Blomkamps nekad nav izcēlies ar smalku pieeju: "Rajons Nr. 9" bija visai caurspīdīga alūzija par aparteīdu, "Elīzija" stāsta par ASV attiecībām ar trešās pasaules valstīm un par to, pie kā šīs attiecības drīzumā var novest. Lieta tāda, ka par visām šīm skumjajām lietām tu aizdomājies tikai pēc titriem - filmas laikā nekādi nesanāks. Daudzi zina, ka Blomkamps ilgu laiku ir vēlējies uzņemt spēles Halo ekranizāciju. Tad lūk, zināmā mērā viņš to ir izdarījis. "Elīzijas" telpa ar tās dizainiskajām vēža diagnostikas iekārtām vizuāli līdzinās pasaulei-gredzenam, kas pazīstams katram Xbox 360 īpašniekam. kaujas roboti, kas sargā oligarhus, nav iztikuši bez Mass Effect ietekmes. Plikgalvis Mets Deimons, iekalts ārējā skeletā, līdzinās uzreiz visiem videospēļu varoņiem.

Atkal, kā jau pieņemts pie Blomkampa, visa filmas otra puse ir sātaniska gaļas maļāmā mašīna, kuru tūlīt pat ir vēlēšanās noskatīties vēlreiz un palēnināti. Deimons rauj ar rokām robotus gabalos, šauj no neiedomājamiem verķiem, kas noteikti ir mutējuši no Kalašņikova automāta, un iznīcina 2154. gada izlaiduma "Bugatti". To nevar palaist garām!

Filmā ir: viss labākais no mūsdienu videospēlēm uz lielā ekrāna; Meta Deimona labākā kino loma pēc Džeisona Borna. Filmā nav: skūpstu jūras, puņķi un cenzūras aizkrāsotas asins peļķes un atrautu locekļu kaudzes.

Ekspresintervija ar Metu Deimonu.

Tav tēls no “Elīzijas” ir Robokopa, Betmena Beina un Černobiļas upura krustojums, vienlaikus visvarens un tikko dzīvs. Ko tev labāk patika tēlot – lielu spēku vai pirmsnāves mokas?

Visu kopā. Lielisks personāžs, tādu es vēl neesmu tēlojis. Īpaši man patīk, kāds viņš izskatās. Režisors Blomkamps skaidri zināja, kāds ir viņa ārējais izskats un pirms filmēšanas atstiepa uz uzņemšanas laukumu viņa attēlu pilnā augumā. Kad es paskatījos uz to, tad ieraudzīju muskuļotu gopņiku ar pliku galvu un tetovējumiem pa visu ķermeni. Lai pārvērstu mani par viņu, studija nolīga treneri. Tas, ilgi nedomādams, nolika attēlu trenažiera priekšā un drūmā balsī pateica: “Tev ir jākļūst par viņu”.

Tev šajās dienās ir vēl viena pirmizrāde – Soderberga filma “Pēc svečturiem”, kurā tu virtuozi iejuties leģendārā šovmena Liberačes bojfrenda ādā. Filmu it kā grasījās rādīt Krievijas kinoteātros, pat reklāmas rullīti parādīja. Taču, pieņemot likumu par geju propagandu, pēc visa spriežot, filmu nerādīs. Pareklamē filmas lielākos plusus mūsu pārlieku cītīgajiem parlamentāriešiem.

Nemīlu līst ar savām idejām politikā un citu valstu kultūras kontekstā, taču, ja runā par Štatiem, tad man viss ir vienkārši. Geju tiesības ir tas pats, kas nēģeru tiesības pirms piecdesmit gadiem. Tagad liekas kā mežonīgs absurds tas, ka pirms piecdesmit gadiem daudziem afroamerikāņiem nebija tiesības iet balsot. Grūti iedomāties, ka Amerikā tagad kāds sāktu uzstāties pret vēlēšanu tiesībām noteiktai pilsoņu grupai. Tieši tāpat, pēc piecdesmit gadiem būs grūti iedomāties, ka cilvēki cels iebildumus pret geju laulībām un citām mazākuma brīvībām. Man kā mākslas pārstāvim tas vēl jo vairāk liekas kā murgi.

Starp citu, vai tu plāno kaut kad kā “Elīzijā” un “Svečturos” likties zem plastiskā ķirurga naža? Tavi varoņi, jāsaka, pēc savām brutālajām “pārvērtībām” izskatās visai iespaidīgi.

Te tev taisnība: abas filmas ir sasodīta reklāma plastiskajai ķirurģijai! “Elīzija” grimētāji izveidoja manas galvas ģipša kopiju un pēc tam darīja ar to, ko gribēja – grieza, drupināja. Eksperimentēja uz nebēdu. Novērot to, ka cilvēku grupa mērķtiecīgi moka tavas galvas precīzu kopiju, ir diezgan dīvaini.

“Elīzijā” tev tāpat kā kādreiz “Bornos” nācās kārtīgi pavicināt rokas. Tikai šoreiz tā bija tehnorobotizētas divkaujas.

Galvenais bija pareizi aprēķināt divcīņas telpiskos parametrus. Kostīms padarīja mani ievērojami platāku, tāpēc eksistēja preventīva iespēja nejauši skart un savainot sparingpārtneri. Divcīņas horeogrāfija balstījās uz precīzu sitienu zīmējumu un pretinieka reakciju. Tāpēc, ja uz tevis ir tik sarežģīts kostīms, attālums starp jums samazinās un iespēja kārtīgi sadot otram pa īstam palielinās vairākas reizes.

Runājot par partneriem filmās, kuru tu visātrāk pieveiktu kulaku cīņā? Vai Klūniju?

Bez problēmām, īpaši tagad. Bet filmēšanas sākumā es teiktu: piecdesmit pret piecdesmit – aiz cieņas pret sirmajiem matiem.

Kā ar Afleku?

Benam ir varena piere, bet viņam ir slikti ar koordināciju. Cīņā ar Benu galvenais būtu izvairīties no viņa milzīgajām ķepām. Ja viņam izdotos ar tām tevi satvert, tad balle beigusies.

Nu, viņš gan tagad ir liels kinematogrāfists, viņam megafons ir jātus. Vai neapskaud veco draugu, kad viņš pēkšņi, negaidot ir guvis slavu kā režisors?

Es arī gribētu sākt nodarboties ar režisūru, tikai nekādi nesanāk laks. Benu es neapskaužu, esmu ļoti priecīgs, kas visi apkārt beidzot sev ir noskaidrojuši to, ko es jau sen tāpat zināju visus šos gadus. Kādu laiku bija pieņemts Benu vilkt uz zoba. Nu, filmējies viņš pāris vai trīs draņķīgās filmās, taču es ar viņu kopā uzaugu, mēs kopā sarakstījām scenāriju... Klausīties, kā viņu bradāja, bija pretīgi. Tagad, paldies, Dievam, viss ir beidzies. Es gadiem vēroju, kā Bens soli pa solim pārveido savu karjeru, tā kā man viņa izaugsme neliekas strauja, drīzāk, pakāpeniska un loģiska.

Jūs ar Benu uzaugāt Bostonā, bet dzīvo tu Manhetenā. Kas neieredz tevi vairāk – Red Sox vai Yankees fani? [Bostonas un Ņujorkas futbola klubi – red. Piez.] [Tie gan ir beisbola klubi!!! – tulk. piez.]

Ja tu dzīvo Ņujorkā un lepni nēsā Red Sox beisbola cepuri, Bostona tu būsi varonis. Es to nēsāju pastāvīgi, citādi bērnības draugi nesapratīs. Līdz tam, kad Red Sox 2004. gadā uzvarēja čempionātu, Ņujorkā visiem par to bija vienkārši nospļauties. Gadījās dažreiz, ka eju pa ielu, un kāds nokliedz pakaļ: “Tūkstoš deviņi simti astoņpadsmitais!” Tas bija gads, kad Red Sox pēdējo reizi bija kļuvuši par čempioniem. Toties tagad es to vien dzirdu kā: “Fuck you!” īpaši no garāmbraucošām automašīnām.

“Elizija” [Krievijā] kinoteātros no 8. augusta.