Pamaza auguma, padrukns, kailu galvu, ar spēcīgiem sejas vaibstiem – varētu pat teikt, bargs, ja ne smaids, kas bieži apspīd viņa seju. Runa maiga, inteliģenta, jūtama plaša erudīcija daudzās zinātņu nozarēs. Balss klusa. Ļoti rezervēts kustībās, žestos, ģērbts ne pēc pēdējās modes, krekla apkakle virs uzvalka, Uzmanīgs klausītājs, klusi runājošs rakstnieks, kuram bez šaubām piemita spēja iesaistīties sarunās un tāda īpašība, ko šodien apzīmē ar vārdu “harisma”.
Uz ko balstījās daudzus gadus godbijīgā lasītāju attieksme pret Sņegovu? Vienādās daļās cieņa par vīrišķību, ar kādu rakstnieks gāja pa savu grūtībām pilno dzīvi, un sajūsma par drosmi un fantāziju, kas jūtama viņa slavenajā triloģijā. Gandrīz pirms 45 gadiem tolaik ļoti populārajā “Ļenizdata” sērijā “B mire fantastiki i prikļučeņij” iznāca krājums “Helēņu noslēpums”. Autoru vidū – varenie Ivans Jefremovs, Genādijs Gors, brāļi Strugacki, Rejs Bredberijs, Roberts Hainlains. Un blakus viņiem toreiz maz kam zināmais (pat lieliem fantastikas mīļotājiem) Sergejs Sņegovs ar romānu “Cilvēki kā dievi”. Tāds vēl nosaukums! “Es apzināti paņēmu Velsa romāna nosaukumu. Paņēmiens, protams, polemisks... Strīds jau bija, nevis māksliniecisks, bet gan filozofisks. Es esmu pārliecināts, ka cilvēkā ir ielikts kas augstāks...” - daudz vēlāk rakstīja autors.
“Es nemīlu lidot ar pūķiem... Bet neveiklos pegazus vienkārši nevaru ciest...” - lūk tā, pavisam neierasti priekš padomju ZF iesākas romāns. Kā priekšvārdā rakstīja krājuma sastādītāji J. Brandiss un V. Dmitrijevskis: “Romāns burtiski apžilbina ar ieceres mērogu un attēlotajiem grandiozajiem notikumiem... Visumu vago Zvaigžņu Arkli – gigantiski kosmiskie kuģi, kas pārvērš Telpu vielā, sasniedzot milzīgus ātrumus. Ir atklātas milzums civilizāciju ar neatkārtojamām un savdabīgām saprātīgās dzīves formām... ”
Kā Sņegova kosmiskā opera, neskatoties uz visādu piekasīšanos, tomēr ieraudzīja dienas gaismu Padomju Savienībā? Toreiz taču balli rīkoja ne tikai stūrgalvīgie retrogradi un pajoliņi... Bet šis romāns (“filozofiskā - pasauli izzinošā garā”) attēloja, kā saduras divi visai argumentēti viedokļi: nekāda cēluma uz cilvēka interešu rēķina versus cilvēks visam saprātīgajam un labajam Visumā ir draugs un palīgs (progresors)...
Lido laiks, jubileja pēc jubilejas... Tomēr, šī ir īpaša, gadsimta. Nākošais rakstnieks piedzima 1910. gada 23. jūlijā (pēc vecā stila) Odesā un viņu sauca Sergejs Aleksandrovičs Kozerjuks, bet padomju pasi viņš ieguva kā Sergejs Josifovičs Šteins. Bet Eiropā pazīstams kļuva jau kā Sergejs Sņegovs. Kaut kāda putra?
Sergejs Aleksandrovičs piedzima strādnieku-zemnieku ģimenē: māte no zemniekiem, strādāja par avīžu pārdevēju; tēvs, pa pusei grieķis, pa pusei vācietis Aleksandrs Kozerjuks bija atslēdznieks, bet 1920-tos gados kļuva par čekistu. Taču vecāki izšķīrās un nākošā rakstnieka māte apprecējās ar žurnālistu Josifu Šteinu, kas atšķirībā no īstā tēva, nopietni ķērās pie audžudēla izglītošanas. Tieši viņš piespieda puisi, kas bija izslēgts no ģimnāzijas otrās klases, mācīties tālāk un tieši viņa iespaidā Sergejs vēl jaunībā nolēma gūt panākumus uzreiz filozofijā, fizikā un beletristikā.
Mācoties institūta fizikas fakultātē, viņš patstāvīgi sāk studēt filozofiju, raksta dzejoļus. Divdesmit gadu vecumā saraksta traktātu “Dialektikas problēmas”, pēc tam, kad to bija izskatījuši speciālisti-filozofi, seko pat tiem laikiem neparasta Ukrainas izglītības tautas komisāra pavēle: iecelt studentu-fiziķi par diamata [dialektiskā materiālisma -t.p.] pasniedzēju filozofijas katedras docenta amatā! Divus gadus Sergejs Šteins “docentē” dažādās augstskolās, savienojot pasniedzēja darbu ar studijām fizfakā [fizikas fakultātē – t.p.]. Taču laiki sāk mainīties, pēkšņi arī viņa lekcijās tiek atrastas “novirzes no īstā marksisma” un mēri tiek pieņemti nekavējoši: aizliegt pasniegt marksismu-ļeņinismu un izslēgt no komjaunatnes.
Pabeigt izglītību tomēr izdodas. 1932. gadā Šteins pabeidz Odesas Ķīmijas-fizikas-matemātikas institūtu un iegūst specialitāti inženieris-fiziķis. Nākošā gadā viņš aizbrauc uz Ļeņingradu, strādāt rūpnīcā “Pirometr” par inženieri-pētnieku un nepamet radošās tieksmes.
Taču ārēji sekmīgā dzīve nav gara. Ļeņingradā pēc Kirova slepkavības kļūst nemierīgi... 1936. gada jūnijā Sergeju Šteinu kopā ar diviem “līdzdalībniekiem” (pazīstamu vecāku bērniem) apcietina pēc tajos laikos tipveida apsūdzības pretpadomju propagandā un teroristisku aktu gatavošanā... Gandrīz gads bēdīgi slavenajos cietumos: Lubjankā, Butirkos, Ļefortovo... “Pēc tam sāka stiepties “termiņa” cietumu un nometņu ķēdīte – Vologda (1937.-1938.), Solovki (1938.-1939.), Noriļskas LDN (labošanas darbu nometne, 1939.-1945.). Pēc tam nometināšana Noriļskā (1945.-1951.), kas 1951. gadā pārvērtās par beztermiņa trimdu līdz 1954. gadam – vispār 18 gadi zem preses,” - vēlāk atceras rakstnieks. Kā rakstīja Brežņeva laikos: “ņēma dalību slavenā Noriļskas metalurģiskā kombināta būvē”. Pēc pusgadsimta rakstnieks Sņegovs publicē savus slavenos “Noriļskas stāstus”, tagad var uzzināt kā tad tur īstenībā ir bijis, kāda bija “reālās dzīves fantastika”...
Pat nometnēs un trimdā Sergejs Šteins centās studēt zinātnes sasniegumus! Interesējās par deitērija (smagā ūdens) fiziku, galvā veica aprēķinus. Kad sāka būvēt deitērija rūpnīcu, Sergeju ieceļ par laboratorijas vadītāju. Šteins nopietni nodarbojās ar kodolfiziku, var teikt “piedalās padomju atombumbas radīšanā”. Bet galvenais viņa dvēseles miera avots kļūst poēzija. “Visus šos gadus es daudz rakstīju dzejoļus – gandrīz 8000 rindas, - radīju tēmu uzmetumus, kas vēlāk kļuva par manu ziemeļu un fantastisko romānu un garstāstu sižetiem. Dzejoļi cītīgi tika slēpti no cietumsargu acīm pārbaužu laikā. Tiem priekš manis bija īpaša loma dzīvē – tā bija vienīgā iespēja turpināt intelektuālu eksistenci”.
Gan pavasara dobās balsis,
Nakts mokošs maigums,
Kā malārijā karsti sapņi -
un vīzijas pat nomodā...
Aiz loga kļava klusi dun,
Un pinas zvaigžņu ceļi,
Un gaiss kā buljons barojošs
Ir nemiera un trauksmes baktērijām.
S.A. Sņegova vienīgā poēzijas grāmata, krājums “Īstenība un vīzijas”, iznāk jau pēc autora nāves, 2001. gadā kā kolekcijas izdevums poētiskās sērijas “Alternatīvais Pegass” ietvaros.
Kā balvu par darbu Šteinu pirms termiņa atbrīvo no nometnes un no 1945. gada jūlija viņš (jau kā trimdinieks) strādā nupat kā dibinātajā atomrūpniecībā, taču modrie čekisti arī šoreiz iejaucas un sagrauj viņa plānus, piespiežot izbeigt nodarboties ar zinātni, citādi draud jauns apcietinājums, šoreiz jau kā “amerikāņu spiegam”... Kā vienkāršs kalnu-metalurģiskā kombināta inženieris Sergejs Aleksandrovičs strādā līdz 1954. gadam. Pēc Staļina nāves viņu atbrīvo no trimdas, 1955. gadā reabilitē, taču zinātnē viņš tomēr neatgriežas. Piecdesmitajos gados viņš visus savus spēkus velta literatūrai un kādā no sniegotajām ziemām rodas arī viņa pseidonīms, kas kļūst par viņa īsto vārdu.
Pirmais Sņegova stāsts (ne fantastisks) ierauga gaismu, kad debitantam jau ir 45 gadi. 1956. gadā iznāk pirmā grāmata “24 stundas”, bet 1957. gadā “Novij mir” publicē romānu “Polārajā naktī”. No šī brīža Sņegovs nodarbojas tikai ar literāru darbu. 1959. gadā viņu uzņem PSRS Rakstnieku savienībā, viena pēc otras iznāk viņa grāmatas, kurās attēlotas rakstniekam labi pazīstamas ainas: dzīve un darbs Tālajos Ziemeļos, GULAG-a ekstremālajos apstākļos. Īsto patiesību rakstnieks teikt nedrīkstēja, taču viņš arī nemeloja, bet kritiskajos momentos vienkārši klusēja...
1958. gadā Sergejs Sņegovs kopā ar otro sievu, kas bija jaunāka par viņu par 17 gadiem un diviem maziem bērniem pārceļas uz dzīvi uz Kaļiņingradu, kur arī dzīvo līdz pašai nāvei. Vienā no Kaļiņingradas [ bijušās Kēnigsbergas – t.p.] krājumiem 1964. gadā gaismu ierauga viņa pirmais ZF-publikācija – pamflets “Profesora Krena trīsdesmit divi veidi”.
Runā, ka rakstīt fantastiku rakstnieks sāka ne jau no labas dzīves. Pēc pāris graujošiem rakstiem “Ļiteraturnaja gazetā” Sņegovs nokļūst “melnajos sarakstos”, bet viņa reālistisko prozu vienkārši pārstāj publicēt... Negribot melot, viņš pievēršas vairāk neitrālākam žanram. Taču nejaušā ienākšana ZF atnes lielisku rezultātu – lasītāju mīlestību, romānus un garstāstus, kas kļuvuši par ZF klasiku un tulkoti desmitās valodās. Gluži kā “Hainlaina kazusā”! Pats rakstnieks atzīmē, ka mīlējis fantastiku jau no bērnības, bet pats pievērsies tai tikai tāpēc, ka ZF bija mazāk pakļauta cenzūrai.
Tā viņam likās tajā laikā. Un viņš aizrautīgi strādā pie sava galvenā ZF-romāna.
“Doma uzrakstīt kaut ko fantastikas žanrā man bija jau, pirms es sāku nodarboties ar literatūru. Tā pārvērtās par nepieciešamību, kad es sāku iepazīties ar pēckara aizrobežu ZF... Man gribējās izmēģināt sevi ZF. Es nolēmu aprakstīt tādu nākotni, kurā man pašam gribētos dzīvot,” - Sņegovs rakstīja vēstulē G.M. Praškevičam 1988. gadā.
Ceļš uz pirmās epopejas grāmatas “Cilvēki kā dievi” publikāciju nebija vienkāršs, to atraidīja Kaļiņingradas un trīs Maskavas izdevniecības. “Pret to rakstīja asas recenzijas Kirils Andrejevs, Arkādijs Strugackis... Es nolēmu, ka pametu ZF, te man nekas nespīd...”Tikai nejauši rokraksts no kritiķa Šteinmana nokļūst pie literatūrzinātnieka Dmitrijevska, bet tas uzstāj, lai to nodrukā krājumā “Helēņu noslēpums”.
Lasītāji romānu uzņem uz urrā. Rakstniekam sāk pienākt daudzas vēstules ar lūgumiem uzrakstīt turpinājumu. Sņegovs cīnās ar naudas trūkumu, tāpēc raksta turpinājumu “Zvaigžņu biezokņos”, kas pirmo reizi tiek publicēts krājumā “Iebrukums no Perseja” (1968.). taču lasītājiem arī ar to nepietiek un viņi atkal pieprasa turpinājumu un drīz [?! - t.p.] parādās “Atpakaļejošā laika gredzens” (tāda paša nosaukuma krājumā, 1977.). “Lai neprasītu vēl ceturto daļu, es trešajā daļā nogalināju daudzus varoņus...” - vēlāk rakstnieks atzīstas. [Personīgais viedoklis, trešā daļā tiešām jūtams, ka autors raksta ar piespiešanos – t.p.] 1971. gadā Kaļiņingradā pirmoreiz abas pirmās daļas iznāk atsevišķā grāmatā, bet pirmais visu trīs daļu izdevums vienā grāmatā nāk klajā 1982. gadā izdevniecībā “Ļenizdat”. [Tagad pirmā daļa iegūst nosaukumu “Galaktiskais poligons”, bet otrā - “Iebrukums no Perseja” - turklāt, lai visas grāmatas izdotu vienā sējumā, autors jūtami saīsina daļu tekstu, pirmās daļas pat par 15%. Toreiz poligrāfijā vēl nebija tādu iespēju kā tagad - t.p.] Neievērot šo fundamentālo, 700 lappušu jaunās utopijas, piedzīvojumu kosmofeierijas un daiļliteratūras filozofiskā traktāta sakausējumu nebija iespējams un 1984. gadā S.A. Sņegovs saņem galveno (un tajos laikos vienīgo) pašmāju žanra balvu - “Aelitas” prēmiju.
Kaut arī komunistiskās utopijas un zvaigžņu karu sintēzi nevar nosaukt par simts procentīgu veiksmi (nākotnes ainas, varoņu socioloģija un psiholoģija zaudē batāliju ainu dinamikai, kas tajos gados pēc mēroga nerada sev nekādu konkurenci padomju ZF), tomēr triloģija pelnīti tiek uzskatīta, ne vien par Sņegova-fantasta galveno sasniegumu, bet arī par vienu no pašiem nozīmīgākajiem padomju fantastikas utopiskajiem sacerējumiem 1960.-1970. gados. Zīmīgi, ka ideja par telpas un vielas ekvivalenci, kas kļuva par pamatu fantastiskajam pieņēmumam par “Zvaigžņu Arklu” virsgaismas ātrumu, Šteinam radās Vologdas cietumā...
Triloģija divas reizes tika izdota 1980-tajos gados, piecas reizes pagājušā gadsimta 90-tajos un trīs reizes jau mūsu gadsimtā.
Pēc neapšaubāmajiem romāna panākumiem Sņegovs koncentrē lielāko daļu no saviem radošajiem spēkiem uz fantastiku, 1977.-1989. gadā iznāk pieci viņa ZF-stāstu un garo stāstu krājumi. Taču, ak vai, tie paliek kosmiskās epopejas ēnā un tiem tādu panākumu nav. Bez visa tā, 1980-tajos gados S.A. Sņegovs daudz dara kā viens no leģendāro Maļejevas semināru, kas tiek rīkoti jaunajiem fantastiem, vadītājiem.
1991. gadā rakstnieks pabeidz darbu pie otra ZF-romāna, taču “Diktators jeb Ne mūsu Dieva velns” iznāk tikai pēc Sņegova nāves. Kā arī romāns “Hrononavigatori” (1996.).
Pašam rakstniekam fantastika nebija galvenais vai, precīzāk sakot, vienīgais interešu vektors. Pēc garstāsta par Kurčatovu “Atbrīvotais Prometejs” (1972.) akadēmiķis J.B. Zeļdovičs lika priekšā Sņegovam sarakstīt grāmatu par padomju kodolpētniekiem. Akadēmiķis G.N. Fļerovs pat iegūst specatļauju rakstniekam, lai tiktos un sarunātos ar kodolfiziķiem un Sņegovs intervē simt divdesmit zinātniekus! Un, beidzot, 1979. gadā tiek izdots “vēsturisks garstāsts par laikabiedriem” “Radītāji” - par padomju atombumbas radītājiem Fļerovu, Zeļdoviču, Haritonu. Uz septiņdesmito dzimšanas dienu rakstnieku apbalvo ar “Goda zīmi”, Sņegovs raksta “Radītāju” otro daļu, taču to neizlaiž cauri cenzūra.
Brīvajos 1990-tos gados Sņegovs demonstrē jaunu, negaidītu sava talanta šķautni, izdodot grāmatu par noziedznieku slengu “Valoda, kas neieredz” (1991.).
1994. gada februārī rakstnieks mirst. Jau pēc viņa nāves, 1996. gadā niecīgā tirāžā dienas gaismu ierauga viņa atmiņu grāmata “gadsimta vidū (Cietumā un zonā)”, bet pēc 11 gadiem – plašs memuāru sējums “Esības grāmata”, kuru Sergejs Aleksandrovičs rakstīja visus dzīves pēdējos gadus. Rakstnieka pēcnāves mantojumā pat ietilpst arī filozofisks traktāts jambos “Natura naturans”!..
Nometņu pagātne nav apslāpējusi viņa mīlestību uz dzīvi... Lieliskus vārdus dzīves nogalē ir teicis rakstnieks un cilvēks Sergejs Aleksandrovičs Sņegovs: “Es jau sen nevienu nebaidos... Man nav par ko kaunēties...”
Saites:
http://de.wikipedia.org/wiki/Sergei_Alexandrowitsch_Snegow
Grāmatas internetā (krieviski), atkodēt Cyrillic (Windows -1251):