SākumlapaRakstiLasīt tālāk

KUSTĒTIES NEDRĪKSTĒJA

Dižmāksla

Darbs piedalījās literārajā konkursā LatCon2006 ietvaros.

Viņš iekalts Ledū sēdēja krasta malā. Kustēties nedrīkstēja un nespēja. Viņš neatcerējās mirkli, kā tas notika. Laikam tas bija norisinājies nemanāmi un lēni. Tā ir visiedarbīgāk. Bet varbūt viņš bija jau piedzimis tāds? Vai Ledus nebija visa viņa dzīve? Tas pasargāja, norobežoja un reizē arī atbrīvoja.

Visu laiku ir bijis auksti, tik sekli. Bet upe blakus bija dziļa. Tajā plūda un mainījās dažādi laiki, dažādi notikumi un pārdzīvojumi. Ledus traucēja ielēkt, mesties un varbūt nogrimt dziļumā, nepamostoties nekad. Viss ritēja savu gaitu. Vai viss? Vai ritēja tikai iedomas viņa salstošajā apziņā? Ledus nespēj ritēt, tas var tikai sasalt, turpretī iedomu pasaules plašumos visi spēj ieiet un iet. Tā ievelk savos dziļajos mežos un zaļajās pļavās, kur netraucēti var iegrimt un atbrīvoties, piepildīt kvēlākās un biedējošākās vēlēšanās. Šajā valstībā spēj ieiet ikkatrs, taču ne visi to vēlas, jo apzinās, ka izeju atrast nav viegli. Guļot ziedošās zāles un Saules pielietajā pļavā, atrast sevī spēku piecelties un pārliecinātiem soļiem doties atpakaļ mājās, uz ierasto sētu, kur nebeidzamā dunoņā sagaida ierastā ikdiena.

Tāpēc Ledus bija glābiņš. Tā dāvātās, smeldzoši vēsās bruņas deva patvērumu, tiem, kas nespēja izturēt Sauli. Ledus cilvēkam tā likās uzmācīga viešņa, kas traucē viņa ierasto kārtību, izjauc apkārtnes ainu un ļaunākajā gadījumā, atstāj dziļas rētas, izkausējot bruņojošo čaulu. No Saules instinktīvi vairoties, viņš klausīja viņam līdzīgo padomus, neiedomājoties par to, ka patiesībā Ledus cilvēki liedzās tuvoties Saulei, sākt ritēt citā dimensijā, bailēs no turienes neizkļūt, jo pārlieku lielajā laikā, pavadītajā dzestrajā tukšumā, ir uzkrājies milzumdaudz, nepiepildītu klusu, pavisam saulainu vēlmju un ieceru, glabātu un slēptu pat no paša smeldzošā sala.

 

 

Ledus cilvēks sēdēja upes malā. Ko iesākt tagad? Viņš bija ieraudzījis citu ceļu uz kura atradās kaut kas neizsakāmi tāls un bagāts, kas iespaidoja katru, kas tur iekļuva. Šis apbrīnojamais pievilkšanās spēks, kas darīja visus brīvus. Ledū bija atbalsojusies skaņa. Tā bija pirmā nejaušā skaņa, tik dzidra, ka spēja atstāt atbalsi smagajās, mūžam salstošajās bruņās. Atceroties šo skaņu, modās vēl nebijusi sajūta, kas nemanot aicināja. Kur? To Ledus cilvēks vēl neizprata. Viņš nemācēja izskaidrot. Iepriekš vienmēr to bija darījuši citi. Tagad viss likās nepārvarami grūts. Arī agrāk Ledus cilvēks bija saskāries ar grūtībām. No malas skatoties likās viņš neviena netraucēts bezrūpīgi sala. Tomēr ledus čaulas uzturēšana prasīja milzīgu piepūli. Svelmaini karsējošā apkārtējo bezrūpīgā elpa, traucēja mieru. Ledus cilvēkam miers ir vajadzīgs, bez tā nav iespējams palikt malā. Tagad miers bija atstājis Ledus cilvēku, un likās vairs neatgriezīsies.

Skaņas atbalss sāka pieņemties spēka. Tā sāka modināt aizvien jaunas pārdomas un šaubas. Nekas vairs nelikās pats par sevi saprotams. Kāpēc es biju Ledū kalts? Kāpēc apkārt bija tik daudz citu dzestrās elpas? Kas vizēja tur upes dziļajā atvarā, no kura plūda gaisma? Viņa ledus čaula bija ievainota, un brūces smeldza aizvien vairāk. Likās, remdēt šīs sāpes spēja tikai padošanās citai, nepieredzētai un baiļu varā sapņotai paSaulei. Tās nebija iedomas. Šī īstā paSaule, kas spēcināja, nevis padarīja vājus, nelaižot vaļā no zaļajām, ziedošajām pļavām. Nespējot rast citu risinājumu, viņš, neskatoties atpakaļ, sekoja siltajam starojumam un pēc mirkļa jau krita mežonīgi krācošajā atvarā, bet līdzko viņš to sajuta; Cilvēkā ielija siltums, viņš vairs nepazina sevi Ledus bija zudis.

Uzreiz viņam piederēja tik daudz sajūtu, vēlmju, pienākumu un atbilžu. Bet jautājumu skaits pat lika pamatu raizēm un pārdzīvojumiem. Caur šiem pārdzīvojumiem viņš, tikai tagad sāka atklāt sevi un paSauli. Cik tā likās neparasta un brīnumu pilna! Cilvēks spēja dzirdēt un sadzirdēt, redzēt un tikt ieraudzīts. Viņš sajutu atvieglojumu un Saules spēku pārvarēt ikdienas šķēršļus pats, neslēpjoties smagajās Ledus važās. Viņš spēja pats.