Šobrīd uz skumjo jautājumu beidzot iespējams sniegt mundrāku atbildi – tā vairs nav, ka nekā nav, jo – klajā nācis apgāda Zvaigzne ABC 2007. gada bērnu un jaunatnes oriģinālliteratūras literatūras konkursā prēmētais apjomīgais fantāzijas romāns jauniešiem “Pūķa dziesma”. Krāšņais, mākslinieces Agijas Stakas ilustrētais sējums ar teju vai 600 lappusēm teksta vēl jo interesantāks šķiet tāpēc, ka autore, franču filoloģijas studente Laura Dreiže, to sarakstījusi laikā no 15 līdz 17 gadu vecumam, proti, būdama gan savas literārās varones, gan galvenās mērķauditorijas vienaudze.

Gados jauno fantāzijas autoru fenomens pasaulē nav retums – arī latviski iznācis gan trīspadsmitgadīgās francūzietes Flāvijas Bižoras darbs “Trīs maģiskie akmeņi”, gan  17 gadus vecās londonietes Raenonas Lasitjē kiberpanka žanra romāns “Datorcilvēks Haks”, gan piecpadsmitgadīgā itāļu “brīnumbērna” Kristofera Paolīni triloģijas “Eragons” pirmais sējums. Būdama aizrautīga lasītāja, Laura Dreiže atzīst, ka viņas iecienītākie fantāzijas autori ir žanra pamatlicējs Dž.R.R. Tolkīns un mūsdienu rakstnieks, cikla “Ledus un uguns dziesma” autors Džordžs Mārtins, lielu ietekmi atstājuši arī Harija Potera piedzīvojumi, ar kuriem jaunā rakstniece uzaugusi. Tomēr tieši līdzaudžu panākumi literatūras lauciņā mudinājuši nepadoties, “mēģināt pašai sasniegt ko līdzīgu”, jo meitene ar fantāzijas sacerēšanu nodarbojusies jau kopš 10 gadu vecuma.

Tomēr ne visiem, kas bērnībā un jaunībā pierakstījuši klades un burtnīcas ar iedomu tēlu piedzīvojumiem, lemts redzēt savus darbus grāmatnīcu plauktos. “Pūķa dziesma” ir darbs, kurā jūtams briedums un kvalitāte – par to liecina piesātinātā iztēle, rūpīgi izstrādāts paralēlās pasaules veidols un bagātīga valoda. Neparasts ir fakts, ka romānā aprakstītās pasaules kultūra ir tuvu radniecīga viduslaiku Japānas kultūrai - sākot ar personvārdiem un beidzot ar ieroču nosaukumiem. Autore atzīst, ka laikā, kad sāk tapt  "Pūķa dziesma", aizrāvusies ar japāņu animāciju, kas kalpojis par izejas punktu, lai sāktu interesēties arī par citām ar Japānu saistītām tēmām - tās mūziku, paradumiem, vēsturi utt. “Uzzinātais mani ļoti saistīja, un kādā brīdī apjautu, ka tā būtu lielisks fons plānotajam darbam,” atzīst jaunā rakstniece, piebilstot, ka viņu kā melomāni “Pūķa dziesmas” tapšanas laikā iedvesmojušas arī holandiešu simfoniskā metāla grupas "Within Temptation" balādes.

Atbilstoši klasiskam fantāzijas darbam, “Pūķa dziesmas” darbība risinās pasaulē, kādu nesastapt uz zemeslodes kartes – Iridiānā. Vienkārša krodziņa apkalpotāja Kimiko negaidot tiek izrauta no ierastās dzīves un iemesta piedzīvojumu un briesmu pilnā pasaulē, kur netrūkst ne burvju un raganu, ne pārdabisku dzīvnieku un noslēpumainu ienaidnieku. Garumgarā ceļojumā Kimiko jāatklāj savs liktenis un dzīves patiesās vērtības, piedzīvojumos iesaistās arvien jauni tēli, netrūkst ne politisku, ne mīlas intrigu... un vai arī pati Kimiko maz ir tā, par ko visu mūžu sevi uzskatījusi?

Tiem, kam šķiet, ka tas viss kaut kur jau lasīts, jāatceras, ka fantāzija kā formulu literatūras žanrs vispār izmanto noteiktu un diezgan ierobežotu elementu spektru. Apsveicamas ir autores pūles atsvaidzināt klasiskās sižeta komponentes, neizmantojot jau gatavu formulu arsenālu – piemēram, varoni pavadošajā tēlu grupā ietilpst nevis klasiskais trio “burvis, elfs un rūķis”, bet kareivīgs, blonds dēmons, runājošs vilks un divgalvaina hidra, kuras dubultā un visai kašķīgā personība lasītājam sagādā ne mazumu jautru brīžu. Tiesa, jaunā rakstniece nav centusies likt lietā ironiju un postmoderni apspēlēt žanra klišejas, bet, domājams, tāds arī nav bijis darba mērķis.

Slavējami ir tas, ka sižeta temps ne uz mirkli neatslābst – varoņi tiek nemitīgi ierauti arvien jaunos sarežģījumos, tomēr pārblīvētības sajūta nerodas. Stāstījums ir veikls un iztēles bagāts – īpaši uzteicama ir paralēlās pasaules tēla izstrāde, kur jūtama rūpīga iedziļināšanās un pūles radīt ticamu vidi ar īpatnu ģeogrāfiju, politisko struktūru, valodām, rasēm un paradumiem. Plašā tēlu galerija gan neizbēgami nozīmē, ka ne visus izdevies vienlīdz detalizēti attīstīt – daļa paliek tikai epizodisku statistu līmenī –, kā arī loģiski pabeigt visas ar tiem saistītās sižeta līnijas. Vietumis romānā manāms daudzvārdīgums, atsevišķas epizodes tikai iegūtu, ja tiktu saīsinātas – īpaši tas attiecas uz Kimiko un jau pieminētā glītā dēmona pusaudzisko un samērā kaitinošo ķīvēšanos par neko, kas romāna sākumdaļā atkārtojas teju vai ik pēc pāris lappusēm.

Tomēr kopumā jāsecina, ka nedz rakstniekam Berelim, nedz Harija Potera faniem vairs nav pamata skumjiem jautājumiem – “Pūķa dziesma” ir visai sparīgi zaļš asns līdz šim visai trūcīgi apsētajā latviešu fantāzijas dobē.