Līdz 15 gadu vecumam daudz par to nedomāju, ja neskaita tā laika filmas un vecāku stāstus, kā izdevās paglābt vecāko brāli no dienēšanas tajā, iekārtojot ar pazīstama kapteiņa palīdzību uz hidrometeorologu kuģa. Toreiz šāds dienests skaitījās kā aizvietojums dienestam armijā. Laikam jau vecāki zināja daudz vairāk un tāpēc arī neiebilda, ka es sāku mācības tehnikumā, jo arī tā audzēkņus armijā neņēma, veselība arī man kliboja, vēlais bērns, bronhiālā astma. Izdevās panākt, ka esmu derīgs tikai kara laikā, nevis miera apstākļos. Tad jau arī ejot uz visādām komisijām un medicīnas pārbaudēm slimnīcā saklausījos dažādus stāstus par armijā valdošo "ģedovščinu". Tas ir, armijā pirmo gadu dienējošie (manā laikā armijā vairs nebija jādien trīs gadi, bet tikai divi, flotē gan - trīs) - "salagas"- tika pakļauti otro gadu dienējošo - "ģedu" - pilnīgai patvaļai, kad viņi "atspēlējās" uz jauniņajiem par pašu pārciesto. Turklāt vecākais armijas sastāvs, regulārā dienesta pārstāvji apspieda visus. Es, protams, nesaku, ka tādi armijā bija visi, protams, ka bija arī patiešām labi cilvēki, kā nu kuram palaimējās. Varēja arī nelaimēties citādā ziņā. Vien no dienējošiem kursa biedriem jau augstskolā man stāstīja, ka lielākās armijas mācībās vismaz desmit karavīru aizgāja bojā. Neveikla rīcība ar ieročiem, pakļūšana zem kara tehnikas un gadījās arī jauniņo atriebība - pirmoreiz tikuši pie pielādētiem ieročiem, kāds atriebās kādam par pazemojumiem. Gadījās, ka kāds jaunkareivis izdarīja arī pašnāvību, saņēmis vēstuli no mājām, ka viņu pametusi meitene, kas solījusies gaidīt, kamēr viņš atgriežas.
Atmiņā palicis kursa biedra stāsts par to, kā viņš pavadījis diennakti "gauptvahtē" - ieslodzījumā tiem karavīriem, kas kaut ko nogrēkojušies. Tas esot bijis Piemaskavā, aviācijas bāzē. Ieslodzījuma vieta esot bijusi maza būdiņa kādu divu "sirdsmājiņu” lielumā, iekšā tukša. Tāpēc, lai pārgulētu nakti, nācies izņemt durvis no eņģēm un iestutēt iekšā, lai nav jāguļ uz zemes. Bija jau gandrīz ziema. Durvis pat neizdevās horizontāli iebīdīt telpā un no rīta, kad viņš pamodies, viņam mati bija piesaluši pie durvīm.
Nav jau brīnums, ka viens no maniem kursa biedriem pēc tehnikuma pirmajos dienesta mēnešos dabūja abpusēju plaušu karsoni (plaušās bijuši lieli caurumi) un ilgi nogulēja hospitālī, kamēr viņu no armijas atbrīvoja.
Pēc tehnikuma uzreiz netiku augstskolā, bet veselības dēļ no dienesta izdevās izvairīties. Arī studentus armijā neņēma, taču tas nekavēja man iziet birokrātisku peripetiju ceļu, kad studiju vidū pēkšņi saņēmu pavesti, ierasties uz iesaukšanas punktu. Izrādās, katru gadu augstskola sūtīja ziņojumus par studentiem, un par mani tas kaut kur bija noklīdis. Devos uz iesaukšanas punktu skaidroties, no turienes mani sūtīja uz kara komisariātu, tur zīmi neatrada. Izrakstīja citu pavesti - uz vēlāku laiku, dodot iespēju noskaidrot. Devos uz tolaik Politehnisko institūtu, skaidroties. Tur man pateica, ka neko nezinot, zīmi esot aizsūtījuši. Otrreiz nerakstīšot, lai ejot pie rektora. Pieņemšanas laikā tiku pie rektora, viņš noskaidroja situāciju un lika izrakstīt jaunu zīmi. Ar zīmi devos atpakaļ uz kara komisariātu, tur teica, ka tik un tā man jāiet uz iesaukšanas komisiju. Labi, gāju arī – tur man pateica, ka tāpat vien zīmi nepieņemšot, man tā jāiesniedz pašai komisijai, bet... lai pie tās tiktu, man jāiziet visi ārsti, kas tur saaicināti, tā arī izgāju visus, ieskaitot to, kur man pārbaudīja, vismaz nepieskaroties, arī ģenitālijas. Tad praktiski pliks iesniedzu komisijai zīmi, ka tomēr esmu students un mani palaida.
Protams, ka augstskolā bija kara katedra un pie reizes arhitektus gatavoja arī kā artilēristus. Turklāt beigās piešķirot leitnanta pakāpi, ko obligāti vajadzēja izpelnīties trīs mēnešus mācībās jau pēc diplomdarba aizstāvēšanas. Meitenēm diplomus izsniedza, puišiem nē. Tā nu nācās braukt uz Igauniju, Klogu, kur kādā paputējušā karabāzē bija jānodien, lai beigās nokārtotu teorētisku eksāmenu mērķēšanā uz rotaļu poligona. Ar mokām to izpildīju, jo man brilles īsti nebija piemērotas acīm, un paņemt mērķi "dakšiņā", lai pārietu uz šaušanu "na porožeņije" knapi izdevās. Drīzāk jau mani pažēloja. Tiem, kas nesaprot, paskaidroju. Lielgabali šauj, mērķi neredzot, mērķi vēro speciāla vienība priekšējās pozīcijās, kas koriģē uguni. Šaušanas parametrus (stobra pacēlumu, pulvera daudzumu lādiņā, gaisa strāvu kustību dažādos augstumos, korekciju, ko rada Zemes griešanās) izrēķina īpašs apkalpes loceklis - tas arī bija mūsu uzdevums. Kad pirmais šāviņš krīt, ir jānosaka, kur - mērķim priekšā vai aizmugurē. Tad jākoriģē stobra pacēlums, otrais šāviņš - ja tas trāpa mērķim otrā pusē, tas nozīmē, ka mērķis ir paņemts "uz dakšiņas" (ir vēl mazā dakšiņa un lielā atkarībā no tā, kā krīt lādiņi, protams, ja baigi paveicas, arī ar pirmo šāvienu var trāpīt), tāpēc trešo šāviņu atkoriģē pa vidu. Kad mērķis sašauts baterija tūlīt pārceļas uz citu vietu, lai pretinieks arī nepiešauda to. Vispār vesela zinātne, ko tagad visdrīzāk veic datori.
Taču arhitektiem un vispār celtniekiem pēc specialitātes vairāk bija sarunāts pēc tradīcijas, ka mēs tiekam nodarbināti remontdarbos un uzkopšanā. Kā jau izteicos agrāk, sadzīves daži momenti bija drausmīgi, kolektīvās atejas bedres ar baigo smirdoņu un ēdnīca ar dažādām putrām, kur tikai pāris bija normāli ēdamas, bet, ja gadījās pāris centimetru izmēra vārītas cūkgaļas speķa gabali, tad tas iekšā gāja grūti. Laikam neapēsto tām pašām cūkām arī izbaroja, jo kara daļai piederēja arī cūku ferma. Bija arī rīta vingrošana ("forma oģeždi - golij torss" - septembrī diez kas nebija), sabojāju kājas, nemākot kārtīgi autus siet, tāpēc man pēdām varžacis palikušas uz visu mūžu. Bija arī jāšauj, tikai uz haubicēm gan netiku, labi vien bija. Tur bijis viens, aizraujošs moments, kad vienam vājākam zēniņam nesot, lādiņš zemē nokritis - ar detonatoru uz leju. Visi metušies gar zemi, bet, par laimi, grunts bijusi smilšaina. Pāris reizes nācās ar stāvēt sardzē, arī naktī un mācīties pavēles: "Stoj, kto iģjot!", "Stoj, streļjatj budu!" un tad jāšauj. Bet nu, tik traki jau nebija, lai gan mums stāstīja, ka reizēm ir bijuši gadījumi, kad kādi vietējie, lai dabūtu ieroci, ielavās bāzē, un "novāc" sargkareivi. Neteikšu, ka naktī bija omulīgi, jo tu nedrīkstēji visu laiku sargtornī tupēt. Vajadzēja arī - vienam - pa teritoriju staigāt regulāri. Taču vistrakākie piedzīvojumi atgadījās sargu mājā. Kur mūs mācīja vietējais virsnieks un, kur gulējām pāris stundas, kad maiņa beidzās. Atveda divus īstos karavīrus, kas bija, vai nu sadzērušies vai ko salietojušies, jo tos pieķēra, kad tie rāpās elektrības stabā. Viņus ieslēdza gauptvahtes istabā, un viņi tur sāka ālēties, lai laižot šos laukā. Dauzīja sienas un radiatoru. Vietējais virsnieks palika vai traks. Attaisīja durvis, ieskrēja iekšā, notrieca abus gar zemi un sāka spārdīt ar kājām, pa ķermeni, pa galvu, kamēr šie apklusa. Nākošā rītā redzēju vienu, kurš bija atnācis, lai lūgtu piedošanu un remontētu apdauzītās sienas. Seja - zili melna no vienas vietas...
Viss reiz beidzas, un arī Klooga Army. taču tagad es biju leitnants, un oficieriem veselības prasības jau bija ne tik stingras kā karavīriem. Jaunajā gadā, gandrīz pirmā dienā man pienāk pavēste - iet dienēt kā virsniekam uz diviem gadiem. Paldies par kūkām! Es jau pietiekoši biju padomju armiju iepazinis un to karabāzi, kur visi plītēja, kad vien varēja. Vienīgā iespēja izvairīties, likties slimnīcā, lai kārtīgi pārbauda, jo es patiešām nebiju vesels un arī fiziski vājš, negribēju atgriezties no turienes kā kroplis. Dzirdēju kādu stāstu par ārstu, kas salauza kāju, glābdams vienu izdienējušo puisi, kas pārradās no armijas sajucis prātā un mēģināja izlēkt pa logu. Ārsts metās viņam klāt, izglāba, bet kritienā kāju salauza.
Slimnīcā es no citiem vīriem saklausījos daudzus piedzīvojumus armijā, arī par "ģedovščinu". Teica, ka ļoti nelaimējas, ja kara daļā esot daudz aziātu vai kaukāziešu, viņiem pēc parašām lielākais pazemojums ir vīrietim darīt "sieviešu darbus", tāpēc, ja "balto cilvēku" ir maz, tev nākas vergot viņu labā. Tāpat, ja kāds karavīrs izrādās mazāk kareivīgs un raksturā lēnāks, to sāk apcelt visi, kas vien grib. Tā no viena stāsta dzirdēju par tādu gadījumu, ka vienam karavīram visu laiku neļāvuši normāli gulēt pa nakti. Tiklīdz šis iemieg, kāds viņa kaut ko uzmet virsū. Viņš, protams, palika dusmīgs meta prom. Taču tad vienam no mocītājiem ienāca prātā šņorzābaku aiz šņorēm apsiet viņam ap olām, piesardzīgi noņemot segu un bikses. (Miega badā jau cilvēki guļ kā nosisti.) Tad zābaku uzmeta viņam virsū, viņš pamodās un meta to prom, bet cilpa savilkās. Stāstītājs teica, ka savu mūžu nav dzirdējis, ka cilvēks tā kliegtu.
Bija arī virsnieku stāsti, karavīri bija pasākuši naktī, čurāt ejot, neaiziet līdz atejai, bet laist uz kazarmu sienu. Tur bija arī notekcaurule. Tad lūk, kāds no "ofiņiem" pieslēdza strāvu pie notekcaurules. Nabaga karavīrs, pačurāt gribēdams, saņēma triecienu un viņam daikts piebriedis kā zirgam.
Vistrakāko stāstu dzirdēju no viena cilvēka, kas pats to izdzīvojis. Noticis tas kādā tankistu daļā. Viņš redzējis kā viens "ģeds" par kaut ko nemierā ar otru karavīru, kad viņš līdis laukā pa tanka lūku, burtiski ar kāju iestampājis viņu atpakaļ. Stāstītājs meties starpā, lai šo eksekūciju izbeigtu. Taču "vecis" viņam piedraudējis, tas tev tā neizies nesodīti.
Nākošā naktī viņu no gultas izcēluši vairāki "veči", novilkuši kreklu. Tad ar adatā ievilktu diegu šķērsām pāri mugurai, caur ādu izvilkuši to, tā kā abos sānos diegs nokarājies. Tad piestutējuši kazarmās pie sienas un abus galus diegam ar līmlenti pie sienas arī pielīmējuši. Viņš sapratis, ja naktī aizmigs, tad kritīs un saraus ādu. Tā arī visu nakti viņš stāvus pie sienas nostāvējis, kamēr kāds viņu atpestījis.
Man izdevās dabūt tādu veselības slēdzienu, ka mani tomēr arī kā virsnieku neatzina miera laikā par derīgu. Pēc zināmiem gadiem man pat piešķīra vecākā leitnanta pakāpi, par "izdienu". Taču gandrīz visus 80. gadus mani katru gadu tirdīja kara komisariāts, sūtot pavēstes, armijā nesaucot, bet liekot iznēsāt pavēstes citiem un draudot, ja tās nenodošot pēc adresāta un kvorumu nedabūšot, tad pašu tomēr iesaukšot.
Un tu nevarēji pat iepīkstēties pret šo sistēmu, jo tad mierīgā dzīve beigtos. Ne jau visi ir varoņi, kuri saceļas pret sistēmu un iet cietumā, vai nonāk trako namā. Pretīgums pret šo iekārtu man jau bija smacējošs, kad gribējās burtiski kaukt, ejot tās pavēstes dalīt. Ienākot kādā dzīvoklī, kur tev pretī smaidot tipina kāds pāris gadus vecs mazulis, un laimīga jaunā ģimene, bet tev jānodod pavesta jaunajam tētim. Kaut arī tikai kā virsniekam uz diviem gadiem. Neņēma dienestā tikai tos, kuriem divi mazi bērni bija.
Mūs laikos tas ārprāts beidzās, varēju aizmirst visu to militārismu, beidzās arī laiks, kad jebkurā vietā Rīgas centrā varēja apgriezties par 360 grādiem un noteikti kādu PA pārstāvi ieraudzīt. Cilvēks jau cenšas izdzīvot un saglabāt možumu pat tādos apstākļos, tāpēc fotogrāfijās nekādu skumju neredz. Tas laiks jau bija iemācījis patiesās jūtas (kuriem tas viss riebās) tā slēpt kā vislabākajiem aktieriem. Bija jau arī tādi, kam šī sistēma likās laba. Tāpēc jau šodien mēs esam, kur esam, jo cilvēki nav attīrījušies no iepriekšējās iekārtas ēnām.