Tā laikam iegājies. Mūsu ģimenē manas bērnības laikā un pusaudža gados telefona nebija. Vienkārši, kad cēlām māju, mums piedāvāja ievilkt arī telefonu (dabiski, ka mobīlo vēl ilgi nebija). Tēvs atteicās, droši vien tāpēc, ka arī tas maksāja, bet vecāki bija taupīgi līdz badīgumam, citādi māju neuzceltu. Oficiāli: negribēja, ka brīvdienās var zvanīt no darba. Strādāja kokzāģētavā. Vai tā strādāja arī brīvdienās, nebija ne jausmas.
Tā pagāja gadi un vēl augsskolas laikā telefona mums nebija, apakšstāvā vēlāk uzradās, bet tā kā attiecības ar vecākā brāļa ģimeni visbiežāk bija sliktas, tad izmantoju taksofonus, lai sazvanītu kursa biedrus. Padomju laikos tas nozīmēja, ka ~25% gadījumos taksofons bija salauzts, nācās meklēt citu, ~25% gadījumā tas naudu paņēma, bet sakarus nedeva, ~25% gadījumos sazvanīju citu numuru, svešu, bet ~25% gadījumos noskaidroju, ka vajadzīgais cilvēks nav mājās. Pārējos gadījumos izdevās sazvanīt.
Pēc augstskolas sāku strādāt, darbā, protams, telefons bija, sākumā sazvanījos ar kursa biedriem, arī man zvanīja, tācu - gadi gāja, man citi zvanīja arvien retāk, līdz vairs nemaz, arī man pēc pāris gadiem apnika citiem zvanīt, katram sava dzīve. Beigās man zvanīja tikai no mājām, ja bija kas slikts noticis, vai no kara komisariāta, jo mani nepārtraukti divreiz gadā gribēja ņemt armijā, no kā es, saklausījies padomju laiku ģedovšķinas stāstus, visiem spēkiem izvairījos, lai paliktu dzīvs, jo ne jau es biju kāds mākslinieks, kas varētu armijas popgrupā "Zvaigznīte" darboties. Liekas, ka padomju laikā man bija tikai pāris labu zvanu. Viens, kad Lia Guļevska mani uzaicināja uz interviju "Mikrofonā", es biju pasācis rakstīt vēstules dziesmu aptaujām.
Kad sākās tagadējie laiki un viss bruka un juka, pazuda institūts, kur strādāju, kūlos kā mācēju, strādājot šur tur. Ar sakariem arī, kā bija, tā bija. Tad beidzot arī man parādījās mobilais. Izvēlējos "Nokia" un biju apmierināts. Lētēko variantu, protams. Zvanu daudz, bet joprojām zināma nepatika pret telefonu saglabājusies. Pārāk daudz nepatīkamu atmiņu, kā slogs. Vēl sajūta, ka es ar savu zvanu atrauju citus no darba vai atpūtas. Nepatīk man citiem zvanīt! Jo tāpat vien man arī neviens vairs nezvana, faktiski, nekad īsti nav zvanījuši. Tikai, ja kaut ko vajag. Nav nekāda prieka tādus zvanus saņemt.
Drīz iešu, lai atkal pieslēdz sakarus. Tad jau redzēs, vai kāds mani vēlēsies vai ir vēlējies sazvanīt.