Man prātā viena atbilde – notiek tāpēc, ka par grāmatām tiek runāts pārāk maz. Nožēlojami maz! Ja būtu mana teikšana, sen jau notiktu grāmatu ziņas, izdevēju ziņas, bibliotēku ziņas un lasītāju ziņas visos TV, radio, internetos, uz afišu stabiem un krogos – VISUR! Ar likuma spēku!
Re, kā man gadījās - biju iedomājusies, ka esmu izlasījusi visas latviešu valodā iztulkotās Magdas Sabo grāmatas. Visas, izņemot „Cūku bēres”, tās nekur nav atrodamas. Bet NĒ! Izrādījās, ka ir vēl viena Sabo grāmata, kuru kaut kā palaidu garām, neizlasījusi. Kādā diskusijā to pieminēja Anta Rugāte, paldies par to! Tad Anita Šteinberga te ielika ļoti kārdinošu aprakstu, beidzot esmu izlasījusi arī es!
Īpaši daudz neizteikšos, jo Anita uzrakstījusi gana izsmeļoši (ierakstiet meklētājā „Mirlis” un vienā mirklī dators jums piedāvās šo ierakstu). Pievienošu tikai kādus citātus, ceru, ka tie ieinteresēs kādu no potenciālajiem grāmatas lasītājiem.
Piebildīšu vēl tikai to, ka būtu labi zināt kaut ko par Trojas karu, kaut ko par Vergīlija „Eneīdu”. Būtu labi, bet ... nav obligāti, jo pēcāk romāna vēstījums aizies savu ceļu, kas ir pārsteidzoši mūsdienīgs un aktuāls. Tur ļoti labi pateikts par politikas virtuvi, propagandas mehānismiem un tādām lietām. Vēl – šī grāmata varētu patikt tiem, kas prot novērtēt smalku ironiju. Piebildīšu vēl to, ka oriģinālvalodā šī grāmata ir izdota 1990. gadā. Un 1990. gada maijā Ungārijā notika pirmās brīvās parlamenta vēlēšanas. Tā tāda viela pārdomām.
Kas tas par īpašumu, kuram saimnieks nevar apstaigāt robežas, valdniekam jāpārzina visi aitu, zirgu, cūku ganāmpulki, katrs aramzemes stūrītis, jāzina, kura vietiņa kam derīga, kur iznīdēt, kur saudzēt mežu (..) /34.lpp./
(..) melot prot ikviens arī bez honorāra, turpretim tam, kurš saņem naudu, jārunā patiesība(..) (123.lpp.)
(..) tu strādāsi, palīdzēsi, reizēm pati veiksi valdnieka pienākumus, un to, ko tu darīsi: kara lietas, ārlietas, iekšlietas, finanses, vienalga ko, sauc par politiku. Taču ikvienā tavā akcijā būs kāds blēdības elements. (86.lpp.)
(..) jo mazāka ir kāda tauta, jo lielāka tās pašapziņa, ja tautiņa ir gluži nenozīmīga, tad taisni izmisīgi tiek izgudrots kas tāds, kas agrāk vai vēlāk iejūsmina iedzīvotājus (..)(86.lpp.)
(..) tomēr tā izdzīvošana tev jāiemācās, citādi tu nespēsi, bez aizsardzības metožu apgūšanas nespēsi cīnīties pret pasaules attapīgajiem un no negaidītas puses virzītajiem uzbrukumiem, likdama priekšā kā vairogu tikai augstās morāles jēdzienus, sak, cildens upuris, dārgais varonis (..) Izvēloties izdzīvošanas līdzekļus, diemžēl tev jāskatās, kurš dod atrisinājumu, neievainodams tavu ētiku. (129.lpp.)
Tad debesu ass pagriezās, horizonts nobāla aiz diendienā atkārtota prieka, pie kura nevar pierast, jaunā diena pildījās ar gaismu, uzplauka jaunas ēnas, jauns reibums, jauns rūgtums, ik diena taču nāk ar pilnu maisu; ja mūsu debesu valdniece Ananke noliecas pie tevis un atraisa aukliņu, ar ko maiss aizsiets, tad plūst ārā brīdis, kas ar savu straumi aiznes mūs pie jauniem notikumiem (..)(219.lpp.)
Lai viņi dzied, ko grib, tas nekas, ja varianti dažkārt būs pretrunīgi, liec mieru dzejas brīvībai, nav vērts tā, kas nāks pār tavu galvu, ja mēģināsi ietekmēt. Dzejnieks ir viltīga radība, kaut kā izmanās atstāt koka mizā savu izsisto zobu zīmes, tev nesalasāmas, ar burtiem, kurus atšifrēs tikai nākamās paaudzes tālā nākotnē. (217.lpp.)
Nejauc Galma dziedoņus ar klejojošiem rapsodiem. Rapsods dažreiz mirst badā, Galma dziedonis – nekad, viņš nopelna savu maizes mazumiņu ar dzeju, prozu, pantomīmu, tempļa izrāžu scenārijiem, vienmēr pielāgodams mainīgos pantmērus vēlamajam. Galma mākslinieki ir praktiski. (153.lpp.)
(..) pēclaikos vienmēr mums prasīs par visu norēķināties, uzmanies, vienmēr dod rapsodiem kādu sirdi aizkustinošu pieturas punktu. Vēsturnieki gan to vienā mirklī apstrīdēs, bet ko ir vērta vēsturnieku versija gadījumā, kad pilnā skaistumā izpaužas literāra veidojuma spēks (..) būs karš (..); lai notiktu cilvēku izkaušana, nepietiek atsaukties uz saimniecisko stāvokli, vajadzīgs arī morālais pamatojums. (79.lpp.)
(..) pastāv tāds stereotips vīriešu sapnis par sievu, dievbijīgu vilnas vērpēju, kurai ap kautri pietvīkušo seju plīvo svaigas maizes un cepumu smarža, kurai pietiek laika aprūpēt vīru pat tad, ja lalinošs bērns sauc rotaļāties. (107.lpp.)
https://www.facebook.com/groups/151283348860960/posts/393699637952662/
Arī te.
https://www.goodreads.com/book/show/1096646.A_pillanat
Magda Sabo (ungāru Szabó Magda; 1917. gada 5. oktobris, Debrecena — 2007. gada 19. novembris, Kerepesa) — ungāru rakstniece.
Biogrāfija
Magda Sabo dzimusi 1917. gadā. 1940. gadā viņa absolvēja Lajos Kossuth universitāti vecajā kalvinistu pilsētā Debrecenā (viņa universitāte arī izauga no 16. gadsimta kalvinistu koledžas), saņēma diplomu par latīņu un ungāru valodas pasniedzēju. Viņa mācīja kalvinistu skolā meitenēm Debrecenā.
1945.-1949.gadā viņa kalpoja Reliģisko lietu un izglītības ministrijā. 1947. gadā viņa apprecējās ar rakstnieku un tulkotāju Tiboru Szobotku (1913-1982).
Viņa debitēja dzejā ("Jērs", 1947; "Atgriešanās pie cilvēka", 1949). Viņa bija biedre rakstnieku lokā, kas grupējās ap žurnālu "Jauns mēness" (Jānoss Pilinskis, Geza Ottliks, Ivans Mandijs, Agnese Nemesa Nagi) un aizstāvēja humānistisko izpratni par rakstīšanu kā personisku morālu atbildību un garīgas pretestības veidu totalitārismam, tās visas tika atzītas 20. gadsimta beigu ungāru literatūras klasikā. 1949. gadā rakstniece saņēma Ungārijas autoritatīvāko literāro balvu – Ferenca Baumgartena balvu, taču politisku apsvērumu dēļ varas iestādes šo balvu anulēja. Par komunistiskās partijas ienaidnieci atzītā Magda Sabo tika atlaista no ministrijas. Viņa atgriezās kalvinistu meiteņu skolā. Līdz 1958. gadam Magda Sabo palika nepublicēta, un viņas vīram tika atņemts darbs. Šajā periodā viņa pārgāja uz prozu, galvenokārt romānu. Viņair arī vairāku drāmu, stāstu grāmatu (arī bērniem), eseju autore angļu literatūras tulkotājaŠekspīrs, Galsvortijs).
No Vikipēdijas.