Jāatzīst, ka, lasot pirmo grāmatas nodaļu, bija nedaudz grūti pierast pie rakstnieces unikālā stila, kurš absolūti nav latviski depresīvs, bet ir dzīvespriecīgs, optimistisks un ar humoru pieliets. Dažbrīd gan tiek aizskarti arī nopietni temati, tomēr Linda necenšas savas varones pārā kžēlot, kā arī neļauj to darīt viņām pašām, kas man savā ziņa pat simpatizē, jo ne Vera, ne Maruta nav “pie visa vainīgi vīrieši” tipa sievietes. Protams, grāmatā ir lasāmi daži uz stereotipiem balstīti pieņēmumi par dzimumiem, tomēr nav arī tā, ka vismaz daļēji tie nebūtu patiesi.

Foto: draken4o no devianart

Runājot par romāna vājajām vietām, jāatzīst, ka būtu gribējis, lai galveno varoņu ceļš būtu daudz sarežģītāks, jo diezgan bieži problēmas tika atrisinātas ar to, ka jauno sieviešu ceļā īstajā laikā un vietā parādījās īstie cilvēki. Kā arī nedaudz pietrūka varoņu iekšējo konfliktu, kas būtu padarījuši abas sievietes nedaudz dziļākas, tādējādi ļaujot lasītājiem labāk viņas izprast.Romāna stiprākās puses – vēsturisko faktu pārbagātība un dzirkstošais humors.

Var just, ka Linda iepriekš rakstījusi grāmatas jauniešiem, jo arī “Sofijas noslēpumā” ir atsauces uz bērnu un jauniešu iemīļotiem popkultūras darbiem, kā arī romāna valoda ir jauniešu romāniem diezgan tipiska, tāpēc lasīšanas process ir raits. Pieļauju, ka “Sofijas noslēpums” varētu patikt tiem lasītājiem, kas bērnībā fanoja par Enidas Blaitonas darbiem, jo šajā romānā ir vērtības, kuras ar savām grāmatām cītīgi popularizēja Blaitona.

Baidījos, ka rakstniece, izvēloties pārāk pompozu atrisinājumu, romānu varētu sabojāt, tomēr beigas bija labākas un piezemētākas nekā gaidīju, tāpēc, aizverot grāmatas aizmugurējo vāku, palika patīkama pēcgarša.

VĒRTĒJUMS: 6/10

https://dgpyfrom.wordpress.com/2016/07/03/meklejot-sofijas-noslepumu/