vārdus, tāpēc klusi atkārtoja un atkārtoja: nāc, Dieviņ, līdz ar mani, nāc, Dieviņ, līdz ar mani... Tas bija vienīgais, ko viņa spēja atcerēties. Katamaltānieši jau bija viņus ieraudzījuši un sāka izvietoties ielokā ap sētu, ņirgādamies un apspriezdami sieviešu dotumus, kad no Ziemeļu mežiem atskanēja dārdoņa, kas vai plēsa pušu ausis. Vētra bija sākusies. Gandrīz vai izveidodamās skaidrās debesīs, tā sāka liet savus ūdeņus ar varenu pērkona dārdoņu, kas pārbiedēja katamaltāniešu karotājus. Aiedra pavērsa seju pret vēsajām lietus lāsēm un sažņaudza nazi. Drīz viņa gulēs asinīs tāpat kā māte, bet sevi viņa neatdos nevienam katamaltāniešu salašņam. Aiziet pērkona laikā sapņoja visi senie Dzindas aizstāvji. Viņiem lemts tas prieks mirstot nonākt tieši pie debesu tēva, jo viņi nu jau vairs nebija tikai cilvēki, bet tēvzemes sargi, kaut arī sargāja tikai paši sevi un savas mājas, kas bija jau pamestas. Patiesībā, pat neko nesargāja. Viņiem nebija izredžu nosargāt vairāk neko, kā tikai savu godu. Katamaltānieša mests akmens pārsita galvu kalpam un viņš bez vaida saļima zemē. Iemests bija tik trāpīgi, ka viņiem uz reizi bija par vienu vīru mazāk. Kalpa sieva sabruka pie viņa, bet skatienā ar kādu viņa atskatījās pret metēju bija tikai dzīvniecisks naids, jo viņa zināja, ka tas vairs neko nemaina un viņa drīz pievienosies savam vīram debesu dārzā. Melisa raudāja. Viņi sastājās ap pirmo kritušo un gaidīja. Katamaltānieši jau sāka virzīties tuvāk, kad no meža atkal atskanēja dārdoņa, kas šoreiz visus sabiedēja daudz vairāk. Līdz ar dārdoņu nāca vējš. Tieši no meža, kā sprādziena sacelts vilnis skrēja vilki. Pašā priekšā skrēja liela, balta vilcene, kuras acīs mirdzēja nāve. Aiedra redzēja kā sarāvās tēvs, ieraudzījis balto vilku. Katamaltānieši pārsteigumā raudzījās uz vilku baru un tas bija liktenīgi. Kā pelēks paisuma vilnis tie aprija ienaidniekus. Tie koda un plēsa, un vismežonīgāk cīnījās baltā vadone. Asiņu pieplūdušām acīm tā plēsa sejas un rīkles, kamēr nebija vairs neviena dzīva katamaltānieša. Aiedra nepaspēja iesaistīties cīņā. Brāļi bija noreaģējuši ātrāk un asiņu notrieptām drēbēm un nažiem skatījās uz līķu nosēto pagalmu. Tēvs bija ievainots plecā, bet ne pārāk nopietni. Kalpa sievai un meitai nekas nekaitēja. Vilki pazuda tāpat kā parādījušies, vienīgi baltā vilcene stāvēja mežmalā un gaudoja. Viņi skatījās uz vilku un Aiedrai dvēselē sāka veidoties tēli. Ieva, sašķēlies, milzīgs akmens, kas radīja dārdoņu, maza, maza dzīvībiņa, vēl vāri saistīta ar dzīvi, kad tā jau atņemta, reizē krītošā Ieva un pirmais katamaltānieša solis uz Dzindas zemes, niknums un asinis līdz pat neprātam... Vilcene skumji iegaudojās un Aiedra redzēja vēl vienu katamaltāniešu laivu, kas piestāja krastā, pavisam netālu no šejienes un to, kā šurp skrēja kareivji, sadzirdējuši kaujas troksni. Vilcene kā suns, kas rāda pazaudēto ceļu vedināja uz laivas pusi un Aiedra saprata.

-Vēl viena laiva, 12 vīru!- viņa iekliedzās. -Ātri uz laivu!-

Mirkli sastinguši visi metās uz laivu, vienīgi kalpa sieva vēl reizi noglāstīja vīra matus, un ar skumjām noskatījās uz balto vilku mežmalā.

-Ja tu, Megdra, būtu paspējusi kaut vai vienu mirkli agrāk...- viņa nomurmināja.

Tad arī viņa piecēlās un skrēja uz laivu. Tēvs viss trīcēdams izvilka no mājas kliedzošo Tamaīdu, kas bija histērijā un viņu vajadzēja nest. Viņš baiļu pilnām acīs skatījās uz vilceni, kas ņirdza zobus uz viņu. Visi viņi ātri devās uz jūrmalu, lai kāptu jau piekrautajā laivā. Likās, ka katram vēl gribētos palikt un noglāstīt vilka galvu, bet viņa visus vedināja uz laivu bez kādām ierunām. Tomēr lai kā viņi steidzās, bija par vēlu.  Tēvs visus jau bija sasēdinājis iekšā, kad viņu savainotajā plecā ķēra bulta. Viņš nokrita zemē, tad piecēlās un atgrūda laivu. Brāļi gribēja viņu ievilkt iekšā, bet viņš lika airēt un devās pretim Katamaltāniešiem. Tamaīds brēca kā aizkauts, bet brāļi respektēja tēva lēmumu, un arī Melisa ar Aiedru sēdās airos. Kalpa sievai nebija pāra, tāpēc laiva virzījās uz priekšu lēni. Tomēr jūrā bija bēgums, tāpēc viņi tomēr paspēja aizpeldēt pietiekami tālu, lai katamaltānieši nemestos peldus viņus vajāt. Aiedra pār plecu vēroja, kā tēvs gaida karotājus un cerīgi raugās uz mežmalā stāvošo vilku, bet viņa noskatījusies uz aizbraucošo laivu, aizskrēja mežā atstādama tēvu vienu. Viņš sabruka smiltīs, nemaz vairs neizskatīdamies tik varonīgs, kā bija izlicies, jo laikam jau bija cerējis, ka viņa rīcība un upurēšanās piespiedīs sievu palīdzēt. Bet viņš maldījās. Viņa bija prom. Aiedra redzēja kā pie viņa pieskrien katamaltānieši un aizgriezās. Viņa atskatījās tikai pēc ilgāka laika, kad vairs nevarēja neko redzēt. Sarkana jo sarkana pār Dzindas kalniem lēca saule.

Šķembas

Saule spīdēja ļoti kvēli un silti. Vētra bija atnesusi visskaistāko saullēktu. Melnie mākoņi bija savijušies debesu vienā pusē, otru atstājot mazākiem, gaisiem mākoņiem, kas bija iekrāsojušies magoņu sarkanumā. Saule lēca zeltaina, nevis balta. Tā peldēja magoņu krāsas mākoņos kā zelta laiva asiņu jūrā. Dzinda tinās tumšā dūmakā, kā putekļiem piekvēpusi tā elpoja kara elpu. Uz rietumiem jūra bija tumši zila, bet saule tajā meta zeltītus atspīdumus. Viņi bija vieni liesmojošajā jūrā. Aiedra, mazais Tamaīds, vecākais brālis, kam bija 19 gadu – Aidris, vidējais brālis Viodro, kas bija 15 gadus vecs, kalpone Aioa, un viņas meita Melisa, kas bija gadu jaunāka par 13 gadīgo Aiedru. Aidri jau varēja saukt par tikko kā pieaugušu, Aioa tāda bija, bet pārējie – tikai bērni... Meitenes gan bija kā meža zvērēni, abas bieži mēdza kāpt kokos, nolaisties klinšu alās un nirt ezeros, viena otru pārbaudīdamas un sacenzdamās, jo bija gandrīz viena vecuma. Melisai vienmēr vairāk padevās spēka darbi, toties Aiedra bija gan ātrāka, gan veiklāka. Viodro bija mierīgs un nosvērts, ļoti mīlēja zemes darbus, un varēja art jau savos 15 gados, turpretim Aidris bija nopietns sapņotājs, kas spēja visu savu dīvaino pasauli slēpt aiz asas izturēšanās. Neviens no viņiem īsti nebija piedzīvojumu meklētājs. Tamaīds bija brēkulis, jau astoņus gadus vecs, bet uzvedās kā trīsgadīgs, kad viņam kaut kā ievajadzējās. Aioa bija mierīga, skarba sieviete, desmit gadus jaunāka par Megdru, kas bija mirusi 52 gadu vecumā. Viņa nekad nebija bijusi prom no Dzindas, nebija braukusi kā citas jaunas sievietes uz svētkiem mazajā Margrietiņu salā, kur Miglas jūras jaunieši svinēja Saules dejas svētkus, kas bija pēdējais laiks, kad saderināties. Tos svinēja astotā mēneša – labības mēneša pirmajā dienā, un šiem svētkiem bija jānotiek jau pēc trim dienām. Diez, vai tie notiks, kad izplatīsies ziņa par iebrukumu. Margrietiņu salā pulcējās visas Miglas jūras jaunieši, gan no Dzindas, gan Katamaltānas un Himnuras arhipelāga, gan mazajām salām, un nebija retums, ka saprecējās Dzindiete ar Katamaltānieti, vai Dzindietis ar, piemēram, Margrietiņu salas meiteni. Miglas jūrā bija tikai trīs valodas, Katamaltāniešu, Dzindiešu un Himnuras arhipelāga valoda. Pārējās salas runāja kādā no šo valodu dialektiem. Un visi bija sadzīvojuši pilnīgi mierīgi, parasti pārzinādami vismaz divas valodas. Aiedra juta tik sāpīgo zaudējumu, vienā dienā kļūstot par bāreni, zaudējot labu draugu – kalpu Alni, tiekot padzītai no mājām... Bet tas vēl nebija viss, šis karš bija sašķēlis pasaules. Un nebija jau nemaz jādomā par tik dziļām lietām, kā māte stāstīja. Jā, tas bija acīmredzami, ka noticis kaut kas šausmīgs. Miglas jūrā bija izcēlies karš, bet neviens vairs vispār neatcerējās, kad kaut kas tāds būtu piedzīvots. Karaļa armija noteikti nāks risināt šo jautājumu, un bija skaidrs, ka tas nesīs lielu postu. Vai tad Katamaltāna to nesaprata? Ko viena sala varēja padarīt milzīgajai Plašo ūdeņu karalistei? Visi šādi lokāli konfliktiņi tika risināti brutāli, bieži vien pat iznīcinot veselas salas. Katamaltānu varēja noslaucīt no zemes virsas. Māte bija stāstījusi, ka senāk karaļi mēģinājuši atrast risinājumu sarunu ceļā, līdz pat karalim Gorkelam, ko saukāja par krupju karali, jo viņš bija slims ar kārpām. Tas bija ļoti labsirdīgs cilvēks, ko no troņa gāza sadumpojušās salas Klio ķeizariņš.  No šīs salas bija nākusi karaļa māte, kas nepieļāva iebrukumu savā dzimtajā salā un kamēr Gorkels mēģināja visu nokārtot mierīgi, jo Klio jau bija iekarojusi piecas mazas salas, sala bija izveidojusi spēcīgu aliansi ar vairākām spēcīgām sabiedrotajām un iebruka karaļa salā Zundarā, nogalināja pašu karali un nodibināja savu monarhiju, izslēdzot no savas kartes visus pārējos apvidus, burtiski atsakoties no tiem. Jaunais Zundaras karalis toreiz laikam saprata, ka nespēs pārvaldīt visu Plašo ūdeņu karaļvalsti, tāpēc apmierinājās pasludinot Klio monarhiju sešās salās. Toreiz izcēlās milzīgas jukas, tika dibinātas mazas valstiņas, kas citreiz nenoturējās ne gadu, un tie bija grūti laiki visiem Plašajiem ūdeņiem. Brīvo ūdeņu ļaudis norobežojās no viņiem un tas nonāca pat tik tālu, ka Rītausmas vārti tika pasludināti par neesošiem, Brīvie ūdeņi par uguns jūru, kurā nav dzīvības, un izdomātas fantastiskas leģendas, lai izskaidrotu visu, kas bija nācis no Brīvajiem ūdeņiem. Cilvēki sāka baidīties no Austrumu reģioniem tāpat, kā tagad baidījās no Tumsas kalniem. Aiedra cauri personīgajām sāpēm nespēja nedomāt par visa notiekošā bīstamību. Viņa atcerējās mātes stāstus par laikiem, kad nebija viena karaļa, kad vairs arī nebija mazo valstu laiks, bet kad bija iestājušās jukas un tumsonība.

Bet māte... Viņa gulēja zem Ievas zariem Irvas upē, un viņa skrēja kopā ar vilkiem... Aiedra atcerējās vīziju, ko māte viņai sūtīja, kad bija zaudējusi valodu. Reizē viņa redzēja pirmo katamaltānieša soli uz Dzindas zemes, un reizē krītošo Ievu ar māti tās zaros. Tas viņai atgādināja mātes teikto, ka neviens saprātīgs cilvēks negrib zināt savu nāves stundu. Laikam jau līdz ar iebrukumu pasaules bija pavisam šķīrušās, cilvēki šajā pasaulē bija izdarījuši kaut ko tik šausmīgu, ka tā pasaule vairs nespēja noturēt prom slīdošo bērnu. Bet viņa jau nebija mirusi. Pavisam nē. Tas mazliet mierināja. Varbūt viņa turpinās sargāt Dzindu kā vilcene, varbūt viņa atgriezīsies pazemē, pie nogrimušajām pilsētām. Bet arvien vairāk Aiedrai sāka šķist, ka māte nemaz nevar nomirt, jo pastāv tik daudzos vaidos reizē... Tas bija mierinoši. Tomēr viņa bija piesaistīta vietai, kur pasaules bija vistuvāk. Arī šobrīd vairs nebija pasaulē vietas, kur pasaules saskartos pavisam, bet vistuvāk, kaut atrāvušās tās bija Dzindā. Un māte paliks tur. Gan viņa mācēs par sevi parūpēties. Kaut tikai viņu bariņš to spētu... Pat Megdra nebija visspēcīga, viņa varēja būt reizē vilks un sieviete, redzēt pagātni un nākotni, bet viņa nespēja pamest Dzindas zemi. Māte viņus vairs nesargāja, un viņi bija vieni paši...

Skatoties austošajā saulē Aiedra beidzot atļāvās raudāt. Klusiņām, lai neviens cits neredzētu, viņa mēģināja atbrīvoties no spriedzes. Bet tas neizdevās, asaras aptrūkās pārāk ātri un viņa truli sēdēja, vairs nedomādama ne par māti, ne karu, ne to, kur viņi var nonākt. No sastinguma viņu pamodināja vecākā brāļa balss. Viņš dziedāja kādu senu dziesmu par zaudētu mīlestību. Viodro pievienojās brālim un kopā tas skanēja patiešām skaisti. Dziesma nebija visatbilstošākā, bet ļoti labi attēloja radušos situāciju, jo zaudēts bija viss, ko viņi mīlēja, vienīgi viņi nebija zuduši cits citam. Dziesma bija gara, tā stāstīja par mīlētājiem sākot no pašas bērnības, aprakstīja viņu radušos mīlestību un puiša došanos karā, kur viņš tika ievainots, un kad atgriezās mājās, tad meitene jau bija mirusi, bet mirusi, rēga veidolā vilināja kāzu kleitā tērpta uz kapu. Vai Dzindas rēgs tāpat vilinās viņus nelaimē? Pie otrā panta Aiedra paņēma dūdas un pievienojās brāļiem, šo dziesmu viņa prata, jo tā bija ļoti populāra un skaista. To mēdza dziedāt daudzi  jauni puiši, kad zaudēja savas mīļotās. Dziesmai pievienojās arī pārējie, lai gan tā nebija sieviešu dziesma. Tomēr Dzindu viņi bija zaudējuši visi. Tā kā pelēku sagšu apsegusies arvien attālinājās no redzesloka.

Dziesmu beiguši viņi sāka apspriest situāciju. Bija maza izvēle, kur piestāt krastā. Viņi bija solījušies nevienu nebrīdināt pirms iebrukuma, taču tas jau bija sācies un visi vienojās, ka tagad noteikti drīkst. Pirmā pa ceļam bija pavisam maza sala – apdzīvota tikai kādus simts gadus, pirms tam to bija iesaukuši par Augsto nāvi, jo tā bija viena liela, stāva klints, ap ko atradās bīstamas klintsradzes, uz kurām bieži uzskrēja kuģi. Bet pirms apmēram simts gadiem turp bija aizbraukuši cilvēki no Katamaltānas, kurus bija izdzinis viņu ķeizars, jo viņi nebija gribējuši doties mācībās, kā pierasts, bet bija parādā naudu, un to varēja atpirkt tikai ar karaklausību, bet neapmācītus viņus nekur nevarēja sūtīt. Viņi tika izsūtīti, bez tiesībām atgriezties. Tā kā viņiem bija aizliegts apmesties jebkurā apdzīvotā salā Miglas jūrā, tā visi iepriekšējie bija devušies uz plašajiem ūdeņiem, cerot kaut kur piemesties. Bet vienu gadu izsūtīto skaits bija ļoti liels un viņi kopā ar sievām un bērniem devušies prom, tomēr neviens nav spējis saprast, uz kurieni, jo viņi netika redzēti piestājam uzņemt pārtiku ne uz vienas salas, kā arī pie Miglas jūras izejas neviens nebija viņus redzējis. Tomēr nevienam nerūpēja izstumto liktenis. Tikai pēc diviem gadiem kāds kuģis aizveda ziņu uz Katamaltānu, ka Augstā nāve nu esot apdzīvota – tur esot nometušies gan tā, gan nākamā gada izsūtītie. Kopā ar sievām un bērniem tie jau bija gandrīz simts cilvēki. Viņi esot sacēluši mājas, pa pusei iegraužoties klintīs, jo vietas esot tik maz, stāvums ļoti liels, tomēr viņi veidojot takas un ceļus, kā arī terases labības audzēšanai. Mežā esot daudz zvēru, viņi tos ķerot un vedot pārdot ādas, kā arī zvejojot zivis, kuru starp klintsradzēm esot ļoti daudz, pie tam tās tur esot ļoti lielas, mierā dzīvojošas, neizķertas. Dzīve esot ļoti grūta, bet viņi esot apņēmušies šeit palikt, jo Katamaltānas ķeizaram neesot nekāda pamata viņus izdzīt, šī skaitoties neapdzīvota vieta, tāpēc viņiem esot tiesības šeit piestāt malā un pat palikt uz dzīvošanu. Sešas ģimenes esot iekārtojušās uz divām mazām saliņām, kas esot tieši pie Augstās nāves, un viņi iesākuši saukt šo vietu par Miera arhipelāgu. Tur esot diezgan daudz pavisam sīku salu, kurām būtu grūti pastāvēt atsevišķi, bet ar centru lielajā salā esot pilnīgi iespējams izveidot apdzīvojamu platību. Ja tur visu balstīšot tieši uz zvejniecību, izveidošoties vesela Katamaltāniešu bēgļu kolonija. Tas ķeizariņu esot sasmīdinājis, viņš esot pats aizbraucis tur apskatīties, un pārbiedēto cilvēku priekšā izkāpis krastā pats savā personā. Bet viņš atzinis, ka viņiem ir tiesības šeit veidot savu dzīvi, tomēr kopš šī laika šī tiekot pasludināta par pilntiesīgu, apdzīvotu vietu, ar viņu izvēlēto nosaukumu – Miera arhipelāgs, kā lielā sala – Augstā nāve, tāpat mazās, kas ap to. Pārējie bēgļi šeit vairs nedrīkstot ierasties. Viņš ierakstīšot arhipelādziņu kartēs, panākšot, ka to iegrāmato arī visās starptautiskajās kartēs, un tad viņi te varot kaut vai iecelt savu karali. Viņš vareni nosmējies skatoties uz nožēlojamajām būdelēm, un apmetis loku, iezīmējot arhipelāga robežu. Tomēr tik vienkārši nemaz tas nebeidzās un viņam vajadzēja ļoti nožēlot, ka pasludinājis arhipelāgu par neatkarīgu no Katamaltānas. Viņš turējis vārdu un arhipelāga jautājums nonācis līdz pat  karaļa pilij Zundarā. Tas ticis ātri parakstīts, jo nav nevienu interesējis. Viņiem piešķirtas pašnoteikšanās tiesības, tiesības uz savu karali, kā arī viņu zeme pasludināta par tikai viņiem piederošu. Te arī sākušās problēmas jau tajā laikā pēc trim gadiem, kopš viņiem bija pasludināta brīvība, kad viņi atraduši vienīgajā upē pērlenes. Tās neviens nekad nebija ķēris, tāpēc to bija ļoti daudz. Miera salu cilvēki pasludināja tās par kopējo īpašumu un kopīgi arī ķēra, uz 100 cilvēkiem nu sanāca pat ļoti laba iztikšana. Katamaltānas ķeizaram tas galīgi negāja pie sirds, un viņš centās pierunās pērles pārdot vienīgi Katamaltānā, bet Mierīgie, kā viņus iesauca nebija ar mieru un uzrādīja, ka pērles pieder tikai un vienīgi viņiem un viņi var tās pārdot kur vien vēlas. Tomēr kad viņi atrada zeltu, karaļa mērs bija pilns un viņš iebruka Miera arhipelāgā. Tas nebija gudri darīts, jo viņi jau iepriekš bija paredzējuši tādu rīcību un karalim pienāca galvenā pavēlnieka pavēle novērst nekārtības. Tā kā neviens nezināja, kas tieši iebrūk jaunajā pavalstī, tika nozīmēts Katamaltānas karalis kā tas, kurš spētu ātri novērst nekārtības. Viņš bija divējādās sprukās, jo viņam bija jāpilda pavēle, kuras izpildi tika nosūtīts pārraudzīt Zundaras pārstāvis. Tas bija karaļa gals, viņš nespēja izturēt šo situāciju, ka ir palaidis garām veselu zelta kalnu (tas gan bija pārsteidzīgi, zelta nemaz nebija tik daudz), un nogalināja pats sevi. Zundaras pārraugs ieradās jaundibinātajā pavalstī un bija šokēts, ka tā ir tikai maza saliņa, ko ieskauj tik sīkas saliņas, kuras pat kartē neatzīmē, bet tā kā viss norādīja, ka šī ir jaunā pavalsts un tās cilvēki bija pārliecināti par savu taisnību, tajā norīkoja vietvaldi, jo viņi karali ieviest nevēlējās, kā arī uzraudzīja likumdošanas izveidi. Pavalsts tika ierīkota kā demokrātija, kas balstās uz visu tās iedzīvotāju sapulci. To nodrošināt nebija grūti, jo viņu tur bija tikai nepilns simts. Jaundibinātā valstiņa sāka iegūt zeltu, zvejot pērlenes un jūras zivis, tāpēc varēja ierīkotās terases apstādīt ar augļu kokiem un puķēm, un graudus iepirkt. Beigu beigās tā sanāca visbagātākā pavalsts Miglas jūrā. Viņi uzaicināja pievienoties deviņas ģimenes no saviem radiem, kas nedzīvoja Katamaltānā, jo Katamaltāniešiem tika aizliegts pat spert kāju uz Miera arhipelāga zemes, kur nu vēl apmesties tur uz dzīvi. Pārējie gribētāji palika bešā un vienīgā iespēja pievienoties laimīgajām salām bija Margrietiņu salas svētku laikā iepazīstoties ar viņu jauniešiem. Tika pat izdarīts garīgs apvērsums – sievietes pasludinātas par līdztiesīgām, lai varētu ņemt pie sevis vīrus un papildinātos Mierīgo rindas. Lai gan neiztika bez sīkiem strīdiņiem, viņi dzīvoja ļoti laimīgi, un pat ieguva Laimīgo salu nosaukumu tautas mēlē.

Tāds īsumā bija stāsts par vistuvākajām salām. Jūras vidū pazudušie cilvēki domāja, ka viņi noteikti jābrīdina, jo Katamaltānas naids noteikti vērstos pret viņiem. Tomēr, kā prātīgi iebilda Aioa, viņi jau varēja tur būt iebrukuši, jo salas atradās pavisam netālu no Dzindas un jau simts gadus bija kā dadzis acīs Katamaltānai. Šādi runājoties atklājās kaut kas ļoti interesants. Aidris pārliecināti stāstīja, ka Katamaltānieši esot jau sen savus cilvēkus izkārtojuši visu Plašo ūdeņu vidū, jo tika uzskatīti par labākajiem miesassargiem un izlūkiem, kā arī bieži papildināja algoto karaspēku ar ļoti labiem speciālistiem. Māte esot domājusi, ka viņi izmantos šo iespēju – izraisīt diversiju, radot ļoti daudz problēmu Zundaras iekšienē, lai Miera jūras notikumi, ka lielākā sala anektē mazās, tiktu atstāti bez ievērības. Viņi nolēma, ka labāk jābrauc uz ārējām salām, kas atradās pie Miglas jūras ieejas. Tur Katamaltānieši vēl nevarētu būt nonākuši. Aiedra iejautājās, kad māte to stāstījusi, jo neatcerējās, ka būtu ko tamlīdzīgu dzirdējusi. Aidris atbildēja, ka tad, kad māte teikusi, ka grib parunāt ar katru atsevišķi, un ievedusi viņu blakus istabā. Iestājās klusums, un Tamaīds aizrādīja, ka tā nav bijis, ka tieši viņu māte vedusi runāties. Tādas pašas atmiņas bija viņiem visiem. Viņi bija domājuši, ka tikai ar viņu māte runājusi un pārējos iztraucējis atgadījums ar tēva sakosto seju. Bet izrādījās, ka māte tiešām vienlaicīgi bija runājusi ar viņiem visiem, laikam jau arī ar tēvu. Aiedra to pateica skaļi un atkal iestājās neveikls klusums. Māte laikam bija vedusi runāties arī tēvu, un izcēlies strīds... Viņi atcerējās māti vilka izskatā cīnāmies un šermuļi skrēja pār kauliem iedomājoties, ka tēvs bija pacēlis roku pret šādu sievieti. Viņa vienmēr bija ļāvusies, nepretojusies. Bet šoreiz laikam viņai bija ko sargāt. Aiedra un vecākie brāļi bija redzējusī, kā blakus viņas un Ievas garam bijusi arī maza, neskaidra gaismiņa.

-Mammīte laikam gaidīja vēl vienu bērniņu, vai tagad tas piedzims kā vilcēns?- Tamaīds naivi jautāja.

Tomēr tas bija pamatots jautājums, uz kura atbildes nebija. Kas notiks ar gaidāmo bērniņu? To viņi noskaidrot nevarēja. Pārrunājot to, ko katram bija stāstījusi māte pēdējā vakarā, sanāca, ka katram viņa stāstījusi to, kas viņam visvairāk interesē. Viņi salīdzināja informāciju un galarezultātā daudz kas tika skaidrāks. Viņi nolēma braukt uz atsevišķu salu vārdā Hio. Tā bija nomaļa, piederēja pie Himnuras pavalsts, bet atradās vistālāk no lielām salām, kam Katamaltāna noteikti pievērsa vairāk uzmanības. Aiedrai ļoti sāpēja tas, ka nākas tagad dalīt savējos un pretiniekos, bet tur nekas nebija līdzams. Viņi gaidīja nakti, lai pēc zvaigznēm mēģinātu noteikt ceļu. Aidris to bija iemācījies, lasīdams grāmatas par ceļojumiem. Viņš negribēja nekur braukt, bet bija tomēr no jūrniekiem daudz mācījies. Viņš vispār daudz mācījās lietas, ko vajadzēja tikai sapņošanai. Tas nebija Aiedrai saprotams, bet viņa brāli neķircināja. Šoreiz viņa cerēja, ka ar ļoti mazu praksi, bet lieliem sapņiem būs iespējams atrast ceļu. Sliktākajā gadījumā viņi varēja piebraukt Tumsas kalniem un braukt gar to malu, tomēr šāda doma nevilināja nevienu. Neviens negribēja pat dzīvot uz salas no kuras bija redzami šie kalni. Kur nu vēl ilgi braukt gar tiem nepazīstamā apvidū.

Visu dienu kūlušies pa jūru aptuveni nosakot virzienu pēc saules, kas bieži pazuda mākoņos, viņi beidzot sagaidīja nakti. Tik tukša un klusa tā bija bez putnu dziesmām...

Turpinājums sekos