Karš ilga 60 gadus

Taču pie putniem mēs vēl atgriezīsimies, bet sāksim ar ko citu. Sēžamies laika mašīnā un dodamies uz XIII gadsimtu, uz mazu valstiņu Langedoku. To apdzīvoja albigojieši, kuri bija patāvīga kairinājuma avots katoļu baznīcai. Viņu mācība, kuru baznīcnieki dēvēja par albigoriešu ķecerību, nekādi nesaskaņojās ar pieņemtajiem kanoniem. Liktos, padomā tik – problēma. Lai taču sev dzīvo savā sīkajā Langedokā. Taču nē, baznīcnieki gulēja un sapņoja, kā apspiest albigojiešus, ar sakni izraut ķecerību, un laicīgā vara atbalstīja viņu agresīvo noskaņojumu.

1209.gada jūlijā karalis Filips II un Romas pāvests Inokentijs III savāca 50-tūkstošgalvainu karaspēku un iebruka Langedokā. Viņi cerēja uz blickriku, maksimums divas nedēļas kara, jo ko gan varēja albigorieši pretstatīt pretinieka spēkiem? Taču agresori smagi kļūdījās. Divu nedēļu vietā karš turpinājās 60 gadus. Trīs karaļi un divi pāvesti nomainījās pa šiem gadiem, bet karš tik risinājās un risinājās. Tikai pēc sešām desmitgadēm beidzot nogurusī Langedoka kapitulēja.

Jebkuras kara operācijas veiksme nosakās vispirms ar iznformētību par pretinieka nodomiem. Taču nekas karā nenoveco tik strauji, kā operatīvās ziņas. Bet Langedokā tās saņēma bez aizķeršanās – laikmetā, kad nebija ne radio, ne telegrāfa, ne bezpilotu lidmašīnu, pat ne pasta baložu... Stop, bet varbūt, bija tomēr telegrāfs? Jā, bija, un tas darbojās pēc tik negaidīta principa, ka vēl joprojām iedzen pētniekus strupceļā.

Zibenīgie gliemeži

Kā gan tas ir iespējams: paši lēnākie radījumi uz pasaules un pēkšņi zibenīgie? Lai saņemtu atbildi uz šo jautājumu, mums nāksies no jauna iesēsties laika mašīnā un pārnesties uz XIX gadsimta sākumu. Tieši tad franču arheologs-amatieris Anrī Fabriciuss veica albigorejiešu pils izrakumus. Viņam palaimējās atrast labi saglabājušos rokrakstu, kurā, cita starpā, viņš atrada tā paša “telegrāfa” aprakstu.

Šīs mašīnas darba mehānisms bija pāris gliemežu. Viņus atdalīja vienu no otra, vienu pāra gliemezi ievietoja ziņojuma nosūtīšanas punktā, otru – saņemšanas punktā. Ja viens no uzņemošās puses gliemežiem sāka izrādīt aktivitātes pazīmes, to ievietoja trauciņā, kurā bija atzīmēti burti. Gliemezis līda pa trauciņu un pie viena no burtiem apstājās. Pēc tam pie nākošā, un tā kamēr netika nodots viss teksts. Kā gan tika sasniegts šāds efekts? Lūk, tā. Nosūtīšanas punktā operators iesēdināja savu gliemezi tādā pat trauciņā un viegli to durstīja ar spraužamadatu. Patraucētais gliemezis devās ceļā, kad tika sasniegts vajadzīgais burts, operators no jauna viņu durstīja. Gliemezis sastinga. Tajā pat mirklī sastinga arī saņemošās puses gliemezis. Atgriezeniskā saite izpaudās analoģiskā veidā.

Fabriciusa paziņojums izraisīja satraukumu zinātniskajā pasaulē. Kāds pieņēma to par mistifikāciju, cits par arheologa-amatiera, kurš nespējot atšķirt viltotu dokumentu no īsta, kļūdu, vēl kāds par neeksistējošu XIII gadsimta projektu.

Bet 1878.gadā vācu fiziķis Hugo Caimans veica sēriju interesantu eksperimentu. Viņš sakartoja gliemežus rindiņā tā, lai viņi saskartos viens ar otru, bet pēc tam sakairināja pirmo gliemezi ar vāju elektrisās strāvas impulsu. Salecās arī pārējie gliemeži ķēdītē. Pēc tam Caimans gliemežus iznēsāja pa dažādām istabām un atkārtoja eksperimentu. Visu gliemežu reakcija bija vienāda. Tā laika publikāciju vidū mēs atrodam liecības par tamlīdzīgiem eksperimentiem, kurus veikuši franči Žans Beno un Alens Allikss. Viņi mēģināja izveidot gliemešu saiknis starp Eiropu un Ameriku. Pēc viņu apgalvojumiem, telegrāfs darbojās!

... Bet lūk padomju entomologam Fabri bija ne līdz gliemežiem. 1930-jos gados viņš pētīja tauriņus. Viņa izvēlētā suga bija reti sastopama Krievijā, kas atviegloja novērojumus. Fabri iezīmēja tēviņu, bet mātīti ievietoja būrī un aiznesa pieklājīgā attālumā, reizēm līdz astoņiem kilometriem. Neskatoties uz tādu distanci, tēviņs uzreiz izgāja uz pareizā ceļa un lidoja pie mātītes praktiski taisnā līnijā. Kā kaut kas tāds bija iespējams? Atstāsim šo jautājumu pagaidām bez atbildes un atgriezīsimies pie putniem, ar kuriem mēs sākām savu vēstījumu.

Magnētiskās teorijas krahs

Neilgi pirms rudens pārlidojuma pētnieki pārveda stārķus uz tām vietām, no kurām nokļūt līdz ziemas dzīvokļiem nācās pa pavisam citu ceļu. Taču ne tik viegli izrādījās stārķus apmānīt. Viņi no sākuma nekļūdīgi atgriezās uz viņiem ierasto “ģenerālo ceļu”, bet pa to devās tālāk tā, it kā nekas nebūtu bijis.

Mēs pieminējām par sabrukušo teoriju, saskaņā ar kuru putni orientējas pēc magnētiskā lauka. Tagad sīkāk pastāstīsim, kādā veidā to izdevās apgāzt. Vācu zinātnieki veica eksperimentus nevis ar stārķiem, bet ar maziņu gājputnu ķauķi. Tika uzkonstruēts speciāls būris ar deviņiem saistītiem nodalījumiem, viens bija izvietots centrā, astoņi citi tam apkārt. Ķauķis atradās centrālajā nodalījumā, uzvedās mierīgi un pret citiem nodalījumiem neizrādīja nekādu interesi. Tā bija līdz tam laikam, kamēr nepienāca laiks aizlidot. Bet kad augusta beigās tas iestājās, putniņš sāka uztraukties un pārvietojās uz būra austrumu nodalījumu. Tieši šajā virzienā lido ķauķi no Vācijas uz Āfriku caur Spāniju un Gibraltāru. Pa ceļam viņi apliecot Vidusjūru, kas mazam radījumam ir nepārvarams šķērslis, lido vairāk uz dienvidiem. Un lūk tad, vadoties pēc aprēķiniem, brīvajiem ķauķiem vajadzēja sasniegt jūru, mūsu putniņš aplūkos dienvidu šūniņu... Sanāca, ka būrī ķauķi pakļāvās tām pašām pavēlēm, kurām tās pašas sugas putni brīvībā. Pavēlēm, kuras deva kas nezināms.

“Pagieziens visi pēkšņi”

Iedomājieties kara kuģu eskadru. Viņi iet pa ķīlvateru, tas ir viens aiz otra. Flagmanis pagriežas, maina kursu. Aiz tā otrs kuģis, pēc tam trešais un tā tālāk... Taču mēdzbūt savādāk, ja ir dota komanda: “Pagrieziens visi pēkšņi”. Tas nozīmē, ka visi kuģi pagriežas pa 90 grādiem vai jebkuros citos grādos uzdotā virzienā vienlaicīgi un seko vairs ne viens aiz otra, bet paralēlā kursā. Skaists manevrs. Protams, tas ir iespējams tikai tad, kad tiek dota konkrēta, skaidra pavēle.

Tagad iedomājieties lielu zivju kāsi. Kādā mirklī viņas veic “pagriezienu visas pēkšņi”. Arī vienlaicīgi, tāpat kā flotē. Taču bez radiosakariem, bez signālista ar karodziņiem. Un atkal, tāpat kā gadījumā ar putniem, pilnīgi nav skaidrs, kas un kā komandē parādi.

Pēdējā patiesība

Vieglāk par visu būtu šīs parādības izskaidrot ar kādu nebūt telepātiju dzīvnieku pasaulē. Par to neviens vienalga neko nezina. Fizikā eksistē jēdziens “sajauktās daļiņas” vai “zentangli”. Iedziļināties mēs tā būtībā nesāksim, tā ir pārāk speciāla un pārāk sarežģīta joma. Teiksim īsi: ja noteiktos apstākļos elementārdaļiņu pakļaut kādai iedarbībai, izmaiņas tās uzvedībā nekavējoties atkārtos arī cita daļiņa, kura iepriekš atradās ar to tuvā kontaktā. Nekavējoties, lai kur arī tā atrastos, kaut Galaktikas malā. Zinātnieki cer, ka šo principu kaut kad nebūt izdosies piemērot momentāliem īpaši tāliem sakariem. Un ja nu gliemeži to jau piemēro? Un citi mūsu mazākie brāļi? Tie, par kuriem mēs šodien ierunājāmies.

Protams, par tiešu tamlīdzīgo še diezin’ vai ir vērts runāt, taču kaut kas līdzīgs pinlīgi ir iespējams. Galīgo atbilžu nav nevienam. Kā teica Omārs Haijams: “Man ir zināms, ka man nekas nav zināms...”